Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jānis Misiņš (1862 – 1945) gribēja sakrāt visas latviešu grāmatas. Grāmatu plauktiem Misiņu laist klāt bija bīstami. Ja viņš, pie kāda ciemodamies, saimnieka mājas grāmatu krātuvē bija atradis kaut ko savai bibliotēkai derīgu, tad atrunāt viņu no šīs grāmatas ņemšanas bijis gandrīz bezcerīgi – Misiņš neatkāpās un devās prom ar ieguvumu padusē. Savu rīcību Misiņš pamatoja ar cēliem apsvērumiem: privātā bibliotēkā neviens nezinās tādu grāmatu atrast, kamēr viņa bibliotēkā to varēs dabūt ikviens un zinās arī, kur meklēt.
Misiņš pats gandrīz vienmēr zināja, kur meklēt. Viņam bija ļoti laba atmiņa.
Ja viņš vienreiz bija redzējis grāmatas titullapu, visas tajā atodamās ziņas viņam palika prātā.
Misiņš gandrīz vienmēr zinājis pateikt, kur meklējams kāds izdevums, ja tas nav atrodams ne pie viņa, ne Latvijā vispār.
Ceļodams pa Eiropu, viņš katrā vietā vispirms interesējās par bibliotēku. Misiņa literārajā mūža darbā, Vispārīgā latviešu rakstniecības rādītājā bija arī grāmatas, kuru nebija viņa bibliotēkā. Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite stāsta, ka vēl šodien bibliotēkas krājumu papildina pa kādam atradumam, par kuriem līdz šim bijis zināms tikai tā nodrukāšanas fakts — viens no pēdējiem šādiem papildinājumiem ir kāda 19.gadsimta vidū drukāta lapiņa.
Arī Jānis Misiņš (1862 – 1945) pats bija 19.gadsimta cilvēks. Audzis un izveidojies par personību tā sauktajā tautiskajā laikmetā, kad sākās latviešu kultūras vērtību apzināšana un vākšana, viņš bija sev spraudis mūža mērķi: savākt un apzināt visu, kas latviešu valodā nodrukāts. Tautā smējās: ja uz kādas lapiņas kaut kas ir drukāts latviski, lai tik nes Misiņam, viņš to noteikti paņems. Misiņa interešu lokā bija ne tikai grāmatas, kas ir drukātas Latvijā, latviski vai arī ir par Latviju, bet arī laikraksti, kalendāri, atklātnes, programmas, afišas un pat skrejlapas – tās cītīgi vākdams soda ekspedīciju laikā pēc 1905.gada revolūcijas sagrāves, viņš riskēja tikt pieskaitīts revolucionāriem un nošauts.
Lai gan grāmatas Misiņš vāca visu mūžu, viņa literārā gaume palika 19.gadsimtā, un rezultātā iznāca paradokss – viņš kaislīgi un rūpīgi vāca to, ko būtībā nemīlēja. Viens no Misiņa labākajiem pazinējiem, dzejnieks ekspresionists Pēteris Ērmanis raksta, ka, sākot ar 19.gadsimta 90.gadiem Misiņš cienījis tikai retus latviešu rakstniekus un jaunāko laiku literatūru vispār maz lasījis, par dzejas grāmatām teikdams, ka labāk tās būtu atstātas ar baltām lapām, tad no tām būtu vairāk jēgas. Misiņa augstu novērtējumu izpelnījās tikai viņa novadnieks, tirzmalietis Andrievs Niedra un Ivande Kaija, turpretim Poruku, Brigaderi un it īpaši Raini viņš nemaz nav ieredzējis, saukdams viņu par Rainīti un Zelta zirgu nikni dēvēdams par Koka zirgu (tas gan nekavēja Misiņu pēc Raiņa atgriešanās no trimdas sastādīt viņa darbu sīku bibliogrāfisku rādītāju). Toties par Andrievu Niedru Misiņa klātbūtnē nedrīkstēja teikt nevienu sliktu vārdu, tad uzreiz bija kašķis kā likts.
Nevar izslēgt, ka dzejnieku niecināšanas īstais iemesls varēja būt Misiņa paša nepiepildītas vēlmes rakstniecībā.
Viņam, kurš sabiedrībā bija pazīstams kā liels sausiņš, nebija svešas romantiskas jūtas. Tās parādās viņa vēstulēs nākamajai sievai. «Tajās redzams, ka viņā arī mājo dzejnieka dvēsele,» stāsta A.Šmite un pieļauj, ka nievājošā attieksme pret dzeju Misiņam bijusi tikai poza. Dzejnieki, neraugoties uz Misiņa attieksmi pret viņu arodu, pulcējās ap veco grāmatnieku un bieži tika arī viņa balstīti. Tāpēc ņemt par pilnu visu, ko Misiņš teicis par latviešu rakstniekiem, laikam nevajadzētu, un Aspazijas Misiņam veltīto apzīmējumu vecais sīpols var tulkot arī kā viņa sīkstuma un sabiedriskā vērtīguma raksturojumu. Kā Krišjānis Barons izglāba no iznīcības latviešu tautasdziesmas, tā Misiņš – daudzus jo daudzus latvju iespieddarbus, īpaši laikrakstus un kalendārus.
«Daudz kā vispār vairs nebūtu!» – tā uz jautājumu, kas latviešu grāmatniecībā tagad būtu savādāks, ja mums nebūtu bijis Jānis Misiņš, atbild Anna Šmite: «Jau tad, kad viņš sāka vākt visu, kas Latvijā drukāts, daudz kas nekur vairs nebija atrodams, jo kopš drukas pirmsākumiem bija pagājuši vairāki gadsimti.» Meklējot senākus izdevumus, Misiņam nācās ņemt talkā ne vien kolekcionāra nekaunību, bet arī pazemību – rakņāties ne tikai privātās bibliotēkās, bet arī vecu mantu kaudzēs, kurās izdevās gūt dažu vērtīgu atradumu.
Slimības ievirzīts
Kas to lai zina, cik pilnīgs šodien būtu latviešu valodas iespieddarbu krājums, ja Misiņam bērnībā būtu bijusi labāka veselība? Dzimis Tirzas Krācēs 1862.gada 25.aprīlī, 1869.gada ziemā viņš izslimoja šarlaku un ieguva nepatīkamas komplikācijas – jēlas kāju pēdas. Šī vaina viņu gan atbrīvoja no ganos iešanas, taču arī skoloties neļāva. Tēva mēģinājumi vest viņu Tirzas pamatskolā ātri vien bija jāpārtrauc, un tā nu Misiņš skolas solā nosēdēja tikai pāris mēnešus, pārējo apguva pašmācībā. Pie viena no saviem ārstiem, Aleksandra Šummera, viņš arī apguva aptiekāra praksi, kādu laiku strādāja viņa aptiekā un pat sapņoja par farmācijas studijām.
Arī Zentas Mauriņas tēvs Roberts Mauriņš pielicis savu roku pie Misiņa vainu ārstēšanas. Vēlāk šis fakts radīja dažas Misiņa nesaskaņas ar Zentu Mauriņu, kura acīmredzot uzskatīja, ka Misiņam par pateicību viņai turpmāk jāpalīdz tāpat vien, nevis jāprasa kas pretī izdarīt (piemēram, kaut ko uzrakstīt glītā rokrakstā). Savukārt Misiņš nav atturējies no Mauriņas darbu kritiska vērtējuma, atzīdams tikai viņas grāmatu par Dostojevski, kamēr viņas citos rakstos, apcerējumos un studijās esot «ļoti daudz daiļskanīgas frāzes, bet ne tik daudz dziļuma. Viņas beletristiskie sacerējumi, it sevišķi romāns Dzīves vilciens būtu viņas pašas labā, ja tie nemaz nebūtu tikuši uzrakstīti.» Šie uzskati tomēr nebija par šķērsli, lai Mauriņu ģimene vairākas vasaras atpūstos Misiņa dzimtajās Krācēs.
Mauriņa nebija vienīgā latviešu rakstniece, kuras darbus Misiņš nevērtēja pārāk augstu. Taču viņa dzīves ceļa izvēli ietekmēja kāds stipri vienkāršāks literārs darbs – Ernsta Disnberģa latviskotais Valentīns Divāls. Tajā attēlotais nabaga bārenītis ganuzēns, kas ļoti mīl grāmatas un krāj tās, kļuva Misiņam par paraugu. «Dažās kaimiņu mājās jau sāka turēt avīzes. Izlūdzies no tēva naudu, es gada beigās atpirku vecās avīzes. Kopā ar savāktajiem kalendāriem tā radās jau kaut kas bibliotēkai līdzīgs.» Tirzas gadatirgū par savu kabatas naudu Misiņš nopirka arī savas grāmatu krātuves pamatakmeni, pirmo grāmatu – Kārlis un Anniņa, toreiz ļoti populāru sentimentālo ziņģi.
Izšķirošais grūdiens, kas viņu nostādīja uz bibliofila ceļa, bija 1880.gadā Balsī publicēts Krišjāņa Valdemāra raksts, kurā tika izteikts pamudinājums ierīkot grāmatu krātuves ne vien pilsētās, bet arī uz zemēm, jo tās ir nepieciešamas kā tautas gara modinātājas.
