Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ciltskoks bez sievietēm
Savā biogrāfijā Malala raksta: «Kad 1997. gada 12. jūlijā piedzimu, mūsu ciema iedzīvotāji juta līdzi manai mātei, un neviens neapsveica manu tēvu.» Tā notiek patriarhālā sabiedrībā – par meitas nākšanu pasaulē nepriecājas, tur cer uz dēlu. Taču šīs meitenītes tēvs jutās pagodināts – Malala uzauga trīs bērnu ģimenē kā vecākā māsa.
Viņa gan nav pirmdzimtā, jo pirmais bērniņš, arī meita, nomira dzemdībās. Ģimene dzīvoja divistabu būdā: Ziaudīns ar sievu mitinājās vienā būdas istabā, bet kolēģis – otrā. Nebija nedz virtuves, nedz ievilkta ūdens vai labierīcību. Kad piedzima pāra otrā meita, tēvs jutās patiesi laimīgs un aizkustināts un bija pārliecināts: viņa meitai būs cits liktenis, viņa ir īpaša, un deva viņai leģendāras Afganistānas brīvības cīnītājas Malāli no Maivandas vārdu. Tēvs allaž teica: «Malala ir brīva kā putns!»
Kādu dienu, kad viņa bija vēl zīdainis, pie Ziaudīna ieradās brālēns un atnesa līdzi dzimtas koku. Tas bija ilgi veidots ciltskoks, jo izsekoju senču senčus 300 gadu garumā. Bet te bija viens vērā ņemams aspekts, kas spēcīgi ilustrē vidi, kādā nāca pasaulē mazā meitenīte. Ciltskokā bija lasāmi tikai vīriešu vārdi!
Citi lasa
Ziaudīns paņēma pildspalvu, uzrakstīja Malala un savienoja meitas vārdu ar savējo.
Malalai paveicās ar tēvu, un tas ietekmēja viņas dzīvi. Ziaudīns ir teicis: «Daudzās patriarhālās un cilšu sabiedrībās tēvus parasti atpazīst pēc viņu dēliem, bet es esmu viens no nedaudzajiem tēviem, ko atpazīst pēc viņa meitas, un es ar to lepojos.»
Viņš arī uzskata, ka sievietes un vīrieši ir pelnījuši vienādas tiesības uz izglītību un brīvību, kā arī uzsver, ka cilvēces vēsturē sievietes liktenis allaž bijis saistīts ar netaisnību, izmantošanu un vardarbību. Diemžēl tā tas viņu zemē ierasts: kad bērni sasniedz skolas vecumu, mācīties aizsūta zēnus, bet meitas paliek mājās. Lai dzīvotu un izdzīvotu, meitenei jāapgūst paklausība, jākļūst klusai un pazemīgai.
No trīspadsmit gadu vecuma meitenēm aizliegts rādīties uz ielas bez vīrieša pavadības. Noteikumi līdz absurdam – vīriešu kārtas pavadonis var būt kaut vai piecgadīgs puika!
Sieviete nav cilvēks, viņa nav personība. Viņa ir «gods» tēvam un brāļiem – ja goda kodeksu pārkāpj, meiteni var pat nogalināt.
Tā nu meitai ir jāklausa vecāki, jāpakļaujas tēva lēmumam, pat ja tas ir nepatīkams un pretrunā ar viņas redzējumu. Meitu var izprecināt pavisam jauniņu, turklāt vecam vīram, un tas jāpieņem pazemīgi.
Paveicies ar tēvu
Dziļā interese par izglītību Malalai, var teikt, ir asinīs – mantota no tēva. Kad Malala piedzima, viņš apņēmās nodrošināt meitai tādas pašas izglītības un karjeras iespējas, kādas ir zēniem. Ziaudīnam ir piecas māsas, no kurām nevienai nebija iespējas izglītoties. Turklāt viņš stāsta: «Aizpildot pieteikumu Kanādas vīzai, es nespēju atcerēties vairāku māsu uzvārdus. Tad sapratu – es nekad neesmu redzējis savu māsu vārdus jebkādā dokumentā!»
