Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
9
-
0
-
1
-
10
-
1
-
17
-
Pirms apmēram gada Latvijas pilsoni, uzņēmēju un divu bērnu mammu Kristīni Misāni aizturēja Kopenhāgenas lidostā, kad viņa devās uz Mozambiku sakārtot sava uzņēmuma lietas. Izrādījās, ka pēc bijušā drauga un jaunākā bērna tēva, Dienvidāfrikas pilsoņa Johana Groblera prasības Dienvidāfrika pieprasījusi Interpola meklēšanā izsludināt un aizturēt gan Kristīni, gan viņas bērnus un pat bijušo vīru (jaunākā informācija – Kristīnes bijušais vīrs un abu kopīgais dēls no Interpola meklēšanas ir izslēgti. – red.). Viss tāpēc, ka bailēs no iespējamās vardarbības Kristīne ar bērniem bija atgriezusies dzīvot Latvijā.
Jau gadu latviete pavadījusi Dānijas cietumā, bet tuvākajās dienās Dānijā ierodas Dienvidāfrikas amatpersonas, lai nogādātu viņu šīs valsts ieslodzījuma vietā. Vai to būs iespējams apturēt?
Nelaimīga kombinācija
Kristīne šā gada laikā ir nosirmojusi. Viss šķiet pilnīgi absurdi – apsūdzētajam drīzāk vajadzēja būt Dienvidāfrikas vīrietim, jo tieši Kristīne ir pārcietusi vardarbību un draudus. To apliecina dokumenti – 2017. gada martā tika izdots pagaidu aizsardzības orderis, kas bijušajam draugam aizliedza Kristīnei tuvoties. DĀR policijai bija iesniegti pierādījumi par to, ka vīrietis Kristīni pazemoja un spārdīja, bija arī ar zvērestu apstiprinātas aculiecinieku – citu bērnudārza māmiņu – liecības par to.
Kristīnes liktenī sakritusi ļoti nelaimīga kombinācija: attiecības ar vardarbīgu vīrieti no lielam korupcijas riskam pakļautas valsts, vienas civilizētas valsts burta kalpība un nočammāšanās un otras civilizētas valsts neieinteresētība.
Notikumi nežēlīgi skāruši arī Kristīnes pirmo vīru – viņš dzīvo Mozambikā, kur kopā ar Kristīni vadīja viesnīcu, un nevar satikt savu dēlu, jo abi iekļauti Interpola aizturamo sarakstā.
Kristīnes stāsts
IEVAS rīcībā ir audioieraksts no Kopenhāgenas cietuma, un var dzirdēt, kā Kristīnes balss ik pa brīdim asarās aizlūst: «Lūdzu, glābiet mani un nepieļaujiet, ka bērniem atņem mammu, kas viņus ļoti mīl. Visticamāk, atņem uz mūžu. Man ir 46 gadi, un ir divi brīnišķīgi bērni. Dēls, kuram nupat palika 11 gadu, un meitiņa, kurai ir četri gadi. Mēs visi trīs esam Latvijas pilsoņi. Man ir juridiskā izglītība, ir – nu jau jāsaka, bija – savs uzņēmums Mozambikā, un vienmēr esmu bijusi mīloša māte un godprātīgs un likumus cienošs cilvēks.
2013. gadā es iemīlējos un uzsāku attiecības ar vīrieti no Dienvidāfrikas Republikas (DĀR), kas sākumā bija patīkams cilvēks. Tolaik strādāju un audzināju savus piecus gadus veco dēlu no pirmās laulības ar Latvijas pilsoni Mozambikā. Veiksmīgi vadīju savu uzņēmumu, biju laimīga māte. Kad no šī vīrieša paliku stāvoklī, viņš kļuva vardarbīgs, sāka mani pazemot, pieprasīja naudu un gribēja pārvaldīt manas finanses, jo es dzemdībās varot nomirt – man ir sirds defekts. Kad piedzima meitiņa, viņš sāka uzstāt, lai es viņam nododu tiesības pārvaldīt manu uzņēmumu. Kad atteicos, viņš nekautrējās pazemot mani arī bērnu priekšā. Sapratu, ka vardarbība un baiļu situācija apdraud ne tikai manu veselību, bet manu bērnu labklājību un drošību, un atgriezos Mozambikā. Tad šis cilvēks paziņoja, ka vairs nevēlas turpināt attiecības, un gatavs parakstīt atļauju meitiņai dzīvot ar mani. Dienā, kad ierados Dienvidāfrikā to parakstīt, šis cilvēks mani piekāva, atņēma dokumentus, lai mēs nevaram atgriezties, un pieprasīja naudu apmaiņā pret atļauju bērnam dzīvot ar mani.
