Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas noteikti ir interesants skats no malas, kā mēs ierodamies ASV četru vai piecu vīru sastāvā, kamēr citām komandām ir milzīgas motormājas un daudzu desmitu cilvēku liels apkalpojošais personāls. Mūsu eO PP03 ir pasaulē pirmais viena megavata elektriskais sacīkšu auto, kas projektēts un uzbūvēts Latvijā. Šā gada 28. jūnijā 1020 kW (1368 ZS) jaudīgais spēkrats piedalījās leģendārajās Paikspīkas kalnā braukšanas sacensībās, kurās ar pilotu jaunzēlandieti Rīsu Millenu pie stūres uzvarēja.
Pilnpiedziņas eO PP03 aprīkots ar 50 kWh litija jonu akumulatoru paku, kas darbina sešus YASA-400 elektriskos motorus ar eO izstrādātajiem kontrolieriem (trīs fāzu elektromotora kontrolieris A-1000 ir elektromotora vadības bloks, kas vada tā griešanās ātrumu un ierobežo maksimāli pieļaujamo strāvu.). Šis aprīkojums nodrošina iespaidīgu 1020 kW jaudu, maksimālais griezes moments ir 2160 Nm, un auto var attīstīt ātrumu līdz 260 km/h. Spēkrata svars ir tikai 1200 kg.
Sākums
Ēka Ogresgalā, kur tapis šis auto, netālu no CSDD Ogres nodaļas, atrodas kopš 1995. gada. Šo servisu savulaik izveidoja Andris Dambis un Haralds Ulmis, arī pašlaik šis bizness balstās uz divu ģimeņu iniciatīvām. Otrs mana tēva bizness MML Sports, kur parasti Mitsubishi pārtop par rallija auto, ir izveidots kopīgi ar Valdi Sperdzi, – katram no partneriem pieder 40% akciju.
Citi lasa
Darbs arī šajā britu uzņēmumā bija lieliska pieredze cilvēku vadībā. Tur es darbojos ar N grupas Mitsubishi mašīnu pilnveidošanu un tehnisko nodrošinājumu. Klientu pietiek, turklāt tie ir gan no labi zināmām autosporta valstīm, kā Lielbritānija vai Vācija, gan no Kenijas, Jordānijas, Paragvajas un citām eksotiskām zemēm. Visiem klientiem svarīga ir MML Sports vēsture un būtiski iegādāties īstu rallija Mitsubishi. Šobrīd tas nav nekāds miljonu bizness, taču joprojām tas notiek ar plusa zīmi. MML es nejutos, ka tā būtu mana vieta.
Šeit, Ogrē, es zinu, kur vajadzīgs mans plecs, kur pieslieties, vai galva, lai kādu darījumu paveiktu līdz galam. Piemēram, Rolls-Royce redzēju, ko nozīmē darba diena 700–800 cilvēku uzņēmumā. Tā bija milzīga, neatsverama pieredze, kur es apguvu, kā top visaugstākās kvalitātes auto ar tempu – pieci eksemplāri dienā. Uzņēmums eO nodarbojas ar trīs fāzu elektromotoru konrolieriem A-1000.
Latvijā daļa cilvēku lepojas, ka māk ar krieviem gan šņabi dzert, gan biznesu veidot.
Tieši to pašu es varu teikt par angļiem. Es izjūtu viņus, un viņi saprot mani. Būtiski, ka protu ar ciemiņiem viņiem saprotamā veidā komunicēt. Piemēram, angļu Yassa sērijveidā sākuši ražot elektromotorus, un mēs *gribam, lai daļa no šiem motoriem plašajā pasaulē tiek pārdoti ar mūsu trīs fāzu elektromotora kontrolieriem A-1000.
Auto bērnība
Jau ilgi, pirms tēvs ar Haraldu sāka būvēt autoservisu, te dauzījos kā mazs puika. Kā jau kustīgiem puikām, mums bērnībā bija dažādas aizraušanās, taču visas saistītas ar autosportu. Savulaik bija tādi invalīdu auto SMZ S-3D, kurus darbināja motocikla IŽ motori. Mazi puikas braucām ar tām pēc principa: visu dienu skrūvē, piecas minūtes brauc.
