Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā KLUBS (2021. gada 10. numurs).
(Ne)gaidītais uznāciens
Ir stipri jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos otru tādu gadījumu, kad kāds tik pompozi prezentēts treneris kā Bobs Hārtlijs amatu pametis tik klusu. Bez publiskas izskaidrošanās ar priekšniecību un spēlētājiem, bez emocionālas atvadu ceremonijas. Nebija nekā tāda. Tikai Latvijas Hokeja federācijas paziņojums, ka Hārtlija vietā turpmāk pie izlases stūres būs Harijs Vītoliņš, kura rokās pēkšņi tika ielikts uzdevums, kas, Hārtlijam stājoties amatā, tika pieteikts kā viņa darba virsmērķis, proti, dalība olimpiskajās spēlēs Pekinā.
Hārtlija aiziešanas oficiālā versija – viņš nevarēja apvienot Latvijas izlases trenēšanu ar darbu Omskas Avangard klubā. Versija nav nepatiesa, taču būtu ilustrējama tikai kā aisberga redzamā daļa. Zem ūdens tika atstātas Hārtlija nokaitētās attiecības ar izlases spēlētājiem, it sevišķi – pieredzējušo galu.
Citi lasa
Abpusējā nesapratne savu apogeju sasniedza pasaules čempionātā Rīgā, kad izteikumi netika žēloti abos virzienos.
Hārtlija kā trenera prasīgums, ko daži spēlētāji pielīdzina psiholoģiskajam teroram, komplektā ar vēlo ierašanos pirms pasaules čempionāta un manāmo zvaigžņu slimību pēc Gagarina kausa izcīnīšanas, izlases ģērbtuvē uzjauca īstu Molotova kokteili. Līdz spēlētāju ausīm bija arī nonākušas ziņas, ka Hārtlijs citiem KHL klubiem par savām lauvassirdīm sniedz sliktas rekomendācijas. Pat ja tās bija objektīvas, nodevības apmēru tas nemazināja.
Jau pasaules čempionāta laikā bija skaidrs – vai nu jāaiziet būs Hārtlijam, vai arī uz olimpisko kvalifikācijas turnīru būs grūti nokomplektēt sastāvu, jo vesela plejāde spēlētāju kuluāros neslēpa savus nodomus turpmāk pie Hārtlija vairs nespēlēt.
Tieši pasaules čempionāta laikā pirmoreiz tika uzrunāts arī Hārtlija pēctecis. «Pirmās sarunas par to, ka man varētu būt jāpārņem izlase, bija vasaras sākumā,» norāda Vītoliņš. «Man federācija teica: varētu būt situācija, ka Hārtlijs nevarēs turpināt, būs ļoti ātri jāpieņem lēmums – vai es tādā gadījumā būtu gatavs?»
Lai arī bija skaidrs, ka dzimtenes goda glābšana ir jāuztic kādam vietējam speciālistam, Vītoliņa apstiprināšana netika uztverta viennozīmīgi. Vieni uzskatīja, ka loģiskāk būtu bijis darbu uzticēt Hārtlija asistentam Artim Ābolam. Citi norādīja, ka Vītoliņam trūkstot galvenā trenera pieredzes. No otras puses, izlasei prasījās restarts un jaunas vēsmas, turklāt – paturot prātā to, ka uz olimpisko kvalifikācijas turnīru bija iespēja pulcēt visus labākos, arī NHL spēlējošo diasporu. Šādam darbiņam kā reiz prasījās kāds, kurš ir radis menedžēt lielas personības un spēj iedot svaigu impulsu izlases ģērbtuvei.
Svarīgs uzvarošās puzles gabaliņš bija NHL spēlētāju līdzdalība olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Elvis Merzļikins jau laikus informēja, ka personīgu iemeslu dēļ nepalīdzēs, bet pārējie NHL pārstāvji bija gatavi ierasties. «Kad spēlētāji no NHL dodas palīgā izlasei, viņiem vispirms ir svarīgi saprast savu loma komandā. Tas lielā mērā nosaka lēmumu braukt vai nebraukt. Gan Bļugeram, gan Girgensonam, gan Balceram bija svarīgi apzināties, ka ar viņiem rēķinās kā ar līderiem.»
