Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No savas pieredzes zinu – visvieglāk ir ziedot apģērbu. Tas apnīk, kļūst par lielu vai par mazu vai vienkārši iziet no modes. Nu tad maisā un uz ziedojumu konteineru vai uz Otro elpu! Palīdzības organizāciju pārstāvji apstiprina – apģērbu tiešām ziedo visvairāk. Zīdaiņu, bērnu drēbes un apavi, kā arī sieviešu apģērbs un apavi ziedošanas vietās nonākot visbiežāk.
Kā stāsta Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops, ziedotājus var iedalīt divās grupās. Pirmie dod tieši to, kas cilvēkam vajadzīgs: maizi, dzīvokli, medikamentus, pastiepj palīdzīgu roku, lai pārietu ceļu. Otra ziedotāju grupa ir cilvēki, kas ziedo nevis mērķtiecīgi kādam konkrētam cilvēkam un vajadzībai, bet atdod dažādas lietas, kas pašiem vairs nav vajadzīgas. Tā teikt – man nevajag, ārā mest žēl, atdošu kādam.
«Taču mantas vai lietas turpmākās lietošanas iespējas ziedotāja un ziedojuma saņēmēja izpratnē var būt dažādas. Ziedotājam šķiet, ka tā ir laba manta, bet ziedojuma saņēmējs saka: man tādu štruntu nevajag,» stāsta Uldis Līkops.
Un piebilst: «Ziedošanas kultūra ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē ir diezgan sarežģīta un problemātiska. Diemžēl Latvijā 50–60 procentus no saņemtajām mantām esam spiesti utilizēt. Kāpēc? Jo nereti cilvēki ziedo izteikti nelietojamas mantas – saplēstas, netīras drēbes, pat nemazgātas apakšbikses. Nereti saņemam maisus ar sadzīves atkritumiem, tai skaitā pārtikas atkritumiem.» Šādi ziedojumi visbiežāk tiekot ielikti ziedojumu vākšanas vietās, kas ir pa ceļam uz vai no mājām. Tātad ar domu – ja miskastes pa ceļam nav, noziedošu. Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs gan tūlīt piebilst: vispārināt nedrīkst, jo ir daudz cilvēku, kuri ziedo apģērbu, apavus un citas nepieciešamas lietas ļoti labā stāvoklī, pirms tam tās vēl sakopjot un uzfrišinot.
Tomēr līdzīga pieredze – tiek ziedots apģērbs, kas ir pārāk nolietots, lai kāds to nēsātu, – ir gan organizācijai Pestīšanas armija Latvijā, gan Palīdzēsim.lv, gan arī biedrībai Palīdzēsim viens otram.
Palīdzēsim viens otram valdes priekšsēdētājs Edijs Pipars atceras – bijuši gadījumi, kad cilvēki ziedojuši netīras, saplēstas drēbes, taču tad organizācijas sociālo tīklu profilā publicēts lūgums šādas lietas nevest. Pēc šā ieraksta problēmu ilgu laiku vairs nav bijis, tad atkal tas bijis jāatgādina vēlreiz. «Cilvēki bieži domā – ja esmu attiecīgo lietu nonēsājis, tas nekas, kādam, kam nekā nav, noderēs. Vismaz pa māju varēs nonēsāt. Taču cilvēkiem, kas lūdz palīdzību, nevajag drēbes nēsāšanai mājās, bet gan iziešanai sabiedrībā,» uzsver Edijs Pipars.
Kā trūkst visvairāk?
Kad jānosauc lietas, kas palīdzības saņēmējiem nepieciešamas visvairāk, visi palīdzības organizāciju pārstāvji ir vienisprātis: vīriešu apģērbs un apavi, liela izmēra (XL, XXL un XXXL) apģērbi gan vīriešiem, gan sievietēm. To deficīts ir ļoti izteikts. «Acīmredzot vīrieši tik bieži nemaina apģērbu kā sievietes un to, kas ir, nonēsā līdz pēdējai vīlītei,» spriež Pestīšanas armijas Sociālā darba vadītāja Inese Krastiņa.
