Jaunie aizbrauks, vecie paliks un izmirs… Kā nepieļaut Latgales izzušanu?

Piedalās

Jevgēnija Butņicka, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta direktore.

Inga Zemdega-Grāpe, Krāslavas šūšanas uzņēmuma Nemo valdes priekšsēdētāja.

Reinis Pozņaks, Eiroparlamenta deputāts.

Agris Bitāns, zvērināts advokāts.

 

Kāda jums pašiem ir saistība ar Latgali?

Reinis Pozņaks: Mans tēvs ir tīrasiņu ­latgalietis no Ciblas, kas atrodas diezgan tuvu Krievijas robežai. Bērnībā diezgan bieži pavadīju tur vasaras, tagad sanāk būt ­retāk. Martā atvēršu biroju Daugavpilī.

Jevgēnija Butņicka: Mani vecvecāki no tēva puses dzīvoja Latgalē, Kalniešos, mēs ar māsu tur bieži pavadījām vasaras. Latgalē joprojām dzīvo mani krustvecāki, viņiem ir bizness viesmīlības nozarē, ciemojos kopā ar draugiem, radiem, kolēģiem.

Agris Bitāns: Dzimis esmu Kurzemē, bet vecāki atgriezās Latgalē. Dzīvoju tur līdz 18 gadiem, pabeidzu divas skolas – Jaunstrūžānos un Dricānos, pēc tad devos studēt. Šobrīd apstiprinu mītu, ka lielākā Latvijas pilsēta, kur dzīvo visvairāk latgaliešu, ir Rīga, un man ir misija – sabiedriskā aktivitāte Latgales kongress, kas cīnās un mēģina popularizēt Latgali un latgaliešu valodu.

Inga Zemdega-Grāpe: Ideālu vadīta izlēmu iegādāties uzņēmumu tieši Latgalē. Zināju, ka tur ir bezdarbs, – būs uzņēmums, došu cilvēkiem darbu. Tā man jau 11 gadu Latgalē ir šūšanas uzņēmums Nemo – Krāslavas lielākais privātais darba devējs.

 

Vai un kas pēdējos trijos gados ir ­mainījies Latgalē?

Inga Z.: Mums ir sieviešu kolektīvs, un tas nozīmē – jo emocionālāks. Kara sākums 2022. gadā bija pamatīgs ­satricinājums – ieradās Ukrainas bēgļi, izjutām līdz tam mierīgi līdzās pastāvošo grupu sadursmes. Krāslavā rāva nost un gribēja dedzināt Ukrainas karogu, Daugavpilī grūti gāja Mūzikas skolas direktoram, kas uzvilka mastā Ukrainas karogu. Vairākus cilvēkus iepazinu no pilnīgi citas šķautnes – agrāk, runājot par ekonomiku, bija pilnīgi normāli sarunu partneri, bet atklājās, ka viņiem ir ļoti liela agresija pret Latvijas valsti un neatkarību, Krievijas naratīvs kļuva arvien košāks. Ar laiku tas nomierinājās, bet saglabājas sajūta, ka uzliesmojums var būt ļoti ātrs.

Agris B.: Diemžēl nevarēšu iepriecināt. No vienas puses – ir aktīvisti, kuri jūt Latgali, un ir lietas, kas notiek pozitīvi. Tomēr kopumā sabiedrībā ir bezspēcības sajūta, jo vārdi nesaskan ar darbiem. Mēs ļoti smuki runājam un rakstām, bet ikdienā pret Latgali diemžēl nejūtu citādu valsts attieksmi. Cilvēki jūtas pilnīgi pamesti – skolas slēdz, darba, drošības, arī raidījumu latgaliski nav. Protams, ir izaicinājumi, arī ekonomiskie, ir krīzes, bet būtu labi, ja ­cilvēki vismaz attieksmes ziņā justu, ka kaut kas notiek.