Bļugera piemērs
Sākot darbu ar Latvijas izlasi, Vītoliņš, daudziem par izbrīnu, nomainīja kapteini. Pēdējos gados bija pierasts šajā ampluā redzēt vienu no publikas mīluļiem Kasparu Daugaviņu, bet Vītoliņš kapteiņa nozīmēšanu neatstāja spēlētāju ziņā un savu izvēli izdarīja par labu Teodoram Bļugeram. «Viņš šobrīd ir mūsu stabilākais NHL spēlētājs,» pamato Vītoliņš.
Lēmumu vieglāku padarīja tas, ka otrs kandidāts – Zemgus Girgensons – aizvadīto sezonu izlaida savainojuma dēļ. «Es nezināju, kāds viņš būs, cik komfortabli jutīsies laukumā, jo sen nebija spēlējis,» skaidro Vītoliņš. Lai nebūtu aizvainoto, pirms kvalifikācijas turnīra treneris personīgi esot apzvanījis visus spēlētājus un izskaidrojis savu redzējumu par lomu sadalījumu komandā. Pretestību neesot izjutis.
Teodora Bļugera izvirzīšana priekšplānā uztverama arī kā žests Latvijas hokeja sabiedrībai kopumā. Bļugers ir Latvijas vēsturē vienīgais NHL spēlētājs, kurš līgā ienāca pa augstskolas durvīm. Savulaik draftēts otrajā kārtā, Bļugers nesteidza uzreiz ļauties NHL valdzinājumam, bet savas hokeja prasmes vispirms kapitalizēja ar Minesotas štata universitātes diplomu. Tas ir ļoti netipisks ceļš Latvijas hokejam, kur akla dzīšanās pēc NHL sapņa nereti sākas jau 5 gadu vecumā, gan vecākiem, gan atvasei dzīvojot ar «aiz manis kaut ūdens plūdi» filozofiju. Lielā mērā to ir veicinājuši citu latviešu – NHL spēlētāju – piemēri, kas sējuši viltus pārliecību, ka citādi nav iespējams sasniegt mērķi.
Bļugers šo lietu kārtību beidzot ir izkustinājis, un tas ir labs signāls – pozicionēt viņu kā Latvijas hokeja seju. Kaut vai tādēļ, lai izceltu ne tikai viņa ceļu līdz NHL, bet arī cīņu par vietu zem saules pašā līgā. Nonācis ļoti spilgtu zvaigžņu ielenkumā Pitsburgas Penguins komandā, latvietis saprata, ka nostiprināties komandā un līgā spēs tikai tad, ja vispirms apliecinās sevi kā melnā darba speciālistu, ambīcijas atstājot iekavās. Tieši nespēja pielāgoties un pieņemt citu lomu savulaik aizlikusi kāju priekšā vairāku Latvijas hokejistu NHL sapņiem.
«Varēja just, ka viņš ir satraucies,» atzīst Vītoliņš. «Iespējams, tāpēc arī nopelnīja divu minūšu noraidījumu mača galotnē pret Franciju. Viņš nav pats skaļākais spēlētājs komandā, bet teicu: spēlē savu spēli, vadi pārējos ar savu piemēru. Līdzīga tipa spēlētājs ir Pāvels Dacjuks, kurš arī nebija skaļākais ģērbtuvē, bet neviens neatļāvās apšaubīt viņa līdera lomu,» stāsta Vītoliņš, kurš pats vairākus gadus bija Latvijas hokeja izlases kapteinis.
Neilgi pēc ceļazīmes izcīnīšanu uz Pekinu, pasauli aplidoja labas ziņas: NHL spēlētāji varēs piedalīties olimpiskajās spēlēs. Nekādu garantiju tam nebija, jo 2018. gadā šādu vienošanos neizdevās panākt. Tas nozīmē, ka Pekinā Latvijas izlasei būs pieejami visi labākie spēlētāji, turklāt – nevis pēc garas un nogurdinošas NHL sezonas (kā tas ir pasaules čempionātos), bet gan tās vidū. Pašā spēku pilnbriedā.
Nejūtas kā nodevējs
Šī bija ceturtā reize, kad Harijs Vītoliņš kaldināja Latvijas izlases kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm. 2001. gadā kvalifikācijas turnīrā Klāgenfurtē Vītoliņš bija komandas kapteinis un šo lomu saglabāja arī Soltleiksitijā, kur bija Latvijas delegācijas karognesējs atklāšanas ceremonijā. 2005. gadā olimpiskais kvalifikācijas turnīrs bija pēdējais lielais pasākums Rīgas Sporta pilī.