Izteikta vajadzība ir pēc ziemas drēbēm, arī tās ziedo ļoti reti.
Edijs Pipars informē, ka viņa vadītajā organizācijā bieži vien trūkst drēbju bērniem (aptuveni no deviņu gadu vecuma) un pusaudžiem.
Retajam ienāk prātā, ka vajadzīgas arī higiēnas preces: šampūni, dezodoranti, zobu sukas, zobu pastas, arī higiēniskās paketes un tamponi. Tikpat nepieciešama ir visu izmēru apakšveļa gan vīriešiem, gan sievietēm, arī zeķes un zeķbikses. Organizācija Palīdzēsim viens otram ļoti priecātos, ja kāds varētu noziedot arī burtnīcas. «To cilvēku lokā, kurus atbalstām, ir vairākas ģimenes, kur cilvēki neprot ne lasīt, ne rakstīt. Strādājam ar viņiem, lai to iemācītu, tāpēc vajadzīgas ne tikai burtnīcas, bet arī citas kancelejas preces,» uzsver organizācijas vadītājs.
Kā stāsta Pestīšanas armijas pārstāve Inese Krastiņa, ļoti vajadzīgas un pieprasītas ir dažādas palīgierīces – ratiņkrēsli, kruķi, staiguļi, palīglīdzekļi, lai varētu nomazgāties dušā, u. c. Ļoti pieprasītas ir arī tā dēvētās funkcionālās gultas, kas nepieciešamas cilvēkiem pēc smagām operācijām vai tiem, kas ir guloši un kopjami.
Palīdzēt ar zināšanām
Kā skaidro Palīdzēsim.lv vadītāja Ilze Skuja, viņas vadītās organizācijas mērķis ir cilvēkiem palīdzēt ne tik daudz materiāli, cik ar zināšanām, praktisku atbalstu, attīstošām aktivitātēm, izaugsmes iespējām. «Diemžēl šo cilvēkiem izprast ir visgrūtāk. Daudzi ir ar mieru ziedot līdzekļus, apģērbu, dažādas lietas. Bet tas, ko ļoti vajadzētu, – lai cilvēki būtu gatavi ziedot savu laiku, darbu un talantu,» uzsver Ilze Skuja.
Piemēram, ja esi angļu valodas skolotāja, varbūt vari sarīkot angļu valodas pamatkursa studijas. Ja esi mācījusies floristiku, vari dalīties ar zināšanām ziedu kārtošanā.
«Mūsu ikdiena paiet skrējienā, nekad nav laika. Tāpēc pats dārgākais, ko varam ziedot, ir tieši laiks,» uzskata Palīdzēsim.lv vadītāja. Un piebilst: tas ir stereotips, ka brīvprātīgajā darbā var piedalīties tikai jaunieši, kuriem ir daudz brīvā laika, nav ģimenes un nav bērnu. Organizācijas sadarbības partneri ir cilvēki, kuri jau stabili iekārtojušies dzīvē, kuriem ir ģimene, bērni, tomēr viņi nolēmuši savu laiku veltīt labdarībai. Dot citiem. «Ir vairāki vīrieši spēka gados, kas atbalsta tehniskajos darbos, palīdz ar transportu, nešanu un vešanu.
Tāpat ir daudz sieviešu, kuras iesaistās nodarbībās ar bērniem ar īpašām vajadzībām, tulkojot tekstus vai ieliekot mājaslapā ziņas, kas arī ir ļoti svarīgi». Kā piemēru Ilze min psihoterapeiti Ainu Poišu, kura bez atlīdzības sniedz psiholoģisko palīdzību īpašo bērnu mammām. Uzņēmums Darba guru konsultē mammas par to, kā atgriezties darba tirgū, kā uzrakstīt CV. Pasākumos par brīvu muzicē dažādas grupas, uzstājas solisti. Uzņēmums, kura bizness ir saldējuma meistarklases, šādus pasākumus organizācijas atbalstītajiem cilvēkiem rīko par brīvu.
