Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man ļoti rūp, kas notiek Latvijā, jo visi mani tuvie radi dzīvo un strādā šeit. Studentu gados nopirku savu pirmo mašīnu Moskvič 401 jeb kārlīti. Ar to dzima un attīstījās mana mīlestība uz auto. 1990. gadā sāku strādāt Latvijas PSR ārējās tirdzniecības apvienībā Interlatvija, kas bija tiešā LPSR Ministru padomes pakļautībā un nodarbojās ar ārējo tirdzniecību. Interlatvija bija kā savdabīga ārējās tirdzniecības ministrija. Cīnījos par automobiļu, to rezerves daļu un komplektējošo agregātu iepirkšanu Latvijas uzņēmumiem.
Toreiz sadarbība ar Toyota sākās pastarpināti caur Sumitomo Corporation pārstāvniecību. Kompānija bija Toyota pārstāvis kādreizējā PSRS. 1991. gadā ar Ivanu Tiščenko nodibinājām Wess. Esam draugi kopš astoņu gadu vecuma, arī viņš ir Bolderājas puika un mans labākais draugs. Dabūjām oficiālā dīlera statusu, taču visa rezerves daļu un automobiļu piegāde gāja caur Sumitomo Coporation. 90. gadu vidū Toyota izveidoja savu meitas uzņēmumu Toyota Baltic, kas pastāv joprojām. 90. gados tirgojām arī BMW, Mercedes-Benz.
Joprojām esam Honda servisa dīleri. 2006. gada atvērām Lexus dīlera centru, 2007. gadā palaidām BMW. Līdz 2008. gadam autotirdzniecībā Latvijā ārzemju kompāniju gandrīz nebija, taču šobrīd lielākā daļā pieder igauņiem, lietuviešiem, angļiem, norvēģiem. Pie manis strādā cilvēki, kas darbā iestājās pirms 20 gadiem.»
Nacionālais bizness
«Mani dzīve ir iemācījusi: netici tam, ko tu dzirdi, tici tam, ko tu redzi. 25 gadus esot privātajā biznesā, gan pirms tam strādājot ar ārējo tirdzniecību saistītās valsts struktūrās un neviļus salīdzinot, es sen uzskatīju, ka mūsu valsts pārlieku maz vērības pievērš nacionālā biznesa atbalstam. Mūsu kaimiņvalstis Baltijā šajā jomā dara daudz vairāk.
Auto bizness atspoguļo kopējo situāciju valstī. Tas ir savdabīgs valsts ekonomikas modelis miniatūrā, kas Latvijā radās 90. gadu sākumā.
Toreiz visi uzņēmumi bija Latvijas kapitāla kompānijas. Autotirgum civilizējoties, pienāca balto apkaklīšu ēra, kad Latvijas uzņēmumi cits pēc cita soli pa solim pazaudēja ietekmi, vēlāk arī dalības iespējas tirgū. Pašlaik Latvijā pārstāvēti 66 auto zīmoli, no kuriem 31 ir ārzemnieku rokās. Šeit mēs runājam par dīleriem. Ja apskatām nākamo posmu hierarhijā importierus –izplatītājus jeb distributorus, tad zinu tikai divas kompānijas, kas nodarbojas ar importiera pakalpojumiem.
Tā ir Valda Spredža vadītā MNL un Benitas Sadauskas Domenikss. Pārējie uzņēmumi pakļaujas ārzemniekiem. Protams, šie skaitļi ir satraucoši, taču tirgus tendences ir kliedzošākas, jo Latvijas nacionālo kompāniju skaits arvien samazinās, turklāt jebkurā tautsaimniecības nozarē.
Pats uz savas ādas izbaudu, cik agresīvi tirgū ienāk un plosās igauņu un lietuviešu biznesmeņi.
Toyota Baltic, kas faktiski pieder ražotājam un Baltijas valstu biroju izveidojusi Tallinā. No 40 darbiniekiem 37 ir igauņi. Protams, šādi importieri ar tik lielu kādas nācijas nacionālo kadru īpatsvaru aizstāvēs tās valsts biznesu, kurā ģeogrāfiski atrodas importiera birojs. Līdzīgi piemēri ir Honda, Kia, Peugeot. Tie ir tikai daži no dīleru uzņēmumiem, kas pēc reorganizācijas pieder igauņiem. Ārzemju kompāniju veiktā agresīvā dīleru pārņemšana bija arī Ile&Herbst, Wess Select, kā arī Gros Auto sakarā.
Dīleru cīņas
Ļoti nopietni tik mazā valstī kā Latvija autobiznesu ietekmē arī pelēkais tirgus. Pēc paviršiem aprēķiniem tie ir 32–42 miljoni eiro, kas pelēkajā tirgū neiekasētu nodokļu veidā ik gadu plūst garām Valsts kasei. Protams, auto tirgu ietekmē arī nelabvēlīga nodokļu politika. Igaunijā valsts stimulē vietējā biznesa ekspansiju uz kaimiņvalstu tirgiem, jo tur nav nodokļa uz reinvestētu peļņu. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudz auto dīleru kompāniju pieder igauņiem. Diemžēl neviena Latvijas auto tirdzniecības kompānija nekad nestrādāja un nestrādās kaimiņvalstīs. Kāpēc?
