Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Arhitektūra un astronomija
Maču Pikču ir gandrīz vienīgā labi saglabājusies liecība par inku civilizācijas augsto attīstības līmeni. Maču Pikču tika uzbūvēta ap 15. gadsimtu, un tiek lēsts, ka būvniecības darbi, ko galvenokārt veikuši vergi, ilguši ap 80 gadiem. Bet kas tik īpašs ir šajā vietā? Pilsētas komplekss, kas sastāv no galvenā laukuma un vairākiem maziem tempļiem, dzīvojamām ēkām un vārtiem, pilnībā būvēts no akmens.
Atgādināšu, ka inki neizmantoja riteni un viņiem nebija pieejami darbarīki no dzelzs vai tērauda.
Tomēr pat bez tiem inki tik precīzi izgrieza katru akmens ķieģeli, ka nebija nepieciešams izmantot saistvielas, lai tie turētos kopā. Jā, visa Maču Pikču principā ir liela lego māja, kas salikta no savstarpēji ļoti cieši kopā sastiprinātiem dažādu izmēru akmens bluķiem, sākot no ķieģeļa lieluma un beidzot ar masīviem blokiem.
Cietokšņpilsēta uzcelta kalnu plato, kas bieži vien piedzīvo zemestrīces, bet inku inženieri tik precīzi aprēķinājuši celtnēm nepieciešamo akmeņu izmēru un piegrieztnes, ka zemestrīču laikā tie tikai lēkā, bet negāžas, pēc zemestrīces sakrītot atpakaļ sākuma pozīcijā. Tieši šī tehnoloģija Maču Pikču saglabājusi gandrīz neskartu pēdējos piecsimt gadus.
Interesanti, ka gan cilvēku veidotās celtnes, gan apkārt esošie kalni iederas dažādos zvaigžņu stāvokļos. Precīzi izveidotais saules pulkstenis, saules vārti un izstrādātie kalendāri pierāda, ka inki lielu uzmanību pievērsa astronomijai un bija lieli tās eksperti. Ap pilsētu plešas desmitiem stāvos izveidotas terases, kurās tika audzēti kartupeļi un ganījās lamas.
Mūsdienās pa tām aizliegts staigāt, jo tas ir bīstami, un atliek vien brīnīties, cik drosmīgi tolaik bija cilvēki, kas tur strādāja un pārvietojās no vienas terases uz citu. Bet varbūt viņi izmantoja kādu gudrību, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām?
Daži arheologi uzskata, ka Maču Pikču bija ceremoniāla vieta, kurā uzturējās tikai priesteri. Citi domā, ka tā bijusi stratēģiski svarīgā vietā novietota militārā celtne. Vēl kāds – ka šeit brauca atpūsties augstākstāvošie impērijas iedzīvotāji. Zināms vien tas, ka Maču Pikču uzturējās aptuveni 750 iedzīvotāji un to izmantoja nepilnus simt gadus, jo 16. gadsimtā pilsētas iedzīvotāji strauji pameta mājas. Konkrēts iemesls, kas lika cilvēkiem pamest tik rūpīgi izveidoto pilsētu, nevienam nav zināms. Varbūt viņi nevēlējās nodot savas civilizācijas sirdi spāņu konkistadoru asiņainajās rokās? Maču Pikču uz vairākiem simtiem gadu iestājās klusums…
Cilvēki aizgājuši, atstājot neaizvērtas durvis…
Spāņu konkistadori neatrada Maču Pikču, tomēr būs melots, sakot, ka neviens nezināja par noslēpumainās pilsētas eksistenci. Vietējās tautas to lieliski zināja, bet visi tai meta līkumu un izturējās ar pietāti. Turklāt – ko tur, augšā kalnos, džungļos, nekurienes vidū daudz līst? Bija gan dažas ģimenes, kas terases izmantoja kā savus mazdārziņus un nostāk esošās celtnes par savām mājām, tomēr Maču Pikču valdīja klusums. Tik liels, cik nu džungļu vidū tas iespējams.
1908. gadā amerikāņu zinātnieks un Jeila Universitātes profesors Haiarams Bingems veica lielus izpētes darbus Čīlē, kad saņēma ielūgumu no Peru amata brāļiem pievienoties ekspedīcijai Peru džungļos. Tās mērķis bija meklēt seno inku pilsētu Vitkosu. Haiarams Bingems ekspedīcijā devās 1911. gadā, bet tā vietā, lai atrastu Vitkosu, viņš nejauši atrada ko daudz iespaidīgāku.
Ceļodams lejup pa Svēto ieleju (ielejas nosaukums vien jau liekas daudzsološs), kurā jau iepriekš bija atrastas seno pilsētu drupas un kurai pa vidu tek upe ar rotaļīgo nosaukumu Urubamba, zinātnieks vāca piezīmes un stāstus no vietējiem iedzīvotājiem. Kādā no savām nometnēm Bingems uzsāka sarunu ar vietējo zemnieku, kurš teica, ka augstāk kalnos atrodas tukša, pamesta pilsēta.
Zinātnieka acis iemirdzējās, bet pats zemnieks nebija gatavs mērot tālo ceļu uz drupām.
Tā esot vieta, kur bērni aizskrienot spēlēties, bet pieaugot – aizmirstot. Zemnieka vienpadsmit gadus vecais dēls bija ar mieru Bingemu uzvest augšā kalnos, lai parādītu aizmirsto pilsētu. Zinātnieks pēcāk rakstījis, ka bijis gatavs pārsteigumam, bet ieraudzītais pārspējis visas viņa cerības un iedomas.
Tagad, pēc vairāk nekā simts gadiem, stāvot vietā, kur, iespējams, tolaik stāvēja amerikāņu profesors, es varu iedomāties, kā viņam pārsteigumā atplešas mute, ieraugot džungļos gulošo pilsētas kompleksu. Liekas, cilvēki tikai vakar aizgājuši no tās, atstājot neaizvērtas durvis… Jāpiebilst, ka tolaik, kad Bingems pirmo reizi ieradās Maču Pikču, pilsētu lielākoties bija ieskāvuši džungļi. Nākamo ekspedīciju laikā tā tika atklāta aizvien no jauna, pa mazai daļai.
Turpmākos darba gadus Haiarams Bingems veltīja, lai pētītu Maču Pikču fenomenālo arhitektūru un vēsturi. Interesanti, ka vēl mūsdienās nav atklātas visas pilsētas daļas, jo daudzas no tām atrodas bīstamās vietās, kur grūti piekļūt, lai tās varētu atbrīvot no džungļu skavām.
Atliek vien brīnīties, kā inki ar sev pieejamajiem resursiem spēja mūs pārspēt veiklībā, uzceļot ēkas tur, kur vēl šobaltdien nespējam tām veiksmīgi piekļūt. Lai gan zinātnieks tika apsūdzēts Maču Pikču izzagšanā un artefaktu slepenā izvešanā no Peru, tagad vilciena līnija, kas zinātkāros tūristus pa gleznaino ieleju ved uz Maču Pikču, apstājas pilsētas jaunatklājēja Bingema vārdā nosauktā pieturā.
Raksta turpinājums:
