Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ko sēsi, to pļausi
Katrā dzimtā mēdz būt problēma, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Ja tai nepievērš uzmanību, kādam šo karmu nākas izpirkt. Liela nelaime, smaga slimība signalizē par to, ka pienācis brīdis atstrādāt personisko vai dzimtas karmu. To spēcīgi ietekmē smagi noziegumi, slepkavības, maģijas pielietošana, lai aizvilinātu no ģimenes vīrieti, nolādēšana, asinsgrēks. Cilvēks, kuram ir smaga karma, nevar izveidot attiecības, lieto alkoholu, narkotikas, sirgst ar smagām slimībām. Nopietnas veselības problēmas, neveiksmes un nelaimes liecina par pārrāvumu mīlestības plūsmā. Karmas saiti iespējams pārraut, izprotot neveiksmju cēloni, garīgi augot, mainot domāšanu, piedodot.
Par to, cik ātri liktenis spriež tiesu par vecāku grēkiem, soda par ģimenes vērtību ignorēšanu un kādas ir sekas, man lika aizdomāties Elejas Veronikas pieredze. «Esmu kategoriska ārlaulības attiecību pretiniece,» dziedniece saka. «Daudz pāru netiek pie bērniņa, jo nav laulājušies. Tas ir Dieva sods, un tas ir taisnīgs. 24 gadus veca sieviete, kas dzīvo Anglijā, ierodas un saka: «Veronika, esmu atbraukusi pie jums, lai gan man nekas nekait.» – «Es zinu, kāpēc tu atbrauci,» bilstu, «tāpēc, ka gribi bērnu. Bet es vēlos zināt, vai tev vīrs ir?» – «Nē, man ir draugs. Mēs esam kopā sešus gadus.» Teicu, ka man jāredz arī draugs, lai pārliecinātos, vai vaina ir jaunajā sievietē vai vīrietī. Kad ieradās abi, puisim jautāju: «Kas tev ir šī meitene?» – «Draudzene,» viņš apstiprināja. «Nē!» noliedzu viņa teikto. «Manā skatījumā viņa ir bezalgas prostitūta. Ar draudzeni satiekas – labdien, sveiki – un katrs aiziet savās gaitās, nevis guļ kopā.»
Liku viņiem nostāties vienam otram blakus, un ko es ieraudzīju?! Viņiem ir viens tēvs.
«Nē,» puisis šokēts iekliedzās! Viņš pastāstīja, ka dzimis Bauskā un pirms desmit gadiem ar mammu aizbraukuši uz Īriju. Meitene sacīja, ka dzimusi Rīgā. Ne viens, ne otrs nevarēja pateikt, kas ir viņu tēvs, jo abiem vecāki nebija laulājušies. Padzīvojuši kopā un aizgājuši katrs uz savu pusi. Viena tēva bērni iepazinušies caur internetu un satikušies. «Kāpēc jums ir vajadzīgs asinsgrēks?» jautāju. Viņi neticēja tam, ko teicu. «Uztaisiet, lūdzu, DNS analīzes,» ierosināju. Piezvanīju molekulārbiologam Jurim Šteinbergam un lūdzu, lai viņš uztaisa jauniešiem analīzes. Viņš jautāja, kas maksās, bet es teicu, ka viņi strādā ārzemēs un nauda viņiem ir. Analīzes apstiprināja, ka viņi ir brālis un māsa… Ja viņi būtu radījuši bērnu, viņš būtu daunis, slims ar cerebrālo trieku vai citu nopietnu slimību. Kopš Staļina izsūtīšanas dzimtas ir iznīcinātas, tautas sajauktas, radnieciski gēni nav zināmi, un sekas – var piedzimt neveseli bērni.»
Vārds «karma» jeb latviski – liktenis – šodien ir kā peramais zēns, uz kuru varam novelt visas neveiksmes. Karma ir uzskats, ka Visumā viss ir savstarpēji saistīts telpā un laikā. Tas attiecas ne tikai uz debesīm un zemi – kas augšā, tas apakšā –, bet arī uz tagadni, pagātni un nākotni.
