Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Piekrīt, jo patīk izaicinājumi
Nule dienasgaismā parādījies video, kā Nacionālo bruņoto spēku projekta Esi formā laikā fitnesa treneris un modelis Pēteris Rumpis kopā ar Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīriem dodas tradicionālajā pārbaudījumā Berešu maršs. Proti, tas ir 24 stundu garš pārgājiens, kurā tiek nosoļots 50–70 kilometru, veicot dažādus praktiskus un teorētiskus uzdevumus. Karavīri, kuri tiek līdz galam, iegūst tiesības nēsāt bereti un vienības kokardi.
Pēteris PDz atzīst, ka pirms došanās pārbaudījumā draugi viņam neizpratnē vaicāja, kādēļ sevi šādi mocīt?
«Atbilde ir vienkārša – man patīk izaicinājumi. Kaut vai bodibildings, ar kuru visu dzīvi nodarbojos. Kāpēc nepamēģināt dienēt, ja man bija šāda ekskluzīva iespēja?» tā Pēteris, kurš, par to nesaņemot ne graša, sabiedrību iepazīstināja, kas notiek armijā, un motivēja jauniešus armijas karjerai.
Tas nav cilāt svarus!
Pēc piedzīvotā Pēteris teic, ka pat viņam, kurš ir rūdīts svaru cilāšanā un kardiotreniņos, diennakts laikā noiet aptuveni 60 kilometrus, kad uz muguras vēl bijusi 18 kg smaga mugursoma, neklājās viegli.
«Svaru zālē parasti uzturos stundu vai divas, bet kopā ar karavīriem bija jāiet diennakts, turklāt pa ceļam vēl jāveic dažādi uzdevumi. Es arī satraucos, jo nezināju, kas mani turpmāk sagaida ceļā, tādēļ pasākumā centos domāt stratēģiski un taupīt spēkus,» atminas Pēteris.
Par piedzīvotajiem pārbaudījumiem treneris teic, ka bijis jālec, jāskrien, jāpārvar šķēršļi un pat jātiek pāri upei pa virvi. Upes šķērsošana bijusi vispiņķerīgākais uzdevums. «Tam bija noteikts izpildes laiks. Pulkstenis tikšķēja ātri un radīja papildu stresu,» tā Pēteris, kurš par piedzīvoto atzīst: «Tas bija labāk nekā sports – kaut kas nebijis un tādēļ interesants.
Viens ir sporta zālē cilāt svarus, pavisam kas cits – mežā ar smagu uzkabi lēkāt un kāpelēt.
Muskuļi šādiem treniņiem nebija gatavi, tomēr iekšējais gandarījums pēc paveiktā bija liels.»
Kājas sabeidz jau pēc dažiem kilometriem
Lai arī par dienēšanu Pēteris teic tik tos labākos vārdus, viena ķibele jaunieti pasākuma laikā gan piemeklējusi. Viņam piešķirta jauna forma un neiestaigāti armijas zābaki. «Visātrāk nogura manas kājas – strādāt tādā intensitātē muskuļi nebija pieraduši. Apavi jau pēc dažiem kilometriem bija slapji no brišanas pa purvu, pēdas tika noberztas… Armijas pārstāvji apžēlojās un atveda manus zābakus,» atceras Pēteris, kurš nākamajā dienā pēc pārbaudījuma savas kājas varējis iedabūt tikai čībiņās.
Pēteris tagad priecājas – piedaloties projektā Esi formā, iepazinis kareivju ikdienu. «Izstaigāju kazarmas, paēdu viņu kafejnīcā. Viss bija forši. Man patika Ādažos valdošā disciplīna. Vienīgais, ja savāri ziepes, uz tevi varētu sakliegt.
Armijā var audzināt raksturu un saprast, ko dzīvē vēlies.
Manuprāt, tas ir ļoti prestižs darbs – strādāt valsts labā, sargājot Latviju,» tā Pēteris. Taujāts, vai nedomā kļūt par karavīru, viņš spriež: «Ja man būs pārdomas par dzīvi un es gribēšu lielākus izaicinājumu, kāpēc ne? Tur maksā, ir dzīvesvieta un ēdiens, angāros ir sporta zāles. Par dzīves apstākļiem sūdzēties nevar!»