Latvijas izlasē bija tāds centra uzbrucēju deficīts, ka Vītoliņam, kurš bija galvenā trenera Leonīda Beresņeva asistents, lūdza paņemt līdzi formu un būt gatavam doties laukumā.
Vītoliņš sāka trenēties kopā ar komandu, tomēr laukumā neizgāja. Latvijas izlase olimpiādei Turīnā kvalificējās ar leģendāro atspēlēšanos pret Baltkrieviju. Uz 2010. gada olimpiskajām spēlēm Vankūverā Haris atkal devās kā galvenā trenera asistents, šoreiz palīdzot Oļegam Znarokam.
«Katra olimpiskā pieredze palikusi atmiņā ar kaut ko savu,» vērtē Vītoliņš. «Laikam jau pati pirmā reize Soltleiksitijā man ir sirdij vistuvākā, jo tad devāmies uz kaut ko nezināmu. Mēs par to bijām sapņojuši, bet nekad nebijām spēlējuši.
Protams, uzvara pār Baltkrieviju bija emocionāla, arī olimpiskās spēles Kanādā tādas bija, jo tur hokejs ir galvenais sporta veids, un to varēja labi just. Pilsēta dzīvoja ar hokeju, cilvēki nāca klāt. Turnīram bija ļoti augsts līmenis. Sportiskajā ziņā tas bija visinteresantākais turnīrs. Ar Oļegu Znaroku gribējām iet skatīties ceturtdaļfināla spēli Kanāda-Krievija. Treneriem paredzētās vietas bija izpārdotas, mūs tur iebīdīja kaut kādā arēnas trešajā līmenī.»
2018. gada olimpiskajās spēlēs Korejā tandēms Znaroks/Vītoliņš vadīja komandu, kuru oficiāli sauca par Olimpiskajiem atlētiem no Krievijas, bet neoficiāli – Krievijas izlasi. Par sistemātiskiem antidopinga pārkāpumiem sodītajai nācijai neļāva startēt ar savu karogu. Ja par Čeļabinskā dzimušā Vācijas pilsoņa Oļega Znaroka atrašanos uz Krievijas izlases komandtiltiņa neviens Latvijā sevišķi nepārdzīvoja (Znaroks savulaik atteicās no viņam par īpašiem nopelniem piešķirtās Latvijas pilsonības, lai pieņemtu vācu), tad Harija Vītoliņa klātbūtne kairināja daudzus.
Spēlētājs, kurš atmodas laikā iekaroja Latvijas hokeja līdzjutēju sirdis, kopā ar Irbi, Sējēju, Katlapu, Grundmani, Tomanu un Hehtu iebraucējiem pārbagātajai Rīgas Dinamo piešķīra latviskus vaibstus un kaldināja sudrabu PSRS čempionātā. Spēlētājs, kurš bija izlases kapteinis Latvijas izlases leģendārajā uzvarā pār Krieviju 2000. gadā. Spītējot krievvalodīgo vairākumam, treniņi izlasē notika latviešu valodā. Latviski runājošie spēlētāji ar atklāto vēstuli medijiem aizstāvēja galveno treneri Haraldu Vasiļjevu, bet izlases krievvalodīgie viņu centās publiski apkarot.
«Cilvēki, kas ir apkārt, manu darbu Krievijā nekad nav nosodījuši, tieši otrādi – atbalsta. Zinu, ka apkārt kaut ko runā, bet tas mani neuztrauc. Tas ir darbs, profesija. Es kā treneris vienmēr tiecos strādāt augstākajā līmenī. Politikas jautājumos mēs nejaucamies, un mums arī neviens neliek to darīt,» savu pozīciju skaidro Vītoliņš. «Tad jau mēs varētu katru valsti sākt ķidāt un atrast politiskas nebūšanas, kuru dēļ tur nedrīkstētu strādāt. Turklāt pret dažādiem cilvēkiem ir dažāda attieksme. Ja Bobs Hārtlijs publiski pasaka, ka vairs nejūtas kā ārzemju treneris un ir kļuvis par krievu, tad viņam nekāda pārmetumu lavīna pār galvu negāžas.»