Reinis P.: Ne tikai Latgalē, bet arī daudz kur citur kara sākums bija lūzuma punkts, kas daudz ko izgaismoja citādā gaismā. Tie riski un šausmas, par ko Rīgā varam tikai iedomāties, Latgalē ir ikdienas realitāte – kā hibrīdkarā. Protams, tas raisa bailes – kāds brauc prom, kāds domā braukt, bet, manuprāt, ir jūtama arī Latgales patriotu aktivizēšanās un mobilizācija: mums vairāk ­jāiestājas, vairāk jācīnās.

Jevgēnija B.: Latgalē ilgstoši pastāv sociāli ekonomiskās atšķirības, tāpēc tai jāpievērš īpaša uzmanība. Rudenī Latgalē biju biznesa forumā, gribēju paciemoties un paliku pa nakti.

Atzīšos, emocionāli man bija bailīgi.

Toties, pastaigājoties pa Sileni, likās, ka cilvēki ir ļoti mierīgi. Tur ir tik labs itāļu virtuves restorāns, vīna veikals!

Agris B.: Jā, tur ir pat elektrība!

Jevgēnija B.: Par itāļu restorānu biju izbrīnīta – tāds serviss, kāds Rīgā nav bieži sastopams! Piekrītu, ka Latgalē ir slikti, bet tur joprojām ir cilvēki, kas dara savu darbu un redz pozitīvo. Tas man lika domāt, ka nav tik ļoti slikti. Latgales attīstība un izaugsme jābalsta cilvēkos, kuri tur palikuši un dara darbu, lai cik tas smagi.

Redzu savu radu piemēru. Vispirms nāca kovids, tad karš, iepriekš tur brauca tūristi no Baltkrievijas un Krievijas, šobrīd uz Latgali kāds aizbrauc ļoti reti, bet viņi turas, un ar viņiem lepojos. Jā, nav viegli, bet arī Rīgā un citur laukos nav viegli! Tērvetē, kur dzīvo mana vecmāmiņa, nav stipri labāk: jaunieši, ar kuriem kopā pavadīju bērnību, ir prom, ­mājas pamestas…

Agris B.: Bieži dzirdams, ka vajag sevišķu attieksmi pret Latgali. Mani personīgi tas aizskar. Es gribu atbilstošu attieksmi, nevis sevišķu! Mēs neesam sevišķi! Tas, ka esam sliktākā sociālekonomiskā stāvoklī, no valsts puses prasa nevis sevišķu, bet adekvātu attieksmi! Citādi apzināti kodējam, ka latgalieši ir slikti un viņiem vajadzīga kāda sevišķa attieksme.

Zinot, ka ne tikai Latgalē, bet arī citur ir sociālekonomiski neattīstītas teritorijas, kuras gribam attīstīt un veidot centrus, ejam ar atbilstošu valsts politiku, izlīdzinām līmeni! Viens piemērs. Pirmajās Saeimas vēlēšanās un Satversmes sapulcē viena trešdaļa deputātu bija no Latgales, bet šobrīd ir tikai 13 procenti. Latgales pārstāvniecība samazinājusies trīs reizes! Kā varēja notikt tā, ka valsts attīstības laikā Latgales pārstāvniecība ir pazaudēta?

Inga Z.: Pasaule un ekonomiskās struktūras mainās – jādzīvo jaunajās reālijās.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas procentuāli visvairāk cilvēku izbraukuši no Latgales.

Ne tikai uz Rīgu, bet pa taisno uz ārzemēm – Angliju, Īriju, tagad arī Vāciju un Nīderlandi.

Jāapzinās, ka mūs ietekmē ārējie apstākļi: urbanizācija, globalizācija – uzņēmumiem jābūt lieliem, lai varētu konkurēt. Jaunie apstākļi ieliek citādos rāmjos – nevaram runāt par sociālismā uzturēto kārtību. Ar katru jauno paaudzi cilvēki nepaliek mājās lauku teritorijā. Varam paskatīties Latgales iedzīvotāju sastāvu. Tur ir daudz vairāk pirmspensijas vecuma cilvēku un pensionāru, tāpēc arī iedzīvotāju kritums ir lielāks – viņi vienkārši aiziet.