Arī Edijs Pipars uzsver – viņa vadītā organizācija cenšas atbalstīt ģimenes ne tikai ar apģērbu vai pārtiku, bet arī izglītojot, palīdzot juridiski. Tāpēc organizācija būtu pateicīga, ja to atbalstītu speciālisti, kas gatavi ziedot savas zināšanas: «Lai palīdzētu mūsu lokā esošajām ģimenēm, piesaistām juristus, palīdzam nokārtot dažādas formalitātes, pieprasīt alimentus. Tāpat apmācām, kā rakstīt CV un motivācijas vēstules. Tāpēc mēs būtu priecīgi, ja pieteiktos kāds, kas var palīdzēt arī ar savām zināšanām. Svarīgi iedot makšķeri, nevis zivi.
Iedodot makšķeri, mēs palīdzam ilglaicīgi, nevis īslaicīgi. Tas ir liels pluss, ja varam cilvēkam palīdzēt nostāties uz ceļa un būt noderīgam sabiedrībai,» uzsver Edijs Pipars.
Vietas, kur ziedot Rīgā
LATVIJAS SARKANAIS KRUSTS
- Aglonas iela 35–3, tālr. 27543441, P., O. T., C. 10.00–17.00, Pk. 10.00–16.00,
- Patversmes ielā 30, k-2, tālr. 22063029, P., O., T., C. 11.00–17.00, Pk. 10.00–16.00,
- Šarlotes ielā 1B, tālr. 67336651, P., O., T., C.. 11.00–17.00, Pk.10.00–16.00,
- Burtnieku ielā 37, tālr. 26589819, O.10.00–14.00, C.16.00–19.00, S.12.00–14.00 (iepriekš piezvanot pa norādīto tālruni),
- Slokas ielā 161, otrdienās 10.00–15.00, ceturtdienās 12.00–15.00,
- Gaiziņa ielā 7, pirmdienās 10.00–14.00, otrdienās 10.00–14.00, trešdienās 10.00–14.00, ceturtdienās 10.00–14.00.
PESTĪŠANAS ARMIJA
- Bruņinieku ielā 10A, tālr. 67310036,
- Varakļānu ielā 1, tālr. 29768975.
ĢIMENES KRĪZES CENTRS MĪLGRĀVIS
- Ezera ielā 21, tālr. 67398383, 67012515, darba dienās 9.00–17.00.
PALĪDZĪBAS SIENA
- TC Spice Lielirbes ielā 29, 1. stāva foajē, pie B ieejas katru dienu no 10.00 līdz 22.00.
OTRĀ ELPA
- Stabu ielā 35, tālr. 22557770,
- Marijas ielā 13/1, 2. stāvā (Berga bazārā), tālr. 27730302.
SVĒTĀ JĀŅA PALĪDZĪBA
- Laktas ielā 8, k 1., tālr. 67339265 (lūgums iepriekš sazināties pa tālruni).
NODIBINĀJUMS LATVIJAS EVANĢĒĻISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS DIAKONIJAS CENTRS
- Daugavgrīvas ielā 1, tālr. 67466045 (lūgums iepriekš sazināties pa tālruni).
LABDARĪBAS LAPA
- Āgenskalna ielā 2, tālr. Guna Rapa 26087961, Diāna Legzdiņa 28690756 (lūgums iepriekš sazināties pa tālruni).
LIELO ĢIMEŅU CENTRS ĢIMENES ATBALSTS
- Klusajā ielā 23, tālr. 20257477.
PAULA STRADIŅA KLĪNISKĀS UNIVERSITĀTES SLIMNĪCA
- tālr. 67069645 (darba dienās no 9.00 līdz 18.00).
Kur ziedot ārpus Rīgas?
Par iespēju ziedot apģērbu, apavus un citas lietas ārpus Rīgas informāciju meklē www.ziedot.lv sadaļā Par Ziedot.lv. Tur atradīsi sadaļu Kur ziedot mantas.
