Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
25
-
5
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Viņai ir pāri četrdesmit, vīrs un divi pusaugu bērni, dzīvo mazpilsētā. Inese savā ģimenē bija vienīgā, kas saslimusi, mājās viņa uzturējās atsevišķā istabā, lai neinficētu pārējos.
«Marta sākumā atgriezos no Itālijas, kur biju slēpot – kamēr tur atrados, konkrētais kūrorts nebija iekļauts bīstamo zonu sarakstā. Mājās atgriezos ar sejas masku, čemodānu uzreiz izliku uz balkona un dezinficēju, visas drēbes izmazgāju veļasmašīnā un, tā kā mums ir tāda iespēja, uzreiz ievācos arī atsevišķā istabā.
Pašsajūta bija pilnīgā kārtībā. Taču mani vecāki satraukušies zvanīja un ieteica, lai izmēru temperatūru.
Izmērīju, patiešām bija mazliet virs 37 grādiem, lai arī to nekādā veidā neizjutu. Izsaucu ātro palīdzību, un man konstatēja pozitīvu Covid-19. Paralēli ārsti man ņēma analīzes arī uz gripu, lai saprastu, kas ir kas, – tas man šķita prātīgs lēmums.
Pa šīm trim nedēļām karantīnā vienīgais simptoms man bija mazliet paaugstinātā temperatūra pirmajā dienā, tad arī nedaudz lauza arī kaulus (to gan atcerējos tikai tad, kad jau uzzināju pozitīvo rezultātu, jo vispār esmu izturīgs cilvēks, kas nepievērš uzmanību nelieliem veselības traucējumiem). Taču jau nākamajā dienā nekādus simptomus vairs neizjutu, arī temperatūra turpmākajās dienās nepārsniedza 36,9 grādus. Man ir hronisks astmatiskais bronhīts, tāpēc brīnos, ka nebija nekādu simptomu, piemēram, klepus un elpošanas problēmu. Turu sev tuvumā pūšamos baloniņus pret astmatiskiem uzliesmojumiem, bet nav bijis vajadzības tos izmantot.
Pašlaik (saruna notika 29. martā – aut.) man joprojām skaitās pozitīvs tests, jo, kad bija pagājušas noteiktās 14 dienas karantīnā un man vairs nebija simptomu, man atkārtoti veica analīzes, un tests joprojām izrādījās pozitīvs.
Karantīnas trešās nedēļas jaunums bija, ka man atkal kāpj temperatūra – neliela, tomēr virs 37 grādiem. Kļūst neomulīgi un mazliet bailīgi, kas būs tālāk, – vai nepievienosies kādas blaknes.
Un ir jautājums – vai tiešām var uzskatīt, ka šis vīruss pāriet pēc 14 dienām? Tas, kāda man ir slimības gaita, liecina ko citu…
Par laimi, pašsajūta man ir laba. Mitinos necaurstaigājamā istabā, vīrs man atnes ēdienu – tad viņš ir maskā un arī es. Reizi dienā vīrs dezinficē arī virsmas manā istabā – to gan nav daudz, tikai grīda un divas palodzes. Logs gandrīz visu laiku ir pavērts. Labi ir tas, ka mums mājās ir divas labierīcību telpas – attiecīgi vienu izmantoju tikai es, bet pārējā ģimene otru. Protams, kad eju uz tualeti, velku masku un cimdus.
Vīram un bērniem nekas nekaiš. Bērni gan pārdzīvoja, ka nekur nedrīkst iziet, jo viņi ir kontaktpersonas. Bet… es nejūtos vainīga, ka esmu saslimusi, to nevarēja paredzēt. Mani ļoti interesē tie gadījumi, kad cilvēki ir atveseļojušies, – gribētos zināt, cik ilgi slimība turpinājās.
Pati tagad gaidu nākamo nedēļu, lai atkal veiktu analīzes, un ceru, ka temperatūra atkal normalizēsies. Apetīte man ir laba, lai neteiktu – pārāk laba. Ja vīrs man nedozētu porcijas un saldumus izsniegtu ne vairāk kā vienreiz dienā, es noteikti pieņemtos svarā, jo bezdarbībā gribas uzkost ik pa brīdim. Izlasīju grāmatas, kuras sen jau gribēju izlasīt. Cenšos uztvert šo situāciju kā laiku sev un esmu pateicīga, ka neslimoju smagi.»
Kā es ārstējos
- Jau pirmajā dienā uzreiz apēdu 250 gramu dzērveņu – tādu trieciendevu. Joprojām tās lietoju. Dzeru arī ingvera dzērienu ar citronu.
- Sākumā lietoju Aflubin, tad Citrosept, jo tie man bija mājas aptieciņā. Vēl dzeru C un D vitamīna.
- Katru dienu pasportoju. Lasīju ārsta Pētera Apiņa un citu speciālistu padomus – visi iesaka, ka vajag kustēties un ventilēt plaušas. Tad nu es katru dienu pāris minūšu palēkāju pa istabu, lai izkustinātu asinsriti.
Citiem iesaku
- Nevajag nodarboties ar pašārstēšanos, uzskatot, ka «man jau nekas slikts
- nenotiks» – uzticieties ārstiem! Turklāt atbildīga attieksme pret situāciju mazina paniku. Sekojiet līdzi informācijai par Covid-19, tomēr izvērtējiet to kritiski – īpaši tad, ja informācijas avots ir jums nezināms.
