Jā, tu nolaupīji savu bērnu. Kas notiks tālāk?

Statistika

• Beidzamo piecu gadu laikā par prettiesisku bērnu aizvešanu no Latvijas uz citu valsti uzsāktas 97 lietas, tajās iesaistīti 117 bērni.
• Par prettiesisku bērnu atvešanu no citas valsts uz Latviju uzsākta 51 lieta, tajās iesaistīti 65 bērni.
• Vidēji katru gadu tiek ierosinātas 30–40 jaunas lietas, kas norāda uz problēmas aktualitāti.

Man pietiek – es braucu prom!

Dzīve sagriezusies šķērsām. Attiecības ar bērna tēvu sašķīdušas lauskās, tāpēc gribi tikt no viņa labi tālu prom. Tev ir plāns. Neko nesakot, nopirksi lidmašīnas biļetes un kopā ar bērnu pārcelsies uz vietu, kur viņš jūs nevarēs atrast. Protams, situācija var būt arī otrāda – bērnu aizved tētis, pametot tevi neziņā, vai vēl redzēsi savu bērnu…

Ja vecāks vienpersoniski, bez saskaņošanas ar otru vecāku, bērnu atved no citas valsts uz Latviju vai aizved no Latvijas uz citu valsti, sekas var būt ļoti rūgtas un draud ar pamatīgām juridiskām problēmām. Bērna aizvešana uz ārvalsti, lai tur dzīvotu vai kāda cita iemesla dēļ ilgstoši uzturētos bez otra vecāka piekrišanas, ir vecāka aizgādības un saskarsmes tiesību aizskārums – juridiskā valodā to sauc par bērna prettiesisku aizvešanu jeb civiltiesisko nolaupīšanu. Iemesli šādai rīcībai ir dažādi: vecākiem trūkst informācijas, strīda karstumā viņi pieņem pārsteidzīgus lēmumus, uzskata bērnu par savu privātīpašumu, nerēķinoties ar otru vecāku un arī bērna interesēm.

Statistika liecina, ka no Latvijas prettiesiski aizved vairāk bērnu nekā atved uz Latviju.

Tieslietu ministrijā ātri apgāž mītu, ka bērnus uz Latviju atved labās mammas, bet uz ārzemēm aizved sliktie tēti. «Mēs nevērtējam šos gadījumos pēc dzimumiem, jo abiem vecākiem ir vienādas tiesības,» saka Anastasija Jumakova, Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktora vietniece bērnu pārrobežu tiesību aizsardzības jautājumos. «Piecpadsmit gadu strādājot ar šīm lietām, esmu sapratusi, ka taisnība visbiežāk ir kaut kur pa vidu. Parunājoties ar vienu vecāku un dzirdot viņa stāstu, šķiet – kā tā var būt! Bet tad savu pozīciju izklāsta otrs vecāks, un saproti – jā, arī viņam ir taisnība! Strīdi par bērniem visbiežāk ir divu cilvēku neizrunātas attiecības, un ļoti žēl, ka viņu saruna bieži sākas tikai tiesā.»

Ko nosaka likums?

Bērna prettiesisko aizvešanu regulē Hāgas 1980. gada konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tā paredz, ka bērns, kurš prettiesiski aizvests uz citu valsti vai tur prettiesiski aizturēts, jāatgriež viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī, jo strīds starp vecākiem jāizšķir tajā valstī, kur bērns iepriekš dzīvojis un socializējies.

Te vēl un vēlreiz jāuzsver kāda svarīga nianse, kuras traktējumā bieži tiek pieļautas kļūdas. Proti, Hāgas konvencija nenosaka, kurš no vecākiem iegūs aizgādības tiesības, bet gan nodrošina, ka aizgādības jautājumus izskata tās valsts jurisdikcijā, kas ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms aizvešanas. Tātad – Hāgas konvencijas izpratnē vecāku domstarpības vislabāk atrisinās bērna patstāvīgās dzīvesvietas valsts tiesa, tāpēc bērnam jābrauc mājās. Līdz ar to vecāki tiek atgriezti situācijā, kāda tā bija pirms bērna aizvešanas uz citu valsti.  

