Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Ar kādu auto pārvietojies ikdienā?
Šobrīd ar ceturto golfu.
- Un kāds ir tavs priekšstats par mūsdienu ielas autiņiem?
Ja skatās kritiski, tā ir liela plastmasas kaudze. Un tā tam laikam arī jābūt. Dažkārt nevar saprast vai plastmasa tik daudz ir izmantota speciāli, vai lai ietaupītu.
- Kā tu uztver mašīnu, kā pārvietošanās līdzekli?
Visdrīzāk. Man arī negribētos krāt, lai nopirktu baigi dārgo mašīnu. Vai nedod dies, lai ņemtu kredītu uz desmit gadiem, tikai tāpēc, lai brauktu ar jaunu autiņu.
- Ok, parunāsim par sportu. Jau pirms nonāci Pikes Peak komandā pie Andra Dambja, tavas prasmes un zināšanas autosportā bija visai lielas. Ko tu ieguvi ar Paikspīkas posmu?
Pirmkārt, lai gūtu pieredzi, tā ir jāuzkrāj. Iedomājies, ka no Biķernieku trases nonāc F1 trasē. Tie ir citi spēles noteikumi. Otrajā gadā mums jau bija skaidrs mērķis – uzbraukt kalnā. To arī izdarījām, bijām pirmie no latviešiem, kas turp uzbrauca un pacēla karogu.
- Dambis ir teicis, ka tu biji labākais kandidāts, ko sēdināt pie PP stūres.
Domāju, tas ir subjektīvi. Es, droši vien, varētu nosaukt vēl vismaz piecus kandidātus.
- Un tomēr, kādām īpašībām jāpiemīt, lai turp brauktu?
Galvenais – nevajag baidīties un domāt par sekām. Svarīgi ir paļauties uz savām sajūtām, kas laika gaitā izveidojušās. Iedomājies, tu brauc ar ātrumu 250 km/h 3000 metru augstumā, ceļš vijas augšup un to nenorobežo barjeras. Mērojot šādu ceļu, kad tev acīs spīd saule nav baigi patīkami.
- Bet tev pašam ir svarīgi, ka esi piedalījies šajā projektā?
Protams, bet zini, man visu dzīvi tā ir sanācis, ka esmu pirmais. Kā izmēģinājumu trusītis. Piemēram, kad braucu Golfu kausā arī biju pirmais no latviešiem, kurš pārgāja uz starptautisko klasi. Pirmais ar golfu izmēģinājām Somijas čempionātu, pirmais pēc valsts neatkarības atgūšanas startēju Eiropas čempionātā.
- Saki, gadu gaitā esi pilnveidojies tik tālu, ka bīstamā situācijā spēj apstādināt kadru, lai saprastu, kā reaģēt?
Tas vienmēr ir mirkļa moments. Ja jūti, ka mašīna slīd vai iet nepareizā trajektorijā, zini arī kādas būs sekas. Un ir divas stadijas – viena, kurā vari kaut ko mainīt, bet otrajā jau esi bezspēcīgs.
Šosejā nostrādā čujs. Ja jūti mašīnu un to, kā tā bremzē un stūrējās tev būs viegli saprast, ko darīt. Domāju, ka šo sajušanu var iemācīties. Tas ir laika un naudas jautājums. Bet dažiem tas ir dabas dots talants.
- Autosportā nonāci caur kartingu. Saki, Hugo Jurševskis ir viens no tavu prasmju pamatlicējiem?
Kandavas klubs kurā trenēja Hugo bija pats labākais Latvijā. Uz mani iespaidu ir atstājuši visi tā laika skolotāji. Bet pirmsākums rodams Bulduru sovhoza tehnikumā pie trenera Ojāra Kreicberga un Mārupē pie Viktora Aļoškina. Par prasmēm paldies jāsaka visiem treneriem.
- Tavā mājas lapā lasīju, ka karjeras sākumā izcēlies ar mazu svaru un augumu.
Arī vēlāk, lai izlīdzinātu svaru, kartingā liku svinu.
- Pēc kartingiem pārsēdies arī formulā?
Nē. Šo ciklu esmu izlaidis. Es pārsēdos golfā. Pirms Golfu kausa Latvijā kādu laiku nebija nekā. Tas bija milzīgs uzrāviens vietējam autosportam, kur startēja teju viss kartinga zieds.
- Tev šis laiks ir palicis prātā ar kaut ko zīmīgu?
Pirmajā sacensībā ar pirmo golfu esīša līkumā pie Motormuzeja Rudzītis man drusku uzšāva pa aizmuguri. Kā rezultātā sacensību pabeidzu atduroties valnī, guļus uz sāniem. Atceros, kāds pienāca un teica – “Tev gan paveicās, lai gan priekšējais logs izkrita, tas palicis vesels.” Tas nekas, ka mašīna cūkām. Tas bija foršs laiks ar neskaitāmi daudz sacensībām, uzvaras kausiem un arī protestiem. Bija laiks, kad pirmo desmitnieku Audi centrā pie Motormuzeja regulāri pārbaudīja.
- Liktenis tevi attiecībā uz avārijām ir lutinājis?
Laikam jau. Reiz ar kartingu apmetos, uzbraucot uz sāncenša riteņa. Bet kādā citā reizē Jelgavas trasē ar kartingu gadījās niecīga sadursme un drusku saliecu priekšējo buferi. Taisnē labi ieskrējos, bet pirms 90 grādu līkuma, spiežot bremzes nekas nenotika. Bremzes nestrādāja. Buferis izrādījās pielocīts pie bremzēm. Nācās veikt piespiedu apstāšanos netālajā, pavirši izmētātajā riepu kaudzē.