Atstāt pēdas Latvijas hokeja sistēmā
Pēdējos 10 gadus Harijs Vītoliņš uz procesiem Latvijas hokejā ir raudzījies no malas. Tomēr viņš atzīst, ka Latvijas hokeja izlases rezultāti ir nepielūdzami. Pēdējo 20 gadu laikā uzceltas gandrīz 20 jaunas halles, taču rezultāti palikuši tajā pašā līmenī, kur tad, kad Latvijā bija tikai divas apjumtas ledus halles. Apzinoties, ka no viņa kā izlases galvenā trenera turpmāk tiks sagaidīta līderība arī hokeja attīstības kursa noteikšanā, Vītoliņam ir savs plāns. «Mums vajadzētu panākt, ka visas komandas strādā pēc kopīgas sistēmas. Es kā pieaugušo izlases treneris gribētu sākt ar to, ka vismaz U-18 un U-20 izlases strādā pēc vienota redzējuma, jo tās ir tuvākās rezerves pieaugušo izlasei. Man nav laika spēlētājam stāstīt, kā pie manis jāspēlē.
Jāpanāk, ka hokejists to ir sapratis jau junioru izlasēs,» vēlamo scenāriju iztēlojas Harijs Vītoliņš. «Protams, saprotu, ka sakne meklējama daudz dziļāk – bērnu hokejā, kur ļoti liela uzmanība būtu jāpievērš strādāšanai pēc vienotas sistēmas, taču iesākumā es gribētu veicināt divu pēdējo soļu (pirms lielās izlases) sakārtošanu un tad pamazām kāpties tālāk atpakaļ.»
Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Latvijas bērnu hokejā ļoti prasītos akcentu maiņa, jo jau vēsturiski ambīcijas gūst virsroku. Pēdējo pāris gadu laikā bērnu spēlēs ir fiksēts ne mazums bēdīgu gadījumu.
Piemēram, viena spēlētāja tētis pēc spēles izslēdza treneri, savukārt cita jaunā hokejista mamma spēles laikā izkāpa uz ledus, lai ietu sist tiesnesi.
Arī daudzu treneru vēlme uz vecāku rēķina nopelnīt gan ar tiešiem, gan slēptiem naudas izvilināšanas paņēmieniem, emociju katlam tikai paaugstina temperatūru. Bet cietēji beigās ir bērni.
«Kad 90. gadu sākumā ierados Šveicē, man tik tiešām šķita, ka varu viens pats viņus visus apspēlēt. Viens pats visu piecnieku! Tagad mēs redzam, kur ir Šveice. Viņi ir mums garām. Un nevis ar to, ka trenējas vairāk. Viņi trenējas gudrāk. Man ir sanācis Šveicē trenēt bērnus. Ir stingra kārtība, cik un kā katrs vecums trenējas. Atceros, teicu kluba vadībai, ka varētu trenēties vairāk, jo ledus ir pieejams. Viņi teica: pagaidi, hokejs nav vienīgais, ar ko viņi nodarbojas. Noteikts laiks ir atvēlēts treniņiem, un katram jāapgūst kāda papildu nodarbe – nedrīkst būt tikai hokejs. Kāds spēlē ģitāru, kāds dejo, kāds trenējas kaut kur citur. Noteikts laiks ir ieplānots mācībām, ierēķināts brīvais laiks. Un visi klubi šo kārtību respektē. Galvenais mērķis ir izaudzināt vispusīgi attīstītas personības. Tie, kuriem sanāks labāk, tie ar laiku sāks trenēties vairāk un neko nenokavēs. Latvijas jaunie hokejisti 8–12 gados ir labāki, jo ir vairāk trenējušies, bet to, kas notiek vēlāk, visi redzam…» secina Vītoliņš.
