Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pateicība skeitbordam
«Tas ir neticami, kur var aizvest kaut kas tik vienkāršs – koka dēlītis ar četriem ritenīšiem,» saka skeitbordists Artūrs Bogdanovičs jeb MrBoga (27).
Pirmoreiz uz skeitborda dēļa uzkāpu 10 gadu vecumā. Mazam puikam gribas izmēģināt visu, tāpēc vienā dienā var samest neiespējamo: skriet, spēlēt paslēpes, mest grozā basketbola bumbu un vēl arī pamakšķerēt,» atceras Artūrs. «Biju divos futbola treniņos. Treneris kliedza un lika pa sporta laukumu skriet apļus, bet es gribēju spārdīt bumbu. Kad pamēģināju skeitbordu, sapratu – šis ir mans, visu citu lieku malā. Baudīju, ka neviens neko neuzspiež un nekliedz, – skeitborda draugi iemācīja man visus pamatus, ieteica, kā un ko darīt labāk, bet es mēģināju, līdz izdevās.
Esmu skeitborda disciplīnas sportists Latvijas Olimpiskajā vienībā, bet man joprojām nav trenera, kas kaut ko diktētu ikdienā vai brauktu līdzi uz sacensībām. Tikmēr redzu, ka, piemēram, Francijas skeitbordisti sacensībās ierodas ar fizioterapeitiem un treneriem. Pieaudzis vīrietis, skeitbordists, pēc slikta brauciena sēž, galvu nokāris un sagrauts, jo zina, ka tūdaļ dabūs trenera rājienu. Es tā negribētu. Man joprojām svarīga brīvība.»
Viņa vienkārši nav
«Bērnībā neviens nelika domāt, kas gribu būt, kad izaugšu. Tomēr mamma ļoti uzsvēra, lai labi mācos: lai dzīvē ko sasniegtu, galvenais ir izglītība – tā ir atslēga nākotnei.
Esmu veiksmīgi izaudzis starp dāmām – mammu un omi. Kas ir mans tēvs, nav ne jausmas, mammai neko daudz neesmu jautājis. Pēdējā laikā gan draudzene mudina padomāt par šo tēmu, bet pašlaik man nekādas atbildes nevajag. Iespējams, tēvs par mani zina, bet neredzu jēgu rakņāties un kaut ko uzzināt par viņu.
Kādam skolasbiedram tēvs bija vietējais dzērājs. Domāju: diez kā jūtas viņš un kā jūtas tas dzērājs, kas nespēj parūpēties par savu bērnu?
Tolaik priecājos – cik labi, ka ko tādu nezinu par savu tēvu! Arī šobrīd ir tikai divi varianti: vai nu viss ir slikti, vai viss ir labi. Lai kāda ir atbilde, man nav nekā, ko runāt ar tēvu, kas nekad nav bijis mans tēvs. Vislabāk man der tāda situācija, kāda tā ir, – viņa vienkārši nav.»
Studiju vietā – skeitbords
«Iecavas vidusskolas 12. klasi pabeidzu ar vidējo atzīmi 9,1 balle. Varēju iestāties budžeta nodaļā jebkurā augstskolā, bet atdūros pret to, ka nezinu, ko gribu studēt.
Liela nozīme ceļa izvēlē ir labam skolotājam. Aizrautīgais ķīmijas skolotājs Mihails Gorskis manī redzēja potenciālu ķīmiķi, tāpēc sūtīja uz olimpiādēm, rakstīju zinātniski pētnieciskos darbus. Biju baigais ķīmijas fans, bet apzinājos, ka jebkāda eksaktā zinātne ir tik nopietna, ka man neatliks laiks skeitbordam, kas tobrīd bija pāri visam. Novilku robežu – lai arī biju ķīmijā daudz ieguldījis, sapratu – nē, nebūs.
Izvēlējos Latvijas Universitātē studēt ģeogrāfiju, nokārtoju pirmā kursa eksāmenus.
Vasaras sākumā bija lauka pētījums Vidzemē – vairākas nedēļas jādzīvo kopmītnēs un jāpēta ieži. Paskatījos, cik daudz skeitborda pasākumu notiek tieši šajās nedēļās, un sapratu – nevaru tos palaist garām.
Pametu kopmītnes, atgriezos Rīgā un studijas pārtraucu.
Studiju gadā saņēmu divas stipendijas – Vītolu fonda un Latvijas Universitātes. Pārtraucot studijas, Vītolu fonda stipendija bija jāatdod. Par laimi, nebiju no tās iztērējis ne centa. Saliku naudiņu aploksnē, aizgāju uz fondu, pateicu paldies, ka mani atbalstīja, un atdevu visu naudu.»
Izglītība nav vienīgā vērtība
«Mammai bija baigais šoks, ka pametu studijas. Viņa nomierinājās tikai tad, kad saprata, ka neesmu aizgājis no augstskolas, lai slaistītos. Uzreiz sāku strādāt skeitborda veikalā, turpināju vadīt skeitborda nodarbības bērniem, sāku attīstīt dažādus ar skeitbordu saistītus projektus un daru to joprojām.
It nemaz nenožēloju, ka tolaik pametu studijas un izvēlējos skeitbordu.
Izglītība tomēr nav viena vienīgā vērtība un iespēja, lai kaut ko sasniegtu.
Pagaidām man pilnībā pietiek ar vidējo izglītību, jo to papildina dzīve – cilvēki, pasaule, projekti. Pamācīties vēl paspēšu, bet to, ko daru tagad, ar gadiem var nokavēt.
Virzienā, kurā dodos, ir svarīgi krāt pieredzi, nekad nesēdēt uz vietas, nebaidīties no izaicinājumiem un jaunumiem un ļoti, ļoti gribēt darīt. Var baudīt skeitbordu kā vaļasprieku un tikai taisīt trikus, bet var rakt dziļāk – skeitbordā ir treneri, menedžeri, iespieddarbi, projekti, pasākumu organizēšana un vadīšana. Esmu brīvmākslinieks jeb frīlanceris – man visu laiku jādomā, ko darīt un kā nopelnīt. Radoši apvienoju skeitbordu un fotografēšanu. Nesen biju oficiālais fotogrāfs lielā skeitborda pasākumā Vācijā. Decembrī savas skeitborda grāmatas un žurnālus aizvedu uz Japānu. Dodot tos mākslas galerijas vadītājam, nespēju noticēt, ka tas tiešām notiek – esmu Japāna, dāvinu kādam savu darbu, viņš ņem pretī un pēc tam padalās sociālajos tīklos.»
Pateicos skeitbordam
«Gribētu, lai arī mani bērni atrod savu īsto ceļu. Noteikti mudināšu viņus iegūt nevis kaut kādu, bet iespējami labu vidējo izglītību, bet pēc tam – aiziet! Studēt var arī vēlāk, turklāt visa dzīve ir milzīga skola. Svarīgi iemācīties mācīties, jo gan skolā, gan dzīvē noder disciplīna, sistemātiskums, uzmanīga klausīšanas un ticība sev. Strādājot ar bērniem, redzu daudzus, kas domā, ka viņiem nekas neizdosies, neko nevarēs. Tas ir baigais traucēklis, kam jātiek pāri.
Lai gūtu pārliecību par sevi, svarīgas trīs lietas. Pirmkārt, katram jau kopš dzimšanas iedota sava daļa spēka – citam vairāk, citam mazāk. Otrkārt, vecākiem bērnā jāaudzina pārliecība, ka viņam izdosies. Un, treškārt, vajadzīgs paša ieguldījums. Lai ietu savu ceļu, esmu daudz pieņēmis un samierinājies – ir tā, kā ir, un ar to jāsadzīvo.
Man ir alerģija no ļoti daudziem produktiem – piena, olām, riekstiem. Visu dzīvi uzmanos – nedaru to, kas man var kaitēt. Nekad neesmu smēķējis, jo zinu, kas tas neko labu nedos. Turklāt jau kopš bērnības man ir astma. Visus skolas gadus biju atbrīvots no sporta, jo pie lielākas slodzes bija grūti elpot. Arī skeitbords ir pamatīga slodze, bet nekāda astma netraucē darīt to, kas man ļoti patīk.
Pateicos skeitbordam par visu, ko esmu redzējis, kur bijis un ko saticis, – Japāna, Brazīlija, Arābu emirāti, ASV, mūsu kaimiņvalstis, Zviedrija, Norvēģija, Somija, Spānija, Francija, Portugāle, Itālija, Vācija, Dānija, Ukraina, nupat biju Grieķijā. Tas ir neticami, kur un cik tālu var aizvest kaut kas tik vienkāršs – koka dēlītis ar četriem ritenīšiem. Es neizniekoju savu dzīvi, mani uzlādē mans ceļš.»
Džekiņi, paskeitojiet!
«Diemžēl Latvijā skeitbordu pagaidām neuztver kā nopietnu sporta veidu. Ik pa laikam saņemu nosodošus skatienus vai piezīmes ar domu, ka skrituļdēlis nav nekas nopietns, – kas, darīt nav ko!? Četrus gadus pārdesmit skeitbordistu pulkā īpašā projektā apceļojām Latviju. Skeitojām pa ielām un ikreiz, kad kāds dzina mūs prom, stāstījām: esam miermīlīgi skeitbordisti, kas iepazīt savu valsti, turklāt es fotografēju un veidoju fotožurnālu. Reiz skeitojām pie Siguldas pils. Kāda sieviete sauca, lai ātri pametam šo vietu, jo tūliņ sāksies kāzu ceremonija. Tikmēr vīrietis, teritorijas apsaimniekotājs, labvēlīgi mudināja: «Labi, džekiņi, aši vēl paskeitojiet!» Gribētos satikt vairāk tādu cilvēku kā viņš.
Jānomainās vēl vismaz paaudzei, lai atbrīvotos no postpadomju sindroma par īstajiem un neīstajiem sporta veidiem.
Tikmēr Eiropā sabiedrība un vecāki ir daudz modernāki un bērnu vēlmes vērtē brīvāk. Spilgts piemērs ir Zviedrijas pilsēta Malme – skeitbordam ļoti draudzīga pilsēta. Tajā ir pat ģimnāzija, kurā var iegūt vidējo izglītību un skolā skeitot. Bērni tur ir radoši un laimīgi.
Ticu, ka mana mamma un ome lepojas ar mani, priecājas, cik ļoti man patīk skeitbords un kur tas mani aizvedis. Tomēr pieļauju, ka viņas tā pa īstam nesaprot, ko tas man nozīmē. Reizēm šķiet, ka paaudžu atšķirības dēļ nespējam savstarpēji nodot tik spilgtas emocijas, kā gribētos.
Vecāki bieži vien izdomā ceļu, pa kuru bērniem jāiet. Darbojoties ar jauniešiem, redzu, ka šobrīd bērni paši savu ceļu sāk iet daudz agrāk – nevis 16–18, bet jau 12–14 gadu vecumā. Pieaugušajiem pašiem jātiek galā ar savu sajūtu, ka bērnam izvēlētais ceļš nav īstais un tā no viņa nekas nesanāks. Paaudzes atšķiras, un tas jāpieņem abām pusēm.»
No aktiera par virsnieku
«Mans bērnības sapnis bija būt aktierim, un es šo sapni piepildīju. Tomēr šajā sezonā Jaunajā Rīgas teātrī manis vairs nav, jo izvēlējos citu – militārās karjeras – ceļu. Gribu būt virsnieks,» saka Jānis Grūtups (24), aktieris, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas kadeta kandidāts.
Esmu pateicīgs, ka man vienmēr līdzās bijuši meistari – cilvēki, kam līdzināties, kam jautāt padomu un uzticēties,» saka Jānis. «Vecākiem būtu jābūt tik viediem un redzīgiem, lai jau kopš mazām dienām bērnu virzītu ceļā, kurā viņam ir ķēriens. Piemēram, ja bērnam ir muzikālā dzirde, viņš noteikti jāvirza uz mūzikas skolu, ja ir dotības sportā – jāvirza tajā. Tāpat vecāku uzdevums ir iemācīt pabeigt iesākto.