Vardarbība, pazemojumi, noniecināšana un naudas izspiešana turpinājās un kļuva arvien biežāki. Sapratu, ka šis cilvēks mani var nogalināt – jo es esmu vienkārši baltā sieviete.
Bailēs par savu un bērnu drošību lūdzu Dienvidāfrikai aizsardzību pret draudiem manai dzīvībai. Tas šo vīrieti satracināja vēl vairāk, un 2018. gada 20. maijā es un meitiņa kļuvām par drausmīga uzbrukuma upuriem. Mums uzbruka trīs vīrieši, un es tiku fiziski nežēlīgi pazemota. Šie vīrieši draudēja ar ieroci un draudēja, ka nekad vairs neredzēšu savu bērnu, ja neatsaukšu prasību aizsardzībai pret vardarbību. Viņi draudēja izvarot arī manu meitiņu. Kad apsolīju naudu, uzbrucēji ieklausījās un, kad biju no Mozambikas sadabūjusi naudu, bērnu atdeva. Pēc šā uzbrukuma vienīgais, par ko spēju domāt, bija glābties. Un vienīgā drošā vieta, ko varēju iedomāties, bija atgriezties mājās Latvijā. Nekavējoties ar pirmo lidmašīnu atgriezos mājās pie ģimenes.
2018. gada beigās, septiņus mēnešus pēc uzbrukuma, ieplānoju piecu dienu komandējumu darba lietu nokārtošanai Mozambikā. 2018. gada 9. decembrī ceļā uz Mozambiku Dānijā tiku aizturēta, balstoties uz Interpolā ievietotu sarkano atzīmi par manu aizturēšanu. Par pamatu tika norādīts Dienvidāfrikas tiesas lēmums par tiesas lēmumu neievērošanu, bērna nolaupīšanu un vairākiem citiem iespējamiem noziegumiem. Interpola atzīmē norādīts bērnu atgriezt Dienvidāfrikā un mani arestēt ar iespējamo brīvības atņemšanu uz 15 gadiem.
Īsi pēc manas aizturēšanas Dānijā šis vīrietis ieradās Latvijā un pieprasīja manai ģimenei pusmiljonu eiro apmaiņā pret atļauju bērnam dzīvot Latvijā. Kad mana ģimene vērsās policijā, lai ziņotu par izspiešanu, šis vīrietis draudēja nolaupīt bērnu un sāka izsekot ģimeni.
Līdz pat šim brīdim es atrodos Dānijā cietumā. Un lūdzu palīdzību, jo Dānija pieņēmusi lēmumu mani izdot un piespiedu kārtā atgriezt Dienvidāfrikā.»
Kā viss sākās
Pirms 12 gadiem, vīra pierunāta, Kristīne piekrita atstāt labu darbu Latvijā, visu pārdeva un devās uz Mozambiku, kur viņi atvēra savu viesnīcu. Glīti bungalo, baseins, visapkārt palmas, blakus jūra. Viesnīcai joprojām iet labi. Kristīne, pēc izglītības juriste, turpināja mācīties, apguva portugāļu valodu un sāka arī konsultēt ārvalstu uzņēmumus Mozambikā. Taču, kad piedzima dēls, attiecības ar vīru izira. Viņi izšķīrās, taču joprojām palika draugi un dēls satika abus vecākus.
Pārējais sākās šķietami nejauši. Pie Kristīnes ciemojās māsasdēls, un izbraukumā pārsprāga riepa. Johans ar saviem dēliem piestāja Kristīnei palīdzēt, un viņa pateicībā uzaicināja padzīvot savā viesnīcā. Viņi to izmantoja, taču viesojoties mājiņu pademolēja. Johans pēc tam zvanīja un atvainojās, tad atbrauca ciemos, un pamazām izveidojās attiecības. Viņi braukāja viens pie otra ciemos un ikdienā kopā nedzīvoja.
Viss mainījās, kad pieteicās bērns. Kristīne meitu ļoti gaidīja un pat nepamanīja, pa kuru laiku viņas vīrietis bija pārvērties.