Tāpēc, ka savā pašmāju tirgū viņi svešiniekus nelaiž. Apskatot laikraksta Dienas Bizness pēdējo sarakstu Top 500, atrodam, ka no pirmajiem 200 sarakstā publicētajiem uzņēmumiem tikai 53 ir ar vietējo nacionālo kapitālu. Vēl 19 kompānijas ir ar daļēju valsts vai pašvaldību kapitālu. Kopā 72 uzņēmumi jeb 36% no visas ekonomiski aktīvās vides Latvijā ir vietējais kapitāls. Šajā situācijā vārdu salikumu nacionālais bizness arī teikuma sākumā gribas rakstīt tikai un vienīgi ar mazo burtu, jo tā īpatsvars Latvijā palicis nepiedodami niecīgs. Diemžēl tas liecina arī par ekonomiski aktīvo un lemtspējīgo cilvēku aizplūšanu no Latvijas.»
Ekonomiskā okupācija
«Visā pasaulē ekonomiskā vide darbojas pēc likumsakarības – kas maksā, tas pasūta mūziku. Latvijā tas nozīmē, ka ārzemju kapitāls diktē mūsu sabiedrībai, kā dzīvot, un tieši apdraud valsts ekonomisko neatkarību. Es nosauktu šo procesu par ekonomisko okupāciju. Iespējams, tas skan pārāk radikāli, taču saku to, ko redzu. Kam tad jārūpējas par to, lai nacionālais bizness attīstītos, tiktu radītas darba vietas?
Pilnīgi noteikti tām jābūt valsts struktūrām un atsevišķiem augstākās varas ešelona ierēdņiem, kuri atbild par to, lai vietējie uzņēmēji elpotu. Ja runājam par patriotismu šobrīd pārāk tolerantajā vidē, tas reizēm izklausās tuvu nacionālismam. Dažreiz mums stāsta, ka šādi uzskati konfliktē ar kopējās Eiropas vienotām vērtībām. Es šādas runas uztveru kā manipulāciju, lai vēlāk izmantotu pirmo iespēju nokost vēl papildu kumosu no nacionālā biznesa. Ārzemju kompānijas šeit strādā, lai tikai pelnītu un izvestu kapitālu no Latvijas uz savu dzimto zemi.
Ārzemnieki mūsu valsti uzskata kā sulu spiedni, lai maksimalizētu peļņu un šos finanšu līdzekļus izvestu.
Viņus interesē ROI – Return Own Invesment (ieguldīto investīciju atgriešana), pārējais viss ir pasakas. Jo vājāks būs vietējais bizness, jo ārzemniekiem būs vieglāk nopelnīt. Esmu par to, lai ārzemnieki nāk un investē, bet esmu pret to, lai Latvijas biznesa vidē pastāvētu dubulti standarti. Vēl pirms dažiem gadiem Latvijā valdīja nostāja, ka vietējās kompānijas a priori ir blēži, bet ārzemnieki ir labprātīgie investori, kuri ekonomikai nes labumu. Dzīve nereti pierāda tieši pretējo.
Vai mums ir institūcijas, kas aizstāv nacionālo biznesu? Neesmu par tādām neko dzirdējis. Kādēļ Wess Select sagraušanas brīdī tās mūs neaizstāvēja pret BMW Nordic importiera iniciatīvām? Jebkurā civilizētā Vecās Eiropas valstī tas nebūtu iespējams. Latvijā tas notika un notiks. Ja kāds no pašmāju ierēdņiem vai politiķiem pēc savas iniciatīvas piespiež asti kādai ārvalstu kompānijai, tūdaļ cīņā metas organizācija, kura Latvijā apvieno ārvalstu investorus, un, protams, malā nestāv arī attiecīgo valstu vēstniecības.
Mums ir pietiekami daudz visiem zināmu resoru, kam ir ietekme, bet nav varas. Viņiem nav iniciatīvas, lai aizstāvētu nacionālo biznesu. Šeit vietā lietot slavena despota pazīstamo teicienu – Katrai problēmai ir vārds un uzvārds.»
Līgums starp valsti un sabiedrību
«Jebkurā civilizētā valstī starp sabiedrību un valsti ir spēkā sociālais līgums. Valsts kvalitatīvi pilda savas funkcijas, bet sabiedrība maksā nodokļus, pildot valsts kasi. Ja viena no pusēm šo nerakstīto līgumu nepilda, arī otra nav ieinteresēta pildīt savas saistības. Lūk, šeit arī atbilde, kāpēc mūsu ekonomikā ir tik liels pelēkais sektors. Tāpēc arī rodas savdabīgs protests, kad cilvēki ar kabatā ieliktu roku rāda pigu (krieviski –deržat pigu v karmaņe) un nemaksā nodokļus. Tas ir ekonomiski aktīvās tautas daļas sabotāža – protests.