Ja pirmajos divos gados ir skaidrs, ka iesāktais ceļš bērnam tomēr nav īstais, jāskatās reāli – varbūt arī nevajag mocīties. Savukārt, ja, piemēram, mūzikas skolā tikts līdz trešajam, ceturtajam vai pat piektajam gadam – ir jāpabeidz, jo dzīvē vienmēr noderēs spēja sevi disciplinēt un noturība pabeigt iesākto. Raimonds Pauls arī negribēja spēlēt klavieres, bet – redz, kas sanāca!
Ieguvēji vienmēr būs bērni, kam vecāki iemāca valdīt pār savu laiku, nevis ļaut laikam valdīt pār viņiem, visu vakaru nosēžot Tiktokā.
Arī es savulaik gribēju pamest mūzikas skolu, tomēr esmu absolūti pateicīgs, ka to pabeidzu.
Atceros, kā tēva brālis, advokāts Andris Grūtups, kuru saucu par krusttēvu, gadu pirms aiziešanas mūžībā man uzdāvināja pilnīgi jaunu mežragu. Iecirtos un negribēju krusttēva dāvanu pieņemt, jo man likās, ka tas ir spiediens – tagad man obligāti jākļūst par mūziķi! Biju tik dusmīgs! Krusttēvs zvanīja, lai nedusmojos, jo dāvana esot no labas sirds. Bet es – nē un nē, man nevajag! Uzvedos tik stulbi! Tagad saprotu – tas bija ļoti skaists krusttēva žests, vēlāk krusttēva dāvināto mežragu spēlēju gan Zalcburgā, gan Vīnes filharmonijā un citur.»
Balets melnā kažokā
«Būt aktierim ir mans absolūtais bērnības sapnis. Mans tētis Gaitis Grūtups ir žurnālists un publicists, mamma Nelda Ķikute strādā Jelgavas novada kultūras departamentā, ir Svētes pagasta amatierteātra režisore. Gan man, gan trim māsām domāšanu veidoja ne tikai vecāki, bet arī krustmāte Astra – veda uz operām, baletu, pēc tam nokļuvām ļoti labās rokās Spīdolas skolā, kas noteikti saucama par mazo Gaismas pili.
Bieži devos mammai līdzi uz amatierteātri. Man bija tikai deviņi gadi, kad piedalījos Nacionālā teātra rīkotajās meistarklasēs skolēniem.
Gāju Rīgā pa Aspazijas bulvāri, aizvēru acis un domāju – kā būtu, ja es tagad atvērtu acis un jau kā pieaudzis cilvēks ietu uz teātri kā īsts aktieris.
Vidusskolā man patika ekonomika, darbojos Junior Achievement, plānoju stāties Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet joprojām nelika mierā bērnības doma par teātri. Uzzinot, ka tiek uzņemts Jaunā Rīgas teātra aktieru kurss, sapratu, ka man jāpamēģina. Tā sākās mans aktiera ceļš.
Viena no manām pēdējām lomām Jaunajā Rīgas teātrī bija Parfjons Rogožins izrādē Melnais gulbis. Jā, tas bija košs mazā Jāņa Grūtupa bērnības sapņa piepildījums! Šajā lomā bija viss, ko vien varēju iedomāties un vēlēties: spēcīgs vīrietis, melnā kažokā un dejoju baletu! Mana sapņa esence! Absolūti mana loma, un es to pilnībā izbaudīju! Pēdējo Rogožina lomu nospēlēju šovasar 21. jūnijā. Jau tad zināju, ka nākamajā sezonā teātrī vairs nebūšu.»
Sapņi piepildās un mainās
«Mans bērnības sapnis par teātri bija pa īstam, un esmu laimīgs, ka to izdevās piedzīvot. Kad absolvēju Kultūras akadēmiju, man bija 22 gadi, bet jau tobrīd sapratu, ka jātur asas visas maņas, lai saprastu, kur ceļš vedīs tālāk. Bija sajūta, ka aktieris ir mūžizglītība, nevis arods, ko jebkad vari iemācīties pilnībā. Mani urdīja nemiers – vai tiešām tagad viss, – sākas mana lielā dzīve? Iespējams, tās bija bailes no pieaugšanas.
Atskārsme, ka gribu izvēlēties militāro ceļu, atnāca dienestā Zemessardzē.