Cilvēki no pelēkās zonas
Iespējams, ziedojot apavus, apģērbu un citas lietas, mēs neaizdomājamies, ka tās nokļūs pie konkrētas ģimenes, konkrēta cilvēka – cilvēka ar vārdu, uzvārdu un personas kodu, savu likteni un dzīvesstāstu.
Palidzesim.lv lokā ir gan ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, gan audžuģimenes. Palīdzēsim viens otram aprūpējamo lokā pārsvarā ir daudzbērnu ģimenes, vientuļās māmiņas, arī pensionāri. Organizācija nereti palīdz ģimenēm, kas pēkšņi nonākušas krīzes situācijā. Piemēram, ģimenes apgādnieks zaudējis darbu, līdz ar to līdzekļu pietiek tikai tam, lai nomaksātu kredītu par mājokli, bet ēšanai un citām vajadzībām naudas vairs nav.
Izrādās, labdarības organizāciju aprūpējamo cilvēku lokā ir arī cilvēki no tā dēvētās pelēkās zonas. Ko tas īsti nozīmē?
«Eiropas Savienības projekts vistrūcīgākajām personām nodrošina higiēnas lietas, daudzbērnu ģimenēm, maznodrošinātajiem ir iespēja saņemt dažādus valsts atbalstus. Taču ir cilvēki, kuri īsti nepieder nevienai no šīm grupām, un likumdošana īsti viņus pat neredz un nepamana. Tie ir cilvēki, kuriem nav deklarētas dzīvesvietas un bieži nav pat pases. Līdz ar to viņi nevar saņemt ne pārtikas pakas, ne kādu citu palīdzību,» paskaidro Inese Krastiņa. Bieži tie ir cilvēki, kas reiz par pārdesmit eiro vai alkohola pudeli iedevuši savu pasi un ļāvuši krāpniekiem uz viņu vārda reģistrēt uzņēmumus. Un nu par savu kļūdu maksā ar trūkumu, badu un dzīvi patversmē vai uz ielas.
«Mūsu organizācijas mērķis ir apmierināt tās vajadzības, ko neviens cits nespēj vai nevar, parūpēties par tiem cilvēkiem, par kuriem neviens nerūpējas,» uzsver Pestīšanas armijas pārstāve.
Ja sirds atveras un pietiek līdzekļu…
Skaidrs, ka bērniem no trūcīgas ģimenes ir tādi paši sapņi kā visiem citiem – planšetdators, velosipēds, slidas… «Ja kāds ziedo portatīvos datorus – pagājušajā gadā kāda firma noziedoja piecus –, mēs, protams, atrodam ģimenes, kam tie vajadzīgi. Tomēr mūsu prioritāte ir nodrošināt pirmās nepieciešamības preces, nevis rūpēties par cilvēku labsajūtu vai izklaidi. Lai izvairītos no šādiem starpgadījumiem, šādu palīdzību uzreiz atsakām,» skaidro Edijs Pipars. Līdzīgi uzskata arī pārējo organizāciju pārstāvji.
Un tomēr – pat Circenīša Ziemassvētkos mamma dzied par zelta pelītēm un spēlītēm, liekot bērnam tās vismaz iztēloties. Tāpēc – ja nu tiešām esi izdomājusi kādu īpaši iepriecināt un pasniegt vai nosūtīt ko īpašu, dari to! Tas, kā visvairāk trūkst visiem tiem, kam vajadzīga palīdzība, ir uzmanība un mīlestība. Un arī kāda jauna lieta būtu pat ļoti noderīga. Mēs taču visas zinām, kādu kaifu sagādā atplēst jaunas lietas iepakojumu.
Kāpēc mums svarīgi ziedot?
KLĀVS SEDLENIEKS, sociālantropologs, Stradiņa universitātes docents:
«Attiecībā uz ziedošanu pastāv divas teorijas. Pirmā – mēs ziedojam, jo tas ir apmaiņas cikls. Pat ja tā nav tieša apmaiņa, tad saņemam pretī kādu mazu morālu balviņu, esam apmierinājuši savu vēlmi būt labiem cilvēkiem. Arī ja esam anonīmi ziedotāji, tik un tā jūtamies labi.