Plāni Latgalei ir jau no 2010. gada, tajā viens no kritērijiem bija noturēt iedzīvotāju skaitu – samazināt kritumu. Šis punkts totāli izgāzās, jo izbraukšana turpinājās. Te nonākam pie tā, ka runāšana turpinās, darīšanas nav. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropā arī ir norma runāt, bet nedarīt – norma rakstīt papīrus papīru dēļ, atskaitīties ķeksīša dēļ. Kurā brīdī beidzot attapsimies un runāsim pēc būtības?

Jevgēnija B.: Piekrītu, ka jāapzinās – esam pilnīgi citā realitātē. Tas, kas šobrīd notiek Latvijā vai Latgalē, nav nekas specifisks – tā notiek visā Eiropā: iedzīvotāju struktūra mainās, sabiedrība noveco, cilvēki aizplūst. Latvijā jau ilgstoši darbojas reģionālie reemigrācijas koordinatori, kas palīdz atgriezties un attīstīt savu biznesu. Labi piemēri – veiksmes stāsti ir gan Rēzeknē, gan Daugavpilī. Pamanot slikto, jāpamana arī labais, lai nesabiedētu cilvēkus, kas tur vēl ir, – viņiem jādod iespēja un cerība.

Inga Z.: Ir jauki reemigrantu stāsti. Bet skaitļi? Radio dzirdēju, ka kopā Latvijā atgriezušies 8000 reemigrantu, Rīgā – 4000. Latgales plānā ir atgriezt 95 cilvēkus gadā. Tā ir mikrodaļa! Protams, labos stāstus nevajag noniecināt, bet mums jāapzinās to īpatsvars.

Reinis P.:

Klausoties brīžiem rodas sajūta, ka te nav ko diskutēt – ar Latgali ir cauri, jaunie aizbrauks, paliks vecie un izmirs. Pasaule mainās, un patiesībā tas ir normāls process.

Tam, ka kādā ekonomikas brīdī cilvēki brauc prom, gājušas cauri daudzas valstis. Vienā brīdī visa Īrija bija izklīdusi pa pasauli, bet, kad ekonomika sāka attīstīties, sabrauca atpakaļ. Mūsu problēma ir tā, ka valsti pārvaldām ar ekseli, tāpēc daudziem vienkārši nebūs, kur atgriezties.

Cilvēki grib tikt ārā no pilsētas. Latvija ir maza, vajag normālu infrastruktūru – mazliet pārspīlējot, attāluma ziņā Mārupe var būt arī pie Daugavpils. Mūsu uzdevums ir ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā saglabāt sociālo infrastruktūru – skolas, poliklīnikas. Jā, šobrīd tur ir maz bērnu un nav cilvēku, bet viņi brauks atpakaļ, ja būs, uz ­kurieni braukt! Tas ir stāsts par vistu un olu – ­likvidējot infrastruktūru, jo nav cilvēku, viņi tur nekad neatgriezīsies.

 

 

Tātad – mazās skoliņas nevis ­aizvērt, bet finansiāli pastimulēt, lai tās ­saglabājas?

Reinis P.: Precīzi. Braukājot pa Latgales lauku skolām, var just, ka tā ir šīs vietas dvēsele. Lauki vispār ir Latvijas dvēsele. Mazās skolas jāuztur, jo bērni būs! Šis brīdis jāpārvar, lai arī šobrīd tam nav ekonomiska pamatojuma.

Agris B.: Situācija ir tāda, kāda tā ir, – lieki raudāt nav jēgas, reizēm tas jāuztver kā izaicinājums. Jā, šobrīd ir tendence dzīvot zaļi, strādāt attālināti – arī tā ir iespēja, ko var izmantot.

Ir tāds teiciens – Amerika izgudro, Ķīna kopē, bet Eiropa regulē. Tā ir taisnība. Pierobežas teritorijām mums ir piemēri ar līdzīgu situāciju – Somijā, Norvēģijā, arī Igaunijā. Igauņi jau ilgstoši ieguldījuši šīs teritorijas saglabāšanā, bet Latvija neko ­būtisku nav darījusi.

Otrā problēma – kultūrvēsture un valoda. Arī šajā jomā izdarīts maz.

Viens no veidiem, kā varam noturēt cilvēkus, ir lokālpatriotisms – ja cilvēki saglabātu savas saknes, tad, vienalga, cik ir grūti, būs daudz argumentu, kāpēc palikt savā zemē.

Daudzi Latgales veiksmīgie uzņēmēji ir lokālpatrioti – viņi runā latgaliski, produktus nosauc latgaliešu valodā. Tā ir viņu identitāte! Lielajā pasaulē nevar uzvarēt konkurencē ar līdzīgo, jānāk ar kaut ko oriģinālu, un nosaukumi latgaliešu valodā ir kas oriģināls! Šobrīd par to ir interese!

Reinis P.: Somijā ir tā pati problēma – Eiropā viņi ir mūsu lielākie sabiedrotie. Somi saka: lai vai kā, bet pierobežas rajoni bija saistīti ar robežu un ar to saistītiem biznesiem, bet šobrīd tas ir beidzies, jo robeža ciet. Eiropas Komisijas viceprezidente ir somiete, uzdevu jautājumu, vai viņa uzskata, ka pierobežas reģioni īpaši jāatbalsta, viņa teica – jā, lai pārstrukturētu dzīvi pierobežā, nepieciešams īpašs atbalsts. Šajā ziņā esam upuri ne tāpēc, ka esam stulbāki vai kaut ko nemākam, bet ģeopolitiskās situācijas dēļ. Mēs ciešam globālo draudu dēļ, tāpēc vajadzīgs atbalsts, lai šos riskus kompensētu. Visi tagad runā, ka Eiropa ir pašpietiekama, – investēsim paši, tērēsim savu naudu un attīstīsim ražošanu. Kad sākas diskusija, kur to darīsim, izrādās – pie robežas nevar, vajag tālāk, lielajās valstīs. Tas ir nepareizi! Tieši pierobežā arī vajag investēt!

Inga Z.: Arī manam uzņēmumam neizdevās paņemt vienu būtisku līgumu ar zviedriem, jo klients pateica, ka esam pārāk tuvu robežai. Tāpat no partneru puses esmu sastapusies ar domu, ka pierobežā nevajag investēt, jo te ir pārāk bīstami. Kad pirms 11 gadiem uzsāku biznesu Krāslavā, man bija pilnīgi skaidrs – esmu blakus Baltkrievijai, tur ir skolas un speciālisti, sadarbosimies un attīstīsim ražošanu. Tagad viss ir ciet. Mēs esam pie sienas, mums nav otras puses, ir tikai Rīgas virziens gan klientu, gan preču plūsmai. Un tad viņi jautā: kāpēc man jābrauc tās trīs ar pusi stundas? Pat Latvijas klients izvēlējās vietu, līdz kurai viņam jābrauc stunda! Loģiski – tā ir ērtāk.

Agris B.: Mums kopumā trūkst valsts vīzijas. Uz ko mēs ejam? Īrijas un citu valstu veiksmes stāsti balstās tajā, ka ir konkrēts uzstādījums, uz kurieni iet valsts. Ja tas ir, varam koncentrēties un darboties. Vajadzētu beidzot nodefinēt, kāda valsts mēs gribam būt, nevis tikai noturēties līdz nākamajām vēlēšanām. Ko mēs gribam uzbūvēt?

Inga Z.: Mums ir tikai vīzijas…

Agris B.: Tā pat nav vīzija! Tā ir migla!

Inga Z.: Tātad – ko darīt? Viens – saglabāt infrastruktūru, lai cilvēkiem ir, kur atgriezties. Bet – ja nebūs darba, kur var nopelnīt naudu, tam nebūs jēgas. Ļoti svarīgas ir normālas darbavietas. Kādas varētu būt Latgalē? Pirmkārt, viss, kas darāms attālināti. Rēzeknes virziens uz IT ir ļoti pareizs! Otrkārt, ir pietiekami turīgi cilvēki, kas grib braukt ārā no pilsētas, lai dzīvotu laukos. Bet viņi tur dzīvo tik ilgi, kamēr bērni mazi. Kad sāk iet skolā, izvadāt ir par grūtu, dzīve piespiež atgriezties pilsētā, un lauku māja paliek tukša. Treškārt – lauksaimniecība, mežrūpniecība un viss, kas ar to saistīts.