Pēdējā rītā pēc nedēļas mežā, kad visi vēl gulēja, vienatnē staigāju un sapratu, ka militārā joma varētu būt lielisks veids, kā pavadīt nākamo savas dzīves posmu. Ļoti gribēju studēt, turklāt – arī ārpus Latvijas, un sapratu, ka Aizsardzības akadēmija šīs iespējas dod. Tā viss saslēdzās.
Ir cilvēki, kam pieaugot rodas citi sapņi, un tas ir pilnīgi normāli. Atceros, kā Jaunā Rīgas teātra vadītājam Alvim Hermanim pateicu, ka gribu studēt Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā. Mums bija skaista un atklāta saruna, viņš saprata manu izvēli un teica: ja kaut kas neizdosies, dod ziņu.»
Tā ir goda lieta
«Daļu šīs vasaras pavadīju bažās, kā būs, – mani uzņems vai ne, jo, piemēram, medicīniskajā pārbaudē var atklāt ko tādu, par ko neesi pat nojautis un jutis, bet izrādās, ka dienestam nederi. Mans bažas bija veltas – pašlaik studēju Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.
Man jau ir viena augstākā izglītība, tāpēc varēju izvēlēties tikai pusotra gada studijas – pēc tām es jau būtu leitnants un varētu vadīt 30 cilvēkus. Tomēr izvēlējos studēt vismaz četrus gadus. Tā tomēr ir goda lieta. Pēc pusotra gada studijām es nevarētu nostāties un dot pavēles trim desmitiem kareivju un dižkareivju, kas bijuši pat vairākās misijās un skatījušies nāvei acīs. Man būtu kauns pašam no sevis. Es, no teātra skatuves nokāpis, jau pēc pusotra gada teikšu, ko darīt citiem, domādams, ka zinu labāk? Es nezinu labāk, viņi zināt labāk! Man pašam jānopelna pārliecība, ka zinu labāk, un to var iegūt tikai vienā ceļā – mācoties un uzzinot.»
Neesmu smilšu maiss
«Tikpat nopietns lēmums kā aiziet no teātra un aktiera karjeras man jāpieņem arī tagad, izvēloties militārās karjeras ceļu – sauszemes, jūras vai gaisa spēkus. Tās ir trīs stihijas – zeme, gaiss un ūdens, tāpēc lēmumam jābūt patiešām izsvērtam. Vēl domāju.
Līdz pat Ziemassvētkiem būšu mācībās Alūksnē. Pirmā diena kazarmās bija diezgan traka, jo nācās saprast, kā saglabāt savu iekšējo brīvo gribu armijā – vietā, kur to izdarīt ir vismazākās iespējas. Mācījos pieņemt, ka tas vairs nav mans laiks, bet dienesta laiks. Kad man ir pāris brīvas dienas, tās saplānoju līdz sīkumam – tagad vēl jo vairāk novērtēju laika nozīmi.
Ikdienā staigājot formā un dzīvojot kopā ar gandrīz 50 cilvēkiem, brīvdienās gribu vilkt visskaistāko un redzēt un dzirdēt vislabāko un ēst iespējami lēni.
Kā aktierim man bija noteiktas stundas, kad pats lēmu un pats sev devu uzdevumus, bet tagad esmu kareivis – vismazākā zivtiņa akvārijā. Pēc pirmajām nedēļām kazarmās režisoram Alvim Hermanim nosūtīju garu ziņu, pateicoties par to, ka viņš man iemācīja pašam domāt, pašam meklēt risinājumus un pašam par tiem runāt. Tieši tāpēc neesmu kareivis – smilšu maiss, kas pats nedomā un tikai izpilda, ko viņam saka, bet drosmīgi runāju par dienestā pamanītajiem plusiem un mīnusiem. Ja redzu nepilnības, eju pie komandieriem, saku, un kā akmens no sirds noveļas, redzot, ka mani sadzird, – lai kāda kuram pakāpe, mēs visi esam cilvēki.»
Jāpārliecina uzvarēt
«Daži saka, ka teātris un armija ir diametrāli pretējas lietas, bet tas tā nav – ir daudz kopīga. Gan teātrī, gan armijā ķermenis ir instruments – jābūt fiziski spēcīgam. Tāpat abās vietās ir savdabīgs darba grafiks un vajadzīgs radošums – arī vienu un to pašu pavēli var izpildīt dažādi.
