Rīga +6°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Anetes Konstes rakstu Ko dzēra latviešu rakstnieki varu uzslavēt par biklo drosmi pieķerties šai tēmai mūsu literatūrvēsturē, taču jāpārmet latviešiem pārāk spēcīgo iekšējo pašcenzoru, kas vairās nosaukt vārdus un pateikt: jā, arī mūsu slavenie literāti bija alkoholiķi, kurus leģendārais LU Filoloģijas fakultātes pasniedzējs Vilnis Eihvalds raksturotu vienkārši – plencis, dzērājs… Veidenbaums, Pumpurs, Māris Čaklais, Aivars Neibarts, Andris Bergmanis, Ojārs Vācietis… Lai piedod man komponists Juris Kulakovs un viņa dziesmu tekstu autors Māris Melgalvs. Bet, pasarg Die’s, labāk sekot padomam un izmantot izdevību paklusēt. Dzīvie un mūžībā aizgājušo literātu mantinieki izsmērēs mani presē tāpat kā Eihvaldu. Viņš gan uzskatīja, ka latviešu rakstniecībai vairāk piestāv vārds bohēma. «Kas ir bohēma? Inteliģenta laika pavadīšana alkohola klātbūtnē,» žurnālam IR precīzi formulēja Oļģerts Kroders.
Kāpēc vispār dzer? Viena atbilde nav iespējama.
Garlaicība, vientulība, paradums, hedonisms, pašpārliecības trūkums, atbrīvošanās no stresa, īsākais ceļš uz eiforiju? Apglabāt pagātni, aizmirst tagadni, izvairīties no nākotnes? Apslāpēt iekšējo cenzoru, kas bremzē patiesuma plūsmu?
Rakstīšanai vajag izdomu – alkohols to veicina. Rakstīšanai vajag pašpārliecinātību – alkohols to dod. Rakstīšana ir darbs vientulībā – alkohols to remdē. Starp glāzītēm ir pauzes, kad rodas idejas. Noturēt un iemūžināt, pirms tās izgaist, vieglāk ir vienatnē. Pegaza pakava uzsitiena radītais Hipokrēnes avots, šķiet, bija ar alkohola grādu. Gūtais spirdzinājums – iedvesmas spārni alkohola skurbulī.
Neviens no šiem rakstniekiem neko vērtīgu pēc četrdesmit gadu sasniegšanas nav uzrakstījis. Bet pietiek jau ar radīto. Tas ir paliekošs.
Viljams Folkners
Nobela prēmijas laureāts par nobriedušu dzērāju kļuva, jau sasniedzot astoņpadsmit gadu vecumu. «Es parasti rakstu naktī. Vienmēr nolieku viskiju sasniedzamu.»
Alkohols bija pie vainas, kad viņš treniņlidojumā piedzīvoja avāriju – pie stūres dzesēja slāpes ar burbonu. Dzēra trīsdesmit gadu. Šai laikā piedzīvoja baltās pelītes, kuņģa čūlu, kritienus no kāpnēm un zirgiem, galvas traumu, atmiņas zudumus. Taču tieši šajā periodā viņš uzrakstīja savus labākos darbus. Divas personīgās traģēdijas, kuras pastiprināja viņa «attaisnoto» tieksmi uz alkoholu, bija brāļa Dīna nāve aviokatastrofā un priekšlaikus dzimušās meitas Alabamas nomiršana. Brāļa nāvē viņš vainoja sevi, jo tieši viņš bija aizrāvis Dīnu ar aviāciju. Meitiņas nāvē, iespējams, pie vainas bija alkohols, ko grūtniecības laikā lietoja viņa sieva Estella. Kad otrā meitiņa Džila divpadsmit gadu vecumā lūdza tēti nedzert, viņš bērnu rupji noraidīja: neviens neatceras Šekspīra bērnus! «Nav tādas lietas kā slikts viskijs. Tikai citi viskiji mēdz būt labāki.»
Marks Tvens
Amerikas literatūras tēvs, kā viņu nosauca Folkners. Lai saglabātu vienkārša dzērāja statusu un nekļūtu par alkoholiķi, Tvens ievēroja divus pamatlikumus: nedzert vienatnē un nenoraidīt piedāvājumu iedzert.