Tā bija aizraušanās, kuras dēļ vecākiem nebija jāuztraucas par mūsu drošību. Autokrosā varēja braukt no 14 gadu vecuma. Tēvs ar lielāko prieku manam divus gadus vecākajam brālim saskrūvēja pirmo krosa auto. Man vajadzēja būt viņa mehāniķim. Taču, līdzko palika nepieciešamie 14 gadi, pats sāku piedalīties autokrosā. Dambis vecākais jau bija ieguvis visus titulus, un viņam šī mūsu abu audzināšana bija jauna iespēja iesaistīties autosportā un nepalikt malā.
Visi trīs vīrieši ģimenē esam Latvijas meistari autosportā.
Taču autosports allaž bija aizraušanās, nevis profesionāla nodarbe. Nevienam no mums nav bijušas ambīcijas kļūt par topa pilotu pasaulē. Tieši tāpat tas ir arī man. Es jūsmoju par katru piedalīšanos autosporta sacīkstēs. Tieši tāpēc pērn no putekļiem es izvilku vecu rallijkrosa mašīnu, nobraucu pa vienai sacīkstei pērn un šogad, taču man nepatīk 200 km/h. Man pietiek ar izjūtām, ko gūstu rallijkrosa trasē, kur jābrauc precīzi. Cita lieta aizbraukt ir uz ASV un ātruma ovālā izbaudīt šos 200 km/h. Tādā vidē ātrumu nejūt.
Profesionāls braucējs nekad neesmu vēlējies kļūt, taču auto inženierija, tehniskā jaunrade mani vienmēr ir pievilkušas kā magnēts. Kopā ar tēvu izlēmām, ka gribam būvēt sacīkšu auto. Sākām pie tukša galda, taču 12 mēnešus vēlāk mūsu auto traucās ar 200 km/h. Esmu parasts puika ar teicamnieka gēnu, slimīgu tieksmi uz perfekcionismu un sapni kļūt par autoinženieri. Pamatskolā mācījos Ogrē, tad Rīgas 1. ģimnāzijā. Man nešķita par grūtu katru dienu uz skolu braukt ar vilcienu no vecāku mājām Ķegumā, jo labākā valsts skola bija daļa no mana plāna, kā iegūt labu autoinženiera izglītību. Es gribēju studēt Lielbritānijā, jo pasaules motoru sporta industrija ir koncentrējusies tur.
2005. gadā dienu pirms mācību gada sākuma pirmo reizi devos uz Lielbritāniju. Tas bija pirmais gads pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tāpēc man vajadzēja maksāt nevis 10 000 mārciņu gadā, bet 1000 Ls. Izvēlējos Hartfordšīru. Esmu priecīgs, ka tagad tur mācās vēl daudzi studenti no Latvijas. Akadēmiskajā vidē ir ļoti populāra autosporta disciplīna Formula Student. Diemžēl Rīgas Tehniskā universitāte šajā čempionātā pagaidām nepiedalās, taču domāju, ka tas ir laika jautājums, jo FS mērogs ir liels.
Katras universitātes komandai ir jāuzbūvē maza formuliņa un ar to jāpiedalās čempionātā, turklāt daļu no rezultāta veido ne tikai braukšana, bet arī auto statiskā prezentācija un biznesa plāns. Katra universitātes komanda ir uzņēmums, kam pasūtīts izgatavot mašīnu ar konkrētu biznesa modeli. Sacensības notiek Lielbritānijā, Vācijā, ASV, Austrālijā, Itālijā, Japānā. Katrā posmā piedalās vairāk par 100 universitāšu komandām. Studentu uzdevums ir arī sagādāt komandai budžetu. Parasti tas sākas ar 15 000 dolāru, bet bagātāko komandu no Vācijas un Šveices budžets nozīmē daudzus simtus tūkstošu.
Pašlaik pasaules rekords paātrinājumā no 0 līdz 100 km/h ir 1,779 sekundes un pieder tieši šādai Studentu formulai.
Ja universitāte piedalās FS sacīkstēs un tai sokas labi, tad šajā mācību iestādē ir gan labi pasniedzēji, gan bagāta materiāli tehniskā bāze.
