«Deputāte biju astoņus gadus, piedzīvoju trīs vēlēšanas. Šie divi gadi, kopš vairs neesmu Saeimā, man bijuši bagāti gan ar jaunām interesēm, gan iespējām, kas paveras starptautiskā konsultanta statusā. Kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vēlēšanu novērotāja esmu strādājusi dažādās valstīs, tagad novēroju ASV prezidenta vēlēšanas.
Kovida laikā īpaši izjūtam, cik ļoti visi esam saistīti, – nevaram nelikties zinis, kas notiek pārējā pasaulē. Baltkrievijā negodīgas vēlēšanas izraisīja protestus un asinsizliešanu, un tur starptautisko novērotāju nebija, jo valsts vadība negribēja, lai citi zina, cik sliktas bija šīs vēlēšanas. Amerika ir liela un bagāta, bet sabiedrība tur ir ļoti sašķelta, un Latvija salīdzinājumā liekas tāda maza, aptverama un mīļa saliņa. Mēs salīdzinoši esam saliedēta un viendabīga sabiedrība. Amerika ir ļoti polarizēta, un to jūt ikdienā. Taču amerikāņi ir laipni cits pret citu, un to mēs Latvijā varam mācīties – būt mīļākiem pret otru.
Aktīvajā politikā vairs nedarbojos, bet esmu sabiedriski aktīva dažādās biedrībās: Rīgas centra attīstības biedrībā, sabiedrībā par atklātību Delna, sabiedriskās politikas centrā Providus, biedrībā Papardes zieds, Meierovica biedrībā un dažādās sabiedriskajās iniciatīvās. Joprojām, kad tas iespējams, strādāju par brīvprātīgo angļu valodas skolotāju Iļģuciema sieviešu cietumā, biju Baltkrievijas sabiedrības atbalsta piketa rīkotāja.
Redzu, ka sabiedrība ir mainījusies uz labu, un tas iepriecina. Agrāk likās, ka daudzi gatavi atmest ar roku savai dzimtenei un dzīvot ārpus Latvijas, bet tagad cilvēki vairāk novērtē to, ko var dot Latvija, un saprot, cik daudz ir mūsu pašu rokās.
Esmu laimīga, ka mana dzīve tagad nav tik strikti strukturēta kā Saeimas laikā un atliek telpa darīt gan to, kas mani iepriecina, gan to, kas dod labumu sabiedrībai.
Kad beidzās mans Saeimas mandāts, varēju vairāk laika pavadīt ar saviem dvīņiem – dēli tolaik beidza 9. klasi. Tagad viņi ir ģimnāzijas audzēkņi, jauni vīrieši, kuriem drīz būs 18. Visiem sarežģītajiem pusaudžu gadiem izejot cauri, esam saglabājuši siltas un mīļas attiecības.»
Ko jums šķiet svarīgi pateikt par Latviju?
«Izjūtu milzīgu pateicību pret cilvēkiem, kas cīnījušies par Latvijas valsti, gan to izveidojot, gan atjaunojot neatkarību. Mums paveicies, ka, lai arī klupdami un krizdami, visu laiku esam spējuši virzīties uz priekšu. Bet joprojām sāp sirds, ka Latvijā, īpaši attālākos reģionos, ir daudz ģimeņu, kurām, salīdzinot ar pārtikušajām pilsētas ģimenēm (arī manējo), ir daudz mazāk iespēju. Jāstrādā, lai varētu nodrošināt, piemēram, visiem skolasbērniem iespēju vismaz reizi divos mēnešos atbraukt uz galvaspilsētu, apmeklēt pasākumus, muzejus. Ir daudz ģimeņu, kur par to nevar pat sapņot. Svarīgi neizlikties, ka tā nav Latvijas realitāte.»