Karma ir universālais cēloņu un seku likums, un tas līdzinās Ņūtona pretdarbības likumam – katrai darbībai pastāv arī pretēja darbība. Kā teicienā zobs pret zobu, kad cilvēks uz rupjību pretī saņems rupjību, bet, ja smaidīs, pasaule uzsmaidīs viņam. Šo karmas likumu precīzi definē latviešu paruna – ko sēsi, to pļausi. Tas nozīmē, ka katrai rīcībai ir tālejošas sekas – tāpat kā ezerā iemests akmens veido ūdens viļņus.
Vēdiskais astrologs Atis Zariņš stāsta, ka karma pierakstīta kā smalka vibrācija, kas saglabājas cilvēka atmiņā un strukturē piedzimšanu, to, kā izvēlamies vecākus, tā arī nosaka valsti, vietu, laiku, kad ierodamies uz zemes.
«Visam, ko cilvēks dara, ir sekas. Savu rīcību cilvēks nēsā sev līdzi kā mugursomu, kurā ir labie un sliktie darbi no iepriekšējām dzīvēm.
Tajā jomā, kurā izdodas, iepriekšējās reinkarnācijās klājies gludi, bet tur, kur nesanāk, kaut kas nogājis šķībi. Karmu, kas jāatstrādā, parāda notikumi, kas atkārtojas. Ja problēma netiek risināta, tie atkārtosies tik ilgi, līdz cilvēks vai nu sapratīs un mainīs likteni, vai saslims. Lai mainītu likteni, vajadzīga liela uzmanības koncentrācija, jo karmas enerģijas apjoms ir milzīgs. Lai šo saiti pārrautu, jāapgūst zināšanas, jāattīsta apziņa, jāmaina domāšana. Var skaitīt mantras, veikt īpašus rituālus.»
Kā labot kļūdas?
Izprotot sevi, apzinoties, ko cilvēks mantojis no iepriekšējām dzīvēm un senčiem, vieglāk realizēt savu potenciālu un mainīt likteni. Cilvēka karmu veido viņa iepriekšējo dzīvju summa, tēva un mātes dzimtu senču rīcība septiņās paaudzēs. «Lai izprastu sevi, ir jāpapēta septiņas paaudzes pa tēva un septiņas – pa mātes līniju,» norāda Atis Zariņš. «Vēdiskajā kultūrā svarīgāka ir tēva dzimta, jo gars cilvēkā pārdzimst pa tēva līniju. Tēvs ir sēkla, bet mamma – augsne. Protams, būtiski arī, kādā augsnē sēkla iekrīt.
Dzimtas ritenis paaudzi pēc paaudzes griežas, un, ja nenotiek apziņas izmaiņas, katra nākamā var piedzimt stulbāka un slimāka. Konsultācijā jaunieši jautā, kurā datumā precēties, bet nejautā, vai precēties, kāda ir saderība, karma šajās attiecībās, kas notiks, ja viņi apprecēsies. Kāda sieviete stāsta, ka gatavojas precēties ceturto reizi. Visi iepriekšējie vīri miruši, un nu sabijusies, vai arī šis mirs? Beidzot viņa ir attapusies, ka tā ir viņas karma, un sāk meklēt cēloni. Ir dzimtas, kurām nav turpinājuma, jo jaunie cilvēki nevar ieņemt bērniņu. Tā vietā, lai noskaidrotu, vai neauglība ir dzimtas problēma, viņi gatavojas mākslīgajai apaugļošanai. Katra rīcība un problēmas risinājums veido atšķirīgas sekas, un katra nākamā paaudze nesīs līdzi dzimtas karmu, ja to neatrisinās šajā paaudzē.
Pēc latviešu tradīcijām, precoties dzimta īpašā rituālā deva svētību jaunajam pārim. Svarīgi arī, kā tiek izvadīti tuvinieki. Ir vēsturiskas liecības par to, ka kurši un leiši mirušos dedzināja. Izraka grāvi austrumu–rietumu virzienā piecu metru diametrā. Ja bija miris vīrietis, lika ozolkoka malku, ja sieviete – liepas malku. Sārtā meta arī instrumentus, ar ko aizgājējs strādājis, ziedoja ēdienu, naudu. Pelnus izkaisīja ūdenī, bet lielos kaulus apraka.