Ziaudīns Jūsafzajs dzimtajā ciemā skaistajā Svātas ielejā strādāja par skolotāju, un viņš gāja pret straumi, kad kopā ar domubiedriem izveidoja meiteņu skolu. Malala jau no mazotnes tur pavadīja daudz laika. Kad viņa auga, tēvs meitu aicināja sēdēt blakus, ja atnāca viņa draugi. Mudināja doties līdzi uz sanāksmēm. Viņš atceras, ka arī citas skolnieces mudinājis akli nepakļauties tradīcijām.
Diemžēl ar meiteņu skolu gāja kā pa celmiem – kāds kaimiņš centās panākt, ka skola tiek likvidēta.
Ziaudīns Jūsafzajs vadot nelegālu skolu, jo meitenes taču nedrīkst mācīties! Un tad vēl plūdi aprija sūri grūti iekārtoto skolas ēku, iznīcinot mēbeles, audio sistēma, grāmatas. Bet Jūsafzajs nepadevās. Arī tad, kad viņa draugs un kolēģis aizgāja no skolas. Kāds gan brīnums, ka Malala mantojusi no tēva spītīgo apņēmību? Jau skolas gados meitene principiāli neievēroja striktos ierobežojumus apģērba valkāšanā. Viņa tērpās modernāk un ārpus mājas neaizsedza seju. Tas, protams, saniknoja vīriešu kārtas radiniekus.
Par musulmaņu sieviešu tradicionālo apģērba gabalu burku Malala saka: «Karstās dienās valkāt burku, kurai ir vien neliels lodziņš, pa kuru skatīties, ir kā atrasties cepeškrāsnī.»
Kad Malala bija maza meitene, viņa daudz laika pavadīja ciematā pie vecvecākiem, kur spēlējās kopā ar citiem bērniem. Bet, kad viņa un citas meitenes paaugās, to vairs nedrīkstēja darīt.
Malalas ģimene turklāt ir puštuni – irāņu tauta, kurai ir savas tradīcijas, kas lielākoties pieļauj negodīgu attieksmi tieši pret sievietēm. Piemēram, lai atrisinātu strīdu vai izbeigtu naidu, konfliktā iesaistītajai pretējai pusei pieņemts atdod kādu no savām skaistākajām meitenēm. Kaut mūsdienās šī ieraža esot aizliegta, tomēr realitātē tā joprojām darbojas. Jūsafzaju ģimenes atšķirīgā pasaules redzējuma dēļ par viņiem bieži tenkoja un teica, ka viņi nav īsti puštuni.
Toties, dzirdot drausmu stāstus par talibu nelietībām Afganistānā, Malala lepojās, ka dzīvo Pakistānā, Svātas ielejā: «Te meitenes drīkst iet uz skolu!» Diemžēl nelaime tuvojās arī šai pasakaini skaistajai dabas paradīzei ar kalnaino apvidu, ezeriem, krāčainām upēm un ūdenskritumiem. Bruņojušies ar ieročiem, talibi pārņēma Svātas ieleju, kad Malalai bija vien desmit gadu. Iebrucējiem bija gari, izspūruši mati un bārdas un viņi valkāja kamuflāžas vestes un lētas sandales vai sporta apavus.
Viņi izskatījās tik netīri, ka tēva draugs tos nosauca par cilvēkiem, kam atņemta vanna un frizieris.
Laiks, kad Malala ar draudzeni Monibu aizrāvās ar Stefanijas Meieres grāmatas Krēsla lasīšanu un sapņoja kļūt par vampīriem, palika pagātnē. Talibi ieviesa kārtību, kurā sievietēm tika noliegts viss. Viņām vairs nebija ne kripatiņas tiesību, viņas vairs nedrīkstēja pat apmeklēt tirgu, lai iegādātos ikdienai nepieciešamos produktus.