Pēc akcentu pārlikšanas brēc ne tikai jauniešu hokejs, bet arī pieaugušo izlase. Pēdējos gados federācija daudz investējusi mārketingā un uzlabojusi izlases imidžu, taču spēlētāju izpratne par lietu kārtību atsevišķās epizodēs nav paspējusi līdzi šim izrāvienam. Sākot ar Oskara Bārtuļa pilsonības maiņas stāstu (kuluāros runā, ka viņš nebija vienīgais izlases hokejists ar šādu nodomu, taču lielā rezonanse Bārtuli savā plānā atstāja vientuļu), šajos pavērsienos nožņaudzās arī federācijas vadība, vispirms pasakot, ka Bārtulim izlases durvis uz visiem laikiem ir slēgtas, bet pēc tam mierīgi pieņemot viņu atpakaļ… Beidzot ar izlases hokejistu atklāto vēstuli, kurā tika paziņots par 40 000 eiro ziedojumu bērnu hokeja attīstībai (ziedojums tā arī nenotika). «Hokejistiem jāsaprot, ka Latvijas izlase nav parasta komanda: jāapzinās, cik vērtīga un nozīmīga viņu dzīvēs var būt katra Latvijas izlasē nospēlētā minūte. Ambīcijas un personīgais labums jānoliek malā. Olimpiskās kvalifikācijas turnīrā ar to nebija nekādu problēmu, visi bija gatavi pildīt sev uzticēto lomu,» komandu uzteic Vītoliņš.
Vai viņa laiks pie Latvijas izlases stūres atnesīs ievērojamas pārmaiņas Latvijas hokejā? To pagaidām nav iespējams prognozēt. Taču skaidrs ir viens – viņa jaunais statuss uzliek pienākumu pārmaiņas iniciēt un rādīt virzienu.
Hokejam ziedojis ķermeni, bet nesūdzas
Savā pēdējā pasaules čempionātā 2002. gadā Vītoliņš spēlēja ar acīmredzamu ceļgala savainojumu. Tas nebija vienīgais čempionāts karjeras izskaņā, kad Vītoliņš laukumā gāja tikai pēc sāpju mērdētāju injekcijām. 2013. gadā intervijā Sporta Avīzei viņš uzskaitīja sauso atlikumu: «Man tagad ir tādas traumas.
Šogad atteicās pat operēt. Pateica, ka viss ir tik slikti…
Kad spēlēju Zviedrijā, saplēsu ceļgalam krusteniskās saites. Jauns biju. Ir, nav – bez krustenēm arī var spēlēt. Bija līgums uz diviem gadiem, ja pusgadu nespēlēšu, līgums pārtrūks… Nospēlēju vēl deviņus gadus. Bet tagad… Pērn treniņnometnē spēlējām futbolu, saplēsu ahillu, divus mēnešus dabūju lēkāt ar kruķiem, krusteniskās saites nav, viss sagriezies krustu šķērsu, bija tādas sāpes, ka nevarēju pagulēt. Pastaigāt arī nevarēju. Uztaisījām Maskavā visas bildes, braucu uz Štutgarti, tur ir ļoti laba klīnika, biju gatavs operācijai, ķirurgs teica, ka ir tik slikti, ka pie otrās stadijas artrozes operācijas vairs netaisa. Lai staigājot, cik ilgi varot, skriet nedrīkst, futbolu spēlēt nedrīkst, nekādu strauju kustību.»
Kad vaicāju, kāds ir skats uz dzīvi astoņus gadus vēlāk, 53 gadus vecais Harijs Vītoliņš nesūdzas: «Sliktāk nav palicis. Jā, neskrienu, bet varu draugu kompānijā uzspēlēt hokeju, nedaudz arī minifutbolu. Ķermenis kaut kā ir pieradis un adaptējies. Šovasar aizrāvos ar pludmales tenisu. Tur arī piedzīvoju pēdējā laika sāpīgāko zaudējumu, kad dubultspēlē ar meitu piekāpāmies Normunda Sējēja dvīņiem. Bijām norunājuši, ka būs revanša mačs, taču nesanāca noteikt visiem ērtu laiku. Tas zaudējums joprojām grauž, un nākamvasar noteikti ņemsim revanšu,» nosmej Vītoliņš.
Regulārā atrašanās sacensību gaisotnē kā trenerim nav ļāvusi nokaut sportista raksturu. Tas arī pēc karjeras beigām liekot sevi manīt ik uz soļa. «Nevaru piekāpties pat galda spēlēs. Pat tad, kad spēlēju ar meitām. Sieva reizēm saka: tu nevari mierīgāk, viņas taču ir meitenes?! Es to it kā saprotu un cenšos mierīgāk, bet beigās tik un tā salūstu un eju pēc uzvaras. Es citādi nemāku,» rokas noplāta Latvijas hokeja izlases galvenais treneris.
Ilgus gadus strādājis no otrā numura pozīcijām, beidzot Harijs Vītoliņš ir sagaidījis iespēju iznākt skatuves priekšplānā un dziedāt solo.
