Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
«Es darīju visu, lai nesaslimtu, bet saslimu tik un tā, tāpēc uzskatu, ka man nav, par ko kaunēties vai justies vainīgai. Un ceru, ka mans stāsts kādam palīdzēs saprast, cik nopietna ir šī slimība.
Kad valstī izziņoja ārkārtas stāvokli, mēs ar draugu apzinīgi pašizolējāmies divatā dzīvoklī. Bet pāris dienu pēc tam, 17. martā, draugam sākās Covid-19 raksturīgie simptomi – galvassāpes, nedaudz paaugstināta temperatūra, muskuļu sāpes (īpaši krūškurvja muskulatūras rajonā). Mēs būtu domājuši, ka tā ir parasta saaukstēšanās, taču kļuva zināms, ka viens no cilvēkiem, ar kuru draugs bija ticies darba darīšanās, ir inficējies ar Covid-19, tāpēc arī mans draugs nolēma pārbaudīties. Tests bija pozitīvs. Nākamajā dienā pēc tam, kad to uzzinājām, viņš jau jutās tīri labi, bet es pamodos slima – man bija visa simptomu buķete: augsta temperatūra (virs 38 grādiem), sāpēja kakls, bija izteiktas galvassāpes, jau vakarā parādījās sauss klepus. Komplektā – vispārējs nogurums un mazliet slikta dūša. Nākamajā rītā jutu arī kļuva tā kā grūti izelpot. To grūti izstāstīt, kā tas ir. Vienkārši, ja ikdienā par elpošanu mēs nedomājam, tad te nu bija tā, ka jūtu – kaut kas nav kārtībā. Protams, arī es nolēmu pārbaudīties.
Kamēr gaidīju rezultātus, temperatūra turējās tikpat augsta, kļuva sliktāk ar elpošanu – līdzīgas sajūtas kā tad, ja ārā ir liels sals un nevar pilnvērtīgi ieelpot, jo gaiss ir ļoti auksts.
Saņēmu ziņu, ka tests ir pozitīvs, – tajā dienā jau jutos nedaudz labāk, bija tikai temperatūra un klepus, bet sestajā slimošanas dienā atkal saasinājās problēmas ar elpošanu – nevarēju normāli ieelpot, sajūta kā pēc lielas fiziskas slodzes vai it kā plaušas būtu sarukušas maziņas. Iespējams, to veicināja arī trauksme un panika, katrā ziņā biju ļoti uztraukusies un nolēmu zvanīt ātrajai palīdzībai. Mani aizveda uz slimnīcu, paņēma analīzes, izklausīja plaušas un pārbaudīja, vai organismam pietiek skābekļa, – viss bija kārtībā, nekādu trokšņu plaušās nebija, arī aizdomu par pneimoniju ne. Jutos labāk, tajā brīdī nomierināja arī doma, ka esmu drošībā un mediķu aprūpē. Taču nākamajā rītā atkal pārņēma trauksme, jo biju viena, izolēta, jutos ļoti vientuļa, visu laiku nāca raudiens… Tā kā priekšā bija brīvdienas, ārsti ieteica palikt slimnīcā līdz pirmdienai, bet man bija tik vientulīgi un analīzes bija normālas, tāpēc teicu, ka braukšu mājās.
Dakteriem esmu ļoti pateicīga arī par to, ka mani nekaunināja, neteica, ka velti esmu saukusi ātros.
Tas ir nomierinoši – ja man atkal kļūtu sliktāk, es varētu droši saukt palīdzību.
Draugs man atbrauca pakaļ uz slimnīcu, un, kad jau bijām mājās, mums sanāca konflikts ar apkopēju – mums ir daudzdzīvokļu māja un ļoti apzinīga apkopēja. Kad viņa ieraudzīja, ka mēs ar draugu atrodamies kāpņu telpā, izsauca policiju. Es saprotu līdzcilvēku satraukumu, bet mums jau nebija citu variantu – viņš karantīnā, bet jau jūtas labi, es slima, tomēr mājās kaut kā jātiek! Abi bijām maksimāli sagatavojušies, maskās, cimdos… Ko policija? Teica, ka viņi dara savu darbu, mums bija jāuzraksta paskaidrojums. Apkopēja, protams, arī ir sava darba augstumos – apzinīga un čakla –, neredzu iemeslu uz viņu apvainoties.
Pašlaik man ir labāk, tikai liels nogurums un vājums, vislabāk jūtos guļus, uz sāniem. Lasīt ir nogurdinoši, bet seriālus televīzijā varu skatīties. Esmu slimojusi ar gripu, zinu, kā tas ir.
Šis vīruss ir citāds – nekad iepriekš neesmu pieredzējusi, ka justu plaušas un slimības gaita būtu tik neskaidra – te it kā labāk, te atkal slikti.
Mana mamma ļoti pārdzīvo, un man tik ļoti gribētos fiziski apkampties ar viņu, bet nedrīkst. Tā nu mēs vismaz samājāmies caur lodziņu – mamma bija atbraukusi un uzkāpusi pa trepēm pie loga pretējā nama kāpņutelpā… Visi mīļie ļoti palīdz – atstāj mums pie ārdurvīm ēdienu, ūdeni un visu citu, kas vajadzīgs.»
Kā es ārstējos:
- Cenšos stiprināt imūnsistēmu, dzeru C vitamīnu, ēdu vairāk augļu un dārzeņu. Apetītes īsti nav, paēdu tikai vienreiz dienā, arī garšu un smaržu nejūtu pilnvērtīgi.
- Dzert arī neprasās, bet spiežu sevi dzert šķidrumu, īpaši ingvera tēju ar citronu. Tāpat arī ēst dzērvenes.
- Kad bija augstā temperatūra, uz nakti dzēru paracetamolu, lai var labāk izgulēties. Dzeru arī klepus sīrupu, kas nomierina elpceļus.
Citiem iesaku
Esiet vērīgi pret savu veselību un nebaidieties lūgt palīdzību mediķiem! Lai vieglāk pārciestu slimošanas laiku, runājieties ar saviem mīļajiem pa telefonu vai datorā, palieciet kontaktā ar draugiem – sarunas ļoti palīdz mazināt uztraukumu.
Citi pieredzes stāsti un noderīga informācija jaunajā žurnāla IEVA numurā.