Sākusies vardarbība, nemitīga vecākā dēliņa noniecināšana, draudi, manipulācijas un naudas pieprasīšana. Pēc gada vīrietis pats esot paziņojis, ka attiecības pārtrauc, taču vardarbīgā izturēšanās kļuvusi vēl ļaunāka – tā IEVAI stāsta Kristīnes māsa.
Kā Latvija visu nokavēja
Dienvidāfrikas apsūdzība ir barga, jo Kristīnei draud 15 gadu cietumsods. Uzskaitītie pārkāpumi ir gan saprotami, gan nesaprotami. Jā, Kristīne pārkāpa tiesas lēmumu par tēva saskarsmes tiesībām, un bērnu neaizveda uz pēdējo tikšanos, bet tā vietā nāves bailēs aizbēga uz Latviju. Ir arī tikai viens aresta orderis par saskarsmes tiesību pārkāpšanu. Pārējās apsūdzības ir neskaidras. Taču DĀR tiesību sistēma paredz iespēju apsūdzēt uz mutisku liecību pamata, bet apsūdzētajam pašam jāpierāda nevainība.
Un tad sākās notikumi, kas visu varēja atrisināt, bet tas nenotika.
Pirms gada janvārī Dānija piedāvāja iespēju Kristīni izdot Latvijai, lai tā pārņem kriminālprocesa uzsākšanu. Taču Latvijas Ģenerālprokuratūra rīkojās formāli – nedarīja neko, jo neesot tiesiska pamata. Latvijā sods par šādu nodarījumu ir mazs, tā ir tikai saskarsmes tiesību pārkāpšana, par ko sods nevar būt ilgāks par trim mēnešiem, un tad likums neparedz prasīt izdošanu. Taču mūsu valsts juristi varēja atrast veidu, kā savu pilsoni pārvest Latvijā. Tikai daudz vēlāk, kad bija lūgtas visas instances, Latvija sarosījās kaut ko darīt. Latvijas tiesa pieņēma lēmumu bērnu neizdot DĀR. Ārlietu ministrija iesniegusi jau vairākas notas. Taču tikai 6. novembrī Ģenerālprokuratūra nosūtīja Dānijai lūgumu apturēt Kristīnes izdošanu DĀR (taču ne lūgumu izdot Latvijai!). To lūdza arī Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija. Un izrādījās par vēlu. Dānija savu lēmumu Kristīni izdot bija pieņēmusi.
Arī iespēju pieprasīt papildu pierādījumus par Kristīnes apsūdzību Ģenerālprokuratūra izmantoja nevis laikus, bet tikai augustā. Kā skaidroja Ģenerālprokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Kaspars Kalniņš, kurš pieņēma šo lēmumu, – viņiem neesot bijis pamata domāt, ka dāņi būs neatsaucīgi vai ko noklusēs.
Dānija ir strikta
«Dānija atteicās ņemt vērā faktus par cilvēktiesību pārkāpumiem , spīdzināšanu, izvarošanas un nāves gadījumiem Dienvidāfrikas ieslodzījuma vietās, par augsto korupcijas līmeni un rasu naidu. Netika ņemti vērā ne ANO Cilvēktiesību komisijas, ne Amnesty International, ne DĀR Tieslietu ministres ziņojumi par sieviešu cietumu stāvokli,» atzīst Kristīne.
«Neņēma vērā to, ka iespējamais sods par manu pārkāpumu ir nesamērojami liels. Es jau esmu pilnā apmērā izcietusi sodu par manis izdarīto noziegumu, nenodrošinot bērnam saskarsmi ar tēvu vienu reizi 23. maijā uzreiz pēc vardarbīgā uzbrukuma, jo bijām jau Latvijā. Es nebēgu no soda, es vienu reizi pārkāpu tiesas lēmumu, jo glābu savu meitu, kurai bija trīs gadi un kura varēja tikt izvarota. Ja par to pienākas sods, esmu gatava to izciest. Taču lūdzu iespēju to izciest cilvēcīgos apstākļos un tikt uzklausītai godīgā tiesā!»
Visu šo laiku Kristīne nav satikusi meitu, jo Dānija nereaģē uz lūgumiem nodrošināt to, ka bērns netiks aizturēts un pārsūtīts uz Dienvidāfriku.
