Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Nekā no izsapņotā vairs nebūs…
«Visu mūžu Guntis blakus man bija miers un paļaušanās. Mēs abi bijām pārlaimīgi. Runājām, ka tagad, kad bērniem stabilas dzīves, mazmeitiņas paaugušās, Pincikājas izkoptas, mēs varētu sākt dzīvot sev. Varētu pabraukt pa Latviju, apskatīties skaistas vietas. Guntim patika braukt, iet pastaigās, vērot dabu, meža zvērus.
Mums dzīvē sāktos skaists laiks, bet tādu pavērsienu nevarējām iedomāties…
Esmu palikusi viena, un nekā no izsapņotā vairs nebūs…» sarunā ar Līgu Blauu žurnālam IEVAS Stāsti gada nogalē saka tautā mīlētā aktiera un radījuma Latvijas sirdsdziesma vadītāja atraitne Elita. Šie būs pirmie Ziemassvētki bez Gunta, un noticēt tam, ka jau divus mēnešus viņa nav uz šīs pasaules, ir neizsakāmi smagi.
«Mēs sapratāmies no pusvārda, bieži bez vārdiem, tikai paskatoties vienam uz otru. Viņš mani mīlēja un lutināja. (..) Man visus gadus itin nekā netrūka,» atceras Elita. Bet tagad Gunta pietrūkst ik uz soļa. Viņa atceras abu ikvakara pastaigas. Skrastiņiem bijuši vairāki maršruti, bet viens no biežākajiem – uz staciju, jo vilciena dunoņa bija skaņa no viņa bērnības.
«Guntis teica, ka tā viņam ir īpaša vieta. Uzgājām augšā uz perona. Viņš klusēdams tur pastāvēja… Vienvakar izgāju šo mūsu pastaigu ceļu. Tik sāpīgi tagad vienai…» Gunta tēvs pagājušā gadsimta 60. gados tika iecelts par Taurupes stacijas priekšnieku. Un stacija Guntim raisīja īpašas atmiņas un smeldzi par mīļajiem, kas pārāk ātri atstāja šo pasauli. Par tēti, mammu, par brāli Imantu Skrastiņu, kurš devās aizsaulē pirms diviem gadiem. Tagad viņi visi atkal ir kopā.
«Kādā reizē, kad Guntis vēl bija Gaiļezerā, viņš teica – ja nu kas, lai viņu apglabā starp Imantu un mammu. Nekādā gadījumā lai nekremē,» teic Elita.
Saglabās vietu, kur palikusi daļiņa viņa sirds
«Pēdējo gadu mēs ar Gunti visu laiku bijām kopā. Nekad pirms tam tik bieži nesanāca, jo Guntis vienmēr ļoti daudz strādāja, bet pandēmija to skrējienu apturēja,» atminas Elita.
«Gandrīz visu laiku nodzīvojām Pinčos.» Lauku mājas Pincikājas Lejasciemā bija Skrastiņa miera osta, viņa paradīze zemes virsū. Tur vienmēr viss atgādinās par Gunti – viņa stādīta bērzu birztala un priežu audze. Mazās eglītes, ko vēl pagājušajā pavasarī Guntis kopā ar kaimiņiem uz īpašuma robežas sastādīja. Guntis vienmēr teica – tas ir viņa mūža darbs, kas pēc viņa aiziešanas nepaliks likteņa varā. Tās viņš atstājis saviem bērniem, un ģimene apņēmusies Pincikājas saglabāt tādas, kādas tās bija viņu mīļajam papiņam.
