Otrdien dziesminieks Kaspars Dimiters Pokrova kapos sarīkoja savas grāmatas atklāšanu, uz kuru bija ieradies krietns pulks mākslinieka atbalstītāju.
Kopš kara sākuma Ukrainā Dimiteram viņa uzskatu dēļ uzstāšanās iespējas Latvijā izpaliek, un tāpēc šāds formāts šobrīd dziesminiekam ir vispieejamākais. Stāvot pie savas mātes aktrises Vijas Artmanes kapa, Dimiters teica runu krievu valodā, lasīja fragmentus no sava jaunā uzdevuma un ar jaušamu akcentu dziedāja dziesmas krievu valodā. Grāmatnīcās gan Dimitera sacerējumus krievu valodā nevarēšot nopirkt. Taču par ziedojumiem grāmatu varēšot dabūt no paša autora.
Šo notikumu video iemūžinājis bijušais TV raidījumu vadītājs Edgars Zveja, kurš plašāku atspoguļojumu saviem sekotājiem solīja parādīt slēgtā kanālā: «Jo mūsdienās ir dīvaini noskatītos uz to – ja kāds runā krieviski, tad tas jau skaitās neforši un nepareizi. Kaut gan man – nu jau vecās paaudzes pārstāvim – tas neliekas dīvaini.»
Savus fanus kapos Dimiters uzrunāja tikai krievu valodā, un viņam tam ir nopietns pamatojums. «Ar jūsu milzīgo atbalstu es kopš 2022. gada 8. jūlija esmu izdevis sešus krievu albumus,» sacīja Artmanes dēls. Tieši todien pie viņa esot atlidojusi pirmā dziesma krievu valodā.
«Es negrasījos rakstīt un dziedāt krievu valodā, bet pirms tam es biju slimnīcā un vēl mēnesi pēc tam atguvu spēkus.
Un katru dienu rakstīju dzeju – gluži kā dienasgrāmatu – tieši tāpat, kā to darītu latviešu valodā. Pats nedomāju, ka tā būs – pamodos, un man pēkšņi bija krieva dvēsele,» klāstīja viņš, un sanākušie sparīgi aplaudēja.
«Visus šos albumus un grāmatu es prezentēju šajā kapsētā – kā pateicību un dāvanu manai mātei Vijai Elizabetei Artmanei par viņas radošo mantojumu. 2010. gadā baltkrievu uzņēmējs Andrejs Pavlovičs uzlika šeit pieminekli – Mūžības skatuvi. Un šī skatuve izrādījās vienīgā Latvijā, kur man ļauts parādīt savus albumus un grāmatu. (..) Skatuves Latvijā ir vairākas, bet Mūžības skatuve – tikai viena. Unikāls gadījums – tam, kurš rada draudzības, miera, mīlestības un līdzcietības vārdā, uzstāties pienākas nevis kultūras pilīs un klubos, bet kapsētā.
Lielas skatuves, arēnas un pilis šodien Latvijā ir atvērtas tikai tiem, kas atbalsta, ka nojauc pieminekļus, kas celti tiem, kas uzvarēja nacismu
un izbeidza ebreju holokaustu. (..) Tiem, kas iestājas par krievu valodas un kultūras aizliegšanu,» kaismīgi klāstīja Dimiters.
«Man sieva bieži aizliedz runāt, jo es pats to saprot – mani ievelk pļāpāšanā. Un tāpēc es nolēmu, ka tikai dziedāšu un atbildēšu dzejā. Kā redzat – nesanāk,» atzinās Dimiters un solījās arī turpmāk rīkoties tikai pēc savas sirdsapziņas.