Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Rihards Rudāks
Rihards Rudāks (dzimis 1943. gada 19. augustā), ko kolēģi sauc vienkārši par Riču, ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965. gada. Rihards ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Šīs īpašības pilnā mērā raksturīgas arī aktierim Rihardam Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs.
Tieši to īpaši kopa Oļģerts Kroders, kura izrādēs R.Rudāks ir nospēlējis savas nozīmīgākās lomas, iedzīvinot režisoram ārkārtīgi būtisko tēmu – jebkādas varmācības noliegumu.
Sākot jau ar Krustiņu R.Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” (1970), kas pierādīja, cik augsts ir viņa iespēju līmenis, Rudāks spēlējis gandrīz visos nozīmīgajos Krodera iemīļoto dramaturgu Viljama Šekspīra un Antona Čehova iestudējumos. Viņš ir galvenais varonis pirmajā leģendārajā Krodera „Hamleta” uzvedumā (1972), Tuzenbahs „Trīs māsās” (1974). Režisoram atgriežoties uz palikšanu Valmieras teātrī, Rudāks nospēlē arī titullomas „Tēvocī Vaņā” (2003) un „Karalī Līrā” (2006), Poloniju „Hamletā” (2008) un Firsu „Ķiršu dārzā” (2009). Kroders ielicis R.Rudāka meistarībai nenonēsājamu pamatu.
Citi lasa
Riča spēja dziļi rakt, kļūt ne tikai par lomas, bet visas izrādes līdzautoru, noderējusi visos laikos un visdažādākajiem režisoriem. Māras Ķimeles režijā tapuši varoņi, kas meklē pamatu izdzīvošanai padomju garīgā bezgaisa telpā – Juris G. Priedes „Zilajā” (1976), Petručo Šekspīra „Spītnieces savaldīšanā” (1977), Noliņš Blaumaņa „Indrānos” (1978). Valentīna Maculēviča vadībā viņš iemieso nevaroni, fanātisma robežu pārkāpušo komunistu Bērtulsonu P. Putniņa lugā „Uzticības saldā nasta” (1982), ko ministrijas ierēdņi tā arī neļauj izrādīt, un pamazām par kungu topošo sulaini Jašu „Ķiršu dārzā”(1986).
Mihails Gruzdovs savos iestudējumos izmantoja Rudāka spēju visparastāko kustību pārvērst par metaforu, brīvi dzīvoties sarežģītā filozofiskā darbā. Feliksa Deiča iestudētajās Čehova lugās Rudāka varoņi ir tie, kas cenšas turēt taisnu muguru, kamēr vien spēki to ļauj, – kā Šabeļskis „Ivanovā” (1997), Čebutikins izrādē „Trīs māsas. Versija” (2007), Orlovskis „Mežainī” (2012).
Riču mīl jaunie režisori, jo Riharda Rudāka iesaistīšanās ansamblī garantē pilnīgu atdevi un uzticību režisoru mēģinājumiem pārvērst savas režijas eksplikācijas praksē.
Ričs klausās, dažreiz izdara ātrāk vai vēlāk, bet savstarpējos režisora-aktiera dueļos viņš nekad nenoliedz sev nepieņemamo, mēģinot Krodera garā atrast tam attaisnojumu un noticēt.
Pats aizkustinošākais ir tas, ka Rudāku par savējo pieņem jaunie režisori, reizē no viņa mācīdamies kā no meistara. Tāpēc viņš ir bijis klāt gan Viestura Meikšāna, Elmāra Seņkova, Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa skatuviskajos dzimšanas mirkļos, jo kļuvis par viņu laikabiedru, kurš saprot un precīzi realizē vissarežģītākās un palaikam avangardiskākās idejas – Tētiņu M. Gorkija Egoistos” vai Mālnieku R. Blaumaņa „Raudupietē” (2013), bet vajadzības gadījumā pasniedz tīra psiholoģiskā reālisma paraugstundu Jāņa Bertolda lomā A. Eglīša „Bezkaunīgajos večos” (2012).
Un Riharda Rudāka enerģija nebeidzas – viņš spridzina divos R. Blaumaņa darbos I.Rogas “Vidzemniekos” (2018) Lauska lomā, draiski rotaļājoties ar vecuma un mīlas lietām vai viedi un līdz kaulam patiesi R. Suhanova “Pazudušajā dēlā” (2017) Mikus tēva lomā, lepojoties ar savu dēlu un mīlot Krustiņu.
Raksta turpinājums:
