Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai saprastu, cik pareizi un saudzīgi tu skrien, atliek pavērot skriešanas laikā sastaptos gājējus. Ja cilvēki, kam tuvojies, sāk tramīgi lūkoties atpakaļ un meklēt, no kurienes nāk tas šausmīgais troksnis, kad atrodies vēl vismaz 30 metru attālumā, vari būt diezgan drošs, ka skrien nepareizi. Aizdusa un skaļa kāju sišana pret zemi liecina, ka izvēlētais temps ir pārāk ātrs un ķermenis nepietiekami amortizē slodzi. «Ja skrienot dauzi kājas pret zemi, tad ir gandrīz garantēts, ka kaut kas pēc tam sāks sāpēt. Citādi nemēdz būt,» norāda traumatologs, ortopēds Vitolds Jurkevičs.
Ārvalstu prakse rāda, ka pasaulē apmēram puse skrējēju, kas ikdienā skrien vismaz 5 kilometru garu distanci, cieš no dažādu veidu sāpēm. Jurkevičš pieļauj, ka Latvijā šis rādītājs varētu būt līdzīgs: «Skriešana ir ļoti populārs sporta veids, jo cilvēks ir ļoti maz atkarīgs no apkārtējiem apstākļiem. Tas ir arī ļoti lēts veids, kā sevi uzturēt formā. Nav vajadzīga kompānija, nav vajadzīga infrastruktūra. Daudzi domā, ka atliek tikai nopirkt sporta kurpes, un var skriet, jo es taču māku skriet! Vienam tas tiešām padodas viegli, bet citiem nāk kopā ar sāpēm. Diemžēl tā ir ļoti daudziem.»
Skrējējiem raksturīgo sāpju spektrs ir ļoti plašs, tāpat kā traumatizācijas pakāpe: «No nepareizas skriešanas, nepietiekamas amortizācijas un pārāk lielas slodzes var rasties pat stresa lūzumi. Pārlūzt var jebkurš kauls mūsu ķermeņa lejasdaļā, pat iegurnis vai krusta kauls. Var pārlūzt arī kaunuma kaulu zari, ciskas kaula kakliņš, liela kaula daļa pie ceļa locītavas, tāpat pleznas kauls, papēža kauls,» uzskaita traumatologs.
Citi lasa
Stresa lūzumi neveidojas vienā dienā, kad kauls vienā mirklī pilnīgi neparedzēti pārlūst. Ķermenis pirms tam dod brīdinājumu signālus sāpju veidā, kurus noteikti nevajadzētu ignorēt.
Ja tā tomēr dara, tad nabaga kauls savās mocībās sasniedz kulmināciju un, nespēdams vairs turēt neadekvāto slodzi, pārlūst. Lai ilustrētu savu sakāmo, dakteris Jurkevičs paņem rokās pildspalvu un sākt to viegli locīt: «Ja es tā turpināšu piecas dienas pēc kārtas, tad tā pārlūzīs.»
Stresa lūzums ir sliktākais nepareizas skriešanas scenārijs, taču pirms tā vēl ir virkne citu nepatīkamu traumu, kas var rasties teju jebkurā kājas daļā. Virzoties no kājas augšdaļas uz leju, pirmais potenciālais traumu gūšanas punkts ir hamstringi – augšstilba aizmugurējā mediālā muskuļu grupa. Ideālajā gadījumā hamstringiem vajadzētu būt labā līdzsvarā ar augšstilba priekšējo muskuļu grupu, taču parasti tie ir daudz spēcīgāki un tādēļ traumējas. Otrs traumu iemesls var būt tāds, ka šī muskuļu grupa nav pietiekami elastīga un attiecīgi ir pārāk īsa. Ja saliecoties nespējat aizsniegt grīdu vai arī no sēdus pozīcijas nevarat ar pirkstgaliem pieskarties pēdām, tad tā ir diezgan droša zīme, ka hamstringi nav pietiekami elastīgi un var tikt traumēti. Īpaši liela iespēja to izdarīt ir, skrienot paātrinājumus, kad, piemēram, 500 metrus mēro vieglā tempā, bet 100 – ātrākā. Tā skrējējs var iedzīvotos hamstringu plīsumos vai iekaisumos, kad no pārslodzes sāk sāpēt šīs muskuļu grupas piestiprināšanās vieta dibena rajonā. Ja esat iedzīvojies šādā traumā, būs jārēķinās ar slodzes samazināšanu uz diezgan ilgu laiku, speciāliem stiprinošiem vingrinājumiem un specifiskām masāžām.
