«Pēdējā laikā mēs Jaungadu sagaidījām kopā – visu nakti skatījāmies dokumentālos videokadrus, pētījām bildes un dalījāmies savās izjūtās, domājot par dažādiem notikumiem ne tikai pagātnē, bet arī mūsdienās. Divas lietas viņai raisīja visdziļāko interesi – tautas tradīcijas un folkloras kustība, kā arī politika. Par abām tām viņa varēja runāt mūžīgi. Lai arī mātes veselības stāvoklis šogad bija pasliktinājies, viņa kaut kā bija iemācījusies to kontrolēt un sevi nekad nemocīja, lai lieki nenoslogotu vājo sirdi.
Mūža nogalē viņa neko neplānoja uz priekšu, bet dzīvoja tagadnei, vienmēr atceroties un godinot pagātni.
Turklāt lieliski apzinoties to, ka tuvojas pāreja citā Saulē,» žurnālam «Privātā Dzīve» stāsta Helmī Staltes dēls Dāvis Stalts.
«Visvairāk mammu priecēja, kad viņu atcerējās, sazvanīja un prasīja padomu. Izteikti priecīga viņa bija par jauno folkloras pētnieku intervijām, kurās varēja izstāstīt to, ko pati nebija saņēmusies pierakstīt. Māte ļoti vēlējās grāmatu par sevi un ģimeni – patiesu un atklātu stāstu par Staltiem, Latvijas un līvu karogu nesējiem,» teic Stalts.
Mūža nogalē Helmī sirds piederēja Ukrainai, un viņa dzīvi priecājās par ikkatru situāciju, kurā Krievija zaudēja. Helmī cerība bija Krievijas pilnīgs sabrukums, atdodot brīvi šajā mongoļtatāru pēcteču jūgā dzīvojošām un apspiestām tautām. Par latviešu un līvu tautu tradīciju kopšanas turpinātību viņai sirds bija mierīga. To turpina un turpinās darīt viņas bērni un mazbērni, kā arī vecie un jaunie «Skandinieki», kuri raduši ap sevi arvien jaunus tautas tradīciju kopēju pulkus,» atzīst Dāvis.
Plašāk lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!