Kairiša noslēpumainā aktrise — čehiete Brigita Cmuntova

Pieturzīmes

• Dzimusi 1994. gada 27. aprīlī Prilepovā Čehijā.
• Viestura Kairiša filmā Pilsēta pie upes spēlē ebreju meiteni Ziseli.
• Piedalījusies vairākās filmās un seriālos: The Sleepers, City on the river, The way to hapiness, Dve slova, Prvni republika, The musical, Brecht, Rodinny film, Dodgebal u. c.
• Ir ne tikai aktrise, bet arī dziedātāja (dzied duetā Štepans un Brigita) un mūzikas pedagoģe.

«Pirmoreiz skatoties filmu, gan smējos, gan raudāju,» pašā mūsu sarunas sākumā atzīstas Brigita. Pa mazās Rīgas viesnīciņas kāpnēm uz mūsu tikšanos viņa noslīd kā tāda meža lauma, un brīžiem vairāk smaida savu atbruņojošo, mazliet kautrīgo smaidu, nekā runā. Un ļoti, ļoti atgādina franču aktrisi Odriju Totū.

Šī ir pirmā reize, kad viņa ieraudzīja filmu, kurā pati nospēlējusi otru galveno sieviešu lomu.

Mēs tiekamies nākamajā rītā pēc filmas pirmizrādes, jo Brigita uz Rīgu bija atlidojusi tikai uz to un tūlīt dosies atpakaļ uz Čehiju. Izjūtas bijušas dīvainas. Arī tāpēc, ka kopš filmēšanas sākuma pagājuši jau divi gadi – pirmās ainas ar Brigitas piedalīšanos Pilsētā pie upes filmētas 2018. gada februārī. Lai spēlētu Viestura Kairiša filmā, viņai nācies mācīties tekstu latgaliski.

Kā bija teikusi iekšējā balss

«Skatoties man bija jāsmejas, jo Dāvja Suharevska tēlotais Ansis bija tik komisks. Vēl brīžiem gribējās dejot – tik ļoti mani aizrāva filmas mūzika. Bet pēc tam es raudāju, sevišķi ainā, kur ebreji cēlās pāri Daugavai ar prāmi. Varbūt tāpēc, ka zināju, kāds būs viņu tālākais ceļš. Un otro reizi raudāju beigās, kad nošāva Ziseli,» stāsta Brigita.  

Patiesībā viņa filmu gribētu noskatīties vēl vismaz trīs reizes. Arī tāpēc, ka tas, kas ieraudzīts uz ekrāna, daudzviet atšķiras no tā, ko jaunā aktrise lasīja savā manuskriptā filmēšanas laikā, un vairākus stāstus viņa savā prātā esot uzbūrusi citādus.

Brigitai šī filma sākās ziemā pirms diviem gadiem, un viņa atceras, cik ļoti auksta āra filmēšanās šķitusi Latgales ziema – pavisam citāda nekā Čehijā.

Kā čehu aktrise vispār nonāca filmā par Latgali? Viens no iemesliem – filmu atbalsta Čehijas Valsts kino fonds. Un kastinga aģentūra, kas pārstāv Brigitu, arī viņu pieteica šai lomai.

«No aģentūras piezvanīja un pastāstīja, ka esmu iekļauta atlasē ebreju meitenes lomai. Un pēc tam Viesturs izvēlējās mani,» atceras Brigita. Jautāta, vai šī loma bija pārsteigums, viņa smejas: «Es jau pati zinu, ka izskatos pēc ebreju meitenes! Taču kaut kas dziļi manī – kāda iekšējā balss – jau sen teica, ka filmēšos ārzemēs un spēlēšu vēsturiskā filmā. Piepildījās! Un tas gan bija pārsteigums!

Šī filmēšana man bija ļoti vērtīga pieredze, jo nācās iziet ārpus savas komforta zonas – filmēšana notika nevis Čehijā, kur cilvēki runā manā valodā un kur es daudzus jau pazīstu, bet svešā valstī, kur biju viena.

Filmēšanas grupā gan par mani rūpējās un visi bija ļoti draudzīgi, tomēr filmēties citā valstī svešā valodā un spēlēt ebreju meiteni – tas nebija viegli.

