Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atentāts
1984. gada 31. oktobra rīts Indirai Gandijai iesākās mazliet neierasti – viņa gatavojās intervijai ar Pīteru Ustinovu. Pasaulslavenais aktieris, režisors un rakstnieks vēlējās uzņemt filmu par Indijas pirmo premjerministri sievieti. Protams, viņa vēlējās atstāt labu iespaidu, tāpēc ne vien pārdomāja sakāmo, bet arī rūpīgi izvēlējās tērpu. 66 gadus vecā politiķe nolēma vilkt safrānkrāsas sari. Pretēji drošības dienesta ieteikumam, viņa zem tā neuzvilka bruņuvesti, kā to darīja pēdējā laikā, izejot cilvēkos. Kaut gan – kāpēc viņai, atrodoties savā rezidencē, apsargājamā teritorijā, vajadzētu papildus aizsargāties? Turklāt vispārzināms fakts – kameras acs katram pieliek klāt pāris kilogramu, un kā tad tas izskatīsies – ar bruņuvesti zem sari, it kā politiķe būtu nobijusies?! Lepnā indiete kaut ko tādu pieļaut nevarēja, un neviens neuzdrīkstējās viņai iebilst.
Pīters Ustinovs jau bija ieradies un premjerministres rezidencē gaidīja sarunu biedri. Aiz augstā žoga, dārza ieskautas, attālu viens no otra atradās ēka ar oficiālajām telpām un vienstāva nams, kurā dzīvoja politiķes ģimene. Abas daļas – privāto un oficiālo teritoriju – atdalīja neuzkrītoša sēta ar vārtiņiem, bet savienoja taciņa. Kad pulksten 9.08 atvērās dzīvojamās ēkas durvis, pie vārtiņiem, kā jau ierasts, stāvēja divi miesassargi, sikhi viņiem raksturīgajos zilajos turbānos.
No nama iznāca premjerministre, viņai sekoja palīgs ar pierakstiem, miesassargs, policists, kurš nesa saulessargu, un mazo procesiju noslēdza vēl viens policists. Gandija gāja tik enerģiski, ka pārējie atpalika par soļiem desmit.
Tuvojoties vārtiņiem, premjerministre uzsmaida miesassargam, kurš stāv pa kreisi. Beantu Singhu viņa ļoti labi pazīst – politiķes apsardzē viņš strādā jau desmit gadus, turklāt vīrietim ar Gandiju vienāda asinsgrupa – rēzus negatīva.
Noteikumi paredz, ka līdzās politiķei allaž jābūt miesassargam ar tādu pašu asinsgrupu, jo ārkārtas situācijā tas varētu noderēt.
Miesassargs sveicina premjerministri, viņa smaidot atbild un ieskatās vīrietim acīs. Miesassargs izvelk ieroci un vairākas reizes izšauj (aculiecinieku stāstītais atšķiras – trīs vai piecas reizes). Uz nokritušo Gandiju zibenīgi visu aptveri izšauj otrs pie vārtiņiem stāvošais miesassargs. Abi slepkavas nomet ieročus un paceļ rokas, un tikai tad attopas pārējie, kas šīs dažas sekundes šokā sastinguši. Pirmo uzbrucēju nošauj, otro – ievaino.
Vēlreiz atveras dzīvojamās ēkas durvis un no mājas izskrien Sonja – Gandijas vedekla, kurai pa pēdām seko premjerministres personiskais ārsts. Sonja pirmā piesteidzas un noliecas pie saļimušās vīramātes. Tas, ko viņa ierauga, šokē jauno sievieti. Arī ārstu. Sākas drudžaina rosība, lai bezsamaņā esošo politiķi nogādātu slimnīcā. Tomēr paiet stunda, līdz ievainoto nogādā operāciju zālē. Vēl četras stundas ķirurgi cenšas izdarīt neiespējamo – glābt ložu sakapāto ķermeni, līdz spiesti atzīt – Indijas premjerministre Indira Gandija ir mirusi…
Kāpēc?
Kad publiski izskan ziņa par notikušo, valsts ir šokā. Sākas tas, kas nelaiķi sarūgtinātu līdz sirds dziļumiem – grautiņi. Stihiskos slaktiņos nogalina tūkstošiem nevainīgu cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņi ir sikhi. Jo abi miesassargi, kas nošāva politiķi, bija sikhi.