Mirstot cilvēkam no fiziskā ķermeņa atdalās milzīgs enerģijas apjoms, bet enerģijas veids, kas atbild par trūdēšanu, paliek saistīts ar miesu. Mirušo aprokot zemē, gruntsūdeņi aizskalo informāciju, un, ja blakus kapiem ir kartupeļu vai rudzu lauks, tuvinieki pēc tam bodītē iegādājas maizi vai kartupeļus, apēdot informāciju, karmu, ko sevī mūža garumā uzkrājusi vecmāmiņa. Visās senākajās civilizācijās mirušos dedzināja, tāpēc arheologi, pētot apmetnes, neatrod skeletus. Aizgājējus kremēja, jo tajā brīdī sadeg karma. Kolektīvajā karmā saglabājas tikai īpaši zīmīgi notikumi. Dedzināšana palīdz arī dvēselei atvienoties no matērijas.
Cilvēkam, kuram bijusi grūta dzīve, arī aiziešana nav viegla.
Pēc nāves viņa dvēsele bez citu palīdzības – īpašām lūgšanām, rituāliem – nevar nokļūt viņsaulē un pārvēršas par velnu, kā latviešu folklorā sauc starp šo un to sauli iestrēgušu dvēseli. Sanskritā iestrēgušu senci sauc par spoku, kurš barojas no dzimtas enerģijas, tāpēc pēcteči slimo ar ģenētiskām slimībām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Šīs slimības iemanto, ja tuvinieki neparūpējas par dzimtu, nekopj tradīcijas, pareizi neveic izvadīšanas rituālu. Lai dvēselīte nonāktu dvēseļu pasaulē, vēdiskajā tradīcijā rīko īpašu uguns rituālu, kas ilgst pusotru mēnesi. Šajā laikā aizgājēja dvēsele iegūst mieru. Arī latvieši īpašos brīžos veica uguns rituālus, ziedoja ugunij ēdienu un citas lietas. Ja dvēsele nav guvusi mieru, jūtīgāki cilvēki aizgājēju redz sapņos, viņš ierodas mājās, trokšņo.
Mūsu senči rudenī, kad raža bija novākta, mieloja veļus. Nomirstot cilvēka smalkajam ķermenim ir vajadzīga enerģija. Pietiek, ja viņš kārtīgi paēd reizi gadā. Kamēr cilvēki neatgriezīsies pie šīm tradīcijām, dzimtas pēctečiem miera nebūs. Ja neveiksmes vajā ģimenes, dzimtas, valdības var mainīties cita pēc citas, bet uzplaukuma nebūs.»
Senči palīdz
Ekonomikas zinātņu doktore, dziedniece un ekstrasense Edīte Igaune uzrakstījusi grāmatu Enerģētiskā dziedniecība veselības atgūšanai, kur savu dziednieces darbu pamato zinātniski. Kā pieredzējusi praktiķe un karmoloģe dzīves samezglojumos viņa spēj saskatīt cēloņu un seku likumsakarības. «Es vienmēr esmu dzīvojusi divās pasaulēs – redzamajā un parastam cilvēkam neredzamajā,» stāsta Edīte Igaune.
«Viss skaistais man dzīvē nācis no dzimtas. Mana vecmāmiņa bija zāļu sieva, pieņēma bērniņus. Bērnībā man patika kopā ar viņu doties pastaigās uz mežu vai lauku, vākt zālītes un gatavot no tām ārstnieciskās tējas. Varēju ieslēgt īpašo redzi un saskatīt cilvēkus kā krāsainas vai melnbaltas substances, kas mirdzēja un laistījās manu acu priekšā. Zināju, ka aiz labā pleca man sēž sargeņģelis, kas atbild uz maniem jautājumiem. Kad man bija vienpadsmit gadi, nomira klasesbiedrs. Pēc dažām dienām pamanīju viņu skumji klīstam pa tumšo skolas gaiteni. Pasaucu, jo gribēju zināt, kāpēc viņš ir te, nevis viņsaulē, un ko vēlas. Skolotāja jautāja, ar ko sarunājos, un es viņai pateicu, ko redzu. Skolotāja to atstāstīja mammai. «Dzīvē notiek apbrīnojamas lietas,» teica mamma. Viņa mani saprata.
