Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lika pamatus brīvas Latvijas prokuratūrai
Uz atvadu ceremoniju baznīcā bija ieradušies daudzi Jāņa Skrastiņa laikabiedri, domubiedri, arī ļaudis, ar kuriem darba dēļ neatkarīgās Latvijas prokuratūras izveidotājs sava mūža laikā bija dažādās barikāžu pusēs. Pēdējā gaitā Skrastiņu pavadīja gan prokuratūras cilvēki, gan ekspremjers Andris Šķēle, bijušais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers, bijušas Pareksa bankas šefs Valērijs Kargins, bijušais ģenerālprokurora vietnieks Oļģerts Šabansks un daudzi citi.
Cēsu rajona Liepas ciemā dzimušais Jānis Skrastiņš šo pasauli pameta 71 gada vecumā. Viņš visu mūžu veltīja jurisprudencei. Ar sarkano diplomu beidza Latvijas Valsts Universitātes Juridisko fakultāti, sākumā kļuva par Preiļu prokuratūras izmeklētāju, tad strādāja Jelgavā, bet no 1979. gada bija saistīts ar Rīgu. Sācis ar LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja amatu, pirms pašas Latvijas neatkarības atgūšanas viņš kļuva par LPSR Ģenerālprokurora vietnieku un Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieku.
Kad Latvija atguva neatkarību, Jānis iesaistījās mūsu valsts prokuratūras izveidē un kļuva par pirmo atjaunotās Latvijas ģenerālprokuroru.
Citi lasa
Augstajā amatā viņš tika ievēlēts arī pēc septiņu gadu ilgā pilnvaru termiņa beigām, bet otro termiņu tā arī nenostrādāja līdz galam, jo saistībā ar Latvenergo trīs miljonu lietu un pedofilijas lietu, izjūtot pārāk lielu politisko spiedienu, uzrakstīja atlūgumu.
Pēcāk viņa vārds saistāms ar nu jau likvidēto Pareksa banku, kur dažādos amatos Skrastiņš nostrādāja teju astoņus šā gadsimta pirmos gadus. Pēcāk bijušā ģenerālprokurora vārds no ziņu lentēm pazuda. Viņš vadīja mierīgu pensionāra dzīvi, pārsvarā uzturoties savā vasarnīcā Jūrmalā, kurp devās ar vilcienu. Vēl pirms dažiem mēnešiem PDz viņu sastapa Rīgas Centrālās stacijas lielveikalā, iegādājoties pārtiku vakariņām. Viņš bija možs, un nevarēja manīt, ka viņam būtu kādas veselības problēmas.
Par nāves iemeslu PDz aptaujātie Jāņa cīņubiedri teic – vismaz pēdējā laikā viņš nav sūdzējies par veselības problēmām, bet, ja arī tādas bijušas, Jānis nestāstītu. Viņš aizgājis pēkšņi. Kļuvis slikti. Saukta ātrā medicīniskā palīdzība, bet liktenis bija lēmis, ka Jānim viena no šīs vasaras karstākajām dienām izrādījās pēdējā.
Pēdējos gados dzīvoja noslēgti
Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, atminoties Jāni, PDz saka – pēdējos gados bijušais ģenerālprokurors vadījis noslēgtu dzīvesveidu. «Atminos, ka pirmo interviju ar Jāni veidoja ilggadējā prokuratūras preses sekretāre Dzintra Šubrovska.
Viņa jau toreiz bija ļoti precīzi Jāni portretējusi – viņam tiešām bija īsts latviešu zemnieka pamatīgums. Viņš bija darbaholiķis, stratēģiski domājošs un ārkārtīgi atbildīgs.
Man nav daudz autoritāšu, bet Jānis bija viena no četrām piecām, kas mani ir mācījuši. Daudz pateicības esmu viņam par to parādā. Kad sāku strādāt prokuratūrā, Jānis bija tikko nozīmēts par svarīgu lietu izmeklētāju. Tāpēc varu viņu uzskatīt gan par kolēģi, gan cīņu biedru. Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū bijām tie, kas sāka darbu pie pirmās lietas par organizēto noziedzību Latvijas PSR. Jo līdz tam jau valdīja uzskats, ka tādas organizētās noziedzības Padomju Savienībā nemaz nav,» atceras Aivars.
Par Jāni Juristu biedrības prezidents saka – viņš neatkarīgās Latvijas laikā bija viena no četrām amatpersonām, kurām valdošā politiskā kliķe nodarījusi pāri. «Bijušie Satversmes tiesas priekšsēdētāji Aivars Endziņš un Gunārs Kūtris, Valsts kontroliere Inguna Sudraba un ģenerālprokurors Skrastiņš… Tā ir viena no Latvijas traģēdijām, ka zinošus cilvēkus, kuri ir ko paveikuši, izmet no aprites un atstāj būtībā uz ielas. Jāni piesaistīja Parex banka, bet citādi viņa zināšanas vairs nevienam nebija vajadzīgas. Jānis to smagi pārdzīvoja,» uzsver Borovkovs.
Pēdējo reizi viņš Jāni saticis vēl pirms pandēmijas. «Pēc prokuratūras viņš aizgāja prom no visa publiskā. Bija sajūta, ka it kā tiek vainots kaut kur. Ka nav īsti līdz galam un pareizi izdarījis… Tās mieles Jānim bija stipras, jūtot, ka ir izstumts no izmeklēšanas vides. Nepelnīti izstumts. Vismaz man tā šķiet. Mēs nejauši satikāmies Jūrmalā. Braucu garām, ieraudzīju viņu, apstājos. Turpat uz ielas nopļāpājām stundas divas. Par visu un būtībā par neko. Pēc tam vēl e-pastā sarakstījāmies par juridiskām lietām, grasījāmies, kad situācija normalizēsies, tikties klātienē… Bet kaut kā nesanāca, nepaspējām.»
Daudziem paliks gaišā atmiņā
Sirsnīgus vārdus Jānim sociālajos tīklos izteikuši daudzi amata brāļi un māsas. Arī viens no bijušā ģenerālprokurora mūžīgajiem oponentiem advokāts Egons Rusanovs.
«Ar Jāni Skrastiņu es iepazinos gandrīz pirms 40 gadiem, kad pēc Juridiskās fakultātes 3. kursa pabeigšanas biju praksē Rīgas pilsētas Kirova rajona prokuratūrā. Viņš toreiz kā LPSR prokuratūras sevišķi svarīgi lietu izmeklētājs veica bēdīgi slavenā slepkavas Staņislava Rogoļeva lietas izmeklēšanu. Jānis toreiz palūdza man kā pieaicinātajam piedalīties maniaka liecību pārbaudē uz vietas.
Tādu, kādu viņu iepazinu toreiz, – nosvērtu, laipnu, gudru un tajā pašā laikā neparasti cilvēcisku, – es sastapu arī pēdējo reizi pirms vairākiem gadiem, kad pie glāzes laba konjaka mēģinājām rekonstruēt Kriminālprocesa likuma tapšanas vēsturi.
Mēs nebijām draugi. Mums bija arī domstarpības… Taču tagad man ir prieks, ka mēs pēdējā tikšanās reizē šķīrāmies kā draugi, izrunājot arī līdz tam neizrunāto…
Vienā teikumā nemaz nav iespējams aprakstīt šo labestīgo cilvēku ar viņa vienlaikus nesalaužamo gribu un ticību taisnīgumam. Nav arī nemaz iespējams izteikt tās skumjas un nožēlu, ka no mums ir atvadījies vēl viens godīgs, patiess un diemžēl līdz galam nenovērtēts Latvijas patriots.
Jāni, tici, ka tu daudziem paliksi gaišā atmiņā! Tici, ka tevi daudzi bieži un silti pieminēs savās domās un vārdos! Dusi mierā!» atvadu vārdus pauda Egons Rusanovs.