Ne tāpēc, ka būtu grūti notēlot šo lomu, bet tāpēc, ka tas dziļi aizskāra manas iekšējās emocijas.»

Viens no neparastajiem uzdevumiem – tāpat kā iepriekšējā Viestura Kairiša filmā Melānijas hronika šveiciešu aktrisei Sabīnei Timoteo, tā arī čehietei Brigitai Cmuntovai nācās mācīties savu tekstu latgaliešu valodā. Tiesa, filmā tomēr nav dzirdama Brigitas balss, jo valodu ritmi pārāk atšķiras, tādēļ Ziseles lomu vēlāk ierunāja Māra Uzuliņa. 

«Latgaliešu valoda man bija visgrūtākais uzdevums visā filmā. Pati valoda, protams, nebija jāmācās, bet no galvas bija jāapgūst teksta rindiņas dialogiem. Man bija arī tulkojums angļu valodā, tāpēc es sapratu, ko runāju, – gan ne vārdu pa vārdam, bet būtību,» stāsta Brigita. «Iemācīties tekstu bija vieglāk tāpēc, ka esmu dziedātāja. Man bija arī ieraksti, kurus ierunāja mans partneris Anša lomas tēlotājs Dāvis Suharevskis. Iemācīties pat nebija tik grūti, taču, kad pienāca filmēšanas dienas, apkārt bija tik daudz cilvēku un bija jādarbojas šajā valodā, tas man lika ļoti nervozēt.»

Štepans un Brigita

Pirms šīs sarunas, meklējot ziņas par Brigitu, interneta meklētājā lēca laukā ieraksti par duetu Štepans un Brigita. Paklausījos – mazliet meitenīga balss un melodiska ģitāra. Ko Brigitas dzīvē nozīmē Štepans Kloučeks? Brigita atbildot smejas: «Viņš ir mans kādreizējais studiju biedrs un divus gadus bija arī mans draugs, mums bija tāda bērnišķīga mīlestība. Mums ar Štepanu joprojām ir kopīga grupa, pirms trim dienām bija koncerts Prāgā. Spēlējam ko līdzīgu popfolkam.»

Brigita ir lauku meitene, mazliet dabas bērns, viņa nāk no neliela Čehijas ciemata Prilepovas Bohēmijā, no vienkāršas ģimenes – tēvs ir automehāniķis, mamma šuvēja.

«Es ļoti mīlu dabu, un bērnībā kopā ar brāli un draugiem no ciemata ļoti daudz staigājām pa mežiem un pļavām,» Brigita stāsta. «Abi mani vecāki joprojām dzīvo Prilepovā, tikai ir šķīrušies. Mamma vēl jauna – man ir 25 gadi, mammai 45. Kad piedzima mans trīs gadus vecākais brālis, viņai bija tikai 17.»

Brigitas brālis kļuva par automehāniķi, tāpat kā tēvs.

Viņa pati bērnībā sapņojusi darboties ar ziediem un kļūt ar floristi. Bet viss pavērsās citādi.

Mazā Brigita sāka mācīties spēlēt flautu un dziedāt, un jau 15 gadu vecumā iestājās konservatorijā. «Vecāki man deva brīvību un ļāva mācīties, ko vēlos. Studēju muzikālā teātra nodaļā, mācījos dziedāt, dejot, apguvu aktiermeistarību. Pēc tam man sāka piedāvāt nelielas lomas teātrī un nelielas kinolomas. Pabeidzu mācības muzikālā teātra nodaļā un vēl divus gadus turpināju studēt, mācījos rakstīt tekstus – dziesmu tekstus, lugas. Man tas šķiet ļoti interesanti – pašai rakstīt tekstus.

Bērnībā domāju arī, ka varētu kļūt par medmāsu, un šis mans sapnis daļēji īstenojās, kad ieguvu lomu seriālā Pirmā republika – tas ir vēsturisks seriāls par Čehijas Republikas pirmsākumiem. Tā bija mana pirmā lielākā loma – mana varone Eliška Toufarova ir medicīnas studente, ļoti laipna, draudzīga un jauka. Tā bija loma, kas atbilst manam raksturam, un es domāju, ka tieši tāpēc arī režisors mani izvēlējās,» saka jaunā aktrise. Savā ziņā tas esot bijis kā spēlēt pašai sevi, tikai citos apstākļos.

Brigitai ļoti patīk filmēties, un pagājušā gadā viņa Čehijā piedalījusies trijos kinoprojektos: «Filma Babuki ir stāsts par sievietēm un sievišķību. Vārdam babuka čehu valodā ir vairākas nozīmes. Ar to apzīmē gan kādu kūku, gan kautrību, neizlēmību un nespēju kaut ko izdarīt. Filma uz ekrāniem iznāks nākamajā gadā.

Un šoreiz mana loma ļoti atšķiras no manas būtības. Mana varone ir jauna sieviete, mazu bērnu māte, kura nerūpējas par bērniem, bet dzer un staigā pa ballītēm.

Vēl piedalījos muzikālā filmā Pilarova 80 par slavenu čehu dziedātāju Evu Pilarovu, kur varēju dejot un dziedāt Evas dziesmas. Un trešais projekts bija neliels seriāls par čehu rakstnieci Boženu Ņemcovu.»

Daniels, dārzs un joga

Laukos uzaugusī Brigita arī tagad nedzīvo galvaspilsētā: «Nodzīvoju Prāgā desmit gadu, ilgi mitinājos augstskolas kopmītnēs, pēc tam kopā ar draugu Štepanu īrējām dzīvokli. Tagad varu teikt, ka dzīvoju gandrīz mežā. Kopā ar manu tagadējo draugu Danielu mitināmies mazā pilsētiņā Škvorecā netālu no Prāgas, brīvdienu mājiņu ciemā.

Man ir savs dārzs ar ārstniecības augiem, es tos vācu, žāvēju, gatavoju tējas un krēmus no dabas produktiem.

Tā ir ļoti svarīga manas dzīves daļa.»

Brigitas draugs Daniels Trpaks ir psiholoģiskais un garīgais treneris jeb koučs un koučinga centra līdzīpašnieks. Abi pirmoreiz satikās kopīga drauga koncertā, bet pēc tam Brigita pieteicās uz psiholoģiskajiem treniņiem pie Daniela. Pēc vairākām nodarbībām abi izlēmuši, ka varētu arī kopā strādāt. Danielam pieder koučinga centrs Aumakua, un viņi organizē jogas un dažādas citas meistardarbnīcas, Brigita vada balss terapijas meistardarbnīcas – tā ir vēl viena viņas profesionālā šķautne: «Kad nefilmējos un nedziedu koncertos, es mācu dziedāt citiem. Mācu studentus konservatorijā un pasniedzu arī privātstundas. Man ļoti patīk dot cilvēkiem šo pieredzi.

Dziedāt taču ir tik viegli, tomēr ir cilvēki, kuriem ar to radušās problēmas, jo kāds pateicis, ka viņu balss ir neglīta.

Tad ir vajadzīga terapija, jāiet pamazām, soli pa solim, lai atbrīvotos un pieņemtu savu balsi. Protams, ne katrs var kļūt par operdziedātāju, bet es domāju, ka dziedāt var ikviens. Tikai reizēm ir uzlikti psiholoģiskie bloki gan ķermenim, gan prātam, un nav viegli ar to strādāt. Bet, ja cilvēks grib kaut ko mainīt, es varu palīdzēt.»

Vēl viena ļoti svarīga čehu aktrises dzīves daļa ir joga un darbs ar savu ķermeni: «Pašlaik mācos jogas instruktoru kursos. Par jogas instruktori nez vai strādāšu, bet dažas elpošanas tehnikas un metodes darbam ar savu ķermeni ir ļoti noderīgas dziedāšanai, un es to visu gribu likt kopā. Es arī skrienu, un man tas ir vairāk mentāla nekā fiziska nodarbe. Vēl mums abiem ar draugu ļoti patīk pārgājieni kalnos.

Man ļoti svarīgi ir rūpēties par manu ķermeni, par to, ko ēdu, un par savu prātu. Jo viss taču sākas cilvēka prātā – viss, kas saistīts ar manu darbu, ar manu ģimeni, manu draugu, visu ap mani.

Cenšos strādāt ar savu prātu, katru dienu meditēt. Tas palīdz. Palīdz arī pabūšana vienatnē.

