Elektrifikācijas uzvaras maršs
Meklējot iespējas samazināt atgāzes un rast ilgtspējīgus scenārijus piedziņas attīstībai, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados klajā tika laisti pirmie hibrīdi. Par masveida hibridizāciju var runāt kopš 1997. gada, kad parādījās Toyota Prius, kam sekoja Honda Insight. Tagad tiek piedāvāti vairāku veidu hibrīdi, un, tā kā izmešus normas kļūst aizvien stingrākas, neelektrificēti iekšdedzes dzinēji būtībā ir palikuši mazākumā.
Viens no zīmoliem, kas konsekventi mudina pāriet uz hibrīda piedziņu un plaši izmanto šo tehnoloģiju, ir Kia. Šī Dienvidkorejas uzņēmuma krosoveram Niro nav pieejams ne tradicionālais benzīna dzinējs, nedz dīzelis. Tas tiek piedāvāts tikai kā pašuzlādes hibrīds, uzlādējamais hibrīds vai pilnībā elektrisks auto.
Superpopulārajam SUV modelim Sportage var izvēlēties vieglo hibrīdu, pašuzlādes vai uzlādējamo hibrīdu, savukārt lielais SUV Sorento tiek pārdots ar uzlādējamā hibrīda piedziņu.
Šādu gan ražotāju, gan pircēju izvēli nosaka vides prasības, kā arī tehnoloģiju un ekspluatācijas izmaksas. Piedevām uz hibrīda pusi domas nereti nosliec arī valsts atbalsts.
Piemēram, Latvijā ir paplašināts subsīdijas saņēmēju loks, proti – uzlādējamo hibrīdu un elektroauto iegādei privātpersonas tagad var saņemt atbalstu 4500 eiro apmērā; ja pircējs ir daudzbērnu ģimene (trīs un vairāk bērnu), tad summa pieaug līdz 6750 eiro par piecvietīgu auto un līdz pat 9000 eiro par septiņvietīgu.
Ekonomiskāki un lētāki ekspluatācijā
Sākotnēji hibrīdi tika uztverti kā kompromiss starp veiktspēju un videi draudzīgu transportu – kā pagaidu variants. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, daļēji elektriska piedziņa ir kļuvusi praktiskāka, lētāka un piemērotāka visdažādāko cilvēku vajadzībām.
Hibrīda piedziņai ir trīs veidi: vieglais hibrīds (mild hybrid), pašuzlādes jeb parastais un uzlādējamais hibrīds (plug-in hybrid). Galvenā atšķirība ir tajā, cik lielā mērā elektriskā daļa spēj sekmēt braukšanu.
Vieglajam hibrīdam elektromotors palīdz pavisam nedaudz. Tiem ir neliels elektromotors, kas pilda starterģeneratora uzdevumu, un arī neliels akumulators, kurā tiek noglabāta bremzēšanas laikā atgūtā enerģija. Siksnas piedziņas starterģenerators nespēj pats griezt riteņus, taču tas palielina griezes momentu brīžos, kad iekšdedzes dzinējs patērē visvairāk degvielas, proti – ieskriešanās laikā. Tas dod ņiprāku uzrāvienu, dažkārt arī papildu drošību un ietaupa degvielu.
Piedevām 48 V izpildījumā vieglajam hibrīdam ir pietiekami daudz spēka, lai, izslēdzoties iekšdedzes dzinējam, barotu daudzos elektrības patērētājus, tostarp modernās drošības sistēmas.
Vieglais hibrīds ir visvienkāršākais un arī tehnoloģiski vislētākais, tāpēc šādām automašīnām ir vispievilcīgākā cena.
Piemēram, SUV modelis Kia Sportage šī gada jūlijā maksāja nepilnu 31 tūkstoti eiro, un tā vidējais degvielas patēriņš ir tikai 5,1 litrs uz 100 km. Vēl viens piemērs ir pilsētas krosovers Ford Puma, kurš ar šādu piedziņu maksā no 23,7 tūkstošiem eiro un patērē 5,4 litrus benzīna.
Pašuzlādes hibrīdā iekšdedzes un elektriskā piedziņa ir vienlīdz svarīga.