Te jāpaskaidro, ka sikhisms ir piektā lielākā organizētā reliģija pasaulē, kura radusies Pendžābas reģionā Indijā. Sikhi, ievērojot savas tradīcijas, valkā oranžsarkanu tērpu, turbānu un lūgšanu krelles. Jau daudzus gadus sikhi dzīvoja ar sapni par neatkarīgu valsti. Un tad viņu vidū radās ekstrēmisti, kas bija ar mieru iet pāri līķiem, lai šo sapni piepildītu.
Separātisti izvēlējās īpašu vietu, kur ierīkot savu štābu – Zelta templī Amritsarā, sikhu galvenajā svētnīcā. Viņi to ieņēma ar ieročiem rokās. Indira Gandija, kas vēlējās saglabāt vienotu Indiju, trīs gadus meklēja risinājumu šai situācijai. Neveiksmīgi. Un tad premjerministre pārkāpa robežu – sūtīja armiju atbrīvot Zelta templi. Svētnīcu aplenca, trīs diennaktis sikhu kaujinieki turējās pretī līdz nāvei.
Kad templi ieņēma, bojā gāja ne vien vairāki simti kaujinieku, bet arī vairāki tūkstoši dievlūdzēju, kas tur atradās. Par precīzu bojāgājušo skaitu ziņas atšķiras, taču viens ir pilnīgi skaidrs – Gandija neatrisināja problēmu, bet gan panāca pretējo – izraisīja milzu naida uzplūdu. Un pati to lieliski apzinājās, tāpat kā saprata – ļoti iespējams, ka viņas dienas ir skaitītas… Sikhi solīja par nodarīto Gandijai atriebties.
Drošības dienesta vadītāji ierosināja premjerministrei atteikties no miesassargiem – sikhiem. Kur gan ir garantija, ka tie paliks lojāli?
Gandija apzinājās risku, tomēr šādam lēmumam nepiekrita. Kāpēc? Tas nozīmētu izteikt neuzticību itin visiem sikhiem, bet, pirmkārt, ne jau visi šīs ticības ļaudis atbalstīja ekstrēmistus, otrkārt, līdz ar sikhu izslēgšanu no valsts vadītājas apsardzes nāktos uzsākt reorganizāciju bruņotajos spēkos. Gadu gaitā iegājies, ka ļoti daudzi sikhi dien armijā. Un tā viss palika pa vecam…
Tā kā Beantu Singhu nošāva nozieguma vietā, nav skaidri zināms, kā un kad viņš piekrita piedalīties atentātā. Eksperti gan šaubās, vai Beantu iesūtīja premjerministres apsardzē jau desmit gadus iepriekš ar tālejošu nodomu. Visticamāk, ekstrēmisti viņu uzrunāja pēc asinsizliešanas Zelta templī.
Singhs tik labi pazina Gandiju, ka, viņai nākot pa taciņu, pietika ar vienu skatienu, lai miesassargs saprastu – politiķe ir bez bruņuvestes, tātad šī iespēja ir jāizmanto.
Turklāt postenī kopā ar viņu bija Satvants Singhs, kas atentātam gatavojās mērķtiecīgi. Vispirms – ar šādu nolūku iekļūstot rezidences sargu skaitā. Liktenīgās dienas rītā šis miesassargs gāja pie komandiera ar lūgumu – viņš vēl nekad neesot redzējis vaigā premjerministri, vai varētu viņu norīkot tādā uzdevumā, lai Gandiju ieraudzītu? Komandierim lūgums nešķita aizdomīgs, un tā otrs slepkava ieņēma vietu pie vārtiņiem…
Tik pārsteidzoši nežēlīgu atentātu joprojām atceras, par to raksta, dokumentālajās filmās tiek atveidoti un analizēti notikumi soli pa solim. Un eksperti vienbalsīgi atzīst – apsardze rīkojās neprofesionāli. Pat tad, ja viņai būtu bruņuveste, torīt politiķei nebija cerību izdzīvot. Allaž neaizmirst piebilst, ka pati Gandija dzīvojusi ar priekšnojautu, vien pāris dienas iepriekš savam sekretāram teikusi – pat ja mani nošaus, katra mana asinslāse būs par stipru Indiju.
Tradicionālo bēru ugunskuru Džamnas krastā aizdedzināja nelaiķes vecākais dēls Radživs.