Malalai tas šķita absurdi, tāpat kā aizliegums sievietēm skaļi smieties un valkāt baltus apavus. Baltā krāsa piederot vīriešiem. Sievieti varēja piekaut par to vien, ja viņa nolakoja nagus. Protams, viņi meitenēm aizliedza apmeklēt skolu.
Kad 2008. gada nogalē radio ziņoja, ka visas meiteņu skolas tiek slēgtas, Malala neticēja. Viņai šķita, ka tas ir joks. Vai nepietika jau, ka nedrīkst dziedāt un dejot? Septembrī meitene uzstājās ar savu pirmo nozīmīgo publisko runu Kā Taliban uzdrīkstas man atņemt pamattiesības uz izglītību?
Neizdevies nāvessods
Kad pēc brīvlaika Malalas brālis atsāka apmeklēt skolu, viņa teica: «Tu nespēj iztēloties, cik ļoti tev paveicies!» Zinātkārā meitene pati piespiedu kārtā palika mājās. Un lasīja. Viņai ļoti patika Paulu Koelju grāmata Alķīmiķis, kurā lasāms slavenais citāts: «Ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.» Malala gan teica: « Nedomāju, ka Paulu Koelju ir sastapies ar talibiem vai mūsu nejēdzīgajiem politiķiem.»
Tomēr notika brīnums: sabiedrības spiediena rezultātā uz skolu atļāva iet meitenēm līdz desmit gadu vecumam. Mācības Ziaudīna skolā atsākās. Malala un dažas citas meitenes izlikās jaunākas un atsāka skolas gaitas, slēpjot grāmatas plecu lakatos. Uz ielas katrs vīriešu kārtas garāmgājējs varēja izrādīties talibs. Tumšākajā dzīves posmā skola, lai gan to apmeklēt bija bīstami, kļuva meitenēm par gaismas avotu.
Vide, kurā meitene dzīvoja, kļuva arvien asiņaināka un nežēlīgāka. Vardarbība, šāvienu troksnis kļuva par ikdienu…
Ikreiz, kad Malala dzirdēja ieroču radītu troksni, viņas sirds satraukumā sāka sisties arvien straujāk. Meitene centās glābties, kaut uz brīdi esot grāmatu pasaulē. Kādā no šīm tumšajām dienām Ziaudīns saņēma zvanu no sava drauga, BBC korespondenta Abdula Hai Kakara. Viņš meklēja skolnieci vai skolotāju, kas rakstītu dienasgrāmatu par dzīvi Taliban režīmā un to publicētu raidorganizācijas interneta vietnē. Tā pasaule uzzinātu par talibu vardarbību.
Kad rakstītāja bija sarunāta, to uzzināja meitenes tēvs un, baidoties, ka tas ir pārāk bīstami, aizliedza meitai iesaistīties. Tad Malala teica: «Bet kādēļ ne es?» Jo arī Malala vēlējās, lai cilvēki zina, kas patiesībā notiek Svātas ielejā. Viņa sāka rakstīt blogu, kuru drošības apsvērumu dēļ parakstīja ar pseidonīmu. «Mums ir tiesības uz izglītību. Tāpat kā mums ir tiesības dziedāt. Islāms ir devis mums tādas tiesības un saka, ka ikvienam zēnam un meitenei ir jāiet skolā. Korāns saka, ka mums ir jāizglītojas un jāapgūst pasaules mistērijas.» Šis režīma aculiecinieces blogs, kura riskēja ar savu dzīvību, to rakstot, ieguva starptautisku ievērību un cieņu.