«Es vienmēr uz nakti lietoju skotu viskiju kā aizsarglīdzekli pret zobu sāpēm. Man zobi nekad nav sāpējuši. Un kas vēl vairāk – esmu nolēmis tās nekad neiemantot.»
Tvens bieži ieradās viesos ar redzamām grūtībām noturēt perpendikulāru stāju. Taču bija arī atturības periodi, kad viņš nodevās tikai otram netikumam – smēķēšanai: «Netikums, kas mani aizsargā, nogalinās jūs.»
Dzeršanas pauzēs Tvens strādāja par žurnālistu. Uzzinājis, ka vācieši izgudrojuši veidu, kā ražot alkoholu no zāģu skaidām, viņš avīzē Los Angeles Times rakstīja: «Kāda jēga no alkohola aizlieguma, ja var paņemt zāģi un piedzerties no sētas mieta… jumta dakstiņiem vai virtuves galda kājām.»
Frānsiss Skots Ficdžeralds
Savus skaidrā prātā uzrakstītos stāstus uzskatīja par muļķīgiem. «Viss, kas par daudz, ir slikti, bet par daudz šampanieša ir tieši laikā.» Ernests Hemingvejs un Edmunds Vilsons, dzērājbrāļi, vaibstījās, kad piedzērušais Ficdžeralds lamāja oficiantus un vēma. Ar Hemingveju viņš iepazinās Parīzē 1925. gadā bārā Dingo. Viesībās viņš sevi iepazīstināja – F. S. Ficdžeralds, labi zināmais alkoholiķis.
Slavens divdesmitajos, aizmirsts trīsdesmitajos, Skots nomira 44 gadu vecumā sirdslēkmes dēļ.
Fizisko degradāciju alkohola iespaidā pavadīja arī materiālās labklājības noriets. 1930. gadā par katru rakstu avīzes maksāja viņam 4000 dolāru, turpretī pēc sešiem gadiem – tikai 150. Dzīves pēdējā gadā grāmata Lielais Getsbijs tika pārdota tikai septiņos eksemplāros. Bērēs, ieskaitot izdevēju Maksvelu Pērkinsu, bija tikai 30 cilvēku. Ficdžeralds bija dzīvojis Amerikas sapnī un pamodies tās murgā. Romāns Pēdējais magnāts palika nepabeigts. Otrā cēliena nebija. Pagātni atgūt nebija iespējams. Taču palika grāmatas. Un tā ir nemirstība.
Panākumu un alkohola reibumā 20. gados viņš kādam avīžniekam teica, ka nevienam nevajadzētu dzīvot ilgāk par 30… Laulības dzīve Amerikas zelta pārim izvērtās par murgu. Viņš – dzērājs, Zelda, viņa sieva, – šizofrēniķe. «Tu vainoji mani, ka kalpotāji bija slikti, tu gaidīji, lai es iedvestu viņos pienācīgu cieņu pret cilvēku, kuru viņi ik rītu redzēja guļam drēbēs.» Tā iekšējo pretrunu mocītā Zelda kādā vēstulē Ficdžeraldam pārmeta viņa nemitīgo dzeršanu…
Zeldas dejotājas, vēlāk rakstnieces un mākslinieces talantu Skots apspieda, apgalvodams, ka viņa pati un viņas dzīve piederot tikai viņam un ir viņa darba materiāls. Viņš tam izmantoja gan viņas vēstules, gan dienasgrāmatas. Grāmatā Ir maiga nakts daudz aizgūts (varētu teikt – zagts) no Zeldas dienasgrāmatas. Redaktoram Ficdžeralds atzīstas, ka grāmatu rakstījis alkohola iespaidā.
Ir versija, ka Zeldas trakums ir Skota izdomājums… Iemūžinājis Zeldu Getsbijā un Maigajā naktī, Skots viņu no mentālās klīnikas neizņēma ar ieganstu, ka tas traucēšot darbā. Viņš sievu iesauca par pirmo Amerikas flaperi, kas apzīmēja tālaika moderno, jaunās paaudzes Amerikas sievieti – īsos svārkos, klausās džezu, lieto alkoholu, smēķē, lepojas ar sabiedrisko uzvedības normu ignorēšanu. Kāds psihiatrs pat atzina, ka abiem bija vajadzīga ārstēšana. Ficdžeralda darbu autorības pamatojumam bija svarīga Zeldas klusēšana. Viņas rakstus bieži parakstīja ar abu vārdiem. Gadījās, ka autors, Zeldai par nepatīkamu pārsteigumu, izrādījās tikai viņš. Naturāli nozaga autorību. Un dzēra.
