• Esmu dzērāja sieva un par to nekaunos! 8 latviešu sievietes atklāj savus stāstus

    Atkarības
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    30. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Daudzām tieši tas ir lūzuma punkts, kur sākas izeja no bezizejas – kad vari pārkāpt kaunam un vismaz pati sev skaļi pateikt: «Jā, es esmu dzērāja sieva! Bet es esmu arī vērtīgs cilvēks. Un man ir jāglābj nevis viņš, bet pašai sevi, jo esmu līdzatkarīga.»

    Tu pielāgojies otra cilvēka uzvedībai pat tad, kad tā grauj to, kas tev ir svēts. Tu pieņem necieņu, bezatbildību, rupjību, melus, varbūt pat vardarbību. Tu uzņemies atbildību par otru un viņu nemitīgi glāb. Tevi neglābj neviens. Tu pat īsti nespēj vairs nošķirt – kur esi tu pati un kur sākas otrs cilvēks. Jo tu zini, ko vajadzētu darīt viņam, bet nevari atbildēt uz jautājumu – ko vēlies un ko jūti tu pati. Taču tas, ko tu patiesībā izjūti, ir kauns, vainas apziņa, dusmas, sāpes, bailes un vientulības izjūta. Tu zaudē kontroli pār savu dzīvi, jo patiesībā arī tu esi atkarīga – emocionāli atkarīga no kāda cita, lai arī tas ir tavs mīļotais cilvēks.

    Vispirms jāsaprot kas ļoti svarīgs – tu nevari savu vīrieti atturēt no dzeršanas! Jā, ir leģendas par tām, kam tas izdevies, bet, visticamāk, to nevarēsi panākt ne ar pārmetumiem, ne visdzelžaināko kontroli, ne visskaistāko mīlestību. To var tikai viņš pats. Taču līdzatkarība to kavē, jo viņa vainu un atbildību uzņemies tu.

    Līdzatkarīgi kļūst arī vīrieši un, kas visskumjāk, bērni. Bet šoreiz stāsts par sievietēm – dzērāju sievām, draudzenēm, mātēm, māsām un meitām. Jo sievieti līdzatkarība ievelk visbiežāk. Reizēm liekas, ka tā ir visas Latvijas bēda – alkohola problēma skar tik daudzas ģimenes!

     

    Viens vakars līdzatkarīgo sapulcē

    Man atklājums bija Al-Anon ģimenes grupas jeb anonīmo līdzatkarīgo sapulces, un dalībnieces man atļāva vienā no tām piedalīties. Viņas pulcējas Zinātņu akadēmijas augstceltnē. Ir ceturtdienas vakars, uz galda pašu sanesti cepumi un tēja, un sanākušas astoņas sievietes. Patīkamas, laipnas un koptas. Tikai dažām ap acīm tumšas ēnas. Viņas atļauj man klausīties un aprakstīt sapulces gaitu, bet es apņemos neatklāt viņu vārdus. Jo te ļoti svarīga ir konfidencialitāte un uzticēšanās.

    Par godu man sapulces vadītāja Daila (visi vārdi ir mainīti) nolasa sveicienu grupas jaunatnācējam. «Mēs visi dzīvojam vai esam dzīvojuši ar alkoholisma problēmām, tāpēc saprotam tevi labāk nekā citi. Arī mēs bijām vieni un izmisuši, bet Al-Anon grupā atklājām, ka nav bezcerīgu situāciju un varam justies apmierināti un pat priecīgi un laimīgi, neskatoties uz to, vai mūsu alkoholiķi dzer vai vairs nedzer.» Programma balstās uz 12 soļiem, par paraugu ņemot Anonīmo alkoholiķu programmu, un tur svarīgs ir gan citu dalībnieku atbalsts, gan literatūra. Pēc tam mēs no rokas rokā padodam un skaļi lasām 12 soļu aprakstu. Par to, ka Al-Anon nav saistīts ar reliģiskām sektām un politiskiem grupējumiem, neiejaucas strīdos un nekam neoponē. Te nav biedra naudu, tā ir brālība ar dalībnieku brīvprātīgiem maksājumiem. Al-Anon ir viens mērķis – palīdzēt alkoholiķu ģimenēm. Grupa dod iespēju dalīties pieredzē par atveseļošanos no līdzatkarības, neiegrimstot problēmās, bet tiecoties uz risinājumu, taču katrs runā tikai par savu pieredzi un sajūtām. Un šeit neatbalsta tiešu padomu došanu, reliģisku vai politisku jautājumu apspriešanu, kritizēšanu, strīdus, iztaujāšanu un tenkas.

