Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieredzes stāsts
Gunta Krūmiņa, sistēmu un organizāciju dizainere, dzīvo Somijā
Gunta ir mana radiniece. Martā viņa izslimoja Covid-19, un, kad Gunta nesen ciemojās Rīgā, satikāmies uz kafiju. Taču izrādījās – jau pāris mēnešu Gunta kafiju vispār vairs nespēj iedzert. Tāpat viņa vairs nedzer piparmētru tēju, neēd nekādu gaļu, sīpolus, ķiplokus, tomātus un saldos piparus. Tas viss tagad garšojot pēc kaut kā nezināma un pretīga.
«Kad saslimu ar kovidu, uz dažām dienām zaudēju garšu un smaržu, astoņas dienas temperatūra bija tuvu 40 grādiem. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr atgriezās spēks, atveseļojos un atgriezos darbā. Jūnija vidū pēkšņi pamanīju, ka ēdienam parādās nedaudz metāliska garša – tik nepatīkama, ka kumoss jāspļauj ārā. Vispirms to secināju par sarkano papriku, nākamie bija tomāti, kas man vienmēr ļoti garšojuši. Un kafija!
Es pat vairījos iet garām kafejnīcām, lai nebūt jāieelpo kafijas smarža.
Nākamā bija gaļa – kovids mani negaidīti pārvērta par veģetārieti, pat gaļas smarža tagad rada nelabumu. Tāpat arī sīpoli un ķiploki.
Bet, ja man jautā, pēc kā tad tagad man šie produkti garšo, to nevaru pateikt, jo šīs mainītās garšas nav salīdzināmas ar iepriekšējām. Tas ir līdzīgi kā, ēdot ogas, pēkšņi uzkost blaktij. Un tā nav blakts garša, bet tā sajūta – kad ēd produktu, kura garšu zini, bet pēkšņi tas garšo pavisam citādi un pretīgi. Agrāk man ļoti garšoja rīslings, bet pēkšņi arī tam sit cauri šī briesmīgā garša. Taču pagaršoju rozā vīnu – varu! Olas baltumu nevaru ēst, bet omleti varu. Un ar pārstrādātiem tomātiem, piemēram, kečupos, arī nav nekādu problēmu.
Kad darbā bija profilaktiskā veselības pārbaude, es šo izstāstīju ārstam, bet viņš pats taisīja lielas acis un neko man nevarēja ieteikt. Tagad jau daudz esmu pati par to izlasījusi, esmu atradusi arī atbalsta grupas sociālajos tīklos, kur citi dalās ar savu pieredzi. Cerības vieš tas, ka daļai cilvēku līdzīgās situācijās garša ir atgriezusies. Tomēr ir cilvēki, kam tas ilgst jau kopš paša pandēmijas sākuma, un nav nekādu uzlabojumu.
Nekādus pretlīdzekļus atradusi neesmu. Tiktokā bija nofilmēts eksperiments ar apdedzinātu apelsīnu, kurš pēc tam jāēd, un kādai meitenei tas esot palīdzējis. Cilvēki ķeras pie salmiņa. Es arī izmēģināju, bet labuma nebija nekāda. Ir smaržu terapija, kad katru dienu vairākas reizes mēģina smaržot četras pamatsmaržas, lai saprastu, vai smarža atgriežas un smaržo pareizi. Iesaka tējas un akupunktūru. Katrā ziņā šādām atbalsta grupām ir milzīga psiholoģiska nozīme – tu redzi, ka neesi viens, ir citi, kas saprot tavu situāciju no personīgās pieredzes, uzzini arī veiksmes stāstus un saņem uzmundrinājumu.»
Biedējoša kovida blakne
«Smarža ir kaut kas tāds, kam mēs nepievēršam uzmanību, kamēr neesam zaudējuši ožu. Kad cilvēki to pamana, tas ir milzīgs stress, un nekas vairs nav tā, kā bija agrāk,» atzīst Monella centra pētniece Pamela Daltone.
«Tu no rīta piecelies, krūzē aplej kafiju un pannā sakarsētā sviestā iesit olu. Bet kaut kas nav pareizi. Nav jūtama tīkamā kafijas un ceptās olas smarža, bet tā vietā virtuve piepildās ar cigarešu dūmu, asas ķīmijas vai pūstošu atkritumu smaku,» ar šādu stāstu sākas populārā amerikāņu žurnālista Yara Emjouie svaigi uzņemtā dokumentālā filma ar nosaukumu Biedējoša kovida blakne, par kuru neviens nerunā.