Un klusībā ceram, ka reiz kādā veidā tas tiks kompensēts. Ja uzdosiet šo jautājumu kādam uz ielas sastaptam cilvēkam, gandrīz garantēti visi atbildēs, ka cer – gadījumā, ja radīsies tāda nepieciešamība, arī viņiem kāds palīdzēs.
Citi var teikt, ka dod tāpēc, ka savulaik kāds ir palīdzējis viņiem. Šie cilvēki jūtas parādā sabiedrībai par kaut ko, ko jau saņēmuši, un tāpēc dod. Šis ir tāds došanas un ņemšanas cikls, kas ir sabiedrības pamatā, kas izveido cilvēku savstarpējās attiecības un tās nostiprina.
Šeit noteikti jāmin vēl viens aspekts. Proti, antropoloģijā bieži runā par to, ka nav tādas brīvās dāvanas (un ziedojums arī ir dāvanas paveids). No vienas puses, dāvana tiek definēta kā kaut kas tāds, kas tiek dots bez nolūka saņemt kaut ko pretī, neprasot atlīdzību. Bet realitātē iepriekšminētais par cerību uz palīdzību grūtā brīdī un sajūta, ka jāatmaksā reiz saņemtais, rāda – tādas brīvās dāvanas nemaz nav.
Otrā teorijā – tās autors ir antropologs Deivids Grēbers – došana tiek interpretēta caur komunisma pamatprincipu. Proti, mēs dzīvojam pēc principa, ka katrs dod to, ko viņš var, un viņam tiek dots tas, kas viņam nepieciešams.
Sevišķi labi šī teorija apstiprinās, ja notiek kaut kas ekstrēms. Ja notiek kāda dabas katastrofa, cilvēki cits citam palīdz un nekalkulē, vai un cik cilvēks zem mājas drupām mums iepriekš palīdzējis, vai viņš bija mūsu draugs vai ne. Šī palīdzēšana notiek pēc principa – tāpēc, ka viņam vajadzīga palīdzība, un mēs to varam sniegt. Dalīšanās – vismaz Grēbera teorētiskajā skatījumā – ir cilvēku sabiedrības pamatā. Līdz ar to varam teikt, ka mums ir iedzimta vēlme palīdzēt citam. Kad varam, to labprāt darām.
Daži cilvēki domā – šis man vairs neder un nepatīk, bet varbūt kādam ir tik slikta situācija, ka viņam patiks. Taču, uzdāvinot citam savu pēc būtības miskasti, tu patiesībā neesi pasniedzis dāvanu. Citi caur labdarību rod iespēju vienkārši tikt vaļā no tā, kas pašiem nav vajadzīgs. Un tas nav nekas slikts, jo parasti jau ziedojam to, kas mums lieks. Un tomēr – ziedošanas un dāvināšanas dziļākā jēga ir, ka tu ne tikai dalies ar to, kā tev ir pārmērīgi daudz. Ziedošana nozīmē, ka dodam, dāvinām kaut ko ļoti vērtīgu, kaut ko, kas mums pašiem pie sirds.
Gribu uzsvērt, ka ziedošana visbiežāk balstīta uz apmaiņu divu cilvēku starpā, kuri viens otru pazīst. Taču šeit ir risks – attiecības, kuras veidojas starp šiem cilvēkiem, ne vienmēr ir tādas, kādas viņi gribētu, lai starp viņiem veidojas, jo tās uzliek zināmus pienākumus, tāpēc mums ir daudz vieglāk iedot Otrajai elpai vai Ziedot.lv nekā konkrētam cilvēkam. Un otrādi – ir vieglāk saņemt no organizācijas nekā tieši no cilvēkiem, jo tādā veidā iespējams izvairīties no sociālajām saiknēm, kas neizbēgami veidotos starp cilvēkiem, kas viens otram palīdz. Tas ļauj nejusties kā mazajam nabadziņam un neliek justies, ka otrs ir man parādā.»