Pastāvīgās dzīvesvietas labirinti

Katrai valstij ir viena centrālā iestāde, kas koordinē bērna atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Latvijā tā ir Tieslietu ministrija. Ja bērns prettiesiski pārvietots uz Latviju, par viņa atgriešanu lemj Latvijas tiesa. Ja bērns aizvests no Latvijas uz citu valsti, lēmumu pieņem tās valsts tiesa, kurā bērns tobrīd atrodas.

Sabiedrībā mēdz būt nepareiza izpratne par to, kas ir pastāvīgās dzīvesvietas valsts. Vecāki, kas aizved bērnu uz citu valsti bez otra vecāka piekrišanas, bieži vien saklausās aplamus padomus. Piemēram, iesaka: atved bērnu uz Latviju, uzreiz piedeklarē vecmāmiņas dzīvoklī, reģistrē pie ģimenes ārsta, atrodi bērnudārzu un desmit pulciņus, un tas būs pierādījums, ka bērns te ir iedzīvojies. Juristi, kas ar šādām lietām saskaras praksē, groza galvu: tā nav!

Bērna pastāvīga dzīvesvieta nav tikai bērna pilsonības valsts,

deklarētās dzīvesvietas valsts vai vieta, kur bērns uzturas noteiktu laiku, bet gan ilgtermiņa faktu un apstākļu kopums. Pastāvīgo dzīvesvietu tiesa nosaka, vērtējot bērna sociālo, emocionālo un juridisko saistību ar attiecīgo valsti. Tā ir vieta, kas ir bērna mājas, – kur viņš socializējies un integrējies, kur ir viņa dzīve, rotaļlaukums, draugi un kafejnīca ar mīļāko kakao.

Ir vairāki izņēmumi, kad tiesa lemj bērnu tomēr neatgriezt viņa mītnes valstī. Viens no iemesliem: tiesa secina, ka tur bērnam pastāv vardarbības risks, piemēram, ārvalsts tiesa pieņēmusi nolēmumu, ar kuru otram vecākam aizliegts tuvoties bērnam. Tiesa sadzirdēs arī to, ka pats bērns iebilst pret atgriešanos, gan izvērtējot, vai bērna minētie iemesli saistīti ar atgriešanos attiecīgajā valstī vai ar atgriešanos pie otra vecāka. Tāpat tiesa pievērsīs īpašu uzmanību situācijās, ja bērnam konstatēta kāda slimība – vai attiecīgajā valstī būs iespējams nodrošināt ārstēšanu.

Gads nav akmenī kalts

Vēl nepareiza izpratne mēdz būt par konvencijā minēto atgriešanas gada termiņu. Vecāki to mēdz tulkot aplami, domājot – ja kopš bērna pārvešanas uz citu valsti pagājis gads, varu vairs neuztraukties. Vai arī – man vairs nav jēgas prasīt bērna atgriešanu, jo viss nokavēts. «Nav tik vienkārši. Tas, ka pagājis gads, nenozīmē, ka lieta zaudēta,» saka Anastasija Jumakova.

Hāgas konvencija par bērnu civiltiesisko nolaupīšanu paredz: ja prasību par bērna atgriešanu otrs vecāks iesniedz ātrāk nekā gada laikā pēc aizvešanas, tiesai parasti jāpieņem lēmums par bērna atgriešanu, ja vien nepastāv īpaši izņēmuma apstākļi. Ja pagājis vairāk nekā viens gads, tiesa vērtēs, vai bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē. Ja bērns ir labi adaptējies un stabilizējies jaunajā valstī, tiesa var atteikt viņu atgriezt, bet tas nenozīmē, ka bērna atgriešana nav iespējama.

Vecāki kavē procesu

Ne visi vecāki izsaka pretenzijas par otra vecāka lēmumu pārcelties uz dzīvi citā valstī. Tikmēr tiem vecākiem, kas tomēr pastāv par savām tiesībām, tiek sniegta palīdzība. Lai uz kuru valsti bērns aizvests, viņu tur meklē – visa procedūra notiek pēc tās valsts likuma, kur bērns atrodas.