Bizness
Agrāk Drive eO uzdevums bija uzbūvēt klientam Oscar auto un apkalpot to Dakaras vai cita rallijreida laikā. Tas bija bizness, jo Oscar tika tiražēts 14 eksemplāros. Viena no galvenajām problēmām ražotnēs ir, kā ar pilnu slodzi pilnā darba laikā nodarbināt visaugstākās kvalitātes mehāniķus un inženierus, lai viņi neaizmuktu pie cita darba devēja. Ir ļoti svarīgi šiem cilvēkiem pārējā laikā atrast un atalgot darbu. Arī Ogrē ir neliela daļa cilvēku, kurus mēs saucam par Dakaras ļaudīm, par kuru darbu un labklājību pastāvīgi ir jārūpējas.
Nepiedalos domāšanā par auto rāmi, jo mums ir ļoti spēcīgs inženieris konstruktors Andris Dambis. Mana stihija ir elektropiedziņa, elektrokontrolieri un vadības bloki. Man ļoti patīk pieslēgt motoru datoram un panākt rezultātu auto uzvedībā, buroties caur datoru. Tā ir tā maģija, kas mani aizrauj. Kad nobraucām elektrisko Dakaru, meklējām jomu, kurā varam cīnīties par uzvaru. Tā arī nonācām pie Paikspīkas. Sākuma stadijā tas nebija bizness, jo bija jāatrod sponsors.
Pēc uzvaras Paikspīkā saņēmām daudz sadarbības piedāvājumu arī no komandām, kas brauc Lemānā. Tas ir cits līmenis, kur vajag rūpnīcas komandu, ražošanas apjomu. Mums ir ļoti svarīgi, lai līdzās ir vienādi domājoši cilvēki. Šajā jomā ļoti paveicās šogad gan ar Rīsu Millenu, gan viņa komandu. Sapratāmies no pusvārda un redzam iespēju, ka varam ideju attīstīt līdz brīdim, kad pārspēsim Peugeot un Sebastina Lēba rekordu. Savu nākotni pēc pieciem un desmit gadiem redzu šajā uzņēmumā, taču tajā daļā, kas darbojas ar pasaules projektiem. Noteikti ražosim kontrolierus un mums būs neliels kantorītis, kas radīs unikālus auto ar elektropiedziņu.
Dzīve tā ir iekārtojusies, katru gadu man ir 50 lidojumi – vidēji katru nedēļu.
Man šķiet pilnīgi normāli aizlidot uz Milānu, lai tiktos ar sponsoru, aizceļot uz Vāciju, lai izstādē satiktu partneri. Šā gada sadarbība ar Rīsu Millenu nostiprināja pārliecību – nav svarīgi, no kurienes tu esi, bet ko tu proti. No malas Dambju ģimenes veikums ir veiksmes stāsts, kas līdz šim mums ir nesis zaudējumus. Pelnīt sāksim nākotnē! Cik drīz, to rādīs laiks. Par savu galveno uzdevumu uzskatu šo veiksmes stāstu pārvērst biznesā.»
Uzziņai
Kristaps Dambis:
- Dzimis 1986. gadā
- Beidzis Ogres pamatskolu, Rīgas 1. ģimnāziju, ieguvis bakalaura grādu Hārtforšīras Universitātē Lielbritānijā
- Strādā par projektu direktoru tēva Andra uzņēmumā Drive eO
- Paralēli turpina mācības motorsporta inženierijā un menedžmentā Krenfīldas Universitātes maģistrantūrā Lielbritānijā
- Divus gadus darbojies MML Sports komandā
- Gadu strādājis Rolls-Royce Motor Cars par kvalitātes inženieri
Paikspīka:
Paikspīka ir otras senākās auto sacensības ASV, kuras 1916. gadā dibinājis Spensers Penrouzs. Dalībnieku uzdevums ir pieveikt 20 km garo trasi ar 156 pagriezieniem, kas sākas 2862 m augstumā un finišē kalna virsotnē 4301 m augstumā. Ik gadu jūnija pēdējā svētdienā Kolorado satiekas auto un moto braucēji, lai cīnītos par uzvaru leģendārajā sacensībā.
Intervijas publikācija - 2015. gada septembris
