Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cilvēku tirdzniecība ir trešais ienesīgākais nelegālais bizness pasaulē – aiz ieroču un narkotiku tirdzniecības. Ja ieroči un narkotikas ir prece, ko var pārdot vienu reizi, turklāt to ir grūti pārvadāt no valsts uz valsti, cilvēku var pārdot neskaitāmas reizes un ļoti viegli pārvadāt – viņš pats iekāpj lidmašīnā vai autobusā un aizbrauc, un bieži vien nevienam nerodas aizdomas, ka tur slēpjas kas slikts. Bet patiesībā cilvēku tirdzniecība ir smags, slepkavībai pielīdzināms noziegums, par kuru draud nopietns sods.
Sekss un divi eiro dienā
Viens no klasiskiem cilvēku tirdzniecības veidiem ir sieviešu iesaistīšana prostitūcijā un seksuālo pakalpojumu sniegšanā, un tas ir arī darbs videočatos, pornogrāfisku materiālu izgatavošanā, eskorta servisā. Lai gan šobrīd fiktīvās laulības slēdz retāk, arī tās ir viens no cilvēktirdzniecības veidiem. Fiktīvas laulības nozīmē, ka Eiropas Savienības (ES) pilsonis, visbiežāk sieviete, piekrīt slēgt laulību bez nolūka dibināt ģimeni ar kādas trešās pasaules valsts piederīgo, kurš pēc tam uz laulību pamata saņem atļauju uzturēties ES.
Otrs lielais cilvēku tirdzniecības veids ir darbaspēka ekspluatācija. Tas attiecas ne tikai uz mūsu valsts iedzīvotājiem, kurus paverdzina citās valstīs, bet arī uz ārzemniekiem, kurus paverdzina darba devēji šeit, Latvijā. Pie mums visbiežāk par cilvēku tirdzniecības upuriem kļūst Indijas, Uzbekistānas, Tadžikistānas, Ķīnas pilsoņi, kas šeit ierodas strādāt un pelnīt, visbiežāk būvniecībā, lauksaimniecībā, mežizstrādē, pārtikas ražošanā un ēdināšanā.
«Man reiz viens tadžiks stāstīja: ja viņš savā valstī varētu nopelnīt divus eiro dienā, viņš nekur nebrauktu. Tātad šie 600–700 eiro, ko viņš Latvijā var nopelnīt, viņam ir liela nauda un liels atspaids ģimenei.
Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēks darbu meklē citā valstī – viņam vajag naudu, varbūt ir parādi, vēlas palīdzēt ģimenei, tāpēc meklē iespējas, kur nopelnīt vairāk.
Vēl bieži cilvēkiem izjūk partnerattiecības vai nav labu attiecību ar vecākiem vai vecvecākiem, un viņi bēg projām, piekrīt dažādiem piedāvājumiem, lai tikai nepaliktu Latvijā.
Pelnīt nav nekas slikts, tikai jābūt ļoti uzmanīgam. Jo – kā notiek? Cilvēkam piedāvā darbu citā valstī ar izmitināšanu un ēdināšanu, bet rezultātā tā ir tikpat dārga, cik it kā cilvēks ir mēnesī nopelnījis. Līdz ar to viņš algu nesaņem, bet strādā par vēdera tiesu. Tā no mēneša uz mēnesi, klausoties saimnieka solījumos, ka drīz samaksās. Tā darba ņēmējs patiesībā ir kļuvis par cilvēku tirdzniecības upuri un vergu.
Vēl viens veids ir cilvēku tirdzniecība, lai iegūtu orgānus – nieres, aknas. Latvijā ar šo neesam saskārušies, bet kūrortā Turcijā, Taizemē, arī Izraēlā, kur ir daudz nelegālo klīniku, var gadīties visādi. Mums ir zināms puisis, kas Turcijā pēc lielas uzdzīves pamodās ar diviem caurumiem mugurā. Domāja, ka uzkritis uz sētas, bet pēc tam izrādījās, ka viena niere izņemta,» stāsta Gita Miruškina.