Mazpilsētās jābūt industrijām, kas atbilst cilvēku prasmēm. Te saskaramies ar būtisku problēmu: prasmju nav! Lai atvērtu jaunu uzņēmumu, vajag inženierus un tehnologus, bet viņu nav! 20 000 iedzīvotāju pilsētā puse ir pensionāri, bet no pārējiem darba devējam nav, ko izvēlēties. Jābūt profesionālajām skolām, kas speciāli uzņēmumam gatavo speciālistus. Bet mūsu izglītības sistēma joprojām strādā papīriņam un atražošanai, viņus ļoti maz interesē, kādi uzņēmumi ir konkrētajā vietā. Vienīgais, ko apmāca manam uzņēmumam, ir stila speciālisti – meitenes, kas šūs kaimiņienēm naktskreklus, – nevis gatavo darbiniekus eksportējošam ražošanas uzņēmumam. Jābūt sasaistei starp uzņēmumu un izglītību.

 

VARAM ir tapis plāns Latvijas austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam. Kas dod pamatu ticēt, ka tas var izdoties?

Jevgēnija B.: Plāns tapis no 2022. gada. Sākumā tas bija vairāk fokusēts VARAM pārziņā esošiem pasākumiem kā turpinājums līdzšinējiem plāniem Latgalei un bija vērsts sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanai, bet tad bija jāņem vērā arī drošības komponents. Plāna tapšanā iesaistījās arī Valsts prezidents un Saeimas Latgales apakškomisijas deputāti, tika iesaistīti visi ministri, kas deva plānam gan jaunu formātu, gan kvalitāti.

Ar plāna pabeigšanu nepārstājam domāt un strādāt pie Latgales attīstības. Šobrīd domājam, kā piesaistīt papildu finansējumu austrumu pierobežai pēc 2027. gada.

Sarunās ar Eiropas Komisiju mums reizēm jautā: nu kas jums tur ir citāds nekā Spānijā vai Itālijā – visur ir tāda pati ģeopolitiskā situācija!

Reinis P.: Pateiksiet man vārdu un uzvārdu tiem, kas uzdod šādus jautājumus? Mēs viņiem paskaidrosim!

Jevgēnija B.: Paldies par atbalstu, varam arī iedot vārdus un uzvārdus. Bet patiešām – nav tik vienkārši aizstāvēt mūsu pierobežu! Nepietiek tikai pateikt, ka pierobežai nepieciešams papildu atbalsts. Tam vajadzīgi pierādījumi!

Inga Z.: Jevgēnija tiešām ir pamatīgi strādājusi, gājusi cauri ellei. Mēs pamatīgi kritizējām plānu, ka tas ir čiks, kas nedos nekādu efektu, un joprojām neesam apmierināti. Procesā tika uzrunātas ministrijas, bet tās pat pēc vairākkārtējiem aicinājumiem neatsaucās un neatsūtīja priekšlikumus. Tad vērsāmies pie Valsts prezidenta, kurš plānu uzlika nākamajā līmenī, piesaistot premjeri, bet mainījās ļoti maz.

Biju klāt, kad Ekonomikas ministrija ­prezentēja visiem Latvijas uzņēmējiem paredzēto plānu un teica – tas taču ir plāns arī Latgalei! Jums taču ir tādi paši instrumenti kā rīdziniekam! Plāns tiešām ir apvienojams gan Latvijai un Rīgai, gan austrumu pierobežai, un tajā pazūd būtiskais, kas dotu efektu un vairotu Latgales iedzīvotāju labklājību. Turklāt situācijā, kad trīs gadus esam blakus karam, šādā veidā relaksēti plānot nav adekvāti. Jevgēnijai ir doti rāmji, viņa nevar to pacelt ministru līmenī, it īpaši, ja visi ministri kā ­komanda nevēlas darīt.