Kā Tieslietu ministrijas raidierakstā Bērnu prettiesiska aizvešana stāsta Rīgas pilsētas tiesas priekšsēdētāja vietniece Sanita Strakše, bērna nolaupīšanas lietas izskatāmas paātrinātā kārtībā. Par bērniem, kas atvesti uz Latviju, lietu skata sešas nedēļas pirmajā tiesu instancē, kas Latvijā ir Rīgas pilsētas tiesa, un arī sešas nedēļas apelācijas instancē, jo tiesas lēmums ir pārsūdzams. Ne vienmēr lietu iespējams izskatīt noteiktajā termiņā, reizēm jāiegūst papildu informācija no attiecīgās ārvalsts, un tas palēnina procesu. Dažkārt vecāks, kurš prettiesiski pārvietojis bērnu, pielieto dažādus līdzekļus, lai iespējami paildzinātu lietas izskatīšanu – slēpjas pats un slēpj bērnu. Tas gan nenāk viņam par labu, kad vēlāk tiesa risina bērna aizgādības jautājumus.

Pieņemot lēmumu par bērna atgriešanu, tiesa nosaka līdz 30 dienām ilgu termiņu lēmuma labprātīgai izpildei. Ja šajā laikā tiesas nolēmums nav izpildīts labprātīgi, tiek iesaistīts tiesu izpildītājs lēmuma piespiedu izpildei. Šī nu ir situācija, kur vecāks, kas nevēlas atgriezt bērnu, nereti liek lietā visus ieročus – piesaista medijus, translē notiekošo sociālajos tīklos un skaļi kliedz, ka, lūk, sliktie ierēdņi un ļaunie tiesu izpildītāji atņem bērnu. No šādas vecāku rīcības nekādu juridisku ieguvumu nav – tas ir vienīgi papildu stress bērnam un neglaimojoša informācija, ko pēc tam varēs atrast tīmeklī. Turklāt nenāk vecākam par labu, vēlāk tiesā risinot bērna aizgādības jautājumus.

Bēgot no vardarbības

Kā stāsta Anastasija Jumakova, sievietes, kas Hāgas konvencijas izpratnē ir nolaupījušas savu bērnu, savu rīcību ļoti bieži pamato ar bēgšanu no vardarbīgām attiecībām. Diemžēl prakse rāda, ka tiesa ne vienmēr šim argumentam piekrīt, jo nepierādīta vardarbība netiek automātiski pieņemta par patiesu.

Ja vardarbība nebūs fiksēta, pastāv risks, ka vēlāk to būs ļoti grūti pierādīt un izmantot kā argumentu tiesā. Tāpēc, cik vien iespējams, pirms došanās uz drošāku vietu jāsagādā vardarbības pierādījumi: ziņojumi policijai, medicīniskie izraksti, sociālo dienestu ziņojumi, liecinieku liecības utt. Ja pierādījumu nebūs, vīrietis var pateikt, ka sieviete melo, un bērna prettiesisko aizvešanu smagi izmantos kā spēcīgu trumpi pret sievieti: kas tā par māti, kas nolaupījusi bērnu!

Tētis ir aizvedis bērnu? Rīkojies!

Sajūtot kaut mazākās aizdomas, ka bērna prettiesiska aizvešana agri vai vēlu var skart arī tevi, jau laikus noskaidro savas tiesības un pienākumus, lai krīzes brīdī zinātu, kā rīkoties. Atceries, ka visefektīvākais risinājums vienmēr ir vienošanās starp vecākiem, bet, ja tas tomēr nav iespējams, jāzina tiesiskie mehānismi, kas nodrošina aizsardzību gan vecākiem, gan bērnam.

Ja bērns aizvests no Latvijas, Tieslietu ministrijā nekavējoties jāiesniedz iesniegums par bērna prettiesisku aizvešanu.

Ja dzīvo citā valstī, noskaidro iestādi, kas koordinē šos jautājumus, un raksti iesniegumu tur.  Dari visu, lai iespējami precīzi norādītu, kurā valstī, visticamāk, bērns pašlaik atrodas. Gadās situācijas, kad tas nemaz nav zināms, tāpēc bērns pat jāizsludina meklēšanā. 

Pieredze liecina, ka visbiežāk bērnus neatgriež pēc brīvdienām, piemēram, tētis ar bērnu dodas ceļojumā un… tā arī aizceļo. Ja ir kaut mazākās aizdomas, ka bērns netiks atvests mājās, lieki gaidīt nevajag. Mūsdienu pasaulē, kad robežas ir tik brīvas, ar bērnu var pārvietoties no valsts uz valsti, tāpēc labāk meklēšanu sākt ātrāk. Turklāt tiesa var ņemt vērā laiku, kas pavadīts jaunajā valstī, – ja bērns tajā ir iedzīvojies, atgriešana var būt apgrūtināta.

Ja bērns atrodas valstī, kas ir Hāgas konvencijas dalībniece, tiesvedība par atgriešanu notiek salīdzinoši ātri. Savukārt, ja bērns atrodas valstī, kas nav konvencijas dalībniece, atgriešana var prasīt pat diplomātisku iejaukšanos. Krietni traucēt var laika zonu, valodas un kultūras atšķirības, kur dažkārt nelīdz Eiropas Savienības valstīs pašsaprotamie juridiskie līdzekļi. Diemžēl universāla risinājuma šādām situācijām nav. Vienīgais, ko var ieteikt, – uzsākot attiecības ar cilvēku, kuram ir citas tradīcijas, kultūra un vērtības, visi iespējamie riski jāizsijā caur īpaši smalku sietu.

3 sarežģītas situācijas

*Pirms 10 gadiem aizbraucu strādāt uz Stokholmu. Tur iepazinos ar vīrieti no Senegālas, mums Zviedrijā piedzima meita. Ar šo vīrieti kopā nedzīvojam, vēlos atgriezties Latvijā kopā ar meitu. Kas man būtu jādara?

Vispirms jāsaprot, ka mammai tā būs atgriešanās Latvijā, bet bērnam – pastāvīgās dzīvesvietas maiņa. Ja mamma to izlems vienpersoniski, bērna tēvam būs tiesības prasīt atgriezt meitu pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Slepena aizbraukšana noteikti nebūs risinājums. Iespējams, tēvs pat neiebilstu bērna dzīvesvietas maiņai, ja vecāki savstarpēji vienotos, piemēram, par to, kā notiks viņa saskarsme ar meitu utt.

Ja tomēr sarunu ceļā nekādu vienošanos panākt neizdodas, sieviete var meklēt palīdzību pie jurista, lai saprastu, kas viņai jāizdara, lai Zviedrijas izpratnē pārcelšanās uz Latviju netiktu uzskatīta par bērna prettiesisku aizvešanu.

*Mana dēla tēvs par bērnu nav rūpējies kopš viņa divu gadu vecuma, bet nu jau puikam ir astoņi gadi. Kādā ceļojumā iepazinos ar vīrieti, mēs iemīlējāmies, precēsimies. Nupat abi ar puiku pārcēlāmies uz dzīvi Grieķijā, un pēkšņi saņēmu ziņu no bērna tēva – lai tūliņ pat atgriežu dēlu Latvijā, citādi viņš ziņošot, ka esmu nolaupījusi bērnu! Nopietni? Gadiem nav licies par savu dēlu ne zinis, bet tagad – esmu nolaupījusi bērnu? Vai tiešām viņam ir tādas tiesības? 

Jā, šādas tiesības viņam kā tēvam tiešām ir. Kas zina – varbūt ziņa, ka dēlu turpmāk audzinās svešs tālas zemes vīrietis, ir pamodinājusi tēva jūtas. Mēģiniet situāciju atrisināt, savstarpēji vienojoties. Ja Latvijā dzīvojošais tēvs prasību par bērna atgriešanu tomēr iesniegs, lietu šķetinās Grieķijas tiesa – tās lēmums atkarīgs no tēva spējas pierādīt, ka viņš ir tiesīgs prasīt bērna atgriešanu, savukārt mamma, visticamāk, liks pretī savus pierādījumus – ka tēvs nekad nav maksājis uzturlīdzekļus, nekad nav ar dēlu ticies, ka puika viņu pat nepazīst. Kāds būs tiesas lēmums – neviens nevar prognozēt, jo visu var izšķirt sīkākā nianse.

*Bijusī vedekla kopā ar piecgadīgo meitu pārcēlās uz Norvēģiju, bet mans dēls, diemžēl dzērājs, neliekas par viņām ne zinis! Mazmeitiņa pie manis bieži ciemojas, kad viņai zvanu, meitenīte raud un saka – grib uz mājām, gribot dzīvot pie manis. Vai es, vecmamma, varu prasīt mazmeitiņas atgriešanu Latvijā?