Brīžos, kad man iedod atbildību par citiem, jūtos kā zivs ūdenī.
Ja neapzinātos savas līdera dotības, es nebūtu armijā. Uz skatuves man bija jāpārliecina 400 skatītāju zāle, bet armijā cilvēki, kas zvērējuši ar savu dzīvību, būs jāpārliecina iet kaujā un uzvarēt. Savā ziņā tas ir nākamais līmenis, un armijas pamats ir izcili līderi.
Par manu lēmumu iet militārās karjeras ceļu esmu dzirdējis dažādus viedokļus. Varu aizsvilties, ja kāds uzskata, ka daru nepareizi. Šis tiešām ir mans ceļš, jo man ir skaidra ideja, kā vārdā es to daru. Kā šajā ģeopolitiskajā situācijā var nesaprast, cik svarīgi mūsu valstij kļūt militāri spēcīgākai!»
Atrast sevi valstī, kura meklē sevi
Edgars Klētnieks (28) Kembridžas Universitātē ieguvis bakalaura un maģistra grādus dabaszinātnēs ar specializāciju organiskajā sintēzē un skaitļošanas ķīmijā, bet pašlaik ir satiksmes ministra padomnieks.
Uz jautājumu, vai jūties sevi atradis, Edgars atbild: «Nē, vispār neesmu. Par to domāju vai katru dienu. Man ir pilnīgi cita uztvere par Latviju. Esmu dzimis brīvā valstī, mācījies Lielbritānijā. Ja salīdzinu savas iespējas ar tām, kādas bija maniem vecākiem un vecvecākiem, ir sajūta, ka man vajag sasniegt un izdarīt daudz vairāk. Jo iespējas ir dotas.»
Vai potenciāls tiek izmantots?
Dažkārt, kad Edgars sestdienas vakaros sēž dīvānā un spēlē Xbox, piezogas domas: varbūt vajadzētu iziet ārā paskriet, uzrakstīt kādu viedokļrakstu, iemācīties jaunas prasmes? Viņš bieži domā par to, vai savu potenciālu līdz galam izmanto un vai vispār zina, ko grib darīt: «Pašlaik godīga atbilde ir – nē. Ja ekstrapolēju, salīdzinu sevi ar citiem cilvēkiem, kuri ir manā vecumā un tuvu miljonāru statusam, domāju – hmm… varbūt es varēju būt miljonārs? Bet privātmājas un ģimenes nav, jahtas – arī nav. Kādreiz jau aiz skaudības gribas padomāt. No sabiedrības varētu būt gaidas, ka es tai varētu dot vairāk, atstāt kādu mantojumu. Šīs gaidas vēl nav piepildītas, bet tas ir laika jautājums.»
Kembridžas mācības
Edgars apzinās, ka viņam ir ļoti laba izglītība. «Uz papīra – jā, tas skan labi. Bet ir divas lietas. Pirmkārt – ceļš uz Kembridžu. Tas tiešām bija grūts.» Edgars nāk no Cēsu Valsts ģimnāzijas, kurai nav starptautiskā bakalaura. Uz mūsu centralizēto eksāmenu briti tajā laikā skatījās nenopietni. «Man nācās strādāt. Lai nokļūtu starptautiskās olimpiādēs, no rajona vajadzēja tikt uz valsti, tad uz pasaules olimpiādi, dabūt divas medaļas.
Ceļš līdz Kembridžai iemācīja svarīgu atziņu – ir lietas, kuras nevar kontrolēt, vajag cerēt uz to labāko.
Dažreiz vienkārši vajag ļaut liktenim izlemt – būs vai nebūs? Vēl Kembridžas pieredze iemācīja, ka dažkārt lētākā opcija ir labākā. Universitāte iemācīja apieties ar naudu.»
Ņemot vērā, ka Edgara darbs šobrīd nav saistīts ar studijās apgūto, viņam tomēr nav sajūta, ka Kembridža bijusi pa tukšo: «Nē, es neatceros specifiskas ķīmiskas lietas, bet atceros to, ka augstskola ļoti intensīvi masēja, deva ļoti daudz informācijas, prasmi daudz izdarīt mazā laika posmā.»