Pirms piekrīti piedāvājumam
Ikviens darba piedāvājums citā valstī, sevišķi, ja tas ir īpaši pievilcīgs atalgojuma un piedāvāto dzīves apstākļu ziņā, ļoti jāizvērtē. Kā to darīt?
- Nopietni jāvērtē darba piedāvājums – jo tas ir sasteigtāks, jo lielāki riski. Vervētājiem maksā par savervēto cilvēku skaitu, viņiem nav laika nedēļām un mēnešiem ar cilvēku sazvanīties vai sarakstīties un stāstīt, cik darbs būs labs. Vervētāji parasti apgalvo, ka piedāvātā vieta ir izcila, tāpēc, ja šodien ir trešdiena, tad piektdien jau jālido. Piemēram, vervētājs piedāvā apkopējas vietu frizētavā Vācijā ar 4000 eiro algu mēnesī. Cilvēkam acis mirdz, un viņš ir gatavs braukt. Bet padomā loģiski – par ko tādu summu apkopējai maksās? Par matu slaucīšanu? Jāatceras, ka Vācija un Nīderlande ir valstis, kur prostitūcija ir legāla, kur, aizejot uz vietējo nodarbinātības dienestu, var saņemt arī prostitūtas vakanci. Bet vervētāji ļoti steidzina – jo mazāk laika dots, jo mazāk iespēju padalīties ar priecīgo vēsti par apkopējas darbu ar tādu algu un mazākas iespējas, ka tev kāds pateiks: pagaidi, cik tad apkopējas pelna? Kur dzīvosi, ko ēdīsi?
- Internetā maksimāli jānoskaidro informācija ne tikai par to, kas piedāvā šo darbu (lielākoties tas būs starpnieks), bet arī viss iespējamais par uzņēmumu, par pilsētu un valsti, uz kuru jādodas, sākot no tā, kāda tajā ir vidējā alga un kādā valodā runā. Jo arī Francijā un Spānijā ne vienmēr varēs tikt galā tikai ar angļu valodas zināšanām.
- Ja redzi, ka uzņēmums X konkrētajā valstī ir oficiāli reģistrēts, tam ir vadītājs Misters Boss, darbinieku komanda, var šķist, ka viss kārtībā. Taču bez tā vēl ir vērts pārbaudīt darbavietas adresi – to var izdarīt Google Maps, proti, ievadi adresi un pārliecinies, ka tāda vieta dzīvē patiešām pastāv. Ir gadījumi, kad cilvēks brauc strādāt uz viesnīcu, kurai ir nosaukums un adrese, bet, apskatoties Google Maps, izrādās, ka norādītajā ielā ir tikai 20 mājas, bet viesnīcas adrese norādīta ielas 70. namā, kāda tur fiziski nav. Vai – cilvēkam sola darbu studijā, kur filmēties videoklipos, bet norādītajā adresē atrodas privātmāja, ne studija.
- Pastāsti par darba piedāvājumu pēc iespējas vairāk cilvēkiem, padalies, aprunājies – lai viņi zina. Vari arī piezvanīt pa biedrības Patvērums Drošā māja uzticības tālruni 28612120 – varbūt šis darba devējs vai darbā iekārtotājs jau nonācis biedrības redzeslokā.
- Dodoties strādāt uz ārzemēm, ņem līdzi tik daudz naudas, lai katram gadījumam pietiktu arī atpakaļceļam.
- Ideāli, ja, dodoties uz jauno darbu, var paņemt divus mobilos telefonus vai vismaz divas SIM kartes. Jo nereti darba devējs atņem telefonu vai izņem SIM karti un atdod tukšu telefonu. Tad labi, ja ir rezerves SIM karte, ko pēc tam ielikt telefonā un piezvanīt. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā ir izcils interneta pārklājums, bet citās valstīs paļauties uz to, ka visur būs internets, nevar.
Informācija ir pāris klikšķu attālumā!
Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā nva.gov.lv atrodama saite uz Eiropas nodarbinātības dienestu sadarbības tīkla mājaslapu, kur pieejama plaša informācija par visām Eiropas valstīm (valodu, minimālo algu, darba laiku, virsstundām), tur var arī atrast oficiālas darbavietas ārzemēs.
Šantažē un ietekmē
Varētu domāt: kāda tur problēma – ja darba devējs pirmajā mēnesī neizmaksā algu, aizcērt durvis un brauc prom. Kāds naivums! Gita Miruškina stāsta: «Bieži šie tā saucamie darba devēji atņem dokumentus, ierāda kādu dzīvojamo ūķi, un, ja cilvēks nezina valodu, nezina valstī pastāvošos noteikumus un ieražas, viņš nodomā, ka tā ir normāli. Darba devēji mēdz arī draudēt: sak’, ja sūdzēsies vai bēgsi, būs slikti, jo policija ir manā pusē. Bieži sievietēm, kas nonāk seksuālo pakalpojumu jomā, ir tā: viņa brauc strādāt uz bāru vai viesnīcu, bet viņai saka – šobrīd darba bārā nav, bet vari pastrādāt par prostitūtu. Kad sieviete atsakās, viņu izvaro vai izvaro grupā, un – kur viņa liksies? Bieži šīs sievietes saņem draudus: mēs zinām, kur tu dzīvo, mēs pastāstīsim, ar ko tu te nodarbojies, aizsūtīsim fotogrāfijas. Neviena to negrib, tāpēc piekrīt pastrādāt. Vai arī sievieti vaino, ka viņa ir parādā par ceļa izdevumiem, par dzīvošanu, tāpēc varēs braukt projām tikai tad, kad atdos parādu, – piespiešanas veidi ir dažādi. Liela loma ir arī paša cilvēka jeb šajā gadījumā – upura ievainojamībai un bezpalīdzībai. Sieviete var uzturēties neaizslēgtā telpā ar neaizrestotiem logiem, bet prom nebēgt, jo ir tiktāl novesta, ka pakļaujas tikai varmākam.»
Bēdz, cik ātri vari!
Lai gan liela daļa cilvēku tirdzniecības upuru ir ar zemu izglītības līmeni, nereti iekrīt arī izglītotie. Gita Miruškina stāsta par sievieti ar divām augstākajām izglītībām, kura devās strādāt uz skaistajām Maldivu salām par pārdevēju apģērbu veikalā. «Viņai bija izglītība, valodu zināšanas, pieauguši bērni un vēlme dzīvē ko mainīt. Viņa aizlidoja uz centrālo salu, tālāk viņu veda ar lidmašīnu uz citu salu, pēc tam ar laivu vēl uz citu. Izrādījās, ka sala ir privāta, tur ir veikali, viesnīcas un tūristi, bet vienīgais veids, kā tikt prom, ir laiva, kas pieder saimniekam, un lidmašīna, kas kursē nezināmos laikos. Sievieti izmitināja telpā bez mēbelēm, tikai ar matraci, un piespieda sniegt seksuālos pakalpojumus viesnīcas apmeklētajiem. Viņa netika projām, un nebija pat kam sūdzēties, jo policijas nav, bet vietējai apsardzes firmai ir tas pats saimnieks. Divas nedēļas viņa nomocījās, un tad caur paziņām, caur Latvijas vēstniecību mēs viņu dabūjām mājās. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam un sevi jāsargā! Vienmēr jāpadomā par glābšanās iespējām – ko darīšu un kur iešu. Tikko jūti, ka nav labi, pamet visu, nedomājot, ka skapī palika ziemas zābaki, – vienkārši bēdz! Mēģini kādu sazvanīt, dodies uz policiju, baznīcu – jebkuru uzticamu vietu, kur ir cilvēki. Un atceries Ārlietu ministrijas konsulārā departamenta tālruni ārkārtas gadījumiem.
Raksts no «Ievas Padomu Avīzes» arhīva.
