Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Inese Supe ir žurnāliste, un ar medicīnu līdz šim nav bijusi saistīta.
«Jau kopš Degpunktā laikiem gribēju tuvāk redzēt slimnīcas dzīvi, saprast, kāda tā ir no mediķu skatpunkta. Ļoti cienu viņu darbu, un, kad sabiedrībā sākās savstarpējā apsaukāšanās un neticēšana saistībā ar Covid-19, ilgu laiku pavadīju internetā, komentāros aizstāvēdama mediķus. Mana draudzene strādā Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā Covid-19 nodaļā, un es lieliski zināju, cik daudz darba viņai ir. Sāku domāt – kādēļ sēžu internetā un kaut ko komentēju, ja no tā cilvēkiem ne silts, ne auksts? Gribu būt reāli noderīga!
Ļoti palīdzēja juristes Ievas Brantes ieraksts feisbukā, kur viņa tiem, kuri vēlas kļūt par brīvprātīgajiem, bija sīki un smalki izstāstījusi, kas un kā jādara. Ar lielu prieku un vienlaikus bailēm es pieteicos,» atceras Inese.
«Godīgi sakot, uzreiz arī pārdomāju. Tajā dienā manam labam paziņam ar kovidu aizgāja mamma. Ļoti sabijos no šīs slimības un savas izvēles, jo biju pieteikusies palīdzēt tieši Covid-19 nodaļā. Taču mani nomierināja, ka uzreiz neviens mani nedzīs pašā Covid-19 epicentrā.»
Inesei atsūtīja darbu sarakstu, un viņa varēja izvēlēties sev piemērotāko.
Stradiņi, piemēram, piedāvāja darbu neatliekamās medicīnas centrā, bija vietas info centrā, varēja palīdzēt krāvējiem. Es pieteicos pavadīt cilvēkus uz izmeklējumiem un palātām, jo man tas nešķita nekas svešs. Esmu tur filmējusi, man nekļūst slikti, redzot nepatīkamus skatus,» skaidro viņa. Pirmajā darba dienā Inese nostrādāja četras stundas.
«Mani norīkoja darbam 15. nodaļā – tā ir uzņemšanas nodaļa, kur cilvēki ierodas paši. Todien bija ļoti mierīgi. Piemēram, 32. nodaļa, uz kuru cilvēkus ved ātrā palīdzība, bija piebāzta. Cilvēki gaidīja koridoros.» Par saviem darba pienākumiem Inese stāsta: «Bija jāpalīdz pārklāt gultas, jāsakārto Covid-19 testi, un bija citi sīki darbiņi. Centos iedziļināties arī slimnīcas ikdienā. Man parādīja slimnīcas izolatorus. Bija interesanti. Tiešām sabēdājos, kad man pagājušajā piektdienā paziņoja, ka nevajag nākt, jo ir svētku diena,» neslēpj viņa.
«Mediķe, kas mani pavadīja uz 15.nodaļu, stāstīja, ka brīvprātīgo palīdzība visairāk bija nepieciešama pirms divām nedēļām, kad bija daudz kovidnieku. Bet tagad vairāk uz slimnīcu brauc tie, kas pandēmijas dēļ nav laikus saņēmuši medicīnisko palīdzību citu slimību gadījumos.»
Kopumā interesi par brīvprātīgo darbu Stradiņa slimnīcā izrādījuši ap 90 cilvēki.
«Ir jābūt vakcinētam, jāiesniedz sertifikāts, vajag ģimenes ārsta apliecinājumu, ka vari darīt šādu darbu. Obligāti jāiziet mācības, kas bija ļoti foršas, – trīs stundās tev izskaidro slimnīcas dzīvi un noteikumus, kā jārīkojas dažādās situācijās, kāds ir evakuācijas plāns,» atceras Supe.
Kā Ineses tuvinieki uztvēra viņas lēmumu kļūt par brīvprātīgo? «Mazā meitiņa vēl nesaprot, kas tas par darbu, bet audžumeita gan interesējās, kas man būs jādara, cik tas ir droši. Vairāki draugi jautāja, kam tas man vajadzīgs, jo man taču ir mazi bērni… Saprotu, ka tas ir bīstami, bet mediķiem taču arī ir bērni! Man šķiet, ka atbildīgam Latvijas pilsonim – ja viņš redz, ka ir sūdi, – jāiet savējiem palīgā. Ja varu mazgājot grīdu vai saklājot gultu dot laiku mediķim, lai viņš var būt pie pacienta, es to darīšu.» Darbā Inese par saviem plāniem nestāstīja.
«Kolēģi uzzināja vieni no pēdējiem. Man prieks, ka pilnīgi neviens mani nenosodīja, tieši otrādi. Pēdējā laikā par sevi esmu tik daudz labu vārdu dzirdējusi! Lai gan man pašai šķiet – tas jau nav nekas īpašs…» Šonedēļ Inese Supe darbā Stradiņu slimnīcā pavadīs jau astoņas stundas.