    Šodienas tēma ir saruna par pašsavaldīšanos un iekšējā līdzsvara saglabāšanu. Pirmā piesakās Vera. «Esmu Vera, līdzatkarīgā, atnācu uz grupu pirms pusotra gada. Esmu alkoholiķa sieva un alkoholiķa meita. Jau pirms pieciem gadiem apzinājos, ka vīrs sācis lietot alkoholu par daudz, taču bija grūti to sev atzīt. Esmu lējusi ārā alkoholu un lamājusies. Tagad varu izturēties citādi, apzinoties, ka vīrs ir vienkārši slims. Un spēju atdalīt – kad vīrs ir slimībā, bet kad atmostas viņa veselā daļa. Manā dzīvē šī problēma nav aizgājusi pavisam, bet es jūtos citādi. Varu dzīvē darīt citas lietas, un esmu atbrīvojusies no daudzām nastām. Manas līdzgājējas visus šos gadus bija bailes, aizvainojums un dusmas, bet es no tām pamazām atbrīvojos. Ja rodas situācijas, kas izved no sliedēm, apzinos un varu reaģēt citādi. Dzīvei ir parādījušās krāsas. Pēdējos gadus es vairs nedzīvoju savu dzīvi – gāju uz darbu, bet domāju par to, vai vīrs nedzer, vairs nekur negāju ar draudzenēm, pat nespēju vairs priecāties par bērnu. Tagad es to atkal spēju.»

    Tad iesaistās Ruta. «Esmu alkoholiķa meita un alkoholiķa māsa. Atnācu uz sadraudzību, kad mans brālis intensīvi dzēra. Mēs augām bez mammas, tēvs dzēra, un es rūpējos par brāli. Esmu visu mūžu mācījusi, kā viņam dzīvot. Tagad apzinos, ka līdzatkarība ir mana slimība, un cik labi, ka es to esmu sapratusi! Mācos apstāties, padomāt, sajust. Es ļoti mīlu savu brāli, bet zinu, ka tikai viņš pats var spert soli, lai kaut ko mainītu.»

    Roku paceļ Ingrīda: «Atnācu, jo gribēju palīdzēt savam draugam alkoholiķim, bet man ir arī brālis alkoholiķis, kurš dzīvo man pavisam tuvu. Agrāk baidījos un dusmojos, kad viņš bija piedzēries un kliedza uz mani. Tagad saku – pagaidi, kāpēc tu uz mani kliedz? Tā ir tava problēma, tiec pats ar sevi galā. Viņš apdomājas un vairs nekliedz. Tagad brālis četrus mēnešus dzer, bet tā ir viņa dzīve. Mums ir viena noruna – kad viņš dzer, viņš manā dzīvē nejaucas. Es dzīvoju šeit un tagad.»

    Inetai ir stāsts par pagājušajiem svētkiem. «Man nepatīk tās dzeršanas, spiediens un sasprindzinājums, kas nāk līdz ar svētkiem. Es redzu, kā mēs, sievietes, mājās pirms tam saspringstam, un visi vīrieši saspringst uz to dzeršanu. Un saprotu, ka jau no bērnības jaunā gada sagaidīšana bija liels izēšanās un izdzeršanās jampadracis. Šogad centos savaldīties un savu attieksmi neizrādīt, taču man gribas nojaukt šīs tradīcijas. Priecīgākais, ka vīrs man blakus arī noķēris to noti, mums bija pārrunas par šo tēmu, un tas ir ļoti labi.»

    Daila sāk stāstu par to, cik grūti bija noticēt, ka iespējams kaut ko mainīt. «Alkoholisms ir ģimenes slimība un ietekmē visus. Man tas izpaudās kā raizēšanās, kontrolēšana, krišana izmisumā, nemitīga atbildība par visu pasauli, bet arvien mazāk atbildības par savu dzīvi. Atceros, kā atnācu uz grupu un dzirdēju, ka mēs katrs esam atbildīgs par savām jūtām. Man gribējās kliegt: «Kā es varu būt atbildīga par savām jūtām, ja man ir bail, jo viņš man dara pāri? Kā es varu būt atbildīga, ja esmu bēdīga, skumja, izmisusi, vīlusies, jo to visu dara cits cilvēks!» Man vajadzēja laiku, lai noticētu. Bet esmu redzējusi, kā ar cilvēku dzīvi notiek brīnumi, un tā ir noticis arī ar manējo. Atnācu šurp kā izmisusi divu mazu bērnu māmiņa, pilnīgā pārliecībā, ka mana dzīve tūlīt beigsies. Kad vecākas sievietes grupā man teica, ka varu kaut vai šo vienu dienu justies laimīga, es teicu:

    «Jūs nesaprotat! Man mājās ir traģēdija. Tur viens dzer, brūk man virsū, un bērni aug nelaimīgi.»

    Taču pēc gadiem es atjēdzos, ka mana dzīve jau sen ir laimīga un piepildīta. Kad citi stāsta par sevi, es kā spogulī ieraugu savas kļūdas, ko neieraudzītu, turpinot dzīvot karastāvoklī. Kad vajadzēja cīnīties par izdzīvošanu, ieroči bija citu cilvēku vainošana, sevis attaisnošana, savu jūtu nejušana, patiesības nerunāšana, izlikšanās, manipulēšana un kontrolēšana. Tas ir veids, kā dzīvot karalaukā. Bet šeit mēs iemācāmies dzīvot mierā.»

    Vera pirmo palīdzību atrada pie psihologa un tikai tur saprata, ka ir līdzatkarīga. «Jo es nedzīvoju savu, bet tikai vīra dzīvi, kā robots kaut ko darīju, bet galvā bija vīra problēmas. Es sev no dzīves vēlējos tikai vienu – lai mans vīrs pārstāj dzert! Tagad esmu apzinājusies, ka problēmas ir arī man, ne tikai manam alkoholiķim. Bija labas grāmatas, man ir laba līdzatkarīgo grupa, un tas ļoti palīdzēja. Protams, reizēm prāts atkal ievelk vecajās reakcijās, piemēram, sevis vainošanā. Citu kontrolēšanā un upura lomā es esmu vienkārši fantastiska! Agrāk es nesapratu – nu kā, tas cilvēks man nodara pāri, jo viņš taču dzer! Bet es varu izvēlēties citas reakcijas! Jau gadu esmu aizgājusi no vīra. Oficiāli šķīrušies vēl neesam, laikam ir cerība, ka viņš vēl atveseļosies. Tajā ziņā diemžēl nekas nav uzlabojies. Bet mani tas vairs tā neuztrauc. Jo es mācos dzīvot citādi. Man bija vainas apziņa, jo zinu stāstus, kad sievietes palika kopā ar vīru un arī viņš sāka atveseļoties. Bet esmu ar vīru daudz runājusi, un mums ir mazs bērns, negribu, lai viņš to redz. Viņš reizēm uz mani kliedz pat pa telefonu – bet tagad man vieglāk nekliegt pretī. Parunāsimies vēlāk. Es tevi mīlu. Un viss.»

    Beidzot ierunājas Beatrise, kurai acis aizslēptas aiz patumšām brillēm. Viņa grupā ir jauniņā. «Es izšķīros jau pirms 24 gadiem, bet joprojām esmu sava bijušā vīra dzīvē. Izšķirties man palīdzēja psihodrāmas terapija, kas deva drosmi. Tad bija ilgs posms, kad viņš nedzīvoja Latvijā, un viss bija labi, bet tagad viņš slims un nevarīgs ir atgriezies, un es atkal meklēju, kur viņam dzīvot, kārtoju bezdarbnieka pabalstu un kādu laiku maksāju par viņa dzīvošanu hostelī. Bet rīt viņu izliek uz ielas, viņš atkal būs bez pajumtes. Un es nezinu, kā to pieņemt, apzinoties, ka uz ielas viņš nomirs. Bet pagājuši 24 gadi! Es jau dzīvoju savu dzīvi, man bija savas intereses, bet tagad esmu atkritusi atpakaļ tur, kur biju. Un visu laiku prātā griežu to domu – kā viņam vēl kaut ko atrisināt.»

    Verai atkal ir, ko teikt: «Es jau daudz ko esmu mainījusi, lai gan pirms tam pat pati pirku viņam alkoholu. Man bija bail pateikt nē, un man nebija robežu. Bet tad es pamazām teicu vienu nē, otru nē, piemēram, ka pie mums ar bērnu ciemos drīkst nākt tikai skaidrā. Tomēr, lai arī dzīvojam šķirti, es tik un tā uztraucos, viņš ir man tuvs cilvēks.»

    Rutai līdzīgas izjūtas bijušas attiecībās ar brāli: «Pirms trim gadiem mans brālis gandrīz zaudēja dzīvību. Viņš bija dzērumā kritis uz ledus un ļoti smagi sasities. Kad viņš piezvanīja, man caur galvu izskrēja – tu taču zini, ka viņš ir alkoholiķis un tā ir līdzatkarība! Taču es sapratu, ka nepiedošu sev, ja to nedarīšu. Braucu, un tie 40 kilometri bija īsais kurss līdzatkarības izpratnē. Kad viņš gulēja reanimācijā, es runāju ar Dievu, un man bija sajūta, ka Dievs teiktu: «Šīs ir viņa attiecības ar mani, ar sevi un dzīvi.» Un manī tajā brīdī ienāca miers. Brālis izdzīvoja, atkal sāka lietot alkoholu, bet man vairs nav sajūtas, ka esmu atbildīga par viņa dzīvi. Es nespēju mainīt otra cilvēka izvēles. Bet tajā brīdī es spēju aizbraukt un izdarīt, lai sirdsapziņa par šo nakti nemocītu visu dzīvi.»

    Laiks paskrējis kā vējš, bet Daila vēl pagūst izteikt savu pieredzi: «Es iepazinu Al-Anon, kad mans vīrs mēģināja dzīvot skaidrā. Sākumā bija jāredz smaga vīra krišana atpakaļ, bet tagad esmu redzējusi cilvēku, kas vairāk nekā 20 gadus dzīvo skaidrā. Man nācās iemācīties uzņemties atbildību par savu dzīvi un saprast, ko es varu ietekmēt un ko jāiemācās likt mierā un paļauties. Reizēm ir mīts, ka mēs te viena otru iedvesmojam kļūt cietsirdīgām un pagriezt muguru tuviniekiem. Bet tas nav tā. Tajā brīdī, kad es nemirstu kopā ar to cilvēku, maniem tuviniekiem ir daudz lielākas iespējas izdzīvot blakus vienam veselākam cilvēkam.»

    Nobeigumā sadodamies rokās uz dvēseles miera lūgšanu.

    Al-Anon nav brīnumlīdzeklis, un nederēs pilnīgi visām. Bet tas spēj dot daudz. Pavisam noteikti – iespēju būt starp cilvēkiem, kas pieredzējuši ko ļoti līdzīgu.

     

    Benita Griškeviča
    Benita Griškeviča

     

    Konsultē klīniskā un veselības psiholoģe, psihodinamiskā psihoterapeite Benita Griškeviča.

    Garais atlabšanas ceļš

    Lai izkļūtu no līdzatkarības, jāpārstāj dzīvot otra dzīvi un jādzīvo pašai savu. Jāmācās atpazīt savas jūtas, vēlmes, sapņus un vajadzības, un jārunā par tiem. Bet tas nenotiek vienā dienā. Kā to redz profesionāļi, kas ar to strādā ikdienā? Vai sieviete vispār var no līdzatkarības izkļūt pati? «Ļoti lielu darba daļu var izdarīt pats!» teic klīniskā un veselības psiholoģe, psihodinamiskā psihoterapeite Benita Griškeviča. Kaut vai – lasot grāmatas par līdzatkarību. Taču ļoti palīdz citu cilvēku atbalsts – psihoterapeita vai psihologa palīdzība un līdzatkarīgo atbalsta grupas. Līdzatkarīgajam jāierauga sevi spogulī – un to dod cita cilvēka klātbūtne.

    Kā saprast, ka es kļuvusi līdzatkarīga? Ir četras galvenās pazīmes. Pirmkārt, pārmērīga fokusēšanās uz otru cilvēku. Tas ir stāsts par labajām sievietēm, kurām svarīgi ir citi, un it kā ar vislabākajiem nodomiem – mīlestības, bērnu vai bezizejas dēļ.

    Otra ir sevis noliegšana un ziedošanās – no sērijas es pēc tam, es neesmu tik svarīga. Ir visādi viltus pieņēmumi: «Kaut tikai viņš nelietotu! Tad viss būs labi.» Vai: «Ja es būtu gudrāka, skaistāka, ja viņš mani mīlētu, tad nedzertu.»

    Trešā ir pastiprināta vēlme kontrolēt citus, uzraugot un manipulējot, – par spīti tam, ka attiecības no tā sašķobās pavisam. Un tas ir saprotams, jo kontrole ir glābšanās no trauksmes un neziņas.

    Un visbeidzot – savu emociju nomākšana un slēpšana un nespēja paust savas jūtas. Jo ir kauns, ir briesmīgais bet ko citi padomās, tāpēc gribas melot ne vien citiem, bet pat pašai sev. Reizēm sieviete zaudē arī identitāti intīmajās attiecībās – viņa vairs nedomā, vai pati vēlas tuvību, bet izmanto to kā līdzekli, lai attālinātu nākamo vīra dzeršanu.

     

    Nesasalst tikai dusmas

    Vai ir kāda robeža, cik daudz tas otrs izdzer, lai tuviniekiem veidotos līdzatkarība? Nedēļu ilgi plosti vai ikvakara divi aliņi? Psiholoģe uzskata, ka līdzatkarībai nav tiešas saistības ar alkohola daudzumu, bet gan ar tā lietošanas radītajām pārmaiņām personībās un attiecībās. Var būt situācija, kad vīrs divus gadus nedzer. Vienkārši nedzer, nevis ārstējas. Bet spriedze mājās nav mazāka, jo neviens nezina, kurā mirklī viņš atkal norausies.

    Tāpat meitene, kas izaugusi atkarīgā ģimenē, pēc laulībām var krist panikā no vīra alus bundžas.

    Kad jāmeklē palīdzība? Tad, kad rodas iecietība pret to, ko cilvēks agrāk nekad nebūtu pieļāvis. Piemēram, vīrs piedzēries aizmirst izņemt bērnu no bērnudārza! Bet tad tas kļūst par ikdienu, un iecietība pret otra cilvēka bezatbildību kļūst aizvien lielāka. Pašai kļūst arvien grūtāk – parādās domas par pašnāvību, jo izeja vairs nav redzama, sāc otru ienīst un attālināties. Sākas emocionālais sasalums, un vairs nav prieka, jo priecāties ir grūti. Nesasalst tikai dusmas uz otru. Nereti, nespējot tikt galā ar realitāti, līdzatkarīgais pats nonāk atkarībā un nespēj dzīvot bez nervu zālēm. Vai sāk dzert.

