Spēle, kuru klātienē vēroja princis Viljams ar sievu Keitu un vecāko dēlu Džordžu, sākās ar 1:0 Anglijas labā, kad jau otrajā minūtē angļi izvirzījās vadībā.
Harijs Keins jau kārtējo reizi šajā čempionātā teicami piespēlēja uz labo flangu, bet piespēles adresāts Kīrans Tripjērs pagaidīja, kamēr vārtsarga laukumam pietuvojas Lūks Šovs. Bumba pēc piespēles soda laukumā vispirms atsitās pret zemi, tad, to neapturot, Šovs no gaisa ar atsitienu pret zemi raidīja bumbu vārtu kreisajā stūrī – 1:0.
Tie Šovam bija pirmie vārti izlasē 16 spēlēs. Turklāt šis bija arī ātrākais gols Eiropas čempionāta finālu vēsturē - pēc nospēlētas minūtes un 57 sekundēm.
35. minūtē līdz tam bīstamāko momentu izspēlēja itāļi. Federiko Kjēza ar individuālo meistarību laukuma centrā apspēlēja pretinieku un, pietuvojies Anglijas soda laukumam, ar kreiso kāju sita pa vārtiem, bet bumba lidoja nedaudz garām vārtu labajam apakšējam stūrim.
Otrajā puslaikā itāļi sāka spēlēt agresīvāk un aktīvāk, uzņemoties iniciatīvu.
47. minūtē pirmo dzelteno kartīti mačā par klupināšanu saņēma Itālijas izlases pussargs Nikolo Barella. Minūti pēc tam pretinieku soda laukumā krita Rahīms Sterlings, kurš drīzāk pats ielēca Itālijas spēlētāja kājās. Tiesneša svilpe klusēja.
50. minūtē Sterlings iztika bez dzeltenās kartītes par pretinieka nogāšanu pretuzbrukumā, bet bumba pēc Lorenco Insinjes brīvsitiena lidoja tālu no labā vārtu stūra.
54. minūtē Itālija veica divas maiņas, Barellu nomainot Brianam Kristantem, bet Čiro Immobiles vietā laukumā nāca Domeniko Berardi.
Nākamajā minūtē Leonardo Bonuči nekautrējās iespert pa kājām Sterlingam, nopelnot dzelteno kartīti.
57. minūtē bīstamā tuvumā angļu vārtiem nokļuva Insinje, kura tuvs un ļoti spēcīgs sitiens no šaura leņķa trāpīja vārtsargam Džordanam Pikfordam, kurš sitienu atvairīja.
Piecas minūtes vēlāk Pikfords glāba angļus no vēl viena vārtu zaudējuma. Kjēza no soda laukuma ar apvedošo sitienu uz tālo vārtu stūri cauri trīs spēlētāju burzmai bija tuvu vārtu guvumam, taču Pikfords lēcienā ar roku atvairīja bumbu, kas lidoja vārtu labajā apakšējā stūrī.
Toties 67. minūtē Pikfords bija bezspēcīgs pēc Berardi izpildītā stūra sitiena no labās puses. Bumba pēc vairākiem rikošetiem un centieniem to dabūt vārtos trāpīja pa vārtu kreiso stabu, kur īstajā vietā izrādījās Bonuči, izlīdzinot rezultātu – 1:1. Ar to Bonuči 34 gadu vecumā kļuva par vecāko vārtu guvēju Eiropas meistarsacīkšu finālos.
No 70. līdz 74. minūtei Anglija veica divas spēlētāju maiņas, Tripjēra vietā laukumā nākot Bukajo Sakam, bet Deklanu Raisu nomainīja Dīns Hendersons.
Itāļu spiedienu nedaudz apturēja Kjēzas savainojums 80. minūtē, kas sešas minūtes vēlāk noveda pie viņa nomaiņas ar Federiko Bernadeski. Pa vidu šiem notikumiem – 84.minūtē – Insinje saņēma vēl vienu dzelteno kartīti Itālijai.
Sestajā kompensācijas laika minūtē vēl viena dzeltenā kartīte Itālijai – Džordžo Kjellīni pie kreisās laukuma malas ar rokām nogāza zemē Saku.
Papildlaiks sākās ar Insinjes nomainīšanu pret Andreu Beloti, kam drīz sekoja Manuela Lokatelli došanās laukumā Marko Verati vietā. Angļi atbildēja ar Meisona Maunta nomaiņu pret Džeku Grīlišu.
103. minūtē pretuzbrukumā ļoti bīstamā pretuzbrukumā teicami nospēlēja Pikfords. Emersona piespēli vārtu priekšā bija gatavi pabeigt ar vārtu ieņemšanu pat divi Itālijas spēlētāji, bet bumbu cīņā ar tuvojošiem uzbrucējiem atsita vārtsargs.
106. minūtē pirmo dzelteno kartīti saņēma arī Anglijas izlases futbolists Harijs Magvairs.
107. minūtē vēl viens bīstams moments pēc brīvsitiena tieši pretī vārtiem bija Itālijai. Pēc spēcīga Bernadeski sitiena ārpus soda laukuma bumbu sev priekšā atvairīja Pikfords, tūlīt to paņemot rokās.
113. minūtē Žoržinju ar futbolzābaku uzkāpa Grīlišam, kurš izklupienā centās atņemt bumbu. Medicīniskā palīdzība tika sniegta abiem, bet dzeltenā kartīte tika parādīta Žoržinju.