Vectēva mājas
Viņa dzīvoja, neievērojot stereotipus, jau kopš nākšanas pasaulē 1917. gada 19. novembrī. Pretēji indiešu tradīcijām, Indira nepiedzima mātes, bet gan vectēva mājās. Motilals Neru – veiksmīgs un turīgs advokāts, kas vēlas pierādīt, ka, tāpat kā angļu kungi, arī indietis ne tikai var būt, bet ir krietns džentlmenis.
Skaistā un iespaidīgā (42 istabas!) ģimenes mājā visas mēbeles ir no Anglijas. Kad advokāta vedekla Kamala gaidīja mazuli, vectēvs cerēja uz dzimtas turpinātāju – dēlu. Piedzima meita. Indira Prijadaršinī Neru. Taču vilšanās par meiteni bija īsa, mājinieki viņu mīlēja un loloja uz nebēdu. Vēl kāda atkāpe no Indijas tradīcijām – saviem vecākiem Indira bija vienīgais bērns. Iespējams, pie vainas bija mātes slimība – Kamala slimoja ar tuberkulozi. Bet varbūt tā bija vecāku apzināta izvēle, jo viņi abi aktīvi iesaistījās kustībā par Indijas neatkarību, atstājot novārtā savu privāto dzīvi.
Lielbritānijas kroņa pērle – tā Indiras bērnībā dēvēja Indiju, kas bija Lielbritānijas kolonija. Tomēr aizvien vairāk indiešu uzskatīja, ka pienācis laiks situāciju mainīt. Kāds gan varētu būt iemesls, lai Indija nekļūtu par neatkarīgu valsti?
Indirai bija divi gadi, kad mierīgo demonstrāciju, kas vērsās pret britu kundzību, ar ieročiem sagaidīja armija. Kritušo bija simtiem… Tajā naktī, satriekts par nežēlību, zaudējis ilūzijas par angļiem kā džentlmeņiem, Indiras vectēvs pilnībā pārvērš savu namu. No mājas iznes un sadedzina visas mantas un mēbeles, kas ražotas Anglijā.
Indiras bērnība ritēja neparasti – viņa uzauga ar pieaugušo sarunām par politiku, ar apziņu, ka vecākiem vissvarīgākā ir cīņa par savas valsts neatkarību.
Meitene bieži vien palika bez vecāku klātbūtnes – viņi devās savās slepenajās gaitās, abus regulāri arestēja. Protams, viņi meitu ļoti mīlēja, taču Indirai pietrūka vecāku uzmanības.
Indirai ir astoņpadsmit, kad tuberkuloze uzveic māti. Leģenda vēsta, ka, guļot uz nāves gultas, Kamala lūdz vīram apsolīt, ka viņš nepieļaus meitas precības ar Ferozi Gandiju. Mātesprāt, tā būtu meitas lielākā kļūda! Ja tā tiešām bija, var tikai iedomāties, kā jutās Kamala, jo tieši viņas dēļ abi jaunieši iepazinās. Feroze, aizrāvies ar neatkarības ideju, iesaistās partijas darbā un kļūst par Kamalas palīgu. Jau drīz viņš iemīlas Indirā un bildina sešpadsmitgadīgo meiteni. Viņai patīk piecus gadus vecākais puisis, tomēr laulības Indirai (atkal pretēji tradīcijām!) vēl nav pat prātā.
Ko domā ģimene, kad septiņus mēnešus pēc mātes nāves aizsūta Indiru studēt uz Londonu? Lai viņa beidz sērot, iegūst labu izglītību, aizmirst Ferozi, kādu laiku pavada drošībā un mierā? Londona nav viesmīlīga – jaunkundze no Indijas nespēj iestāties augstskolā. Vai viņa dodas mājup? Ne prātā! Nolīgst mājskolotājus, čakli mācās un 1937. gadā jau ir Oksfordas studente.
Arī Feroze ir ieradies Londonā! Protams, abi iemīlējušies jaunieši skrien uz randiņiem. Vasarā abi aizbrauc uz Parīzi, kur Feroze bildina Indiru. Šoreiz viņa saka – jā! Taču savu saderināšanos patur noslēpumā. Tik drosmīgi abi tomēr nav, jo apzinās – viņu ģimenes par iespējamo laulību nebūs sajūsmā.
Indijā kastas un reliģija – tas ir žogs, kam jūtas tik viegli pāri netiek.
Neru ģimenes reliģija ir hinduisms, viņi pieder braminu (augstākajai) kastai. Feroze nāk no parsu dzimtas, kuru reliģija ir zoroastrisms. Precēties ar kādu no citas kastas un reliģijas – tas Indijā bija nepieņemami, arī izglītotās ģimenēs.
