FOTO: Ar aplausiem atvadās no leģendārā aktiera Gunāra Placēna. Sieva atklāj, kāda bija viņa dzīves izskaņa

«Nav nekā labāka, ja zālē dzirdu smieklus,» tā par savu darbu mēdza teikt Gunārs Placēns, kurš daudziem uz mūžu paliks atmiņā kā lieliskais Šveiks. Arī kolēģi viņu allaž atcerēsies kā dzīvespriecīgu un omulīgu cilvēku, taču šodien teātrī bija skumja diena – viņi uz mūžu atvadījās no Gunāra. Placēnam bija gara un piepildīta dzīve. Mūžībā viņš devās 97 gadu vecumā  30. novembra rītā.

Citi lasa

Ziņu aģentūra LETA

Satiksmes negadījumi

VIDEO: Traģiski avarē skolēnu mikroautobuss; bojā gājusi diriģente, trīs bērni ievietoti slimnīcā

Santa.lv

Slavenību bērni

Andra Keiša meita Magdalēna spēlēs galveno lomu filmā. Tas būs īpašs stāsts

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Dzīves pēdējā cēlienā Gunāram līdzās bija viņa mīļā sieva Ruta Bāgante. «Mēs nodzīvojām kopā 28 gadus. Protams, ir gājis visādi, bet par Gunāru nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Viņš bija taktisks, saprotošs un smalkjūtīgs,» par savu talantīgo vīru žurnālam Privātā Dzīve sacīja Ruta.

«Mūsu nebaltās dienas sākās pagājušajā vasarā, kad vīrs nelaimīgi nokrita un salauza gūžu.

Par laimi, man izdevās viņu uzstutēt atpakaļ uz kājām,» atklāja viņa.

31. augustā aktieris savā vasarnīcā Skultē skaisti nosvinēja 97. gadu dzimšanas dienu, taču rudenī, kad atgriezās Rīgā, viņa enerģija sāka apdzist. «Pēdējā mēnesī sākās strauja lejupslīde. Gunāram iestājās liela apātija un zuda par daudz ko interese,» atminējās aktiera sieva. Vēl dienu pirms Spēlmaņu nakts ceremonijas viņš plānoja skatīties TV tiešraidi, lai redzētu, kā viņa kolēģes Ilze Vazdika un Lidija Pupure saņem balvas par mūža ieguldījumu. Taču sestdienas rītā Gunārs vairs nevarēja parunāt…

Placēns tika aizvests uz Paula Stradiņa Klīnisko universitāti un pēdējo dzīves nedēļu pavadīja  Intensīvās terapijas nodaļā.

«Gunārs ar savu garo mūžu, enerģiju un vitalitāti, bija nopelnījis to, ka viņam nebija ilgi jāmokās.

Es pie viņa aizgāju 29. novembra vakarā. Tā bija mūsu pēdējā saruna. Gunārs nerunāja un netaisīja vaļā acis. Turot vīra roku, lūdzu, lai viņš piedod manus grēkus. Es daudz runājos ar viņu. Pēc šīs tikšanās jutos vieglāk, jo kaut arī Gunārs nerunāja, jutu, ka viņš mani sadzirdēja. Sestdien no rīta man piezvanīja no slimnīcas ar bezgala skumjām vēstīm…» tā Ruta.