Acīmredzami gatavojoties pēcspēles 11 metru sitieniem, Itālijas izlasē Emersona vietā laukumā nāca Alesandro Florenci, bet 120. minūtē divas maiņas veica angļi. Hendersonu un Kailu Volkeru nomainīja Markuss Rešfords un Džeidons Sančo.
Arī papildlaiks noslēdzās ar neizšķirtu, un līdz ar to otrajā Eiropas meistarsacīkšu finālā vēsturē bija nepieciešami 11 metru sitieni. Pirmoreiz pēcspēles sitieni čempionu titula ieguvējus noteica 1976. gadā, kad Čehoslovākija pēc 2:2 pārspēja Vācijas Federatīvo Republiku ar 5:3.
Itālijas izlase sāka sitienu sēriju, Berardi raidot bumbu vārtu kreisajā apakšējā stūrī, bet Pikfordam lecot uz pretējo pusi. Keins atbildēja ar neatvairāmu sitienu vārtu kreisajā apakšējā stūrī.
Otrajā kārtā Andreas Beloti sitienu labajā apakšējā stūrī atvairīja Pikfords, bet Magvairs neatvairāmi sita labajā augšējā vārtu stūrī – 2:1 Anglijas labā.
Trešajā sērijā Bonuči iesita kreisajā stūrī, bumbai lidojot netālu no vārtsarga. Rešfords pēc ilgas pauzes sagaidīja, kamēr vārtsargs aizleks uz labo stūri, bet trāpīja pa kreiso vārtu stabu – 2:2.
Bernadeski aukstasinīgi iesita vārtu vidū, Pikfordam aizlecot uz kreiso stūri. Pēc viņa Sančo sita spēcīgi labajā stūrī, bet vārtsargs Džanluidži Donnarumma bumbu atvairīja – 3:2 Itālijas labā.
Žoržinju uzsita ne pārāk spēcīgi vārtu kreisajā apakšējā stūrī, un Pikfords atvairīja bumbu, bet arī Sakas sitienu vārtu labajā pusē atvairīja Donnarumma – 3:2 Itālijas labā un tituls.
Itālija līdz finālam bija uzvarējusi visās čempionāta spēlēs. Vispirms tika svinētas trīs uzvaras A grupas spēlēs – 3:0 pār Turciju un Šveici un 1:0 pār Velsu. Astotdaļfinālā pret Austriju uzvarai bija vajadzīgas 120 minūtes un papildlaiks (2:1), bet ceturtdaļfinālā ar 2:1 tika pieveikta arī Beļģija. Sīva cīņa bija arī pusfinālā. Pamatlaikā spēlēts 1:1 ar Spāniju, taču «pendelēs» izcīnīta uzvara ar 4:2.
Itālijas futbolisti Eiropas čempionātā un arī kvalifikācijas turnīrā bija uzvarējuši 16 spēlēs pēc kārtas, bet nezaudēto spēļu sērija sasniegusi jau 33 mačus, kuros tā izcīnījusi 28 uzvaras un piecreiz cīnījusies neizšķirti.
Ar pusfinālā gūtajiem vārtiem Keins visu laiku rezultatīvāko angļu sarakstā Eiropas čempionātu finālturnīros noķēra pirmajā vietā esošo Alanu Šīreru. Abiem tagad ir pa septiņiem vārtiem. Šajā turnīrā kapteiņa rēķinā četri goli, kas turnīrā ir dalīts trešais labākais rezultāts. Itālijas valstsvienībā pa diviem vārtiem guvuši pieci futbolisti.
Anglija desmito reizi piedalās finālturnīros, 1968. gadā tiekot līdz bronzai, bet 1996. gadā iekļūstot pusfinālā. 1968. gada čempione un divkārtējā vicečempione Itālija finālturnīrā spēlēja septīto reizi pēc kārtas. Pēdējo reizi finālā spēlēts 2012. gadā, kad zelta mačā Itālija ar 0:4 zaudēja Spānijai.
Savā starpā abas izlases līdz šim bija spēlējušas 27 reizes, no kurām desmit mačos pārāki bijuši itāļi. Angļiem bija astoņi panākumi savstarpējos dueļos, bet vēl deviņas cīņas noslēgušās neizšķirti. Pēdējo reizi abas izlases savā starpā spēlēja 2018.gadā, kad pārbaudes mačs noslēdzās neizšķirti 1:1. Arī 2015. gada pārbaudes spēlē, kas bija abu komandu iepriekšējā tikšanās reize, bija neizšķirts – 1:1.
2014. gada Pasaules kausa grupas spēlē Itālija uzvarēja ar 2:1, bet divus gadus iepriekš Eiropas čempionātā Kijevā ceturtdaļfināla spēle pamatlaikā noslēdzās neizšķirti 0:0. Pēcspēles sitienu sērijā ar 4:2 pārāki bija Itālijas futbolisti.
Pirms pieciem gadiem par Eiropas čempioni tika kronēta Portugāle, kas Parīzē notikušajā finālmačā ar rezultātu 1:0 pagarinājumā pārspēja Franciju.
Eiropas čempionāta finālturnīrā 24 komandas bija sadalītas sešās apakšgrupās pa četrām katrā. Izslēgšanas turnīra pirmajai kārtai jeb astotdaļfinālam automātiski kvalificējās divas labākās izlases, kā arī tajā iekļuva četras labākās trešo vietu ieguvējas.
Šajā Eiropas čempionātā kopumā jāaizvada 51 spēle. Kad turnīrā piedalījās vēl 16 izlases, bija jānospēlē 31 mačs.