Jaunie cilvēki to saprot, bet viņi ir tik tālu projām no mājiniekiem un var dzīvot pēc sirds patikas. Protams, neaizmirstot studijas. Un tad Indira saslimst. Izrādās, arī viņai ir tuberkuloze… It kā ar to pārdzīvojumu būtu par maz – sākas karš. 1940. gadā notiek kas tāds, kas vēl nesen šķita neticami – bombardē Londonu. Saderinātie nolemj atgriezties dzimtenē.
Pēc medusmēneša uz cietumu
Tur, par spīti šķēršļiem, 1942. gada martā Feroze un Indira apprecas. Tagad viņa ir Indira Gandija. Ar tādu pašu uzvārdu kā Mahatmam Gandijam – Indijas garīgajam līderim un neatkarības kustības vadītājam, kura izveidotā nevardarbīgās pretošanās koncepcija ietekmēja koloniālisma izzušanu visā pasaulē.
Uzreiz gan jāteic, ka Feroze nav šīs leģendārās personības radinieks. Tā ir uzvārdu sakritība. Savukārt Indira Mahatmu – tēva cīņu un domu biedru – pazīst kopš bērnības. Kad viņa ir politiķe, bieži tiek publicētas sirsnīgas fotogrāfijas ar mazo Indiru un viedo Mahatmu.
Jau gatavojoties kāzām, jaunais pāris vienojas, ka viņiem nebūs tradicionālā ģimene, kur vīrietis ir itin visa noteicējs, bet sieviete – paklausīga mājasmāte.
Kaut kam tādam Indira nemaz nepiekristu! Medusmēnesi abi pavada Kašmīrā, Himalaju piekājē. Taču viņi tur nepaliek ilgi, jo situācija valstī ir sakaitēta.
Tā kā Lielbritānija karā ir novājināta, Indijas neatkarības cīnītāji nolemj izmantot šo situāciju. Nacionālisti izvirza ultimātu – ja briti neaizies no Indijas, indieši viņiem nepalīdzēs karā, tai skaitā atteiksies dienēt armijā. Tik vienkārši veco kārtību nav iespējams sagraut! Sākas vērienīgi aresti, cietumā nonāk arī abi jaunlaulātie. Kamerā Indira pavada 243 dienas. Vēlāk viņa teiks, ka no cietuma iznākusi kā cits cilvēks, jo «tas tevi padara fiziski un psihiski stiprāku». Vēl viņa nebrīvības laikā sapratusi, ka cita ceļa vairs nav, tikai līdz uzvarai.
Un tomēr… Viņa ir jauna, iemīlējusies un precējusies. 1944. gadā piedzimst Gandiju pirmdzimtais – Radživs, pēc diviem gadiem otrs dēls – Sandžajs. Vēl pēc gada, 1947. gada 15. augustā pienāk ilgi gaidītais notikums, kam upurēts tik daudz, – tiek pasludināta Indijas neatkarība.
Līksmībā par neatkarības iegūšanu garām paslīd fakts, kurš ilgus gadus būs kā bumba ar laika degli, kas, protams, sprāgs, turklāt – ne reizi vien. Lielbritānijas kolonija tiek sadalīta divās neatkarīgās valstīs – Indijā un Pakistānā. Iezīmējot kartē robežu starp jaunajām valstīm, steigā divās daļās tiek sadalīta arī Pendžāba. Izveidojas aplama realitāte: ap pieciem miljoniem sikhu un hinduistu paliek musulmaņu Pakistānā, bet ap pieciem miljoniem musulmaņu – pārsvarā hinduistu Indijā.
Premjerministra meita
Par Indijas pirmo premjerministru kļūst Indiras tēvs Džavaharlals Neru. Meita kļūst par viņa palīgu. Un Indiru notiekošais patiesi interesē un aizrauj! Tolaik jaunās sievietes prioritātes sarindotas šādā secībā: pirmkārt, tēvs – premjerministrs, otrkārt, dēli, treškārt, vīrs. Pilnīgi ačgārni, vai ne? Tieši tā domā Gandijas vīrs.
Izrādās, vienoties, ka laulībā abi ir līdzvērtīgi, veidojot karjeru, ir vienkāršāk, nekā to pieredzēt diendienā, paliekot sievas ēnā, turklāt jūtoties pamestam novārtā.