Frānsisa iecienītais dzēriens bija džins, tā galvenā priekšrocība, viņaprāt, – to nevarēja saost izelpā.
Atšķirībā no rakstnieka aizrautības ar alkoholu viņa grāmatas varonis Getsbijs visās viesībās vienīgais saglabāja skaidru prātu.
1935. un 1936. gada vasarā ar aizbildinājumu par tuberkulozi Ficdžeralds bija uzsēdies uz alus kūres, lai izārstētos no džina atkarības. Ar avīžu reportāžām viņš centās apmaksāt Zeldas ārstniecību un parādus. Spaidīgie materiālie apstākļi nebremzēja alkohola patēriņu. Dzērumā gadījās pat vannasistabā paslīdēt un salauzt plecu.
Lai uzspodrinātu zudušo slavu, rakstnieks piekrita intervijai ar New York Post. Sev par «pārsteigumu», viņš atklāja, ka Ficžeralds ir slavu zaudējis rakstnieks alkoholiķis ar trīcošām rokām. Raksta iespaidā viņš pat apsvēra domu par pašnāvību. Kad Esquire publicēja Ficdžeralda nostalģisko atmiņu stāstu krājumu Sabrukums (Crack Up), Hemingvejs ieteica viņam izmest «pautus jūrā, ja tev kaut kādi vēl ir palikuši».
Čārlzs Bukovskis
34 gadu vecumā pēc asiņojošas kuņģa čūlas operācijas ārsti pavēstīja, ka vēl pile alkohola viņam nozīmē nāvi. Un kāda bija reakcija? Pametis slimnīcu, Bukovskis devās taisni uz bāru, no kurienes viņu reibumā iznesa… Ārsti kļūdījās. Bukovskis nodzīvoja vēl četrdesmit – līdz 74 gadu vecumam. Viņš dzēra demonstratīvi: gan darba laikā, gan uzstājoties radio vai televīzijā. Izbaudot dažādus dzērienus, Čārlzs apstājās pie alus kokteiļa boilmaker (alus ar burbonu). Vecumā viņam bija paradums rakstot klausīties klasisko mūziku un malkot vīnu.
«Ja notiek kas slikts, tu dzer, mēģinot to aizmirst. Ja kas labs notiek, tu dzer, lai nosvinētu. Un, ja nekas nenotiek, tu dzer, lai kaut kas notiktu.»
Uzraksts uz Bukovska kapa plāksnes vēsta: «Nemēģini!» (Don’t Try!) Tas ņemts no viņa dzejoļa. Vēstulē draugam viņš to izskaidro kā uz radīšanas procesu attiecinātu: «Kā tu raksti, radi? Nemēģini! Tas ir ļoti svarīgi – nemēģini! Kadiljaka dēļ, radīšanas pēc vai nemirstībai. Gaidi. Ja nekas nenotiek, gaidi vēl ilgāk. Tas ir kā ar blakti uz sienas. Tu gaidi, un, kad tā ir pietiekami tuvu, tu pastiep roku, plaukš, un nosit to.»
Ernests Hemingvejs
«Esmu dzēris kopš piecpadsmit gadu vecuma, un tikai dažas lietas mani priecējušas vairāk.»
Vispārzināms ir Hemingveja teiciens: «Raksti dzērumā, rediģē skaidrā,» – ar to norādot, ka alkohols ir palīgs radošajā procesā.
Hemingveja paradums bija naktis pavadīt dzerot, bet, neņemot vērā paģiras, agrās rīta stundās jau rakstīt.
Starp citu, tāds bija arī Andreja Upīša dienas ritms, kas naktis pavadījis, dzerot ar pārējiem amatbrāļiem, un, kamēr tie vēl turpat zvilnējuši piedzērušies, jau klabinājis rakstāmmašīnu, tādējādi liekot vienam otram justies neērti un ātrāk aizvākties. Hemingvejs savu draugu Folknera un Ficdžeralda degradāciju alkohola iespaidā uz sevi neattiecināja, pats sevi par dzērāju neuzskatīja, vienlaikus aktīvi lasīja bibliotēkā pieejamās grāmatas par aknu kaitēm.
Mūža beigās dienas norma viņam bija pudele viskija. Rakstīšana ir smags darbs. Viens pret viens ar valodas bezdibeni. Nesalīdzināms ar citu radošo profesiju pārstāvju iespēju variantiem materiāla izvēlē (piemēram, māksliniekam – ota vai krāsa) vai rodot palīdzību un atbalstu apkārtējos (aktierim – partneris).
«Ja tu visu dienu smagi strādā ar galvu un zini, ka nākamajā dienā tev atkal jāstrādā, kas cits var mainīt tavas idejas un likt tām traukties citā virzienā, ja ne viskijs.»
Alkohola iespaidā fiziskā sabrukuma process bija sācies, un žurnālists Džordžs Plimptons, izdevuma The Paris Review izveidotājs, to raksturoja visai krāšņi: «Viņa aknas izvirzījās no vēdera kā gara, trekna dēle.» Taču pat tad Hemingvejam patika lielīties, ka varot citus pārdzert līdz to stāvoklim «zem galda». «Saprātīgs cilvēks dažreiz ir spiests būt piedzēries, lai pavadītu laiku ar muļķiem.»
Džons Čīvers
Pulicera prēmijas laureāts uzskatīja, ka alkoholisms nav pieskaitāms pie nāves grēkiem. Agrīnos mītos un leģendās alkohols attēlots kā dievu dāvana. Čīveraprāt, alkohols ir elitārās sabiedrības kultūras sastāvdaļa, kurai viņš tiecās piederēt. Paiet septiņi gadi kopš pirmās ierašanās Ņujorkā 1943. gadā, kad viņš secina: «No rītiem esmu stipri nomākts, manas iekšas tik tikko strādā, manas nieres sāp, manas rokas trīc.»
Pie rakstnieka dīvainībām pieskaitāms fakts, ka stāstus viņš rakstīja tērpies tikai apakšveļā.
Atmiņas par viņu ir tik «pozitīvas», ka dzimtā pilsēta noraidīja priekšlikumu pēc laureāta nāves nosaukt mazu ieliņu viņa vārdā.
Kad policija aizturēja Čīveru dzērumā par klaiņošanu, Džons auroja: «Vai jūs zināt, kas es esmu? Mani sauc Džons Čīvers!»
Grāmatu Kas es esmu viņš neuzrakstīja, taču savu slaveno stāstu Peldētājs gan. Tas iesākas ar raksturīgu rindkopu:
«Bija parasta vasaras vidus svētdiena, kad ikviens zvilnēja krēslā, darot zināmu: es pagājušonakt iedzēru par daudz.»
Tā domā galvenais varonis Neds, kurš pierādīs visiem, kas viņš par vīru, nopeldot līdz mājām cauri visiem piecpadsmit kaimiņu peldbaseiniem. Katrā vietā viņu pacienā… vai viņš uzcienājas pats. Stāsts beidzas, varonim sēžot tumsā pie glāzes un apraudot savu glāzes dibenā zaudēto dzīvi.
Dziņa kaut ko slēpt no sabiedrības (alkoholisms, seksuālā orientācija) bija ne tikai spēcīgs psiholoģiskais stimuls sublimēt to mākslas darbā, bet arī slēpjamo noslīcināt alkoholā.Tikai daži cilvēki zināja par viņa biseksualitāti. Vēl mazāk – par viņa neuzticības apmēriem. Un neviens – par viņa iekšējās dzīves izmisumu. Čīveram patika atkārtot, ka literatūra ir viena no galvenajām civilizācijas pazīmēm. Un šajā civilizācijā dzīves lielāko daļu viņš cieta no vientulības. 1979. gadā Čīvers rakstīja: «Vientulību es baudu. Krēsls, kurā es sēžu, istaba, māja – nekas no tā nav būtisks. Es domāju par Hemingveju. Tas, ko mēs atceramies no viņa darbiem, nav tik daudz debesu krāsa, kā pilnīga vientulības bauda…
Es domāju, ka vēlme būt rakstniekam ir ļoti bīstama karjera.»