Vecmāmiņa, kas bija mans stiprais balsts, aizgāja uz citu sauli, kad man bija 24 gadi. Kad klājas grūti vai kas nopietns atgadījies, ar rožu klēpi braucu uz kapiem un aprunājos ar viņu. Lai gan izprotu, ka kapos guļ miesa, bet dvēsele ir citā saulē, satikšanos vairāk izjūtu kapsētā. Uz dzimtas kapiem, kas ir simts kilometrus tālu no mājām, braucu reizi mēnesī visos gadalaikos. Ekonomikas un kultūras augstskolas kolēģi reizēm dodas man līdzi. Redzot, cik sakopti ir dzimtas kapi, viņi ir teikuši: «Jā, tagad saprotam, kāpēc tev viss izdodas, – tu senčus turi godā.» Dzimtas priekšteči ir mani sargeņģeļi. Viņi man palīdz, dod padomu.
Kapos redzu mirušo dvēselītes. Tādos kā mākonīšos, miglas vālos pārvietojas dvēseles, kas vēl nav pacēlušās debesīs. Dvēseles redz mani kā gaismu, zina, ka es tās uztveru, tāpēc nāk pie manis. Abi mani brāļi ir miruši. Vecākā brāļa dvēselīte reiz saka: «Čau, māsiņ!» – «Čau,» es atņemu sveicienu. «Māsiņ, vai tu gribi redzēt, cik palīgu tev esmu atvedis?!» Pagriežu galvu un ieraugu simtiem tūkstošu dvēselīšu. Es neesmu viena, man apkārt ir simtiem garu. Kādreiz vecmāmiņa satraukusies ar spieķīti staigā pa akmeņaino ceļu mājas pagalmā. Jūtu, ka darbā paredzama liela slodze. «Meitiņ, kā tu tiksi galā?» viņa satraucas. Pēc mirkļa nomierinājusies piebilst: «Redzu, ka tu tiksi ar visu galā.»
Ciemojoties šaisaulē, gari izturas pazemīgi, bet viņsaulē ir ļoti labestīgi, tāpēc nedrīkst aprunāt mirušos. Ne velti saka – par aizgājēju runā tikai labu vai neko.
Mūsu tuvie cilvēki, kas pārcēlušies uz viņsauli, kļūst par mūsu eņģeļiem un vēlas palīdzēt. Viņi no tās pasaules ziņo, kā rīkoties, lai dzīvie neatkārto kļūdas, ko paši pieļāvuši. Tikai jāprot ar viņiem sarunāties, palūgt, lai viņi pasaka priekšā, palīdz.
Domformās spēju sarunāties arī dvēselēm, kas gaida ierašanos uz šo sauli. Atnāk pie manis pāris, kas dzīvo kopā vairāk nekā desmit gadus, bet nevar tikt pie bērniņa. Konsultējušies ar dakteriem, bet bez rezultāta. Redzu, ka bērniņš būs, un kā sonogrāfijā pētu sievietes veselības stāvokli, lai ieteiktu, ko viņa vēl var darīt. Pēkšņi viņai jautāju: «Vai esi laulājusies?!» Viņa noraidoši purina galvu. No viņpasaules dvēselīte man domformā smalkā balstiņā saka: «Kāda garantija, ka man būs abi vecāki?» Vīrietis sievieti bildināja, un pēc neilga laika pieteicās bērniņš.