Malala pārsteidza ar drosmi – viņa uzstājās publiski, aizstāvēdama meiteņu tiesības mācīties. Arī viņa tēvs bija aktīvs Taliban pretinieks. Ģimene saņēma nāves draudus, bet uzskatīja, ka tas, kurš īpaši jāsargā, ir tēvs. Neaiztiks taču bērnu! Tomēr 2012. gada 9. oktobrī, kad Malala skolas autobusā devās mājup, to apstādināja, iekāpa bruņots, maskējies vīrs, kurš noprasīja: «Kura no jums ir Malala?» Visām meitenēm, izņemot meklēto, bija aizklātas sejas. Ne meitenes, ne autobusa šoferis jautātājam neatbildēja. Bet viss kļuva skaidrs, kad vairākas meitenes vērsa skatienus uz Malalu.
Šāvējs, kā stāsta meitenes, trīcošām rokām raidīja trīs lodes: no kurām divas trāpīja divām citām meitenēm – vienai rokā, otrai – plecā, bet Malalai – galvā.
Viņa pati neatceras, kā tika sašauta, par noziegumu stāstīja citas meitenes.
Notikušais izraisīja starptautisku rezonansi, un vecākiem izdevās meiteni nogādāt Anglijā, Birmingemā. Tur slimnīcas palātā Malala pamodās pēc desmit dienām… Viņa cieta stipras galvassāpes, bet nekad nesūdzējās, toties mierināja uztrauktos vecākus: «Es jūtos labi ar savu šķībo smaidu un nejutīgumu sejā. Ar mani viss būs kārtībā.»
Jauna dzīve, mērķis – nemainīgs
Malala pārcieta vairākas operācijas, rehabilitācija ritēja mēnešiem ilgi. Tikai tad meitene varēja doties uz ģimenes jaunajām mājām Anglijā. Atgriezties Pakistānā viņiem nebija droši. Malala saprata, ka ir divas izvēles: klusiņām vadīt mierīgu un drošu ikdienu vai arī izmantot jauniegūto dzīvi, lai darītu, cik vien ir viņas spēkos. Viņa nolēma cīnīties, lai ikvienai meitenei pasaulē būtu iespēja apmeklēt skolu.
Kopā ar savu iedvesmas avotu, tēvu, Malala izveidoja labdarības organizāciju Malala Fund, kas palīdz meitenēm visā pasaulē veidot pašu izvēlētu nākotni. Organizācija palīdz skoloties meitenēm tādās valstīs kā Afganistāna, Brazīlija, Indija, Nigērija, Malalas dzimtā Pakistāna, Sīrija… Pēc piedzīvotā uzbrukuma viņa saka: «Pildspalvas un grāmatas ir visstiprākie ieroči. Teroristiem šķita, ka viņi spēs mani apturēt.
«Tomēr nekas manā dzīvē nemainījās, izņemot šo: pazuda vājums, bailes un bezspēcība. Tā vietā dzima spēks un drosme.»
2018. gadā pēc sešu gadu prombūtnes Malala beidzot varēja apciemot dzimteni. Viņa ieradās ar helikopteru, kas nosēdās netālu no ģimenes kādreizējām mājām. Nu jau 21 gadu vecā jauniete atzina, ka visu šo laiku viņas sapnis bijis atgriezties mājās bez bailēm. «Ierodoties mājās, es ļāvu vaļu asarām. Tas bija ļoti emocionāli. Esmu tik laimīga, ka atkal varu būt mājās.»
Tomēr viņa tur bija tikai viesos, jo aizvien drošāk ir dzīvot Anglijā. Malala studē filozofiju, ekonomiku un politiku Oksfordas Universitātē. Ik dienu viņa strādā, lai, kā pati tic, viņas dzīves laikā ikviena meitene pasaulē varētu apmeklēt skolu. Malala dodas apzināt meitenes visā pasaulē, kam šāda iespēja dažādu iemeslu dēļ liegta – vai tas būtu karš, agrīna izprecināšana, dzimumu diskriminācija vai nabadzība.