Uz visnotaļ provokatīvo jautājumu – vai kādā no ķīmijas žanriem Edgars varētu dabūt Nobela prēmiju, viņš strikti saka: «Nē, nē. Man šķiet, tas ir arī veiksmes stāsts. Uz Nobela prēmiju kā uz donoriem ir gaidīšanas saraksts. Mūsdienās vienam cilvēkam dabūt prēmiju ir sarežgīti, jāstrādā veselai pētniecības grupai.» Bet var taču uztaisīt komandu! «Tomēr nē,» saka Edgars: «Man vairs nav tik lielas intereses par zinātni!»
Bērnībā Edgars gribējis būt prezidents. «Kā jau daudzi zēni domāju, ka tas ir visu bosu boss, vadītājs. Bet, kad skolā iemācīja demokrātijas principu un varas sadalījumu, sapratu, ka tā nav.»
Rīgas domes pieredze
Vēl nesen Edgars strādāja Rīgas domes struktūrā, motivējot to ar vārdiem – mums vajag spēcīgus kadrus valsts un pašvaldības struktūrās: «Gadu biju Iepirkumu komisijas priekšsēdētājs. Reāli darbojos ar miljoniem. Tā ir atbildība, jo mums ir nodokļu maksātāju nauda.»
Edgars atzīst, ka iepirkumi dažkārt bija uzrakstīti nekvalitatīvi, ar ļoti absurdām prasībām. Piemēram, par īpašu augstāko izglītību projektu vadībā. «Pie sevis domāju – cik bieži šādi lēmumi gājuši autopilotā. Visvairāk mani sāpina publiskais sektors. Mēs nevaram jaunos cilvēkus dabūt iekšā atalgojuma un prestiža dēļ. Es labāk paņemtu jaunu profesionāli un samaksātu divu cilvēku algu nekā turpinātu to, kas tagad ir. Varu nosaukt dažus sasniegumus. Ļoti rūpīgi izgājām cauri līgumiem un izmaksām. Daudzus neracionālus līgumus lauzām.» Pēc Edgara ieskatiem, lamatas, kas valsts pārvaldē, piemēram, ir IT jomā, saistītas ar uzturēšanas līgumiem: «Parādās savādas, neizskaidrojamas pozīcijas, kur projekta vadītājs par plānošanu ieliek 100 stundas mēnesī. Bet parādiet, ko tas nozīmē! Nevar parādīt.»
Bijusi programmatūra, kas saistīta ar pabalstu izmaksāšanu. Vajadzēja pielikt klāt mazu izmaiņu par aizbildņiem. Un par šo izmaiņu uzņēmums prasa – 10 000 eiro: «Kādā sakarā? Vienkārši pieliec vēl vienu opciju klāt. Mēs sākām šos līgumus lauzt.
Ir tik liela izšķērdība! Atklājām, ka gada laikā varam ietaupīt miljonus, būtiski nezaudējot kvalitāti.
Tā ir bezrūpība, iešana autopilotā. Pārskatīt līgumus – tas ir sarežģīts un nepateicīgs darbs.
Valsts pārvalde ir pilna ar šādām situācijām. Piemēram, darba viedtelefons. Ja tev ir personīgais, tu vari ielikt citu SIM karti. Vai paņemt vislētāko Android telefonu. Kāpēc jāpērk dārgākie ar 20 megapikseļu kameru? Cik daudz tādu nopērk, cik nomaina? Un klēpjdatori? Obligāti vajag ThinkPad vai Touchscreen?»
Padomnieks
Šobrīd Edgars ir satiksmes ministra padomieks. Vai tas ir ceļš uz sevis atrašanu? «Domāju, ka jā. Tā šobrīd ir visgrūtākā ministrija, kura agrāk bija naudīga. Tagad visa nozare asiņo, cilvēku skaits samazinās. Visas problēmas reizē. Bet tas ir izaicinoši un interesanti. Mums neviens nevarēs pārmest, ka necentāmies.»