Nākamā skrējēju vārīgā vieta ir celis. «No ceļa sāpēm cieš apmēram 40 procenti skrējēju, tā varētu būt visvairāk izplatītā problēma. Pārslogojoties priekšēja ceļgala skrimslim un ceļa kauliņa saitei, viss iekaist un sāp. Turklāt ceļa sāpes ir jūtamas arī ikdienā. Piemēram, hamstringu sāpēs traucē tikai skrienot, bet ceļu sāpes var novest pie tā, ka cilvēks nespēj ilgstoši sēdēt, palocīt ceļus, kāpt lejā pa kāpnēm, pietupties vai piecelties no pietupiena,» skaidro Jurkevičs. Cita izplatīta problēma ir iliotibiālā trakta iekaisums jeb tā dēvētais skrējēja celis. Šo traumu izraisa iliotibiālās saites berzēšanās pret ciskas kaula ārējo malu – tā rezultātā tiek kaitināti saites audi un rodas sāpes ceļa ārējā malā, reizēm arī pietūkums. Šāds iekaisums ir izplatīts garo distanču skrējējiem un īpaši tiem, kuri regulāri skrien pa stadionu vienā virzienā. Sākumā šīs sāpes parādās pie ilgām distancēm un pazūd, tiklīdz apstājas, bet vēlāk celis liek par sevi manīt pie arvien īsākiem gabaliem, līdz cilvēks vispār vairs īsti nevar paskriet. Kā vienu, tā otru ceļu problēmu var ārstēt ar speciāliem vingrinājumiem, teipošanu, dažādām fizioprocedūrām un špricēm.
Problēmas pilnīgi noteikti mēdz rasties arī zemāk par celi – nepietiekama amortizācija skriešanās laikā var izraisīt kaula plēves iekaisumu lielajam liela kaulam. Lai kāja noslogotos vienmērīgi un šis kauls neciestu, tas būtu lēnām jānorūda. Taču, ja visu laiku ir skrieti trīs kilometri, bet pēkšņi vienā dienā pievārē desmit, tad stresa reakcija un iekaisums ir teju garantēti. «Var rasties mikroplīsumi muskuļos un kaulu plēvē, kas traucē arī ikdienā. Ja to visu ignorē un caur sāpēm turpina skriet, tad rodas stresa lūzums,» stāsta Jurkevičs. Lai izvairītos no šādas ķibeles, uzmanība jāpievērš skriešanas tehnikai, virsmai un piemērotu apavu izvēlei – ja skrējienā soļus sper no purngala, var izvēlēties botas ar plānāku zoli, savukārt tiem, kuri skrien no papēža, jādomā par nopietnāku amortizāciju un jāizvairās no skriešanas pa cietām virsmām.
No traumām nav pasargātas arī pēdas – pārāk aizrautīga un bieža paātrinājumu skriešana var radīt pie Ahilleja cīpslas iekaisumu. «Ļoti svarīgi šo problēmu neielaist dziļākā fāzē, jo no visām uzskaitītajām diagnozēm tā ir hroniska. Iekaisums padara cīpslu strukturāli vājāku, un pie pēkšņa paātrinājuma vai traumas, plīšanas risks ir daudz lielāks,» stāsta traumotologs, ortopēds. Lai izvairītos no šādas traumas, ir jāpieradina sevi pie regulāriem stiepšanās vingrinājumiem un jārauga, lai apakšstilba muskuļi būtu vienmērīgi attīstīti un pietiekami elastīgi. Tiem, kuriem ir plakanā pēda vai, tieši otrādi, pārāk izliekta pēdas velve, bieži mēdz iekaist plantārā fascija – plata audu saite pēdas apakšējā virsmā no papēža līdz tās priekšdaļai. Cits iemesls šādai traumai ir pārāk vāji muguras muskuļi, kā rezultātā cilvēks skrien «nesavākti». Līdzīgi kā pie citām traumām, arī plantārās fascijas iekaisuma gadījumā pilnīgi noteikti nāksies ieplānot vizītes pie fizioterapeita, regulāru stiepšanās vingrinājumu veikšanu un, iespējams, arī speciālo supinatoru jeb zolīšu iegādi.
Pēc raksta izlasīšanas tiktāl, ļoti iespējams, jums radās pārdomas, ka skriešana ir riskanta un nevēlama veselības bendēšana, nevis veselīga dzīvesveida sastāvdaļa. Tad jau drošāk ir grauzt čipsus pie televizora – praktiski nekāda traumu riska. Tā gluži nav.
Neveselīga ir pārforsēšana un pašpārliecība, ka skriet taču prot visi. Veselīgs šis sporta veids ir tikai tad, ja skrien ar prātu.
«Slodzes ir jāpalielina pakāpeniski, jātaisa atbalsta vingrinājumi, iespējams, skriešanai pirms tam jāsagatavojas sporta zālē, jāskrien pareizā tempā un virsmai atbilstošos apavos. Ja cilvēks regulāri skrien un jūtas labi, to var turpināt. Visu darot pareizi, skriešana ir ļoti veselīga – ja treniņu plānam pieiet normāli no kardioloģiskā viedokļa, kontrolējot pulsu, tad ļoti labi trenē sirdi. Arī muskuļiem un kauliem tas nāk par labu. Tas ir ļoti labs un lēts sporta veids, bet, ja iepriekš nekas var darīts, sākumā par padomiem tomēr ir vērts samaksāt skriešanas profesionāļiem,» iesaka Jurkevičs.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2017. gada 6. numurā.