Jevgēnija B.: Pamatā cilvēki brauc prom, jo nav, kur strādāt. Mēs sniedzam atbalstu pašvaldībām, lai varētu radīt uzņēmējdarbības vidi.  Otrs komponents ir pakalpojumu pieejamība. Nauda ir, bet pašvaldībām ir grūtības ar projektu īstenošanu – nevar līdzfinansēt, nav atbilstošas kapacitātes. Jā, gribam efektu tagad un tūlīt, bet mēs vēl neredzam efektu projektos, kas bija iepriekšējā plānošanas periodā. Tas nenotiek uzreiz. Šobrīd esam ļoti atkarīgi no ES fondiem. Jādomā arī par saviem atbalsta instrumentiem, kā uzlabot infrastruktūru ātrāk, elastīgāk.

 

 

Vai jūtat pietiekamu atbalstu no ­citām ministrijām?

Jevgēnija B.: Saņēmu atbalstu no savas ministres, bet citi kolēģi, es teiktu, ir centušies. Piekrītu, ka plānā atspoguļoti pasākumi, kas īstenojami valsts mērogā. Bet mēs Latgalei dodam divreiz lielāku finansējumu nekā Rīgas reģionam, kurš nāk mums virsū: nu kā, mēs taču esam metropoles areāls! Tas ir reģionālās politikas izaicinājums – rast līdzsvaru, saprast, kur ir lielākā atdeve. Varbūt, domājot par atbalstu Latgales uzņēmējiem, ir jāpārskata kritēriji.

Agris B.: Mēs visi gribam labāku pakalpojumu. Bet vai šis ir produkts, kuru gribam? Mums šķiet, ka plānā nevajadzēja salikt kopā Latviju un austrumu pierobežu. Man šī loģika neiet kopā. Vai viss austrumu pierobežas plāns attiecas uz Latgali? Nē. Lielākā daļa finansējuma attiecas uz robežas drošību! Protams, ir virkne lietu, kas jāanalizē, lai saprastu, kas dod lielāku efektu. Aizvien nav izanalizēts, kāpēc ­iepriekšējie plāni nav realizējušies.

Mums bija konkrēts priekšlikums – kāpēc valsts caur Altum vai citādi nevar dot apdrošināšanu biznesa projektiem, ārzemju uzņēmējiem, investīcijām Latgalē? 

Reinis P.: Šo mēs Eiropā dabūsim cauri.  

Agris B.: Cerams, krievi neuzbruks – sapratīs, ka dabūs riktīgi pa zobiem, bet apdrošināšana būtu papildu instruments. Vēl – kurš vadīs šo plānu? Vai ir viens atbildīgais? Kurš to realizēs, koordinēs? Trešais – vai nevaram attiecināt uz šo teritoriju izņēmuma situāciju? Lai netraucē ilgstoši veikt lielus iepirkumus. Mums to vajag ­tagad, nevis pēc diviem, trim gadiem!

Un pēdējais – ir lietas, kurām nevajag naudu.

Mums kā lielu pompu atsūtīja vēstuli, ka Evika Siliņa un pārējie ir apmeklējuši Latgali 53 reizes. Un? Kāda ir pievienotā vērtība?

Vai kaut viens ministrs kaut vārdu pateica latgaliski? Latvijas Televīzijā žurnālisti vēl aizvien prasa – lūdzu, uz vietas neuzdodiet jautājumu latgaliski! Ļaujiet cilvēkiem runāt, dzirdēt savu valodu un viņi jutīsies piederīgi! Plānā rakstīts – turpināt Daugavpils Universitātes darbību. Universitātes tagadējais rektors atļāvies pateikt, ka viņš ir cīnījies pret latgaliešu valodu, karogu, jo tas esot separātisks! Uzrakstījām vēstuli prezidentam, padomes locekļiem. Neviens nav atbildējis.

Reinis P.: Eiropas kontekstā visa Latvija ir Eiropas pierobeža. Kas ir problēma Eiropā un arī mūsu apziņā? Tēriņus aizsardzībai uzskatām par izmestu naudu. Kaut gan tās ir investīcijas ekonomikā, nodarbinātībā un varētu būt ātrākais ceļš, kā Latgalē panākt lauzienu. Plāni ir labi, tos mēs realizējam jau 30 gadu, bet ar investīcijām drošībā un aizsardzībā varam jau dažos gados panākt būtisku ieguldījumu reģionos.

