Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dizaineres Sarmītes Poļakovas dosjē:
- Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un Eindhovenas Dizaina akadēmiju.
- Pašas iniciēti projekti: PineSkins, PineResin, (Un)woven.
- Sadarbojusies ar Vitra, Adidas, Levi’s, Hirsch u. c.
- PineSkins tika iekļauts Barbican muzeja izstādē Our Time on Earth 2022. gadā Londonā.
«Mēs dzīvojam fantastiskā laikā, kad notiek daudz izmaiņu, parādās inovatīvi, videi draudzīgi materiāli, aizvien svarīgāka kļūst to izcelsme, prioritāte tiek piešķirta nevis eksotiskām, bet vietējas izcelsmes izejvielām. Viss attīstās ātri, šajā periodā ir tik interesanti būt,» sarunas ievadā saka dizainere Sarmīte Poļakova. Arī pašas studijā Studio Sarmīte viņa pēta resursus, vietējos, reģionālos materiālus, dažādas sistēmas. «Esmu strādājusi projektā, kurā ar klientu mēģinājām izprast, ko būtu iespējams iesākt ar pārpalikumiem no alus ražošanas procesa.
Mani interesē, kas notiek ar lietām, kuras mēs izmetam.
Citi lasa
Ko mēs varam pārveidot un optimizēt, kā ražošanas blakusproduktiem iedot jaunu vērtību? Mana stiprā puse ir domāšana par dizaina konceptu un materiālu, arī rotaļīga pieeja, neuztraucoties par to, ka neesmu speciāliste visās jomās: ar jautājumiem dodos pie klientiem, analizēju iespējas un piedāvāju alternatīvas. Svarīgs ir arī stāsts – kā dizains veidojas, kā tas funkcionē, kas ar to notiek visā tā dzīves ciklā,» savu pieeju raksturo dizainere. «Pētu materiālus, domāju, kur tos var izmantot, pārbaudu robežas: testēju tos funkcionāli, pakļauju dažādiem laikapstākļiem – saulei, lietum, aukstumam. Vēroju, kā materiāls jūtas sausā, kā – mitrā telpā,» skaidro Sarmīte.
Kā garšo miza?
PineSkins ideja tapa kā Sarmītes maģistra darbs Eindhovenas Dizaina akadēmijā, kur viņa turpināja studijas pēc Latvijas Mākslas akadēmijas funkcionālā dizaina bakalaura programmas absolvēšanas. «Sākotnēji maģistra darbu man gribējās saistīt ar ārstniecības augu popularitāti Latvijā. Interesēja nedaudz mistiskā pieeja, kas piemīt mūsu zālīšu medicīnai. Ideja labi attīstījās stāsta līmenī, bet tad pienāca rudens un zālīšu vairs nebija. Ar ko lai praktiski strādāju? Sāku meklēt, kas ir pieejams arī ziemā, un
nonācu līdz priedei – man kopš bērnības mīļam kokam,
jo uzaugu blakus mežam. Atklāju, ka priede ieņem svarīgu lomu dažādās kultūrās, piemēram, savulaik sāmi periodos, kad pārtikas krājumi gāja uz beigām, bet līdz jaunajai ražai vēl bija jāgaida, izkaltēja priežu mizas, samala tās miltos un pievienoja maizei, putrām. Svarīgi, ka atšķirībā no bērza, kura mizu var noņemt un koks turpina dzīvot, priede nokalst, ja tās mizu visapkārt stumbram noņem par daudz.
Es sāku eksperimentēt, mēģināju priedes mizu pagaršot – par to sajūsmā nebiju, taču man ļoti patika tās tekstūra. Aiznesot mājās, pēc laika tā izžuva, kļuva cieta. Domāju, ko varu darīt, lai miza neizžūst. Sākās praktiskie eksperimenti. Šajā pētījumā radās arī ideja par PineResin, jo, loģiski, mizai bija klāt arī sveķi,» atklāj Sarmīte, skaidrojot, ka svarīgi izejmateriālus skatīt plašākā kontekstā – līdzīgi kā ekosistēmas. PineResin ir keramikai līdzīgs materiāls, kas izgatavots no priežu sveķiem, skaidām un dažādiem dabiskiem pigmentiem, piemēram, ogles, priežu mizas pulvera, olu čaumalu pulvera. No tā tapusi vāžu kolekcija, taču šim materiālam vēl nepieciešams noslīpēt sastāvu, lai varētu izmantot mēbeļu un citu lielāku objektu radīšanai.
