Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man prātā stāsts par balto kažociņu. Astoņdesmito gadu pieticīgajos Latgales laukos taupīga sieva sakrāj naudu ziemas zābakiem. Aizbrauc uz Rēzekni, bet tur – veikala skatlogā balts mākslīgās ādas kažoks. Mīksts kā tikko slaukta piena putas un balts kā kaķa priekšautiņš. Jēziņ, cik ļoti viņai sagribas kažociņu! Uzmēra. Protams, der kā uzliets, tāpēc atdod par balto kažociņu visu zābaku naudu. Ne tikai atceļā autobusā, bet jau pirkšanas brīdī viņa domā – kur, nu kur es vilkšu baltu kažoku? Kāda smalka pilsētniece uzcirstu pāris reižu gadā uz teātri, bet kur man iet? Uz divus kilometrus attālo veikalu sprīdi no Krievijas pierobežas? Uz kolhoza bērniem rīkotu eglīti? Pēc ķēma!
Mājās atbraukusi, viņa balto kažociņu nevienam mājiniekam neparāda, klusi noslēpj istabaugšā un tā arī nekad neuzvelk.
Tas tur sapelē un pēc gadiem švirkstēdams sadeg ugunskurā kopā ar nopļautajiem kartupeļu lakstiem. Cerams, naudas dievs pamana un pieņem kā dāsnu ziedojumu.
Arī tev noteikti bijis kāds neprātīgs un nevajadzīgs pirkums, bet cerams – tas bija gadījums, nevis sistēma. Toties noteikti zini cilvēkus, kas, tavuprāt, pārtērējas acīmredzami aplami un regulāri. Annas ģimene dzīvo no rokas mutē un saņem pārtikas pakas, bet Valentīndienā viņa feisbukā ievieto bildi ar vīra dāvanu – 50 sarkanas rozes. Aivars atkal aizņemas no kolēģiem 15 eiro, laikā atdot nevar, taču lepojas ar jauno telefonu, kas maksā vairāk nekā tūkstoš eiro. Bērnudārza sapulcē Anita, kuras vienīgie ienākumi ir uzturlīdzekļi un knapais bezdarbnieces pabalsts, uzstāj, ka bērnudārza audzinātājas dāvanai jāsamet nevis pa pieciem, bet 20 eiro, turklāt Lieldienu galdā viņai bija rasols nevis ar ierasto desu, bet garnelēm. Skatieties un brīnieties – Anita var atļauties! Ilūzija. Garneļu ilūzija.
Pērk ar jūtām, nevis naudu
Mārketingā bieži izmanto VALs modeli, kas runā par vērtībām, attieksmi un dzīvesstilu. Virzot preču pārdošanu, patērētāju vērtību segmentēšanā izdala atšķirīgas grupas. Lielākā ir Vairākums – cilvēki, kas ikdienišķās rūpēs un atbildībā par ģimenes labklājību labprāt izvēlas zināmus, pārbaudītus zīmolus, nemīl eksperimentēt vai meklēt ko jaunu, ja ir apmierināti ar esošo. Tikmēr citu grupu, Pētniekus, virza atklāšanas prieks un izaicinājumi, savukārt Veiksminieki, kas nopelnījuši un grib saglabāt savu kapitālu, izvēlas prestižus zīmolus un labas kvalitātes lietas. Un tad vēl ir Iestrēgušie, kas dzīvo šodienai, neplānojot dzīvi, Nostalģiskie, kas laika gaitā izveidojuši savus pieņēmumus un vērtību sistēmu, un Censoņi – cilvēki, kam ļoti svarīgs ir statuss, materiālās vērtības un citu viedoklis par viņiem. Viņi bieži un labprāt pērk jaunas lietas, turklāt nereti to dizains un noformējums ir svarīgāks par saturu. Censoņi ļoti daudz domā par savu tēlu, izskatu, alkst būt pievilcīgi, ir ārišķīgi un mēdz neapdomīgi iepirkties mirkļa iespaidā. Patērētāju kultūras negatīvie aspekti viņus neinteresē, jo svarīgāk ir izdabāt savām vēlmēm.
Tātad – izvēli nopirkt kādu lietu nosaka nevis maka biezums, bet vērtības, attieksme un dzīvesstils. Ne velti reklāmas saukļos tiek spēlēts uz jūtām, pieklauvējot pie tām vērtību durtiņām, kuras virinās visbiežāk. Vienus un tos pašus kartupeļus Solists tirgū var nopirkt gan Anita ar 500 eiro algu, gan Sanita, kas mēnesī nopelna 5000 eiro. Tieši tāpat jaunākā modeļa iPhone var nopirkt gan viena, gan otra. Ja grib.