Ar rakstniecību Čīvers centās izrauties no vientulības valgiem. Satriekt nošķirtību no pārējiem. Piepildītais sapnis par sociālo drošību pēc iekļūšanas augstākajā sabiedrībā, viņaprāt, bija pastāvīgi apdraudēts. Alkohols bija līdzeklis ne tikai remdēt vientulību, bet arī «noslīcināt» noslēpumu – sabiedrībai nepieņemamo seksuālo orientāciju.
«30. un 40. gados cilvēki, šķiet, baidījās no homoseksualitātes kā senie jūrnieki no kuģošanas pāri okeānam pasaulē, kuru balsta bruņrupuči.»
Čīvers atzīst: «Es rakstu, lai piešķirtu savai dzīvei jēgu.» Aiz ārējā, brīžiem uzspēlētā spožuma slēpās dziļi traģiska, tuvāko cilvēku nesaprasta personība. Raksturā spēcīga personība. Viņš nedzēra savas dzīves pēdējos septiņus gadus. Nieru vēzis jēgas meklējumiem pielika punktu.
Džeks Londons
Atšķirībā no saviem varoņiem Londons bija vājas gribas cilvēks. Viņš pacienāja sevi kā pelnītu balvu pēc katriem uzrakstītajiem 1000 vārdiem, tad – pēc 500. Vēlāk cienāja sevi, neko pat neuzrakstījis. Nebija spējīgs pat kaut ko uzsākt bez šļukas. Vienkārša matemātika palīdz aprēķināt, cik «pelnīto balvu» piecpadsmit rakstnieka karjeras gadu laikā viņš izdzēra, ja uzrakstīja četrdesmit sējumu. To gan var attiecināt uz visiem māksliniekiem jebkurā radošā jomā – grūti pamanīt brīdi, kad kruķis pārvēršas rungā.
Londona gadījumā – pašnāvība vai morfija nejauša pārdozēšana? Patiesais nāves iemesls – alkoholisma pēdējās stadijas izraisītā nepieciešamība pēc sāpes remdējošās narkotikas un urēmija, kura bija ilgstošā alkoholisma blakusprodukts vai iegūta, apsaldējoties Klondaikā (katrā ziņā viņš tur zaudēja zobus pārciestās cingas dēļ).
Liela rakstnieka necienīga nāve – alkoholiķis, kas čurā biksēs.
Taču literārā sēkla bija auglīgi iesēta gan Amerikā, gan aiz tās robežām. Viņa ietekmi var atrast Hemingveja, Steinbeka, Orvela darbos.
Tenesijs Viljamss
Ieraksts viņa dienasgrāmatā 1957. gadā: «Divi skotu viskiji bārā, trīs dzērieni no rīta. Daikiri pie Netīrā Dika, trīs glāzes sarkanā vīna launagā un trīs pusdienās. Arī divus sekonālus un trankvilizatoru, kura nosaukumu es nezinu, un dzeltenu, ko, domāju, sauc rezerpīns vai līdzīgi.»
Un tas laikā, kad rakstnieks atradās rehabilitācijā.
«Es biju ļoti kautrīgs, izņemot, kad biju piedzēries.»
Kautrība… Mātes maigo glāstu un klēpja siltuma aplaupīts. Puritāniskā māte, kurai miesiskā tuvība ar vīrieti likās kaut kas nešķīsts, nekad neapskāva mazo Viljamsu. Tas nepalika bez sekām.
Zilie nelabie – tā Viljamss dēvēja savas depresijas un panikas lēkmes, kad obligāti bija jālieto alkohols. Dienasgrāmata atklāj, ka Tenesijs, rakstot Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, jau bija pilnīgs alkoholiķis, kas līdzi vienmēr nēsāja viskija blašķi. Viņš dzēra un rakstīja. Brāli, kas viņu ievietoja klīnikā ārstēties no alkohola, Viljamss izslēdza no testamenta.
Vēl sliktāk kļuva pēc viņa dzīvesbiedra Frenka Merlo, iesauktu par Mazo Zirgu, nāves, kurš 1963. gadā nomira plaušu vēža dēļ. Atšķirībā no Čīvera Tenesijs Viljamss neslēpa sabiedrībai savu orientāciju, taču atklātība viņu neglāba no alkoholisma.