Guntis bija darbīgs saimnieks, un Pincikājās nekad nepagura, tikai dzīves pēdējā vasarā bija citādi. «Ievēroju, ka pēdējā vasarā Guntis pēc pusdienām gāja pagulēt diendusu, ko nekad agrāk nedarīja. Vasarā jau izjuta nogurumu, kāds agrāk nekad nebija,» pamanīja Skrastiņa sieva. Arī apetīte sākusi zust. «Jūlijā, kad Guntis karstā dienā reiz bija bez krekla, nodomāju, ka viņš ir šausmīgi izdilis. Pats arī pamanīja, ka stipri izkrītas svarā. Teicu, ka nav labi, kas ar viņu notiek, jābrauc pie ārsta.» Tad arī atklājies – ir vēža šūnas, bet bijusi cerība, ka tas varētu būt no iekaisuma.
«Nedēļas laikā Guntis veselības centrā izgāja ļoti pamatīgu apskati, viņu nosūtīja uz Onkoloģijas centru padziļinātākai izmeklēšanai. Guntis teica, ka jūtas labi, un mēs tiešām domājām, ka tas ir tikai aizkuņģa dziedzera iekaisums. Un tomēr tas bija audzējs…» atceras Elita.
Biopsija uzrādījusi nelielu lokālu veidojumu, un Skrastiņi nomierinājušies, domājuši – tas ir izņemams. «Gunti no slimnīcas palaida uz māju. 27. jūlijā viņam bija dzimšanas diena – palika 67 gadi. 30. jūlijā Madonā notika šlāgerfestivāls, kuru Guntis vienmēr vadīja, un arī tad aizbraucām. Guntis nevienam neteica, ka viņam ir veselības problēmas, bija tāds kā vienmēr,» atceras aktiera sieva. Mājupceļā Skrastiņi atgriezušies lauku mājā, un tā izrādījusies pēdējā nakts, kad Guntis bija Pincikājās.
«Viņš jutās slikti, un braucām uz Rīgu. Nākamajā dienā sākās drausmīgas sāpes, aizbraucām uz Onkoloģijas centru, un tur viņš arī palika. Bija sācies aizkuņģa dziedzera iekaisums, lielos daudzumos tika dotas antibiotikas.» Guntis gan teicis, ka viņam vēl jāparādās Sirdsdziesmā, un ķirurgs viņam to atļāva. «Zaķusalā ierakstīja trīs raidījumiem ievadus un nobeigumus un pa taisno no Zaķusalas aizbrauca atpakaļ uz slimnīcu,» atceras Elita.
Divi mēneši sāpju un bezspēcības
«Es ticēju, ka Guntis izķepurosies, jo ārsti visu laiku man teica, ka audzējs ir mazs un lokāls. Galvenais bija izārstēt iekaisumu, ko viņš dabūja, kad taisīja biopsiju, pēc tās arī sākās visi sarežģījumi,» saka Skrastiņa atraitne. Divus mēnešus Elita ar dēlu divreiz dienā brauca pie Gunta uz slimnīcu un redzēja, ka stāvoklis tikai pasliktinās.
Kad tika uzsākts ķīmijterapijas kurss, aktieri palaida mājās, un visi cerēja, ka stāvoklis uzlabosies. «6. septembrī aizbraucām uz pirmo ķīmijterapiju. Pēc tās Guntis gribēja, lai no slimnīcas uzreiz pa ceļam aizbraucam uz kapiem. Tā bija pēdējā reize, kad viņš tur bija. Apciemoja Imantu, mammu un tēvu. Tad bija otrā ķīmija. Guntim zuda spēki.»
Trešās ķīmijterapijas laikā aktierim jau bija grūti izkāpt no mašīnas. «Gunti ielika ķīmijterapijas nodaļā, un mājās viņš vairs neatgriezās… (..) Es atceros, kā viņš, izvests laukā uz ratiem no Gaiļezera, skatījās debešos un tad saķēra galvu rokās. Visu to laiku biju viņam blakus, redzēju sāpes, ko Guntis cieta, un es līdz ar viņu.»
Naktī uz 11. oktobri Gunta Skrastiņa ciešanas beidzās… «Vakari ir smagi. Kad dzirdu aiz durvīm soļus, man liekas, ka nāk Guntis…» teic Elita.