Kaut kā pietrūcis
Tā ir liela māka – dzīvot labāko iespējamo dzīvi par tiem līdzekļiem, kas tev ir, atrodot savu vietu starp divām galējībām – nebeidzamu dzīves baudīšanu un askētismu. Ir cilvēki, kas mēdz iztērēt daudz vairāk, nekā nopelna, un ir cilvēki, kas neprot tērēt, – strādā, pelna naudu un krāj nebaltai dienai, bet staigā vienā kleitā tik ilgi, kamēr tā saveļas bumbuļos un elkoņos izdilst caurumi, un pārtiek no garlaicīgas zupas un lētākās maizes.
«Cilvēkiem, kas sistemātiski iztērē vairāk, nekā var atļauties, ļoti iespējams, savulaik kaut kā trūcis vai joprojām trūkst, un ne vienmēr tā ir tikai nauda,» uzskata konsultatīvā psiholoģe Kaija Gulbe. «Bieži nesamērīgie tēriņi ir sekas bērnības pieredzei – naudas trūkums komplektā ar patiesas vecāku mīlestības deficītu. Pieaugušā vecumā šie cilvēki nespēj atteikties no savām vēlmēm, neprot paciesties un pagaidīt. Viņiem šķiet – man jau tāpat no tik daudz kā bijis jāatsakās, un to, ko nedabūšu tagad, varu nedabūt nekad. Tāpēc kārotais jāpērk uzreiz – lai arī par pēdējo naudu vai ņemot ātro kredītu.
Vēlme nopirkt kaut ko nesamērīgi dārgu ir ātrā laime, tāds pirkums dod ļoti labu sajūtu: es gribēju un dabūju – redziet, es varu, man ir!
Tas ir stāsts par vēlmi sev un citiem pierādīt savu statusu.»
Cilvēks, kas jūtas naudas vai mīlestības izsalcis, citus nereti vērtē pēc ārējām lietām, prātā uzbur ilūziju par laimi un mēģina to atkārtot. «Atceros kādu sievieti, kura bērnībā bija dzīvojusi ļoti lielā trūkumā un postā, pat mitinājusies šķūnī pie žurkām. Ikdienā viņa dzīvoja ļoti pieticīgi, jo bija aizņēmusies lielu naudu greznām kāzām un ilgus gadus maksāja parādu – viņai vajadzēja, lai ir uzreiz un krāšņi,» stāsta psiholoģe.
Izrauties no ienākumiem neatbilstošu lietu pirkšanas ir ļoti grūti, jo stāsts nav par naudu, bet vērtībām. «Jāmācās atlikt un paciesties, pamazām pārbīdot robežas, lai sabalansētu savas vēlmes ar finansiālajām iespējām.
Ir labs teiciens pirms sēšanās pie galda: «Veseli ēduši – ar gausu un sātu!» Tas nozīmē – darīt lēnām, lai gandarījums būtu lielāks,» uzsver Kaija Gulbe.
Nedzīvot pagātnē
Kad bērni kļuvuši par pieaugušajiem, viņiem jātiek galā ar sajūtu, ka bērnībā bija tik ļoti apdalīti, – varbūt vecākiem nebija, ko dot, bet varbūt viņi neprata dot.
Lielākā daļa vecāku agri vai vēlu piedzīvo brīdi, kad bērns raud vai kliedz: «Visiem citiem viss ir labāks – botas, jakas, telefons un austiņas, man vienīgajam nekā laba nav!» Mammai šādā brīdī ir divas izvēles: vai nu mīļā miera labad kāroto lietu nopirkt, kaut vai aizņemoties, vai arī izturēt bērna spiedienu. «Ja vari to atļauties – pērc, bet izdot pēdējo naudu vai aizņemties, lai nopirktu saviem ienākumiem neatbilstošu lietu, tas neko nedos ne bērnam, ne vecākiem. Jā, ļoti iespējams, ka bērns, nedabūjis kāroto, cels spuras gaisā, tomēr ir vērts iemācīt bērnam paciesties un atlikt baudu. Vai izmantot šo situāciju, lai ar mīlestību iemācītu bērnam sakrāt naudu vēlamajai lietai,» saka Kaija Gulbe.
Reizēm vecākie bērni pārmet mammai un tētim, ka viņiem jau nu gan bērnībā nepirka tādas mantas un drēbes kā tagad mazajam brālim vai māsai. Bet dzīve mainās, un, ja mainās finansiālās iespējas, nav jāstāv uz vietas un jādzīvo pagātnē – toreiz mums bija tā, bet tagad ir citādi.
Un vēl kas – vecākiem, kuri savus bērnus audzinājuši pieticīgos apstākļos, iespējams, ir grūti pieņemt, ka viņu nu jau pieaugušajiem bērniem ir pavisam citāda dzīve un daudz labāki materiālie apstākļi. Un tas, kas vecākiem varbūt liekas šķiešanās ar naudu, viņiem ir gluži normāla ikdiena. Ja viņi var atļauties ēst garneļu rasolu, tad lai ēd garneļu rasolu – pārmetumiem te nav vietas.