Divus gadus pirms aiziešanas no šīs pasaules Viljamsu intervēja The Paris Rewiew. Uz jautājumu par attiecībām ar alkoholu viņš izvairīgi atbildēja:
«O’Nīlam bija lielas problēmas ar alkoholu. Lielākai daļai rakstnieku tādas ir. Gandrīz visiem Amerikas rakstniekiem ir problēmas ar alkoholu, jo rakstīšana ir ļoti saspringta nodarbe.»
Savu dzīvi Viljamss beidza uz grīdas viesnīcas numurā. Uz naktsgaldiņa – divas iztukšotas vīna pudeles. Pēc autopsijas oficiālais nāves cēlonis – aizrīšanās ar acu zāļu pudeles korķīti… Tas gan atrasts netika. Bija versija, ka pēdējais mīļākais viņu nosmacējis ar spilvenu.
Citi rakstnieki
Slavenību alkoholiķu vārdu uzskaiti var turpināt: Edgars Alans Po, O. Henrijs, Trūmens Kapote, Džeimss Džoiss, Stīvens Kings, Remarks. Un, lai nedomātu, ka alkoholiķi ir tikai vīrieši, – Dorotija Pārkere («Labāk lai man priekšā ir pudele nekā galvaskausa lobotomija»).
Visi šie cilvēki ir devuši ieguldījumu mītā, ka rakstāmmašīna un pudele ir nešķiramas lietas rakstnieka veiksmes stāstā.
Un vēl viena kopēja iezīme raksturo izvēlētos rakstniekus: tā ir sāpe būt cilvēkam. Nešaubos, ka tā ir pamatā daudzu radošo personību sasniegumiem. Jā, viņi dzēra. Taču vai viņu veikums būtu tik izcils arī bez alkohola? Varbūt taisnība Nīčem? «Tos, kuri dejo, par trakiem uzskata tie, kas nedzird mūziku.»
Taču ir arī cits viedoklis. Žorža Sanda rakstīja:
«Ja godīgi, es neticu, ka piedzēries Bairons spēj uzrakstīt skaistu dzeju. Iedvesma spēj skart dvēseli vienādi viegli gan orģijas vidū, gan mežu klusumā. Bet, kad jautājums ir par formas piešķiršanu jūsu domām, vai jūs esat kabineta nošķirtībā, vai spēlējot uz skatuves dēļiem, jums jāspēj pilnībā sevi pārvaldīt.»
Mīļā, naivā Žorža! Piesēšanās pie rakstāmmašīnas vai datora ar pudeli sasniedzamības areālā, nenozīmē automātiski garantētu šedevru. Romantiskās saiknes nemainība starp pudeli un rakstīšanu ir tikai iluzora. Ar alkoholu rakstnieks var radoši «aizbāzt muti» iekšējam psiholoģiskās barjeras cenzoram, atvērt fantāzijas slūžas, bet var arī noslīcināt savu brieduma gudrību un spēju «dzirdēt mūziku».
Pudeles saturs nav arī visiem pieejama burvju atslēdziņa uz «debesu mūzikas» partitūru. Mūzu atkorķēt nevar. Nemēģini! Dzirdēt vai nedzirdēt «debesu mūziku» ir Dieva dots talants. «Ne visi, kas guļ grāvī, redz zvaigznes» tā domāja patiesas bohēmas pārstāvis Oskars Vailds, kas šampanieti pieprasīja, pat atrodoties cietumā. Viņam var tikai piekrist. Jo ir labi rakstnieki dzērāji, taču nav dzirdēts par dzērājiem labiem rakstniekiem.
Pieļauju, ka nozīme ir arī sabiedrībai, ar kuru tu komunicē: dzert absintu ar Tulūzu-Lotreku ir radošs un iedvesmojošs process, bet alu Garais ar bomzi – tāds nu nekādi nav. Pirmā no minētajiem man tuvumā nav, otra kompāniju es neizvēlos, tādēļ apcerē par alkohola iespaidu uz radošumu es izvēlos savu glāzīti iedzert vienatnē. Prozit!
