Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas politiķi vīrieši ir ļoti dažādi, un par viņiem vienā vārdā neko nav iespējams pateikt. Protams, ir ļoti noturīgs komunistu laiku mantojums. Liela daļa no vecākās, vidējās un arī jaunākās paaudzes politiķiem cenšas būt labi saimnieciskie darbinieki bez īpašām lielām pretenzijām uz intelektu vai globālu skatījumu. Ļoti noteicošs ir provinciālisms, bet tā, protams, nav vienīgā grupa. Ir virkne cilvēku labos uzvalkos ar labām brillēm un diezgan labu izglītību, kuri politiku uztver kā savu individuālo ambīciju apmierināšanas jomu gan ekonomiski, gan publiski.
Tie ir ļaudis bez politiskiem uzskatiem, kas lielākoties prot labi izskatīties un runāt sakarīgos teikumos. Ir vēl viena kategorija, kurus nav iespējams definēt citādi kā frīkus – cilvēki, kas lielākoties politikā nonākuši vēl deviņdesmitajos gados kādas idejas vadīti un tādēļ vispār nevar iedomāties savu dzīvi ārpus tās, jo nekas cits, izņemot politiku, viņiem nepastāv.
To var uztvert labi vai slikti, bet kopumā Latvijā joprojām politika ir vīriešu pasaule. Sievietei politikā uzliek daudz augstākas prasības.
Vīriešiem politikā sevi nevienam nav jāpaskaidro un jāattaisnojas par savu atrašanos šai jomā. Arī riski sievietēm politikā ir daudz augstāki, kā mēs redzam to no Solvitas Āboltiņas parauga. Daudzas lietas, ko piedod vīrietim, sievietei nemūžam nepiedos.
Tāpat Saeimā sievietēm ir jābūt perfekti frizētām, ar lakotiem nagiem, labu grimu un gaumīgi piemeklētām rotas lietām. Taču pavērojot, kādā skatā ierodas viens otrs politiķis, jāsecina, ka no vīriešiem varētu sagaidīt vairāk. Latvijā gan nav īpaši lieli iebildumi pret sievietēm publiskos amatos. Tādā ziņā mēs neesam tik patriarhāla valsts kā kaut kur Centrālāzijā.
Mums ir bijusi sieviete prezidentes, ministru prezidentes un Saeimas spīkeres amatā. Par Valsts prezidenti ievēlot Vairu Vīķi-Freibergu, šo amatu neieguvušais Raimonds Pauls par viņu gan izteicās diezgan indīgi, bet liela daļa sabiedrības bija ļoti apmierināti un priecīgi. Šī prezidente cerības attaisnoja.
Vīrišķības izpratne politiķiem kopumā ir ļoti postpadomiski provinciāla, bet jāņem vērā, ka tā mainās. Virkne politiķu nebaidās parādīties sabiedrībā ar bērniem. Daļa, līdzīgi man, iet bērnu kopšana atvaļinājumos, kas acīmredzot ir savienojams ar viņu izpratni par vīrišķību. Taču vairums, protams, ir ļoti tradicionāli. Ja paskatīsities, ar kādām mašīnām viņi brauc vai ko viņi domā par seksuālo minoritāšu tiesībām, ievērosiet, ka viņu izpratne par vīrišķību ir ļoti konservatīva. Mūsu politiķu vīrišķības izpratne labi ierakstās tajā, kāda tā ir Polijā, Ungārijā, Slovākijā, Lietuvā. Visās valstīs, kuras modernisma strāvas ir skārušas salīdzinoši maz.
Līdz ar jaunām paaudzēm tas mainās. Tas gan nenozīmē, ka nākamās paaudzes atšķiras radikāli, bet jāņem vērā, ka cilvēki ap 30, kas šobrīd kļūst aktīvi politikā, ir uzauguši pavisam citos apstākļos. Viņi ir socializējušies neatkarīgā Latvijā ar visiem no tā izrietošajiem plusiem un mīnusiem.