Tieši dialoga neesamība starp tautu un varu ir viens no iemesliem, kāpēc no Latvijas aizbrauc cilvēki un kāpēc izved kapitālu.
Apgalvojums, ka viņu sūtītā nauda atbalsta un silda Latvijas ekonomiku, neiztur kritiku, jo šis process ilgs vienu divas paaudzes. Tik ilgi, kamēr dzīvi būs Latvijā palikušie radinieki. Vēl viens piemērs. Nesen notika Toyota pārdošanas un mārketinga seminārs, kuru apmeklēja aptuveni 60 cilvēki. Pasākums notika Rīgā, a/s Aldaris muzejā. Sarkandaugavā, braucot garām pamestajai Elektromehāniskajai rūpnīcai, sirds sažņaudzas. Tajā reiz strādāja 7000 rīdzinieku, kas ražoja, tiesa, morāli novecojušas veļasmašīnas un centrifūgas…
Taču ieklausieties skaitlī – 600 000 gadā! Tagad tur ir postaža. Atgriežoties pie Toyota semināra un kādreizējā Aldara, jābilst, ka tur vairs sen nekā nav no ražošanas. Vecajos korpusos ir vien jau pieminētais muzejs, noliktavas un kaut kāds loģistikas centrs ar pāris kravas mašīnām. Visu lielo alus darītavu ar 150 gadu vēsturi, kas pārdzīvoja karus un revolūcijas, prasti runājot, aizklapēja ciet un ražošanu pārveda uz Igauniju. Šobrīd no kādreizējā a/s Aldaris palicis vien muzejs, neliela atrakcija, kur apmeklētāji var nogaršot uz vietas ražotu ekskluzīvu alu un atmiņas.
Muzejā pie sienas pamanīju milzīgu fotogrāfiju. Tajā iemūžināti Eiropas 100 vadošie aldari, kas 1906. gadā bija sabraukuši uz sapulci Rīgā. Atklāti sakot, gribējās raudāt. Šo semināru rīkoja reģiona distributors Toyota Baltic, kurā, kā jau minēju, no 40 darbiniekiem 37 ir igauņi un kuri šim pasākumam gan mēbeles, gan apgaismojumu un pat apkalpotājus atveda no Igaunijas. Ja būs iespēja nopelnīt, igauņi ļaus nopelnīt savējiem. To pašu paveiks arī lietuvieši. Tikai mums nav šādas tendences. Reiz klausījos interviju ar basketbola treneri Bagatski, viņš minēja situāciju, kad kluba īpašnieks, meklējot treneri, atsauksmes jautā lietuvietim. Viņš par savu tautieti pateiks visu labāko.
Mūsu tautieši saka vien sliktāko un pat to, kas nemaz nav noticis. Tas, kas pašlaik notiek sabiedrībā un valstī, ir pašiznīcināšanās.
Atruna, ka tāda ir mūsu mentalitāte, ir tukša muldēšana. Vainīgi nav ārējie spēki, zaļie cilvēciņi, bet tikai mēs paši. Ja kāds Latvijas uzņēmums ar igauņu kapitālu vēlas papildināt autoparku, viņi pērk no savējiem uzņēmējiem. Latvijā ļoti bieži notiek ačgārni – labāk samaksāt citas valsts biznesmeņiem, jo viņi ir godīgāki. Absurds! Ja šobrīd de facto pazaudējam ekonomisko neatkarību (jo pārāk ilgi esam bijuši kalpu tauta), drīz varam kļūt par vergiem, kuriem šeit nekas nepieder.»
Latvijā ir vislabāk
«Brīžos, kad ikdiena nogurdina un biežāk nekā vajag atceros savus pases datus, atslēgties varu, tikai gleznojot vai dodoties jūrā ar jahtu. Reizēm aizdomājos, ka jāmet viss pie malas un, gluži kā citiem agrākajiem kolēģiem, jāpievēršas hobijiem. Tad atceros Žvaņecka teicienu – kad darbs traucē hobijam, steidzami tas jāmaina.
Gleznošana un burāšana ir manas zāles. Tādos brīžos esmu ļoti priecīgs, ja jau pārdesmit kilometru no Rīgas vai Jūrmalas drūzmas izdodas atrast klusu vietiņu. Tā ir tikai Baltijā, Skandināvijas ziemeļos, Kanādā un Aļaskā. Atpūta Rietumeiropā bez citiem tūristiem vairs nav iespējama. Vietējie dabas apstākļi mums ir jānovērtē.»
Uzziņai
Aleksandrs Oskins
- Dzimis 1959. gadā Rīgā
- Māte latviete, tēvs krievs
- Izglītība: Bolderājas vidusskola, RPI Arhitektūras un celtniecības fakultate, LVU Finanšu un tirdzniecības fakultāte
- Wess Grupas dibinātājs un valdes priekšsēdētājs
Intervijas publikācija - 2016. gada maijs