 

 

Plānā ir sešu militāro bāzu (Daugavpilī, Rēzeknē, Lūznavā, Preiļos, Meža Mackevičos, Alūksnē) darbības nodroši­nāšana un 550 valsts aizsardzības ­dienesta karavīru izvietošana.

Reinis P.: Tas bija Aizsardzības ministrijas plānā. Lai noturētu Krievijas iebrukumu, Baltijā infrastruktūrā jāinvestē desmit miljardi. Ja būs militārās bāzes, tas var dot impulsu – apkārt apaugs kafejnīcas, restorāni, kāds varbūt izaugs par lielu pārtikas uzņēmumu.

 

Jūs Eiropas Parlamentā esat gatavs ­pacelt jautājumu par apdrošināšanu.

Reinis P.: Neviens negrib būvēt rūpnīcu artilērijas attālumā no Krievijas robežas. Kopumā zaudē visa Latvija, jo no investoru skatpunkta esam riskants reģions. To var atrisināt ar apdrošināšanu. Garantiju – ja raķete atlidos, investīcijas dabūsi atpakaļ. Tā būs Eiropas Bankas garantija, jo Ukrainā tas jau darbojas.

Inga Z.: Tas mums noteikti noderētu. Man bija iespēja veikt pasūtījumu Ukrainā. Bijām tuvu tam, lai viņi ražotu mums to, ko ­eksportējam. Bet reāli nobijos, jo ­viena audumu fūre maksā 300 000. Vai to ­apdrošinās, nezinu.

Agris B.: Jābūt speciālam riska fondam.

Inga Z.: Gribu atgriezties pie tā, kā attīstījās Īrijas ekonomika. Izmaiņas deva nodokļu samazināšana! Kāpēc baidāmies? Tāpēc, ka šķiet – nodokļu samazināšana ir izmaksas. Nē, tās nav izmaksas, jo nodokļu ieņēmumu pašlaik nav!

Reinis P.: Tā arī ir tā ekseļa pārvaldība…

Inga Z.: Ja atnāks uzņēmums un viņam būs jāmaksā nevis 20, bet, piemēram 10 procenti, tad 10 procenti būs viņa ­ieguvums!

Reinis P.: Kad Latvijā būtiski samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokli, krasi samazinājās aplokšņu algas.

 

 

Plāna tapšanas brīdī šādas idejas bija?

Jevgēnija B.: Jā, bet diemžēl nebija Finanšu ministrijas atbalsta. Tas jāskata kontekstā ar visu nodokļu politiku. Noteikti atbalstām, ko Inga saka. Redzējām papildu iespējas ekonomiskajai zonai – ne tikai nekustamā īpašuma un ienākuma nodokļa atvieglojumus uzņēmumiem. Pētījām arī Polijas pieredzi, kur šis instruments ļoti veiksmīgi strādā. Diemžēl pagaidām mums tas nav izdevies, bet turpināsim strādāt.

 

Pirms pāris gadiem Ludzas 3 × 3 nometnē Viesturs Kairišs teica, ka mums vajadzētu sākt domāt ārpus kastes un radīt pilnīgi jaunas idejas, piemēram, ­legalizēt Latgalē marihuānas audzēšanu vai geju laulības ar noteikumu, ka laulības zvērests jādod latgaliski. Viņš teica – tad jūs redzētu, cik daudzi jaunieši pārceltos dzīvot! Varbūt mums pietrūkst jaunu ideju?

Reinis P.: Ir arī medicīniskā marihuāna! Protams, tas prasa stingru kontroli un uzraudzību, bet kāpēc ne? Pasaulē ir piemēri, kad kādā reģionā ļauj darīt trakas lietas…

Inga Z.: Kairišs, protams, ir izcils Latgales prāts – virziens ir pilnīgi pareizs. Kad runāju par nodokļu samazināšanu, arī tas ir ārpus normas.

