Zināšanai! Dažkārt cilvēki aplami domā, ka ir gan tādi purvi, kuros akači ir, gan tādi, kuros to nav. Tā nav patiesība – akači ir visos augsto sūnu purvos. Tādēļ – uzmanīgi! Pat pārvietojoties pa īpaši pastaigām veidotajām purva takām, noteikti nevajag no tām kāpt nost, meklējot taisnāku vai interesantāku ceļu vai lielākas ogas.
- Nonākot bīstamā situācijā, kad pamats zem kājām krietni šūpojas, vispirms noteikti jāatbrīvojas no ogām, jo ar tām gājēja kopējais svars ir krietni lielāks.
- Visdrošāk ir iet, kājas liekot uz zālainiem ciņiem. Noteikti nevajag šķērsot vietas ar koši zaļām sūnām, kas ir līdzenas kā galda virsma un kurām cauri vietvietām spraucas smilgas – iespējams, ka tur ir akacis. Īpaši bīstamas ir tumšas, it kā dubļainas peļķes: tām noteikti nevajag tuvoties!
- Dodoties purvā, līdzi jāpaņem gara un stingra koka nūja: ar to var gan atspiesties, gan pārbaudīt aizdomīgāku vietu, gan izglābties, ja tomēr gadās iegrimt akacī. Sākot stigt, nūja jāpaliek zem padusēm tā, lai ķermenis paliek tās aizmugurē, bet rokas – pāri priekšā. Nu tā kalpos kā atbalsts – paliks virs akača, ļaus atrast stingras malas un atbalstīt nūju, neļaujot tai nogrimt.
- Nokļūstot akacī, ja vien tas vēl iespējams, tūliņ jāzvana tuviniekiem vai 112, norādot savu atrašanās vietu. Nav jābaidās par viltus traucējumu! Ja no akača izkļūsi saviem spēkiem, par to varēs tūliņ varēs paziņot.
- Stiegot akacī, jācenšas turēt kājas mierīgi. Jo vairāk kustina kājas, jo ātrāk zem tām veidojas tukšums, kurā cilvēks iegrimst arvien dziļāk.
- No akača sevi jāmēģina izvilkt ar rokām. Vislabāk censties no akača izkļūt atmuguriski – it kā liecoties atpakaļ un virzoties prom ar plecu daļu vai arī veļoties uz sāniem.