«Daniels man ir ļoti īpašs cilvēks. Un es domāju, ka manas dzīves nopietnākais un vērtīgākais lēmums bija – palikt kopā ar viņu,» ir pārliecināta Brigita. Līdz šim es attiecībās vienkārši ļāvos. Kāds puisis teica: o, tu esi tik jauka, kļūsti mana draudzene! Un es atbildēju: jā, paldies, labi, mēs varam būt kopā! Iepazīstoties ar Danielu, man nebija viegli, jo es tolaik biju citās attiecībās, man jau bija draugs, un bija viņam jāpasaka, ka mūsu attiecības ir beigušās.

Ir daudz iemeslu, kādēļ vēlos būt kopā ar Danielu. Viņš ir iekšēji ļoti spēcīgs, viņam piemīt liels miers. Daniels man dod iedvesmu un motivāciju. Un viņš ir tik izskatīgs! Jūtos ļoti labi blakus Danielam.»

Saikne ar ebreju stāstu

Iespējams, ceļš uz ebreju meitenes Ziseles lomu Brigitai sākās jau daudz agrāk. Un ne jau tumšo acu un matu dēļ! Lai arī Brigitas tētis ir diezgan tumsnēja izskata un to mantojusi arī Brigita, ģimenē zināmas tikai čehu saknes, ebreju sakņu tai nav. Tomēr viņai jau kopš pusaudzes gadiem ir īpaša interese par ebreju kultūru: «Esmu noskatījusies ļoti daudz ebreju filmu. Kad man bija 15–16 gadu, gandrīz katru nedēļu noskatījos pa vienai. Kaut kas tajās mani ļoti pievilka.

Ebreju stāsts man likās tuvs, daudz esmu interesējusies par to, kas ar šo tautu vēsturiski noticis. Starp citu, kā man pastāstīja mamma, kara laikā mūsu mājās bijusi ierīkota slēptuve, kur slēpti vairāki ebreji.

Un pēc filmas Pilsēta pie upes mana izpratne par šīm lietām kļuvusi vēl dziļāka.

Katram cilvēkam, katrai zemei ir sava vēsture un savi stāsti par ciešanām, un mēs varam būt ļoti laimīgi, ka dzīvojam šajā laikā, kad mums ir iespējams viss.»

Mīlestību nojauš no detaļām

Filmā Pilsēta pie upes Brigitai visgrūtākā aina esot bijusi slēpšanās zem grīdas: «Biju pārsteigta, ka filmā no tā palikušas tikai trīs sekundes ar manām pārbiedētajām acīm. Jo man šis laiks likās bezgalīgs. Atrados tur lejā zem grīdas, divus metrus platā un divus metrus augstā telpā, un visapkārt bija tumsa. Tas bija tik klaustrofobiski!

Režisors lika iedomāties, ka esmu nobijusies un raudu. Sāku iztēloties, ka tur slēpjos jau mēnesi, un tas bija briesmīgi.

Kad gandrīz pie manas paslēptuves pienāca vācu oficieris, man tas šķita tik šausmīgi, ka gandrīz apstājās sirds.»

Bet par mīlestību, kas bija jāspēlē filmā, Brigita saka: «Tas ir kā dzīvē. Kad noskatījos filmu, biju pārsteigta, ka filmā esmu tik strikta, ka es tajā nesmaidu. Mīlestību nevar nospēlēt, tā ir sajūta, kas skatītājam rodas no filmas varoņu skatieniem un mazām detaļām. Jūs, skatītāji, iztēlojaties, ka mēs viens otru mīlam. Ziselei un Ansim attiecībās nebija nekā konkrēta, nebija seksa, nebija tādu sevišķu pieskārienu. Bet skatītājs tik un tā visu saprot pat bez vārdiem. Un teikums: «Es par tevi reizēm domāju,» – tas bija tik intīmi.

Anša lomas tēlotājs Dāvis nav aktieris, viņam nav aktieru skolas pieredzes, un es domāju, ka tieši tāpēc viņš bija vislabākais kolēģis, kuru satikt kameras priekšā. Jo aktieri spēlē, bet Dāvis vienkārši bija. Viņš ieklausījās manī un skatījās uz mani. Un tas mani ļoti spārnoja.»