Dr. med. Armands Sīviņš, ķirurgs, Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs:
– Pirms gadiem 10–20 resnās zarnas vēzis ar metastāzēm bija fatāla diagnoze, kas nozīmēja vienvirziena ceļu. Taču mūsdienās kolorektālais vēzis pēdējā stadijā ļoti bieži ir ne tikai ārstējama, bet arī izārstējama slimība. Ja ļaundabīgais audzējs labi noreaģē uz ķīmijterapiju un iespējama audzēja un metastāžu radikāla izoperēšana, cilvēks ne tikai dzīvo, bet viņš ir vesels.
Jā, tā nenotiek visos gadījumos. Ja vēzis izplatījies tik ļoti, ka ar metastāzēm ir pilnas plaušas un aknas, tās nav iespējams operēt, bet arī tad ar paliatīvu ķīmijterapiju iespējams būtiski uzlabot pacienta dzīvildzi.
Savukārt, ja metastāzes ir saskaitāmas jeb solitāras, mēs varam sasniegt ļoti labus ārstēšanas rezultātus.
Ko nozīmē – saskaitāmas? To, ka metastāžu daudzums ļauj saglabāt tādu orgāna, piemēram, aknu, apjomu, kas nodrošina normālu funkciju un neizraisa mazspēju.
Mūsdienās ir dažādas iespējas, kā palielināt atlikušo aknu audu daudzumu. Pat tad, ja, piemēram, pēc autoavārijas cilvēkam ir palikuši tikai 20 procenti veselu aknu, var atjaunot pilnvērtīgu orgāna darbību. Pie onkoloģijas diagnozēm, ja tiek saņemta ķīmijterapija, skatāmies, lai būtu vismaz 30 procenti veselās daļas. Ja ir mazāk, mums jādomā, kā palielināt veselo audu apjomu. To var izdarīt, embolizējot jeb noslēdzot to vēnas zaru, kas apasiņo aknu slimāko daļu. Proti, aknas caur vārtu vēnu saņem aptuveni 75–80 procentus visu asiņu.
Noplombējot vēnas zaru, veselajā daļā nonāk lielāka asins plūsma un aknas palielinās, jo aknu audiem piemīt ļoti augstas reģenerācijas spējas.
Kad sasniegts nepieciešamais apjoms, nākamajā ārstēšanas etapā tiek izņemta metastāžu skartā daiva. Citās valstīs aknas tiek pat transplantētas, pēc tam nozīmē ķīmijterapiju un izņem bojāto daļu. Agrāk onkoloģiska slimība bija šķērslis aknu transplantācijai, jo pēc tam jālieto imunitāti nomācošas zāles, kas dod vaļu vēža šūnu augšanai, bet mūsdienās tā vairs nav, jo pieejami selektīvi imūnsupresijas medikamenti. Tikai diemžēl Latvijā pacientiem aknu transplantācija patlaban nav pieejama.
Ja pēc operācijas metastāzes aknās atjaunojas, tas nozīmē, ka jau sākotnējās ārstēšanas laikā audzēja šūnas bija izplatījušās, tikai, tēlaini izsakoties, kādu laiku sēdēja klusi, līdz atkal sāka augt. Ja tā ir vienīgā vieta, kur aug metastāzes, var pietikt ar ķīmijterapiju.
Citreiz vajadzīgas arī atkārtotas operācijas, bet bieži vien ar ķīmiju ārstēšana beidzas – slimība ir uzveikta.
Gribu ļoti uzsvērt, ka izdošanās ļoti lielā mērā atkarīga no paša cilvēka. Piemēram, man ir paciente, kurai pirms trīsarpus gadiem izoperēju milzīgu, 16 kilogramus smagu sarkomu, bet viņa pēc tam visus šos gadus par savu veselību nelikās ne zinis un atnāca pie manis tikai tad, kad vēzis jau atkal bija izaudzis. Izoperēju vēlreiz, taču tagad viņa atkal ir pazudusi. Jāteic, ka šai sievietei veicas – metastāzes neizplatās, jāoperē tikai audzējs, bet ar katru reizi viņai samazinās orgānu skaits vēdera dobumā.
Tikmēr citi cīnās par sevi līdz pēdējam, lai gan viņu slimība ir daudz agresīvāka un ārstēšanās ceļš nesalīdzināmi smagāks. Attieksme pret savu diagnozi, regulāras vizītes pie ārsta un savlaicīga ārstēšana ir ļoti svarīga. Ja pacients ir līdzestīgs, arī rezultāts ir daudz labāks.