Bērna atgriešanu var prasīt tikai cilvēks, kam ir bērna aizgādības tiesības, – tātad bērna tētis. Vecmāmiņai aizgādības tiesību nav, tāpēc viņas prasība par mazmeitas atgriešanu mītnes valstī netiks skatīta.

Nekad neparaksti apšaubāma satura dokumentus!

Gadās, ka vīrietis ar advokāta atbalstu uzraksta šķietami brīnišķīgu vienošanos. Sieviete dokumentu paraksta, un tikai vēlāk izrādās – viņa piekritusi, ka bērns dzīvos kopā ar tēti kādā svešā zemē, bet mammai būs ļoti ierobežotas iespējas ar viņu satikties. Neko neparaksti steigā un iedod izlasīt juristam, kam uzticies!

Ko saka juristi?

Raudošu bērnu no mammas nost neplēš

Iveta Kruka, Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja:

«Spriedumu piespiedu izpildes lietas, kurās iesaistīti bērni, ir komplicētas ne tik daudz juridiski, cik emocionāli. Beidzamajā laikā bērna nodošana otram vecākam notiek salīdzinoši mierīgāk, jo Tieslietu ministrija, Valsts policija, bāriņtiesas un Tiesu izpildītāju padome kopīgi izstrādātāja vadlīnijas tieši bērnu atgriešanas lietām. Tagad tiesu izpildītājs ir bērna atgriešanas procesa koordinators, izstrādājot plānu, lai viss notiktu mierīgi, jo ir svarīgi, lai bērns aiziet pie otra vecāka normāli, – raudošu bērnu, kurš turas mammai pie svārkiem, neviens nost neplēš. 

Savulaik tiesas sprieduma piespiedu izpildei par bērna atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī ne vienmēr visi bija īsti gatavi. Kopš izstrādātas vadlīnijas, process notiek daudz rezultatīvāk.

Atceros kādu jampadraci, ko sacēla nevis bērna mamma, bet citi radinieki. Bērns ar tiesas lēmumu bija jānodod otram vecākam, bet cilvēki fonā kliedz un raud. Tiesu izpildītājs un bāriņtiesas pārstāvji apjuka, turklāt viss notiekošais tika uzfilmēts un tiešām izskatījās briesmīgi. Ja šāda situācija rastos tagad, radiniekus, kas patiesībā nemaz nav iesaistīti lietā, policija jau laikus nošķirtu, savukārt bāriņtiesa būtu gatava runāt un pārliecināt bērnu. Tāpat lielāka uzmanība tagad tiek veltīta otra vecāka iesaistei. Ja bērnam jādodas prom, ir svarīgi, ko viņam saka. Atceros tēti, kas bērnam stāstīja, cik ļoti priecājas viņu beidzot satikt, – vecmāmiņa jau sacepusi pankūku bļodu, arī sunītis un kaķītis ir noilgojušies, un bērns labprāt devās līdzi. 

Reiz Kurzemes pusē tiesu izpildītājs rūpīgi izpētīja bērnu režīmu un saprata, ka bērna atgriešanai pie tēta vislabāk būtu notikt ārā laukumiņā. Pārrunas ar mammu sākumā nevedās – nē, viņa neparko neatdos bērnu! Pamazām tika panākts kompromiss, ka mamma pastāvēs maliņā un ļaus tētim ar bērnu laukumiņā paspēlēties. Tam mamma piekrita. Atnāca tētis, teica bērnam, ka atbraucis viņam pakaļ, puika pamāja mammai atā – viss notika līgani, mierīgi un bez panikas.

Atceros vēl kādu situāciju, kur tiesu izpildītājam veiksmīgi izdevās izvairīties no konflikta. Mamma bija bērnu atvedusi uz Latviju, bet tiesa lēma, ka viņam jāatgriežas pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Bērns jau bija atdots tētim, viņi gatavojās lidot prom, bet tika saņemta informācija, ka mamma arī dosies uz lidostu, lai tur aizkavētu bērna atgriešanu. Lai tas nenotiktu un lieki netraumētu bērnu, tiesu izpildītājs noorganizēja iespēju tētim ar bērnu lidostā ierasties pa citām durvīm.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.