Kā mēļo, Ferozem neesot trūcis mīļu mierinātāju ārpus mājas. Kad Indiru ievēl par partijas – Indijas nacionālā kongresa – ģenerālsekretāri, viņa pamana, cik neapmierināts ir vīrs. Aculiecinieki pat izsakās nežēlīgāk – viņš izstarojis naidu.
Indira dienasgrāmatā ar skumjām raksta, ka ģimenes dzīve nav laimīga. Kaut arī viņa neslēpj, ka galvenais dzīvē viņai ir politika, Indira nolemj glābt laulību. 1960. gada sākumā viņa pamet augsto posteni partijā un ar vīru un abiem dēliem aizbrauc brīvdienās uz Kašmīru. Liktenis lemj, ka laulātie paliek kopā līdz pēdējam elpas vilcienam. Taču ne tā, kā abi to vēlējušies, jo jau 8. septembrī Ferozi piemeklē sirdslēkme, un viņa vairs nav. Tik negaidīti un pēkšņi…
Ģimenei tuvu stāvošie teiks – viņiem bija kaislīgas attiecības. Savukārt Gandija vēlāk secinās: «Kad nomira Feroze, no manas dzīves pazuda visas krāsas…»
Premjerministre
Bet nu viņa atkal metas darbos un politikā. Itin kā nojauš – ar steigu jākrāj pieredze. Četrus gadus pēc vīra nāves Indira saņem jaunu triecienu – 74 gadu vecumā ar sirdslēkmi nomirst tēvs. Pirmais un līdz tam brīdim vienīgais Indijas premjerministrs. Visu skatieni pievēršas Neru vienīgajam bērnam – meitai, kura viņam bijusi līdzās un kas varētu kļūt par tēva amata mantinieci. 47 gadus vecā Indira atbild noliedzoši – viņa uzskata, ka to nespēj.
Jau pēc diviem gadiem viss atkārtojas – mirst premjerministrs, un partijas biedri jautā Indirai – kāpēc ne tu? Šoreiz viņa piekrīt. Kaut gan brīdis, kad pārņemt varu, bija gaužām nepiemērots: cilvēkiem zudusi cerība, ka neatkarīgā valsts atnesīs turību vai vismaz pilnu vēderu katru dienu, viss notiek, kā gadsimtiem ierasts – bagātie kļūst bagātāki, bet nabagi grimst aizvien dziļākā postā. Turklāt valsti pārņēmis sausums, līdz ar to atnesot badu.
Laikam jau Gandija zināja vai vismaz nojauta, ka partijas līderi, iesēdinot viņu valsts galvas krēslā, bija pārliecināti – viņi šo sievieti varēs bīdīt pa politikas šaha galdiņu pēc sava prāta. Tā teikt – lai Gandija kalpo kā izkārtne, mēs paliksim ēnā, kur mierīgi kārtosim lietas. Ak, kāda vilšanās gaida šos kungus! Kaut gan var tikai brīnīties, kāpēc viņi loloja šādas cerības. Vai tad viņi nepazina Indiru, viņas dzelžaino raksturu un nepiekāpību? Dokumentālos kadros, kad, stājoties premjerministres amatā, zvērestu nodod Gandija, redzama mērķtiecīga, nopietna sieviete ar sirmu matu šķipsnu. Ne mazākā mulsuma nav viņas sejā un žestos, bet gan pašcieņa kā cilvēkam, kas lieliski zina, ko dara.
Vilšanos piedzīvo arī tie, kuri domāja, ka politiķe savu galveno «trūkumu» – to, ka viņa ir sieviete, centīsies maskēt.
Nē, Gandija spoži izspēlē sievietes kārti – rūpīgi izvēlas sari, labi izskatās, ļauj sevi saukt par Māti Indiju, un māte, kā zināms, sirsnīgi rūpējas par savējiem. Viņa sola izskaust badu, un tas Indijā izskan gandrīz kā skaists sapnis. Turklāt Gandija ne tikai solīja, bet sāka rīkoties – veicot reformas, dalot zemniekiem zemi. Vienkāršā tauta Māti Indiju dievina. Nākamajās vēlēšanās ar Gandiju priekšgalā pārliecinoši uzvar Indijas nacionālā kongresa partija. Tās sauklis ir vienkāršs, bet iedarbīgs: Indija ir Indira. Indira ir Indija.