1885.gada 19.septembrī Misiņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju publiskas bibliotēkas turēšanai. Misiņa bibliotēka bija dzimusi.
Neaizmirstams tips
Kalpošana tautas gara modināšanai, ņemot abonementu 30 kapeikas gadā, bibliotekāra eksistenci nodrošināt nevarēja. Misiņš gan palika par Krāču saimnieku, taču nekāds arājs nebija, un saimniecība nīkuļoja. Turklāt 1885.gadā viņš apprecējās ar Apsīšu Jēkaba radinieci, tātad par maizes pelnīšanu nācās domāt nopietnāk. Līdz 1925.gadam, kad Misiņš savu par Ls 50 723,10 novērtēto bibliotēku pārdeva Rīgas pilsētai, stabili nodrošinādams savu eksistenci, vēl bija jādzīvo 40 gadu…
Izvēle krita uz grāmatsiešanu. 1892.gadā Misiņš Krāces izrentēja un sietuvi līdz ar bibliotēku pārcēla uz Lejasciemu, dabūdams arī atļauju turēt grāmatu tirgotavu. 1904.gadā viņš ar grāmatveikaliņu ienāca Rīgā un drīz vien šurp pārveda arī daļu savas bibliotēkas. Vairāk naudas, tātad arī bibliotēkas papildināšanai nepieciešamos līdzekļus, tomēr deva nevis grāmatveikals, bet sietuve. 1915.gadā viņš veikalu likvidēja.
«Kas veikala īpašnieku reiz bija redzējis, tas viņu vairs neaizmirsa – tik tipisks bija šis vīrs,» Misiņu atceras rakstnieks Antons Birkerts. «Cirkulēja baumas, ka Misiņš ir liels savādnieks: uzbrūkošs, ietiepīgs, strīdīgs, untumains, ass, nepiekāpīgs. Dzirdēja, ka darīšanās ar viņu ielaisties neesot patīkami. Pa daļai uztvēra viņa personību arī no jocīgās puses.» Sevišķu iemeslu tam devis Misiņa fanātisms grāmatu vākšanā. Ja parādījās kāds sludinājums, ka pārdodama veca bibliotēka, interesenti vispirms jautājuši, vai tur nav jau bijis Misiņš – ja izrādījās, ka ir bijis, tad šajā bibliotēkā neko vērtīgu vairs nebija vērts meklēt.
«No sāniem viņš izskatījās tik plakans, it kā būtu zem lielas grāmatu gubas starp grāmatu lapām gulējis un tad izlīdis saules gaismā – saspiests un izžuvis kā no herbārija izņemts dadzis,» tādu Misiņu atceras operdziedātājs Mariss Vētra. «Kā aculiecinieks varu apgalvot, ka Misiņtēvs visu savu mūžu pavadīja, vecās grāmatās un vecās avīzēs dzīvojot. No tām viņš bija kļuvis sauss un ciets kā sīpols un krunkains kā daudzās sīpola mizas.»
Populārs inteliģencē
Pamazām vien latviešu sabiedrība sāka novērtēt Misiņa darba lielo nozīmi. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Ināra Klekere atzīmē, ka Misiņa autoritāte īpaši liela bija latviešu humanitārās inteliģences – rakstnieku, literatūrzinātnieku un valodnieku – vidū. Viņa krājums labi atbilda šīs lasītāju kategorijas vajadzībām, šajā ziņā viņam Latvijā nebija konkurentu.
Arī Misiņa personiskie kontakti veicināja viņa bibliotēkas popularitāti rakstnieku aprindās.
Šī popularitāte saglabājās arī Misiņa darba turpinātāja Kārļa Egles laikā un daļēji pat vēl mūsdienās – lai gan Nacionālās bibliotēkas letonikas nodaļā ir labs fonds, latviešu literatūrzinātnieki to izmanto maz, galvenokārt iedami uz misiņiem. I.Klekere pieļauj, ka Misiņa aiziešana no Valsts bibliotēkas 1920.gadā daļēji atsvešināja no tās latviešu humanitāro inteliģenci: «Tas nozīmē, ka teicienam «nav neaizstājamu cilvēku» ir tikai daļēja taisnība.» Tajā pašā laikā var teikt, ka arī Misiņš no savas puses nepietiekami novērtēja tās iespējas, ko sniedz Valsts bibliotēkas statuss.