- Kāds šobrīd ir tavs mērķis?
Censties novinnēt Leģendās. Šajā ieskaitē braucu jau trešo gadu, bet pagaidām vēl nav sanācis kāpt uz pjedestāla. Lai pierastu pie Leģendu specifikas vajadzīgs laiks. To ietekmē milzum daudz nianses. Šīs mašīnas vadās citādāk, jo ir pilnā pakaļpiedziņa. Līdz ar to piemeklēt regulējumu nav tik vienkārši. Tehniski izpausties nemaz tik ļoti nevar. Motorā var pieķerties vienīgi pie karburatora.
- Leģendās svarīga ir aerodinamika.
Tieši tā. Un arī taktikai ir milzu nozīme. Pat ja esi ātrāks, pretinieks astē var turēties kā pielīmēts. Tāpēc svarīga ir prasme atrauties. Tas šo sportu padara interesantu, turklāt trasē jāspēkojas ar gana daudz konkurentiem. Pietam braukt ar Leģendu ir stipri lētāk, nekā ar jebkuru nopietnāku touring car. Jauna Leģenda maksā 18 000 eiro, bet astoņas riepas četriem posmiem, pa 150 eiro gabalā.
- Atvaino par nekaunīgo jautājumu, bet kāpēc tu brauc?
Man ir tāpat kā visiem – ja reiz kaut ko iesāc ir grūti atradināties. Daži nevar atmest dzeršanu, citi smēķēšanu, bet vēl kāds ir atkarīgs no sporta zāles apmeklējumiem. Es neesmu no tiem, kurš divus gadus spēlēs golfu, bet pēc tam tenisu. Pilnīgi jaunu prasmju apgūšana prasa pietiekami daudz laiku.
Taču kopš 2013. gada man ir arī hobijs. Showelrace, jeb nobrauciens ar sniega lāpstu pa kamaniņu trasi.
- Un kādi panākumi?
Pagājušajā gadā kopvērtējumā vinnēju. Patiesībā šis hobijs kļuvis par ļoti nopietnu sportu. Pat vienā sekundē pamanās iebraukt desmit sportisti. Turklāt tas bija pirmais gads, kad atļauts arī tūnēt lāpstu.
- Kā to saprast – tūnēt lāpstu?
Tas nozīmē, ka lāpstu ir atļauts smērēt un aprīkot ar sliecēm.
- Spiedienu trasē izjūti?
Protams. Pie 80 km/h vairāk par 45 grādiem ķermeni iztaisnot nevar. Bet Siguldas desmitā virāžā vispār baigi pielīmē pie zemes. Neatliek nekas cits, kā balstīties uz elkoņiem, ko sedz hokejistu elkoņu sargi.
- Savu pirmo nobraucienu atceries?
Jā, lejup es braucu teju divas minūtes. Ņem vērā, ka tagad nobraucu vidēji 40 sekundēs. Pagājušajā gadā latvieši noorganizēja sacensību Norvēģijā. Kā tu domā, kurš pirmais treniņos devās iepazīt nepazīstamo trasi? Es!
- Bet tajā pat laikā tev ir svarīgi būt pirmajam, pareizi?
Jā, man gribās būt pirmajam. Tas ir tas, kas rada motivāciju. Piemēram Golf kausā un tagad Showelrace medaļas ir ļoti daudz, tomēr katra ir sviedriem izcīnīta un lolojama. Uzskatu, ka papīrs vai medaļa ir svarīga. Tas ir finiša noslēgums.
- Sevi bez sporta vari iedomāties?
(domā) Ja es nekad nebūtu sportojis, būtu vieglāk to iztēloties. Šobrīd mana 15 gadus jaunā meita uzsākusi treniņus skeletonā. Lai iekļūtu sastāvā sevi vajadzēja pierādīt. Un viņa to izdarīja. Tas ir sporta veids, kurā latviešiem ir zinoši cilvēki ar labiem rezultātiem. Turklāt mēs dzīvojam Siguldā. Tā kā šādu iespēju būtu grēks neizmantot. Ņemot vērā, ka pats pa reni braucu, mani aizrauj arī meitas iesaistīšanās skeletonā. Ja apstākļi spiestu pieņemt lēmumu atbalstīt meita lai turpinātu augt, es pat būtu gatavs likt punktu autosportam. Tāda doma man zemapziņā stāv.
Uzziņai
- Dzimis 1974. gadā
- 1991. g. PSRS vicečempions kartingā, Latvijas un Baltijas čempions. PSRS un Latvijas sporta meistars.
- 1999. g. Baltijas čempions Golf kausā
- 1. vieta 2004. gadā, 2. vieta 2005. gadā un 2006. g., 3. vieta 2001. un 2003. g. Latvijas čempionāta kopvērtējumā,
- 2. vieta 2001. un 2005.g., 3. vieta 2000. un 2006.g. Baltijas čempionāts kopvērtējumā,
- 3. vieta 2003. g. Austrumeiropas kausā,
- 2006. g. Igaunijas čempions,
- 3. vieta 2006. g. Eiropas čempionātā Super Production klasē.
- 3. vieta 2007. g. Somijas čempionāta kopvērtējumā Super 2000 klasē.
- 2013. gadā ar Andri Dambi piedalās Pikes Peak sacensībās, bet finišu nesasniedz. 2014. gadā sasniedz finišu.
- No 2016. gada piedalās Legend Cars ieskaitē.
- No 2013. gada piedalās Showelrace sacensībās, 2017. gadā uzvarētājs PRO klasē.
- Precējies, ir trīs meitas.
Intervijas publikācija - 2018. gada jūlijs