Viedoklis
Otra cilvēka sapnis ir jāciena
Rudīte Krūmiņa
ģimenes tiesību eksperte, 20 gadus vadījusi Balvu bāriņtiesu:
«Savulaik Ziemassvētkos man bija jāiejūtas rūķa lomā un jāapbraukā ģimenes. Spilgti atceros kādu ciemošanos. Būdiņa kā raganas mājiņa uz vistas kājiņas, viss sašķiebies un sagriezies. Pie šķūņa piesieti divi kaķa lieluma suņi pamatīgās ķēdēs, bet pagalma priekšplānā – milzīgs satelītšķīvis. Istabā nabadzība un nekārtība briesmīga, bērni melnām mutēm, bet kopā ar tēti skatās milzīgu, milzīgu televizoru – pa visu sienu! Protams, tas bija nopirkts kredītā… Gan toreiz, gan citās mājās, ieraugot ko līdzīgu, sev vienmēr atgādināju: tu nedrīksti noniecināt un ar necieņu izturēties pret otra cilvēka sapni.
Man ir tiesības prasīt, lai istabā kārtība, lai bērniem ir ko ēst un vilkt mugurā, bet man nav tiesību pārmest, ka cilvēks nopircis tādu televizoru, kādu viņš grib, – tā ir viņa nauda un viņa izpratne, kā to iztērēt.
Ar sapņiem nevar mērīties – man nevajag tādu televizoru, bet viņš nesaprastu, kā es varu tērēt naudu, piemēram, teātra biļetei.
Neviens no malas nevar iemācīt otram citādi dzīvot vai rīkoties ar naudu. Ko mainīt varētu tikai tad, ja cilvēkam pašam sāktu likties, ka kaut kas nav labi, un viņš meklētu padomu. Nav jēgas kaunināt un audzināt vecākus, bet par bērniem gan vajadzētu padomāt – par to, kā viņiem parādīt iespējas un iemācīt, ka ne viss mērāms tikai naudā. Pašlaik esmu vēstures un sociālo zinību skolotāja pamatskolā, mācu arī par naudas lietām un redzu, cik atšķirīgi ir bērni – cits acīmredzami pamanījis, ka mājās ir ienākumi, izdevumi un iekrājumi, citam tas viss ir kaut kas pilnīgi svešs. Reiz kāda meitene rakstīja, ka viņa nākotnē grib būt prostitūta, jo tā var nopelnīt daudz naudas un pirkt skaistas lietas. Pārrunāju ar meiteni viņas izvēli, stāstīju par ēnas pusēm, un meitene atzinās – tas viņai neesot ienācis prātā.
Bērni atkārto ģimenē redzēto un mācīto. Ja bērnam paveicas un viņš satiek cilvēku, kurš viņam ir autoritāte un parāda citādu dzīvi, – ļoti labi.»
Dievam netīk, ka nabagi trako
Elmārs Pļaviņš
baptistu mācītājs:
«Kaut ko pērkot, cilvēks izjūt laimi – sajūtas vērtīgāks, atzītāks un vajadzīgāks, nedomājot par sekām. Neprātīga naudas tērēšana slēpj bērnības traumas un nepiepildītus sapņus.
Tā ir liela laime – būt pateicīgam par to, kas tev ir. Naudas vienmēr kādam būs vairāk, kādam mazāk, bet stāsts ir par to, uz ko cilvēks liek savu cerību un ticību. Teicienā «Dievam netīk, ka nabagi trako» ir daudz dziļāka jēga nekā tikai atgādinājums, ka nevajag pirkt to, ko nevari atļauties. Nesamērīgi dārgu lietu pirkšana iet roku rokā ar skaudību, aprunāšanu, neiecietību – normālu grēcīga cilvēka stāvokli. Nepiekrītu, ka redzēt var tikai materiālās lietas, bet garīgās ne. To, ka cilvēks ir ar dzīvi apmierināts un laimīgs, var nolasīt viņa sejā, vārdos, attieksmē un dzīvesveidā.
Dažkārt man nākas konsultēt cilvēkus, kas nopirkuši kaut ko pārāk dārgu vai nevajadzīgu. Pirmais, ko iesaku, – atdāvini kādam! Reakcija uz šo joku parasti ir interesanta, cilvēks taisa lielas acis: Elmār, tu ko, es jau tā pārtērējos, un vēl kādam atdot, nu nē! Svētajos rakstos ir padoms – pirms cel torni, aprēķini, vai varēsi to uzcelt. Ja esi kļūdījies, piedod sev, ej tālāk un dari visu, lai šo kļūdu vairs nepieļautu. Citreiz pirms pirkšanas nogaidi, pārdomā un kādam, kas nedzied tev līdzi, apjautājies, kā rīkoties, – vai tiešām pirkt.
Patērētāju kultūra dara savu, un te līdz tikai viens ieteikums: mainīt savu fokusu no lietām uz cilvēkiem.
Turpini būt devīgs ar savu mazumiņu, un Dievs dos vairāk, nekā vari iedomāties.»