Sandžajs
Premjerministre strādā otro pilnvaru laiku. Tomēr viss nenotiek tik gludi, kā politiķei gribētos. Daļa indiešu viņu joprojām mīl un dievina, bet daļa – aizvien vairāk sāk kritizēt pirmās personas rīcību un tās sekas, piemēram, atbalstu Pakistānas nemierniekiem, kas pāraug karā. Turklāt no kara zonas Indijā ieplūst vairāki miljoni bēgļu. Tie visi grib ēst, un tas ir papildu slogs nabadzības nomāktajai valstij.
Grūti pateikt, kurš ir tas brīdis, kad Gandija, cīnītāja par demokrātiju, pamazām kļūst par tās ierobežotāju.
Viņas kritiķi saka skarbāk – Gandija pārvēršas par diktatori, kā piemēru minot premjerministres pavēli izrēķināties ar neapmierinātajiem dzelzceļniekiem – tiek arestēti divdesmit tūkstoši streikotāju! Viņu apvaino iepriekšējo vēlēšanu rezultātu viltošanā, un lieta nonāk tiesā. Uzaicinājumu uz tiesas sēdi Gandija ignorē. Toties, mēģinot apturēt protestus valstī, premjerministre izdod pavēli par ārkārtas stāvokļa ieviešanu, ieskaitot preses cenzūru. Cietumos nonāk simtiem opozicionāru. Viņi norāda – Gandija bruģē ceļu savai dinastijai un varas pārņemšanai gatavo dēlu.
Šī ir kārtējā atkāpe no tradīcijām Gandijas dzīvē – par savu pēcteci viņa uzskata Sandžaju, jaunāko dēlu. Abus saista interese par politiku. Sandžajs ir ļoti mērķtiecīgs, ar milzu ambīcijām apveltīts cilvēks, kam vara ir kā atkarība. Jaunais politiķis prot aizraut un pārliecināt, viņš kaļ plānus, kas parasti gan neīstenojas. Kad Sandžajs nolemj dibināt autobūves kompāniju, viņš to tik veiksmīgi reklamē, ka savāc naudu tās izveidei.
Bet kompānija paliek uz papīra – netop pat ne viens auto! Kur palikusi nauda? Atbildi neviens neuzdrošinās prasīt.
Taču māte it kā neredz neveiksmes un turpina atbalstīt Sandžaju. Arī tad, kad pēc viņa ieceres valstī uzsāk dzimstības ierobežošanu… ar masu sterilizāciju. Lai izpildītu Sandžaja noteikto plānu, vīriešus var aizturēt pat uz ielas un aizvest uz šo procedūru. Kampaņas laikā sterilizēja divus miljonus!
Vai kāds brīnums, ka vēlēšanās Gandijas partija zaudēja. Ģimene nokrita no varas augstumiem un izbaudīja visu zaudējuma rūgtumu. Turklāt sākās nesmukas lietas – Gandijiem atņēma pases, liedzot iespēju izbraukt no valsts, viņus arī izsekoja. Opozīcija un kritiķi uzskatīja, ka 59 gadus vecās kundzes politiskā karjera ir beigusies. Kārtējā aplamā prognoze!
Pie varas nākušie pārcentās. Ziņa, ka arestēta Indira Gandija kā ugunsgrēks izplatās visā valstī, un tautas acīs bijusī premjerministre kļūst par cietēju, par varas vajātu sievieti gados, ko nežēlīgi un nepamatoti iemet cietumā! Jau nākamajā rītā Gandiju atbrīvo, bet ir par vēlu – notikusi brīnumaina pārvērtība, ļaudis atkal ir par Māti Indiju.
Nepaiet ilgs laiks, kad valdība demisionē, un atkal klāt jaunas vēlēšanas. Indira Gandija tajās uzvar, un 1980. gada 14. janvārī viņa nodod premjerministres zvērestu. Ceturto reizi! Ir noticis gandrīz neticamais – viņa ir atpakaļ un jūtas gandarīta. Taču prieks beidzas 23. jūnijā. Todien viņas mīļotais dēls Sandžajs kopā ar instruktoru ierasti iekāpj lidmašīnā un dodas kārtējā mācību lidojumā. Jau esot gaisā, lidmašīnas motors pārstāj darboties… Vai tikai tas nav atentāts? I
espējams, taču Gandija nolemj neizmeklēt traģēdiju. Viņa uzskata – notikušo par labu vērst nav iespējams un valsts miera un ļaužu saskaņas labad ir jāsamierinās. Toties māte dodas pie vecākā dēla un lūdz Radživu pamest pilota darbu Indijas nacionālajā aviokompānijā, lai ieņemtu brāļa vietu politikā.