Šajā filmā intervēti gan desmitiem cilvēku, kuri stāsta savu pieredzi, gan ārsti un pētnieki, tostarp no pasaulē vienīgā neatkarīgā un starpdisciplinārā smaržu un garšu sajūtu pētniecības institūta Monell chemical senses center, kur sākti pētījumi par pēckovida smaržu un garšu izmaiņām.
Facebook ir domubiedru grupas, kur cilvēki dalās savos stāstos par šā vīrusa radītajām garšas un smaržas problēmām un to, kā mēģina ar tām tikt galā. Lūk, dažas pieredzes, kas tur publicētas: «Produktiem ir asa ķimikāliju vai reizēm kanalizācijas smaka!»; «Man liekas, ka viss smaržo pēc sērūdeņraža un dedzinātiem matiem!»; «Augļi un dārzeņi smaržo pēc savalkātām zeķēm!»; «Vīnam ir puvušu augļu garša!», «Šo sešu mēnešu laikā jau sāku aizmirst, kādas ir normālas garšas un smaržas.»
Ķimikālijas, cigaretes un benzīns
Daži pasaules pētījumi pieļauj, ka šī smaržu un garšu deformācija skar apmēram 7 procentus cilvēku, kuri izslimojuši Covid-19, citu pētījumu autori uzskata, ka šis skaitlis ir pat lielāks. Turklāt šī blakne varot sākties pat desmit mēnešus pēc izslimošanas. Tā var izpausties dažādi – var saglabāties smaržu un garšu zudums; var notikt tā, ka atsevišķi produkti smaržo nepareizi, pēc kaut kā cita; var parādīties asas un nepatīkamas smakas un garšas; var uzrasties arī tā dēvētās fantoma smaržas – kad jauns aromāts rodas ne no kurienes. Ja tas būtu, teiksim, rožu un persiku aromāts vai zemeņu garša, būtu vieglāk, taču mainītās smaržas un garšas nezin kādēļ parasti ir vienkārši riebīgas.
Pētnieki apkopojuši biežāk sajustos deformētos produktu aromātus, un pirmajā trijniekā ir asa ķimikāliju, cigarešu un benzīna smaka.
Ārsti vēl nezina, kā palīdzēt
Kā cilvēki rīkojas, pamanot šo blakni? Daži izmēģina visu, ko vien var iedomāties, lai tiktu no tās vaļā, citi pacietīgi gaida un cer, ka īstās smaržas un garšas atgriezīsies. Esot pat tādi, kuri ēdot lieto deguna klipšus, lai nejustu atbaidošos aromātus. Pētnieki stāsta, ka diemžēl daudzi nonāk arī depresijā vai sāk justies izolēti no pārējās pasaules, jūtami zaudē svaru, cieš no ēšanas traucējumiem un regulāras vemšanas.
Ko iesaka ārsti? Pagaidām īsti neko. Ir mēģinājumi lietot degunā pūšamos steroīdu līdzekļus, uztura bagātinātājus (piemēram, zivju eļļu vai alfa liposkābi), katru dienu veikt smaržu treniņus ar spēcīgiem aromātiem, lai pamodinātu smaržas receptorus. Pētījumi rāda, ka dažiem pacientiem kaut kas no tā ir nedaudz palīdzējis. Taču – ar uzsvaru uz vārdiem nedaudz un dažiem.
Kur šajā ķēdē radies bojājums?
Līdz šim bija zināms, ka ožas un garšas traucējumus var radīt daudzi vīrusi: rinovīrusi, gripa, paragripa, citi koronavīrusi. Bet ar tiem vienmēr bijis tā – slimība pāriet, maņas atjaunojas. Ožas un garšas traucējumi var rasties arī, ja pēc galvas sasituma rodas pietūkums, kas saspiež garšas nervu, tie var ilgt pat mēnešiem, tomēr arī ir pārejoši. Garšu var iespaidot hormonālas pārmaiņas, depresija, arī ķīmijterapija un staru terapija. Par ožas traucējumiem dažkārt sūdzas tie, kas ikdienā strādā ar spēcīgām ķimikālijām un kodīgām vielām.
Ar kovida infekciju saistītais ožas un garšas zuduma iemesls joprojām nav pilnībā atklāts, taču pētnieki domā, ka koronavīruss bojā ožas receptoru balsta šūnas degunā, nevis pašus receptorus un nervu šūnas, kas atrodas tajos. Nav īsti skaidrs arī tas, kāpēc tik ļoti mainās garšas sajūta. Aromātu uztver receptori deguna dobuma augšdaļā, bet līdz smadzenēm to novada ožas nervs. Savukārt garšas kairinājumu sajūt garšas kārpiņas uz mēles, un tās sūta signālu uz garšas centru smadzenēs. Tad smadzenes arī izlemj, vai garša un smarža ir laba vai slikta un kā uz to reaģēt. Patiesībā jau smaržas un garšas uztveres uzdevums ir mūs pasargāt no kaut kā bīstama – slikti ož un garšo, tātad neēdams un bīstams, mūc!