Uz mākoņa maliņas dvēselītes gaida rindā, lai varētu iemiesoties, bet vēlas drošību. Daudzi pāri šķīrušies, un redzu, ka bērni atkārtos viņu likteni, jo, nesaņemot mīlestību no abiem vecākiem, nevar to dāvāt savai ģimenei. Tūkstošus liktenis aizvedis laimes meklējumos uz ārzemēm, saraujot saites ar ģimeni. Redzu, ka pēc pieciem gadiem Latvijā attīstīsies ražošana, valsts uzplauks, bet vairākums to, kas aizbraukuši, dzimtenē neatgriezīsies. Sirma kundze ierodas pie manis ar bērnu un mazbērnu fotogrāfijām. Viņa cer, ka mīļie atgriezīsies. «Vēl drusku pastrādāsim, tad varbūt atgriezīsimies,» viņi sola. «Viņi neatgriezīsies,» pavēstu skarbo patiesību. «Viņi tur dzīvo labāk, strādā, var noīrēt māju, bērni apmeklē skolu.» – «Ko man darīt?» sieviete saskumst. «Dzīvot tālāk.» Tautas izceļošanas sekas izjutīsim nākamo piecdesmit gadu laikā, kad Latvijā ienāks citas tautas, pārņems īpašumus.»
Dzīve kā kļūdu labojums
«Visu, ko daru kā dziedniece, spēju zinātniski izskaidrot,» skaidro Edīte Igaune. «Karma ir cēloņu un seku likumsakarība. Karmas jeb Dieva likumus cilvēks nespēj regulēt, un atliek vien tiem pakļauties. Spītējot liktenim, apzināti tos pārkāpjot, pašu vai dzimtas pēctečus var piemeklēt nelaime, kāds no tuviniekiem var sasirgt ar kaiti, ko medicīna bieži vien nevar izārstēt, un cietējs vēršas pēc palīdzības pie dziednieka. Ja cilvēks uzvēlis plecos slimību, viņš spēj arī no tās atbrīvoties, tikai ir jāmainās – nedrīkst turēt sevī aizvainojumu, jāmācās piedod, jālūdz, jāatrod sev piemērota garīgā prakse.
Mana dziedniecības prakse balstās uz kvantu fizikā atklātajām likumsakarībām un DNS izmantošanas iespējām. Pacienta ķermenī ievadu pozitīvu programmu, tad aktivizēju gēnus un slimnieka iztēlē nostiprinu vīziju, kā izskatīsies vēlamā nākotne, kad tā piepildīsies, vai kā viņš jutīsies, kad būs vesels. Cilvēka šūnas kā datorprogrammu iespējams pārprogrammēt no Word uz Excel. Pie manis uz vizīti ieradās sešdesmit gadus veca sieviete un lūdza, lai palīdzu viņai atbrīvoties no alkohola lietošanas. Saņēmusi no eņģeļiem apstiprinājumu, sāku strādāt ar viņu.
Sieviete ir materiāli nodrošināta, viņai mājās ir pirtiņa, kur nedēļas nogalēs pulcējas draugi, lai dzerot un peroties pirtī atbrīvotos no darbā uzkrātā stresa. Šis rituāls ievilkās vairāku gadu garumā, arī meita sekoja viņas pēdās – dzēra, kamēr pazaudēja vīru un viena audzina trīs bērnus. Vispirms klienti attīrīju šūnu līmenī no nevajadzīgajām enerģijām, kas radīja pieradumu katru vakaru iedzert. Viņai bija arī liekais svars, tāpēc atkārtoti pierakstījās uz vizīti. Kad ieradās otrreiz, birdināja pateicības vārdus par to, ka alkohols viņu vairs neinteresē. Kad pēdējo reizi atbrauca, bija grūti viņu pazīt, jo kļuvusi slaida.
Septiņpadsmit gadus vecs puisis sūdzējās par galvassāpēm. Ieskatoties pagātnē, redzēju, ka viņš piecu gadu vecumā nokritis no zirga vezuma un nav izgulējis smadzeņu satricinājumu. Sasituma vietā bija sašaurinājušies asinsvadi, un, stresā tiem saraujoties, asins plūsma kļuva nevienmērīga un sāka sāpēt galva. Enerģētiski sakārtoju slimo vietu un sāpes mitējās.