Radživs
Jau kopš bērnības Gandiju vecākais dēls neinteresējas par politiku. Itin kā būtu nojautis, ka viņam no tās jāturas pa gabalu. Toties Radživs sapņo par debesīm un lidotāja darbu. Tomēr vispirms viņš piekāpjas dzimtas tradīcijai iegūt lielisku izglītību un dodas studēt uz Kembridžu. Tur viņš iemīlas studentē Sonjā Maino. Itālietē, kas atbraukusi no Turīnas apkārtnes.
Skaistule pat nenojauš, ka skrien uz randiņiem ar gandrīz kroņprinci – Indijas ietekmīgākās ģimenes mantinieku. Savukārt Radživs pārliecinās, ka meitene mīl viņu, bet ne izdevīgo partiju.
Abiem tā nav tikai studiju laiku aizraušanās. Radživs meiteni bildina. Var teikt, ka Indiras un Ferozes bērni seko vecāku pēdās, izvēloties «nepareizus» dzīvesbiedrus. Sandžajs apprec pensionēta sikhu virsnieka meitu, bet Radživs, atgriežoties no studijām, līdzi atved itāļu meiteni.
Ne vien Indira, arī Sonjas vecāki neslēpj, ka labprātāk redzētu, kā jaunieši izšķiras, nevis gatavotos kāzām. Tikmēr Sonja minisvārkus, kas gandrīz izraisījuši skandālu, nomaina pret skaistiem sari, apgūst valodu un tradīcijas, un drīz vien izskatās kā dzimusi indiete. Ar savu mīļo Radživu viņa strīdas galvenokārt viena iemesla pēc. Un tas ir – topošā vīramāte un viņas prasības. Kad Indira redz, ka dēla līgavu neizdosies aizbiedēt, viņa piekrīt laulībām. Vēl vairāk – gatavojoties ceremonijai, uzdāvina Sonjai to sari, ko vilkusi savā kāzu dienā.
Radživs ir pateicis stingri – nekāda politika! Viņš dara darbu, kas silda sirdi, – lido. Sonja stādā Deli modernās mākslas institūtā. Abi audzina dēlu un meitu. Māte respektē vecākā dēla izvēli. Viņai ir domubiedrs un pēctecis Sandžajs, kura sieva Maneka un dēls Varuns atbalsta politiķi. Bet tad pienāk diena, kad Sandžajs nositas… Acīmredzot Radživs nav tik stiprs, lai pateiktu nē mātei, kas viņu lūdz stāties brāļa vietā. Taču viņš ir simtprocentīgs Gandijs – balotējas vēlēšanās un pārliecinoši uzvar.
Izrādās, Radživam ir politiķim tik nepieciešamā harisma, iznesība un prasme pārliecināt.
Viņam ir idejas, vēlme strādāt un prasme ātri apgūt lietas. Taču viņa ceļu politikā atkārtoti bruģē nāve. Māti nogalina atentātā, un Radživs Gandijs kļūst par viņas pēcteci – uzņemas valdības vadīšanu. Jau trešais Gandijs – Indijas premjerministrs. Viņa vadībā partija spoži uzvar vēlēšanās, un Radživs Gandijs turpina premjerministra darbu. Viņš sola vērsties pret korupciju, vēlas modernizēt valsti, piesaistot ārvalstu investīcijas. Tieši šī solījuma īstenošana kļūst par klupšanas akmeni – Radživu vaino kukuļu saņemšanā no ārzemju uzņēmējiem, kuri vēlas Indijā uzsākt izdevīgu biznesu. Ar to pietiek, lai nākamajās vēlēšanās Radživa pārstāvētā partija zaudētu un Gandijam nāktos atstāt ierasto valsts vadītāja kabinetu. Ja Radživs tobrīd būtu nolēmis pielikt savai politiskajai karjerai punktu, iespējams, šim stāstam būtu pilnīgi cits turpinājums.
Taču viņš jau ir kļuvis par politiķi, kas nespēj zaudēt. Viņš nolemj cīnīties par atgriešanos. Ja mātei tas izdevās, kāpēc lai viņš atpaliktu?