Bet kāpēc tagad organisms par ienaidniekiem pasludina veselīgus un vajadzīgus produktus? Kur šajā ķēdē radies bojājums?
Arī Latvijā sāk vākt datus
Kā informēja ārste interniste un RSU dietoloģijas rezidente Alda Bumbure, arī Latvijā uzsākts pētījums. Tā laikā cilvēki, kas izslimojuši Covid-19, vietnē covidaste.com aicināti aizpildīt anketas par dzīves kvalitātes izmaiņām un saviem uztura paradumiem. Ir ziņas arī par cilvēkiem Latvijā, kuriem pēc Covid-19 izslimošanas ir mainījušās garšas un smaržas, bet ārste uzskata, ka atklāt pirmos pētījuma rezultātus būtu pāragri.»
Metožu ārstēšanai vēl nav
Komentē ārste Ieva Glāzere, neiroloģe, PSKUS Neiroloģijas klīnikas vispārējās neiroloģijas virsārste, RSU Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docētāja.
Ieva Glāzere pati decembrī pārslimojusi Covid-19 un joprojām cieš no smaržu uztveres traucējumiem. Slimošanas laikā viņa pilnībā nav jutusi garšas un smaržas, pēc tam dažiem produktiem parādījušies agrāk nekad nejusti ļoti nepatīkami aromāti. Piemēram, telpā, kur griezti sīpoli, esot grūti pat ieiet, cik tas ir nepatīkami. Viņa cer, ka laika gaitā tas mainīsies. Diemžēl neviens joprojām nezina, kādi īsti ir šo izmaiņu bioķīmiskie iemesli, un joprojām nav atrasts, kā šādiem cilvēkiem palīdzēt, taču pētījumi turpinās.
«Ožas jeb smaržu uztveres izmaiņas sauc par dizosmiju, bet izmainītu garšas uztveri – par disgeiziju. Var būt kvantitatīvas pārmaiņas (kad smarža un garša pazūd) un kvalitatīvas (kad tās mainās un produkts smaržo un garšo citādi, piemēram, kafija vairs nesmaržo pēc kafijas).
Ja ir SARS-CoV-2 infekcija, bieži vien novērojama gan dizosmija, gan disgeizija, un parasti tās parādās akūtā stadijā, kad cilvēks tikko sācis slimot un pēkšņi pamana, ka oža un/vai garša ir izmainījusies vai pat pilnīgi zudusi. Atveseļošanās periodā tās visbiežāk pakāpeniski atjaunojas. Novērots, ka garšas un ožas izmaiņas biežāk ir tieši vieglos Covid-19 infekcijas gadījumos.
Precīzs šo maņu bojājuma mehānisms vēl nav zināms, bet pašreizējie pētījumi vairāk liecina, ka vīruss izraisa bojājumu noteiktās ožas un garšas epitēlija šūnās. Tas rodas, vīrusam vairojoties deguna un mutes gļotādā. Infekcijas procesā gan pats SARS-CoV-2 vīruss bojā smalkos ožas un garšas nervgalus, gan paralēli attīstās lokāls iekaisums. Tā rezultātā izdalītās aktīvās vielas iedarbojas uz gļotādā esošajām šūnām (tā saucamajām balstšūnām), kas veido specializētu maņas uztveri un nosaka receptoru darbību.
Ožas un garšas traucējumi pēc pārslimotās infekcijas izzūd vidēji viena līdz triju mēnešu laikā, bet nelielai daļai cilvēku var saglabāties pat ilgāk nekā sešus mēnešus. Lēnāk funkcija atjaunojas cilvēkiem, kas smēķē, un tiem, kuriem ir blakus saslimšanas, kas ietekmē mikrocirkulāciju, piemēram, cukura diabēts.
Protams, šādas izmaiņas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti. Taču medikamentoza vai cita veida specifiska ārstēšana šiem traucējumiem pašlaik nav zināma un pierādīta. Vienīgais, ko var ieteikt, – ožas trenēšanu ar spēcīgiem aromātiem, lai atpazītu noteiktas smaržas.
Ja ožas un/vai garšas traucējumi pēkšņi parādījušies vairākus mēnešus pēc pārslimotas SARS-CoV-2 infekcijas, ieteicams apmeklēt otorinolaringologu vai neirologu, lai izvērtētu citus iespējamos šo sūdzību cēloņus.»