Ar hektāru nepietiek
Cits Sarmītes izstrādāts materiāls – arī no priedes – ir PineSkins. Pēc sajūtām tas atgādina ādu – gluds, mazliet vēss, taču trauslāks nekā āda. PineSkins ir izmantojams par mēbeļu apdares materiālu, no tā var tapt paklāji, sienu paneļi, mākslas darbi, arī dekoratīvi risinājumi pītā veidā. Tehniski PineSkins ir materiāls, kas iegūts no mīkstinātas priežu mizas. «Priedes mizu cilvēki viegli atpazīst, taču to parasti neizmanto kā lokšņu materiālu, līdz ar to daudzi ir pārsteigti, redzot, par ko tā ir pārtapusi. Miza tiek novākta neilgi pēc koka nociršanas, mīkstināta, izmantojot dabiskas metodes, līdz ar to materiālā saglabājas kokam raksturīgie krāsu toņi un smarža. Mizas pārsvarā vācam Latvijā, taču tikpat labi tās var ievākt jebkur citur, kur aug priedes,» teic Sarmīte un atklāj, ka vēlas paplašināt PineSkins projektu,
šo materiālu izmantojot ne tikai nelielos priekšmetos, bet arī arhitektūrā.
Cik daudz priežu tiek izmantots PineSkins projektos – vairāki koki vai vairāki hektāri koku? Dizainere teic, ka hektāri. Sadarbība notiek ar nelielām mežsaimniecībām Rojas pusē, kas ir arī viņas dzimtā vieta. Rojā atrodas ražotne, kurā mizas apstrādā un tālāk transportē uz Studio Sarmīte Vācijā. «Patlaban esmu procesā, lai paplašinātu ražošanu un sadarbotos ar lielāku mežsaimniecību loku. Svarīgi, lai priežu mizu var ievākt uzreiz, tiklīdz koki ir nozāģēti. Uzņēmums Latvijas valsts meži, piemēram, nozāģē lielus apjomus priežu, taču viņi darbus veic ar specializētu tehniku, kas uzreiz noņem arī zarus, tā sabojājot mizu, kura uzņēmumam nav vajadzīga, tāpēc parasti tiek sadedzināta vai kļūst par mulču,» atklāj Sarmīte.
Pārstrādāt tekstilu
Priežu mizu ievākšanai pagaidām ir objektīvi limitējošie aspekti, taču ar tekstilu strādāt ir vienkāršāk. Ražošana ir iespējama ar jau esošām iekārtām. (Un)woven (jeb iepriekš PreLoved) tekstila projektā dizainere izmanto nepārstrādājamas tekstila šķiedras, kuras dzīves cikla beigās tikušas sasmalcinātas. Parasti tās ir mūsdienu apģērbiem raksturīgās jaukta tipa šķiedras. Nonākot tās vienā maisījumā, atšķetināt kokvilnu no vilnas un poliestera kļūst neiespējami. Tāpēc tās nevar pārstrādāt jaunos apģērbos, turklāt šķiedras ir arī pārāk īsas un tās nav iespējams savērpt pavedienā.
«Šobrīd daudz tiek pētīts, kā nokalpojušo tekstilu pārveidot jaunās, funkcionālās lietās.
(Un)woven tapa kopā ar dizaineri Māru Bērziņu – esam izveidojušas neaustu biotekstilu, kura ražošanas katrā stadijā tiek domāts arī par ilgtspēju. Mūsu biotekstila projekts ir viens no risinājumiem, nesaku, ka mums ir atslēga, kā visu pasaules tekstilu pārstrādāt, bet šī ir viena pieeja – radīt jaunu materiālu, izmantojot īsās, miksētās šķiedras tikai kā pildvielu. Ar videi draudzīgu saistvielu salīmējam tās kopā, un rodas robusts papīrveida materiāls, izmantojams, piemēram, mēbeļu apdarei. To likām lietā arī sadarbībā ar modes māksliniekiem Mareunrol’s, veidojot jakas, somas,» stāsta Sarmīte. Materiāla tehniskajā izpētē notikusi sadarbība ar Rīgas Tehniskās universitātes Polimēru materiālu tehnoloģijas katedru.
Sarmīte uzskata, ka dizainu nevaram saistīt ar funkciju un estētiku vien. Kad klimata pārmaiņas notiek ne tikai zinātnieku aprēķinu tabulās, bet ir izjūtamas uz pašu ādas teju katrā planētas stūrītī, domāšanas un radīšanas konceptiem ir jāmainās laikam līdzi, izmantojot tos resursus, kas mums ir pieejami šeit un tagad.
«10 gadus biju veģetāriete, bet pēdējā laikā mana filozofija ir mainījusies – cenšos ēst visu, bet, pārdomāti izvēloties lokālo, sezonālo, patērēt visu nelielos daudzumos, vērtējot, kas pēc iespējas mazāk kaitēs videi. Vai labāk apēst vietējās izcelsmes vistas gaļu vai avokado, kurš ir atceļojis no otras pasaules malas? Arī dizaina jomā visapkārt skan saucieni pēc zaļiem, dabiskiem materiāliem, taču ir jādomā arī par ilgtspēju sintētiskajos materiālos, arī pēdējā laikā tik nīstajā plastmasā un jauktajās šķiedrās,» ir pārliecināta dizainere.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