Jautājumam, kur sevi redz pēc gada, diviem, pieciem, Edgars godīgi atbild:
«Man patīk tas, ka nezinu, ko darīšu nākotnē. Zinu tikai to, ka centīšos no sevis dabūt ārā maksimumu.
Amats neliekas tik svarīgs. Galvenais, lai ir rīcības brīvība. Dažreiz domāju – varbūt jāpārceļas uz ASV un jāstrādā ar mākslīgo intelektu.»
Edgars pieļauj, ka kandidēs uz Rīgas domi vai nākamo Saeimu: «Gribu pārstāvēt savas paaudzes – jauno profesionāļu, jauno vecāku – intereses. Kā valsts izskatīsies pēc 20, 30 gadiem, ja mums nav vidusslāņa mugurkaula, kas ir ekonomikas ģenerators?»
Politiķa karjeras gadījumā Edgara prioritāte būtu mājokļu pieejamība, reemigrācija, lai jauniešiem ir iespēja studēt ārzemēs ar valsts garantētiem aizdevumiem – ar nosacījumu, ka viņi atgriežas atpakaļ: «Tas ir win-win. Labi, dodies uz Pensilvānijas Universitāti, bet brauc atpakaļ, citādi būs jāmaksā! Būtu arī prioritātes zinātnē, kas ir man tuva tēma.»
Kā valstij atrast sevi?
Viņaprāt, ir vairāk jādomā ilgtermiņā: «Tagad valsts vienkārši skatās katra gada budžeta ietvaros. Mums labāk jāapietas ar naudu. Daudz kur jāatņem finansējums un jāpārliek to ilgtermiņa projektos.»
Otrs faktors – saliedētība valstī. «Daži krievi domā, ka ir Latvijai piederīgi, daži domā, ka nav. Ja nevarēsim Latvijai piederīgos integrēt, valsts nebūs sevi atradusi. Tas ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem. Ja krievi kļūs patriotiski, runās latviešu valodā, ticēs valstij un, ja vajadzēs, karā ies aizstāvēt Latviju, tas ir vienīgais veids, kā padomju traumu izārstēt. Man ir prieks par jauno paaudzi no krievvalodīgajām ģimenēm. Jo lielākā daļa ir par NATO, runā brīvi latviski.»
Nost ar čīkstēšanu!
«Daudzi no valsts visu laiku ko sagaida – samazinās nodokļus, varēs vairāk pelnīt. Vienmēr ir gaidas. Bet, ja esat labi uzņēmēji, parādiet labas idejas!»
Edgars uzskata, ka ir lietas, kuras nevar mainīt premjers un ministri, – pašiem cilvēkiem jāsaņemas un jādara. Ar individuālu atbildības sajūtu un pašuzupurēšanos, kad tas nepieciešams: «Nu nevar valsts viena atrisināt ēnu ekonomiku! Vienīgais veids – ja cilvēki kļūst godīgi un saprot, ka nemaksājot tu apzodz valsti un izturies negodīgi pret tiem, kuri maksā!
Tas pats ar satiksmes drošību. Radaru skaita palielināšana, sodi – jā, tas strādā! Bet, ja esi lohs un dienas beigās visas dusmas gribi izlikt uz ceļa, valsts neko nevar ietekmēt.
Atbrīvošanās no padomju laikā iemantotajām paternālisma gaidām ir viens veids, kā valsts var atrast sevi! Mani sarūgtina čīkstēšana, vaimanāšana, upura sajūta – valsts to nav izdarījusi un to. Pēc demogrāfijas tendencēm redzu, ka mums būs daudz pensionāru, kurus vajadzēs uzturēt. Tas ir mans pienākums.
Es uz valsti skatos kā donors – man ir vairāk jādod! Jo man paveicies, ka esmu dzimis brīvā Latvijā.»
Edgars zina daudzus sava vecuma vienaudžus, kuri domā līdzīgi: «Mūsu paaudze nesagaida no valsts atbalstu, to, ka tā turēs mūs pie rociņas, bet mēs gribam redzēt iespējas, piemēram, lai iegādātos mājokli. Nebrauktu uz Rīgu, bet atrastu darbu reģionos! Man liekas, tā ir pareiza domāšana!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