«Salīdzinot ar vieglo hibrīdu, pašuzlādes hibrīds zināmu gabalu var nobraukt tīrā elektriskajā režīmā, un tā elektromotors tieši piedzen velkošos riteņus. Šīs sistēmas efektivitāti vislabāk var izjust, kad uzsākat kustību vai manevrējat nelielā ātrumā. Daudzi noteikti būs pamanījuši, ka šādi auto pilsētā ripo ar tādu klusu elektrisku dūkoņu. Raugoties praktiski, pašuzlādes hibrīdi ir lieliski tiem cilvēkiem, kuriem nav iespējas mašīnu uzlādēt mājās vai darbā un kuriem sanāk daudz braukāt pa pilsētu. Ja apgūsiet, kā ar tiem braukt patiesi efektīvi, šādas mašīnas ekonomiskums jūs patīkami pārsteigs,» piebilst žurnāla Profi Latvija redaktors un Latvijas Gada auto tiesnesis Guntars Pulss.
Piemēram, hibrīda Kia Niro degvielas patēriņš ir tikai 4,4 litri uz 100 km. Hyundai Kona ar hibrīda piedziņu patērē 5 litrus, nedaudz lielāks Honda HR-V – 5,4 litrus, bet populārā Sportage hibrīda versija – no 5,5 litriem.
Paver rīcības brīvību
Runājot par hibrīdiem, Guntara kolēģis Gada auto žūrijā, žurnāla KLUBS auto apskatnieks Toms Timoško īpaši izceļ modeļus, ko var uzlādēt. Tie ir aprīkoti ar lielāku akumulatoru, kas atkarībā no apstākļiem tīrā elektriskajā režīmā ļauj veikt 50–100 km – tas pilnībā nosedz daudz braucēju ikdienas vajadzības.
«Uzlādējamais hibrīds ir dārgākais no hibrīdiem, taču tas ir vispusīgs un dod rīcības brīvību. Jautājums ir par to – vai šāds auto der jūsu ikdienai,» saka Toms.
Pirmkārt, uzlādējamie hibrīdi ir patīkami jaudīgi. Piemēram, septiņvietīgais SUV Kia Sorento attīsta 265 ZS un elektriski var nobraukt 57 km. Izmērā mazākais Hyundai Tucson ar tādu pašu spēka agregātu un jaudu elektriski veic 62 km, bet 243 ZS Ford Kuga bez izmešiem pievārē 64 km.
Otrkārt, uzlādējamo hibrīdu īpašnieki, aktīvi izmantojot uzlādi, var iegūt lielisku degvielas ekonomiju, un izmeši būs nelieli vai pat nekādi. Jau pieminētais Sorento uz 100 km iztiek ar 3 litriem benzīna.
«Uzlādējamo hibrīdu priekšrocības pilnībā varēs izmantot tie cilvēki, kuri akumulatoru var uzlādēt mājās pa nakti vai esot darbā un kuru ikdienas maršruti nav garāki par 100 km. Šādā gadījumā ekonomiskais ieguvums būs vislielākais,» uzskata Guntars Pulss.
Uzlādējamais hibrīds var būt noderīgs arī tiem, kas ikdienā veic lielākus attālumus.
«Pat ja visu maršrutu ar elektrību nobraukt nevar, hibrīds ar pilnu akumulatoru tāpat būs ekonomisks. Un nevajag aizmirst, ka to taču var uzlādēt publiskajā stacijā gan pa ceļam, gan galamērķī. Tā akumulators nav tik liels kā elektroauto gadījumā, tāpēc, ja ir laiks, to var palādēt kaut vai no parastās rozetes. Visbeidzot jūs neesat piesiets nedz pilsētai, nedz uzlādes stacijām. Ja taisāties uz laukiem vai uz kādu nomaļu vietu, jūs vienmēr varat turēt pilnu degvielas tvertni, ar kuru bez kreņķiem pieveikt vairākus simtus kilometru,» piebilst Toms.
Katrā ziņā jaunāko hibrīdu spējas liek uz tiem paraudzīties jaunā gaismā un nereti arī mainīt attieksmi. Tendences liecina, ka šis piedziņas veids kļūs aizvien pieprasītāks, un pārdošanu stimulēs arī jaunie atbalsta pasākumi.