Lai arī Latvijas tiesa atzina, ka notikusi vardarbība pret māti, tāpēc bērna atgriešana Dienvidāfrikā nav pieļaujama. Pēdējos mēnešos Kristīnes māsa uz tikšanos ar mammu ved vismaz dēlu.
Kristīne šādu rīcību sasaista ar kādu citu faktu un uzdod jautājumu: «Neilgi pirms manas aizturēšanas Dienvidāfrika izdeva Dānijas pilsoni, Dānijas Bērnu un sociālās ministrijas darbinieci Britu Nilsenu, kura 12 gadu garumā zaga naudu no Dānijas valsts kases un nozaga 137 miljonus. Dienvidāfrikā ne tikai viņu aizturēja, bet arī palīdzēja atgūt daļu noziedzīgi iegūto līdzekļu. Vai dāņi nav izlēmuši atlīdzināt par nozagto līdzekļu atgūšanu?» To gan mēs nevaram apgalvot.
Savukārt bērna tēvs Johans Groblers un viņa advokāts Avi Mulmans portālam Delfi pauduši, ka bērna māte izvirzījusi ļaunprātīgas apsūdzības, un apsūdzības par vardarbību noliedz. Strīds par bērna aizbildniecību risināts DĀR, un māte pēc attiecību izjukšanas vairākas reizes draudējusi meiteni izvest no valsts. Visbeidzot, par spīti tiesas spriedumam, to arī izdarījusi. Vīrietis apgalvo, ka «nekad nav bijis vardarbīgs pret otru cilvēku», nav bijis vardarbīgs pret savu meitu, turpretī no sava bērna mātes saņēmis vairākas pļaukas un sitienus. Advokāts uzsver, ka viņa klientam ar bērnu esot bijušas «neticami labas attiecības».
Par Kristīni cīnās māsa
Kristīnes lielākais balsts ir viņas māsa, kura pašlaik gan ieguvusi aprūpes tiesības un audzina abus māsas bērnus, gan visiem spēkiem cīnās par māsu. Māsa IEVAI rādīja arī ziņas, kādas no Kristīnes bijušā drauga saņem savā telefonā, piemēram, asinssuņa attēlu ar tekstu: «Neviens mani neapturēs!»
Klausoties māsu, šķiet, ka izdarīts viss iespējamais. Sameklēti advokāti, neskaitāmas reizes gandrīz uz ceļiem lūgti Latvijas ierēdņi un ministri, rakstīts Valsts prezidentam, rakstīts visām iespējamām Dānijas instancēm, rakstīts Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Tiklīdz parādījās kādas cerības, pēc brīža tās atkal tika nodzēstas. Visironiskākā diena bija 13. oktobris, kad tiesas sēdē Dānijā paziņoja, ka Kristīne tiek atbrīvota, jo pagājis noteiktais laiks, kurā Dienvidāfrikai bija viņu jāpaņem. Taču viņa nepaguva pat iziet no zāles, kad Ģenerālprokuratūra iesniedza pretprasību.
Vienīgi prasīto pusmiljonu eiro Kristīnes ģimene nesagādāja.
Kas tālāk?
21. novembrī Dienvidāfrikas amatpersonas jau bija atbraukušas Kristīnei pakaļ. Viņa to novilcināja, iesniedzot patvēruma lūgumu. Taču tagad visi cerību stariņi izdzisuši. Paliek Eiropas Cilvēktiesību tiesa, taču tur lietas skata gadiem.
Dānijas vēstniecība Latvijas Televīzijai paziņojusi, ka nevar komentēt personu lietas, bet Dānijas prokuratūra atteikusies komentēt, kamēr lieta nebūs beigusies.
Ko saka Latvijas iestādes? Pēc tam, kad Kristīne būs nogādāta Dienvidāfrikā, var lūgt pārņemt tur sākto krimināllietu izmeklēšanai Latvijā vai arī lūgt soda izciešanu Latvijā. Prokuratūra to arī gatavojoties darīt. Taču Latvijai nav nekādu savstarpējo līgumu ar šo valsti, tāpēc nav nekādu garantiju. Arī lietas izmeklēšana var ilgt gadiem.
Par to, vai ir kāds drošības spilvens, kuru sagatavot, lai nenonāktu līdzīgās situācijās un, kā nojaust, ka vīrietis, ar kuru tu vēlies veidot attiecības, var izrādīties vardarbīgs, lasi šīs nedēļas žurnālā Ieva.
