Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vislabākā atbilde uz to, kā pēdējos dzīves gadus pavadījis Mihails Gorbačovs, ir nu jau Rīgā dzīvojošā režisora Vitālija Manska filma «Gorbačovs. Paradīze». Viņa meita un mazmeitas jau daudzus gadus dzīvo Vācijā, un savā plašajā namā Piemaskavā bija tikai Mihails, daži kalpotāji un vecs runcis… Gorbačovu mocīja veselības likstas, pēdējo dzīves posmu viņš pavadīja slimnīcā, taču viņam vēl aizvien bija ass prāts un griba dzīvot. Manskis bija viens no tiem, kam šajos gados izdevās nonākt tik tuvu Gorbačovam.
Dienu pēc Gorbačova nāves Manskis PDz sacīja: «Uzskatu, ka ir notikusi pāreja no reāla cilvēka dzīves reālā vēsturē, lai gan viņš jau bija vēsturē un pats nešaubīgi apzinājās, ka ir viena no 20. gadsimta centrālajām personībām. Tomēr, neskatoties ne uz ko, manī ir zaudējuma sajūta. Esmu zaudējis cilvēku, ar kuru varēju patīkami pavadīt laiku, stundām ilgi interesanti sarunāties – ne tikai par politiskām tēmām. Esmu zaudējis cilvēku, kuram šajā dzīvē man vienkārši palaimējās būt tik tuvu blakus.
Vakar mēs – daži, kas Gorbačovu labi zināja un tagad ir Rīgā, – sapulcējāmies, lai godinātu viņa piemiņu.
Mēs pieķērām sevi pie domas: vai vispār ir vēl kāds politiķis, kura dēļ mēs satiktos un domās vienkārši atvadītos tā, kā atvadās no tuva cilvēka? Viņš ar savu cilvēcību tiešām atšķīrās no lielas daļas vakardienas un šodienas politiķu. Un viņš kā jebkurš dzīvs cilvēks pieļāva daudz kļūdu. Arī viņa cilvēciskās īpašības beigu beigās iesāka procesu, kas noveda pie padomju impērijas kraha un Baltijas valstu brīvības. Tie bija arī viņa fiziskās dzīves augļi.»
«Lai gan mūsu viedokļi daudzos jautājumos atšķīrās, viņš mani ielaida sev tuvo cilvēku lokā. Kad darbs pie filmas bija galā, visus šos gadus – kādreiz retāk, kādreiz biežāk – ik palaikam satikāmies. Un tā es pirms dažiem gadiem sajutu, ka šī cilvēka dzīve tagad un viss, kas notiek ap viņu, kļuvis par nozīmīgu fonu jaunai dramaturģiskai filmai. Mēs ar Aleksandru Geļmanu viņu ilgi uz to pierunājām. Un tā radās «Gorbačovs. Paradīze»,» atminas Manskis.
«Nebija tādu tēmu un kadru, kurus es kaut kādu ētisku iemeslu dēļ būtu atturējies parādīt filmā. Taču, protams, modernajā laikmetā, kad mūs vairs neietekmē lentes daudzums, safilmētā un nekur neparādītā materiāla ir ļoti daudz. Tās ir vairāk nekā simts stundas, milzīgs apjoms, kuru mēs glabājam un nezinām, kam nodot tālāk. Ja Krievijā būtu tāds prezidenta centrs kā citās civilizētās valstīs, mēs noteikti atdotu tam.
Taču, ņemot vērā, ka tur nekādas cieņas pret Gorbačova veikumu nav, nedomāju šo materiālu atdot Krievijai.
Varbūt parādīsies kāda zinātniska struktūra, kas to varētu pārņemt,» cer režisors.
«Gorbačovu vislabāk raksturojošais moments filmā man šķita saruna par to, cik svarīga krievu cilvēkam ir brīvība. Un Mihails citē slavenos Puškina vārdus: «Krievija celsies no miega…» Taču tas bija pirms kara, un runāt par Krievijas pamošanos tagad nav aktuāli. Tomēr viņš, skaidri saprotot šīs sabiedrības degradācijas pakāpi, no šīs pasaules aizgāja, būdams naivs optimists. Vēl aizvien cerot, ka Krievija atmodīsies no miega…»
Vairāk lasiet žurnālā «Privātā Dzīve»!