Kaut gan ģimenes locekļi atceras, kā Radživs izmetis, ka arī viņu noteikti nogalinās. Varbūt tieši tāpēc, apzinoties nenovēršamo, viņš nolēma riskēt? Radživam ir tikai 46 gadi, kad priekšvēlēšanu mītiņā pie viņa pienāk jauna, trausla meitene baltā sari ar sandala ziedu vītni rokās. Godbijīgi paklanījusies politiķim, viņa iedarbina spridzekli, kurš sarauj gabalos gan viņu, gan Radživu Gandiju. Kāpēc gan, ja tobrīd viņš nav pie varas? Tā ir atriebība par to, ka savulaik Gandija valdība nosūtīja miera uzturēšanas spēkus uz Šrilanku, lai izbeigtu konfliktu ar separātiskā Tamila tīģeru grupējuma kaujiniekiem. Tamila tīģeri to nav aizmirsuši… Pēc vairākiem gadiem notiesās 28 cilvēkus, kas iesaistīti atentāta plānošanā un izpildē.
Sonja, Rahuls un Prijanka
Sonja ir šokā. Pie vīra bēru sārta, ko nākas aizdegt dēlam Rahulam, viņa stāv, iekrampējusies meitas rokā. Tuvinieki ir pārliecināti – atraitne ar bērniem pārcelsies uz dzīvi savā dzimtenē. Lai kā viņa ir iedzīvojusies Indijā, Sonjai allaž klusāk un skaļāk pārmests – tu neesi indiete, tu esi ārzemniece! Viņa pārsteidz visus, paziņojot – Radživa piemiņai es viņa bērnus izaudzināšu Indijā! Sešus gadus jaunā sieviete gandrīz vai neiziet no mājas.
Un tad notiek brīnumaina pārvērtība – Sonja ne vien atgriežas sabiedrībā, bet aktīvi iesaistās politikā. Viņa, kas savulaik vīram esot draudējusi ar šķiršanos, ja viņš pakļausies mātei un iesaistīsies politikā, kura pat esot kliegusi – labāk lai mani bērni uz ielas ubago, nekā tu kļūsti par politiķi! Savu izvēli pamato kodolīgi: «Ģimenes, kurai es piederu, stingra pārliecība un tradīcija ir savas personiskās intereses pakārtot pienākumam.»
Sonju ievēl par partijas vadītāju, un viņai pat ir iespēja kļūt par premjerministri. Sonja atsakās, bet, kā trāpīgi izteicies kāds partijas biedrs, – viņa ir kā valdniece, kas ieceļ reģentu. Ne velti Sonju Gandiju jau mēdz salīdzināt ar vīramāti. Viņai ir dzelzs tvēriens, prasme dod populistiskus solījumus un lieliska piemērota mirkļa izjūta. Partijā viss notiek pēc Sonjas diktāta.
Mātes ēnā palicis dēls Rahuls. Pēc ekspertu vērtējuma, viņam nepiemīt Gandiju ģimenei raksturīgās īpašības, kas nepieciešamas veiksmīgam politiķim. Iespējams, kundze, kā partijā aizmuguriski dēvē Sonju, to lieliski apzinās. Tāpēc laikā, kad radās izdevība Rahulam turpināt dzimtas tradīciju un pretendēt uz premjerministra amatu, viņa paziņoja – mēs nolēmām to nedarīt, un šo lēmumu nemainīsim! Kaut viņas runu brīžiem pārtrauca saucieni – Rahulu par premjerministru!
Toties patiesā dzimtas pēctece esot Rahula māsa Prijanka. Parlamenta deputāte aizvien pievērš sev uzmanību. Viņa divreiz svinēja kāzas ar dārglietu eksporta biroja īpašnieku Robertu Vadru – pirmo reizi katoļu baznīcā, un, kad par to izcēlās skandāls, otro reizi – pēc hinduistu tradīcijām.
Viņa ir divu bērnu māte un tik drosmīga, ka reizēm atļaujas uz parlamenta sēdi ierasties ne tradicionālajā sari, bet gan melnās biksēs un sniegbaltā blūzītē.
Viņai ir ass prāts un reakcija, daudzi Prijankā saskata atdzimstam lielisko vecmāmiņu un brīnās – kāpēc jauno sievieti tur ēnā? Kaut Prijanka iet savu ceļu. Arī tad, kad ieradās cietumā pie sievietes, kura, notiesāta par piedalīšanos viņas tēva slepkavībā, bija pieteikusi badastreiku, cerot uz ātrāku atbrīvošanu. Kad žurnālisti brīnījās par Prijankas rīcību, viņa atbildēja: «Es neticu naidam un vardarbībai. Šī tikšanās bija mans mēģinājums samierināties ar tēva nāvi.»