1919.gadā pēc lielinieku padzīšanas Misiņu iecēla par Valsts bibliotēkas pārzini. Šajā amatā viņš gan sabija tikai gadu. Tomēr tik ātras aiziešanas pamatā nebija nekāda konflikta. I.Klekere skaidro, ka Misiņu būtībā interesēja latviešu grāmatu krāšana, latviešu nacionālās grāmatu krātuves izveidošana. Taču tā aina, ar kuru viņš saskārās Valsts bibliotēkas darbības sākumposmā, acīmredzot neatbilda viņa priekšstatiem par ideālu bibliotēku: no muižām savāktas konfiscēto un nacionalizēto grāmatu milzu kaudzes, nebūt ne latviešu grāmatas. Misiņam, kas katru savas bibliotēkas grāmatu bija auklējis kā paša bērnu, šis haoss nekādi nevarēja būt tīkams. Turklāt Valsts bibliotēkai bija jāattīsta kontakti ar ārzemēm, jāiepērk literatūra un jāveic vēl citi tādi darba virzieni, kas Misiņam nebija tuvi. Tāpēc, saņēmis uzaicinājumu no Rīgas pilsētas bibliotēkas, viņš to naski pieņēma.
Bībele sargā
Misiņš bija tik ļoti pieķēries savām grāmatām, ka bez tām droši vien neredzēja jēgu dzīvot. Jau Pirmā Pasaules kara laikā viņš bija atteicies no Linarda Laicena izteiktā piedāvājuma ar visu bibliotēku doties uz Maskavu, baidoties par grāmatu likteni, un arī 1944.gadā, kad viņa audžumeita Hermīne ar vīru, valodnieku Aleksi Kalniņu devās bēgļu gaitās, Misiņš palika Latvijā.
Savas bibliotēkas dēļ viņš bija gatavs sadzīvot ar jebkuru varu.
1944.gada rudenī Misiņa pirmais lūgums atbrīvotājiem bija: ierādīt plašākas telpas viņa bibliotēkai. Viņš bija apstaigājis iedzīvotāju pamestās ēkas, izvēlējies namu Skolas ielā 3, no kura vācbaltieši bija repatriējušies jau 1939.gadā un panāca, ka bibliotēka tiek pārcelta tur. Misiņš nomira 1945.gada 17.janvārī, nesagaidījis pārcelšanu, bet jau zinādams, ka telpas ir piešķirtas. Tobrīd viņa bibliotēkā jau bija simttūkstoš vienību.
Lielo 20.gadsimta kataklizmu laikiem cauri Misiņa bibliotēka izgāja neskarta (izņēmums ir daļas bibliotēkas krājuma bojāeja, 1905.gada revolucionāriem nodedzinot Misiņa labvēles Marijas fon Tranzē svaiņa landmaršala Meijendorfa muižu Bebros). Otrā Pasaules kara laikā krājumus neskāra pat artilērijas šāviņi, kas trāpīja bibliotēkas ēkā. Misiņa bibliotēkas darbinieki pieturas pie leģendas, ka tas ir tāpēc, ka Misiņš sava krājuma pamatā licis Glika Bībeles pirmizdevumu. Kad ģenerālgubernators viņam deva atļauju turēt publisku privāto bibliotēku Krācēs, šajā bibliotēkā esošo grāmatu saraksta pirmais numurs nebija aizpildīts. To Misiņš taupīja Glika Bībeles pirmizdevumam, kurš tajā brīdī vēl nebija viņa īpašumā. Vēlāk viņš šo Bībeli ieguva un pirmo numuru aizpildīja. «Respektējot Misiņu, mēs bibliotēkas elektroniskajā katalogā esam saglabājuši pirmo numuru tieši šim Glika Bībeles eksemplāram, lai gan tas nav labākais no mūsu bibliotēkā esošajiem pirmizdevumiem,» stāsta A.Šmite.
Bibliotēka necieta arī pēc Misiņa nāves, padomju laikos. Pēc kara tā tika nodota Zinātņu akadēmijai, tāpēc boļševiku ideoloģijai neatbilstošās grāmatas netika iznīcinātas, iztiekot vien ar specfondu veidošanu. Dažas grāmatas saturs it kā būtu idejiski visnotaļ nekaitīgs, taču tai priekšvārdu vai ievadu bija uzrakstījusi padomju varai nevēlama persona. Tolaik Misiņa bibliotēku vadīja Borisa Pugo māte. Viņa bija likusi šādus ievadus izgriezt no grāmatām. Taču to pamanīja Kārlis Egle un stingri iestājās par to, ka tad labāk visu grāmatu nodot specfondā. Egle bija tālredzīgi paredzējis, ka pienāks laiks, kad grāmata atkal būs pieejama ikvienam lasītājam.