Agris B.: Mums bija konkrēti priekšlikumi, ko Finanšu ministrija nogrieza. Piemēram, ka tie, kuri pastāvīgi dzīvo Latgalē vai ­noteiktā teritorijā, mēnesī no valsts saņem noteiktu summu.

Inga Z.: Lai ne tikai dzīvo, bet strādā! Pašvaldību grūtības nāk to tā, ka tām ir milzīgs sociālais slogs, lai apkalpotu cilvēkus, kuri nestrādā un negrib strādāt. Doma – man pienākas, bet neviens neko nedod – raisa neapmierinātību. Tas ir bīstami.

Reinis P.: Briselē noteiktām profesijām valsts kompensē sociālās iemaksas. Arī mazajiem biznesiem. Tā varētu arī tiem, kuri strādā pierobežā.

Inga Z. Tas būtu milzīgs atspaids!

Agris B.: Gruzijā piemaksā skolotājiem, ārstiem, kuri brauc ārpus Tbilisi.

Inga Z.: Nekustamā īpašuma un iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides nav tik būtiskas kā sociālais nodoklis. Neesmu pārliecināta, ka tas tiek pārvaldīts gana profesionāli. Sociālā nodokļa samazināšana un kompensēšana būtu ārkārtīgi būtiska gan darba devējiem, gan investoru ­piesaistei.

Reinis P.: Tas būtu ļoti labs atbalsts arī mazajam biznesam, piemēram, ciema ­frizierim.

 

 

Kam būtu jānotiek, lai jūs teiktu: es pārceļos uz Latgali?

Reinis P.: Tas ir laika jautājums, jo esmu jau sen nolēmis, ka mūža otro pusi nepavadīšu Rīgā. Visticamāk, Latgalē vai tuvu tai.

Inga Z.: Es jau esmu Latgalē. Drīzāk jautājums ir – kam jānotiek, lai es no tās neietu prom? Tā ir darbaspēka pieejamība. 2019. gadā Tirdzniecības un rūpniecības kamerā veicām aprēķinus – kāda ir dzimstība, cik ir darba ņēmēju Latgalē. Izrēķinājām, ka 2030. gadā būs 35 000 darba ņēmēju, no tiem ap 20 000 pašlaik strādā pašvaldību uzņēmumos, bet apmērām 15 000 paliks privātajā sektorā.

Darbietilpīgi uzņēmumi Latgalē nevar strādāt, jo cilvēku nav. Šūšanas industrijā ir darbi, kurus nevar automatizēt, nepieciešamas prasmes, lai nodrošinātu kvalitāti sarežģītiem izstrādājumiem. Man būtu jādomā par pilnīgu pārspecializēšanos, lai tur paliktu ilgtermiņā.

Ukrainas bēgļu piesaiste Lietuvā bija daudz veiksmīgāka. Tur viņi tika piesaistīti galvenokārt pēc profesijas un darbavietām, bet Latvija sadalīja cilvēkus pa dažādām dzīves vietām. Ukraiņu bēgļi nereti tika ielikti mazā miestā, kur ir bezcerīgi dabūt darbu un pašam nopelnīt. Mēs spiežam cilvēkus dzīvot no pabalstiem. Tā ir Latvijas domāšana.

Ja nevaru piesaistīt ukraiņu bēgļus, nav vietējo cilvēku, nav skolu, kas sagatavo speciālistus tieši mūsu vajadzībām, nav normālu dzīves apstākļu, lai pieaicinātu darbiniekus no citām vietām, jo dzīvokļi vienkārši ir traģiskā stāvoklī, – ja tā visa nav, kā mēs varam uzņēmumam atrast ­veidu, kā pārstrukturizēties?      

Jevgēnija B.: Pagaidām nevaru solīt, ka es varētu pārcelties uz Latgali. Bet valsts pārvaldē ir iespējas dzīvot un strādāt ārpus Rīgas. Mums ir kolēģes, kuras strādā attālināti. Svarīgākais būtu vispār palikt Latvijā.

Agris B.: Ja man būtu iespēja ar ­ātrvilcienu – 45 minūtēs – tikt no manām ­mājām līdz Rīgai…

Reinis P.: Tad es arī pārceltos.

 

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.