Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jau sesto gadu strādāju Rīgas Stradiņa universitātē – sociālā darba studentiem pasniedzu sociālo pakalpojumu pārvaldību un ekonomikas studiju kursu un vadu studiju prakses. Nesen uzsākām jaunu posmu projektam Vecums nav šķērslis. Dažkārt arī konsultēju sociālajā jomā. Man ir arī sabiedriskas aktivitātes – nu jau sešus gadus darbojos konkursa Ineses Galantes talanti žūrijā, tas man ir sirdsdarbs, kas devis iespēju iepazīties ar daudziem jaukiem cilvēkiem un būt klāt, kad jaunie mūziķi sper savus pirmos soļus lielajā mūzikas pasaulē.
Esmu tajā jaukajā statusā, ko sauc par strādājošu pensionāru. Nav tā, ka darbā būtu noslogota katru dienu no rīta līdz vakaram. Ar vienu kāju dzīvoju Rīgā, ar otru laukos, Tumē, atliek laiks arī rudens darbiem mājās, palīdzu audzināt mazbērnus – tā tās dienas paiet. Dzīvoju kopā ar jaunākās meitas ģimeni, kurā aug trīs bērni, mani mazbērni.
Tagad, pandēmijas laikā, dienas vadām visi cieši kopā, jo meita ir kordiriģente un pašlaik viņai uz darbu nav jāiet – kora dziedāšana šobrīd ir viena no bīstamākajām nozarēm. Bet ir arī labas lietas, piemēram, ir taču ekskluzīvi trīsreiz dienā visai ģimenei kopā sēsties pie galda. Pavasarī paši daudz ko sastādījām un izaudzējām, nolēmām arī, ka audzēsim broilerus – viņi apēd visu līdz pēdējam, kas paliek pāri no dārzā izaudzētā.
No 50 cāļiem izauga 44 broileri, kas tagad visi smuki sagūluši saldētavā.
Mājās nodarbināti esam nepārtraukti, daudz pievēršamies mūzikai, jo mazie mācās mūzikas skolā, un tur stundas notiek tikai attālināti. Nevaru iedomāties, kā tas ir, kad nav, ko darīt.
Mans dēls Mārtiņš tagad kļuvis par Rīgas domes priekšsēdētāju, un manu dzīvi šis notikums mainījis tā, ka dēlu tagad redzu ļoti reti. Un arī – neslēpšu – saņemu telefona zvanus no cilvēkiem, kas ar manu starpniecību grib bīdīt dažādas savas intereses. Esmu sev devusi zvērestu, ka nekur neiejaukšos un netaisos neko lobēt. Prātā nenāk!»
Ko jums šķiet svarīgi pateikt par Latviju?
«Latvijai ir grūts laiks. Nav pasākumu, kas vieno tautu, nenotika Skolēnu Dziesmusvētki, nebūs arī valsts svētku pasākumu, kas kliedē drūmo laiku. Šogad 18. novembrī svētku sajūta būs jārada katram pašam sev. Svarīgāk nekā jebkad ir rūpēties par saviem līdzcilvēkiem. Ir īstais brīdis parādīt darbos savu patriotismu, nevis vieglprātīgi zākāties par to, ka jānēsā maska, vai stāstīt, ka visu izdomājuši spiegi, kas grib mūs čipot. Šobrīd nākotne ir mūsu pašu rokās – vistiešākajā veidā.»
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