Desmit gadus vecs, hiperaktīvs zēns ne mirkli nespēja nosēdēt mierā. Meklējot cēloni, ieraudzīju mātes vectēvu, kura dzīslās plūdušas moldāvu asinis. Kā filmā redzēju ainu, kā sencis ar zobenu cērt pa labi un pa kreisi. No viņa hiperaktīvais puisēns bija mantojis asu reakciju. Pārprogrammēju viņa enerģiju, noslāpēju negatīvās īpašības, un viņa uzvedība mainījās.
Audzējs veidojas, ja organismā negatīvās enerģijas ir vairāk nekā pozitīvās. Slimniekam pirmām kārtām jāaizmirst pagātne, jo slimība ir kādas neatrisinātas problēmas sekas.
Ja vēzis ir pirmajās stadijās, pēc staru vai ķīmijterapijas, mainot domāšanu, iespējams izārstēties, bet, ja slimnieks ar sevi nestrādā, slimība var atkārtoties. Kādai sievietei audzējs pēc pieciem gadiem atkārtojās otrreiz. Teicu, ka viņa joprojām nav aizmirsusi pirmā vīra pāridarījumus. Viņa mīl otro vīru, bet nespēj tikt pāri aizvainojumam no pirmās laulības, jo par to nemitīgi atgādina dēls, kas ir pirmā vīra kopija. Dusmas, skaudība un šaubas izstaro negatīvo enerģiju. Ja cilvēks pārdomu brīdī ir viens ar šīm enerģijām, viņš dedzina sevi no iekšpuses, radot augsni slimībām.
Ne vienmēr dziedniece spēj atbrīvot cilvēku no pagātnes sloga, un dzimtas karmu nākas atstrādāt pēc pilnas programmas. «Sieviete ieradās pie manis ar dēla fotogrāfiju un vēlējās, lai palīdzu sakārtot viņa dzīvi. Vācu okupācijas laikā viņa bija iemīlējusies vācietī. Ienāca krievi, un mīļotais aizbēga uz Vāciju. Sieviete gaidīja bērnu un baidījās no tā, kā radi uzņems šo ziņu, kā rīkosies jaunā vara, ja uzzinās šo faktu. Kā prata, viena uzaudzināja dēlu, ko visu mūžu vajā fobijas un bailes.
Kādas dzimtas sievietes vairākās paaudzēs nav bijušas laimīgas un apmierinātas. Katrai savs drūmais liktenis, ko pirms četrām vai piecām paaudzēm uzkrāvusi kāda dzimtas sieviete, kas nežēlīgi krāpusi vīru, samaitājot karmu sev un pēctecēm. Līvija ir vienīgā meita vecākiem, ģimenē jutās pasargāta, lutināta, piedalījās pašdarbībā. Šķita, ka viņai ies secen šis dzimtas lāsts. Viņa apprecējās, bet nevēlējās iejūgties mājās dzīvē. Radās nesaskaņas, un ģimene izjuka. Palikusi viena ar meitiņu, Līvija jutās sagrauta. Izeju meklēdama, devās uz ārzemēm, bet meitu atstāja pie vecvecākiem. Viņa Londonā ir atvērusi veikalu, bet jūtas vientuļa. Atsvešinājusies ar meitu, trūkst draugu, kam izkratīt sirdi, nevar izveidot attiecības. Viņa mokās ar galvassāpēm, augstu asinsspiedienu, jūtas vientuļa un nelaimīga…»
Atis Zariņš uzskata: «Cilvēks nevar mainīt acu krāsu, kļūt par Bilu Geitsu, bet var labot savas un senču pieļautās kļūdas, lai tās neatkārto bērni, necieš bērnubērni. Tam ir domāta dzīve. Ja Dievs radījis cilvēku, viņš devis līdzi arī instrukciju, kā to izdarīt. Bet tam ir nepieciešamas zināšanas.»