     

    Līdzatkarība kā slimība

    Kā no tā izkļūt? Atveseļo­šanās var sākties tad, kad mēs atzīstam – jā, ir slikti. Līdzatkarības posts balstās uz to, ka cilvēks domā: «Es vēl varu! Vajag tikai būt gudrākai, vajag vēl uzzināt, kā tās citas sievas dara, vīru kaut kur aizvilkt…» Taču ir jāpieņem: «Tas nav manos spēkos.» Tas, kas zaudēts, ir zaudēts – bieži vien nauda, parasti veselība, bieži vien arī attiecības. Jāprot zaudējumus atzīt un apraudāt, pēc tam var sākties atveseļošanās. Nākamais solis ir citu jūtu apzināšanās.

    Te liela nozīme ir kaunam, jo tieši tas spēcīgi veido līdzatkarību – dzeršana taču ir jāslēpj!

    Jāiemācās sevi ieraudzīt kā atsevišķu, vērtīgu cilvēku, nevis tikai kā dzērāja sievu. Ir jāstrādā ar kaunu un vainas izjūtu, jāiemācās noteikt savas robežas.

    Līdzatkarīgo nometnēs viens no uzdevumiem ir atzīšanās – cilvēki cits citam atzīstas, kas ir vistrakākais, ko viņi ir darījuši līdzatkarības iespaidā. Stāsti ir dramatiski, nereti sievietes aiz izmisuma ir vardarbīgas pret vīru vai bērnu. Tad, kad pietiek spēka to pastāstīt citiem un šajā spogulī ieraudzīt, ko personībai nodarījusi labprātīga dzīve kopā ar atkarīgo, motivācija mainīties ir daudz lielāka. Priekšā ir ilgs atlabšanas ceļš, kura galā ir spēja turpināt dzīvi veselīgāk. Jāspēj arī sev piedot – būs arī atkritieni! Jo tie ir spēcīgi ieradumi, kas nevēlas laist vaļā.

    Vai līdzatkarība arī ir slimība? «Ērtuma labad uz to tā raugās, lai arī Latvijas slimību klasifikatorā tā nav iekļauta. Ja būtu, tad pienāktos valsts atbalsts tās ārstēšanā,» atzīst psiholoģe. Skaidrs, ka, dzīvojot blakus atkarīgajam, veselība nevar saglabāties laba, tāpēc līdzatkarību bieži papildina citas slimības. Un, ja arī līdzatkarību pieņem kā slimību, tas var palīdzēt veseļoties.

     

    Ne vienmēr palīdz šķiršanās

    Daudzas no dzērājvīriem izšķiras. Varbūt vienkārši jāaiziet no tā, kurš velk līdzi purvā? Nav tā, ka šķiršanās ārstētu līdzatkarību, bet reizēm tā ir vienīgā iespēja novilkt robežas.

    Bet vai tiešām visi, kam kāds tuvinieks ir alkohola atkarīgais, kļūst līdzatkarīgi? «Ir personības, kam līdzatkarība neveidojas. Bet kopumā hroniskas slimības – un atkarības slimība ir viena no tām – nevar neietekmēt apkārtējos,» uzskata psiholoģe.

    Alkohola patēriņš Latvijā ir ļoti liels, un tas mūs ietekmē arī tad, ja paši nelietojam. «Mēs esam posttotalitāra sabiedrība, un totalitārā domāšana nosaka to, ka jūtām nav nozīmes, bet svarīgi, kā tu izskaties; ka netīro veļu publiski nemazgā un jādara viss iespējamais, lai kāds kaut ko nepadomā. Tas viss māca dzīvot nebrīvi, bet līdzatkarība neiet kopā ar personības brīvību,» atzīst Benita Griškeviča.  

     

    Kā atrast Al-Anon grupu? Visa informācija (par grupām un to sapulcēm): https://alanon.org.lv. Nākot uz sapulci, nav iepriekš jāpiesakās!

     

    Cik daudz dzer Latvijā?

    • 2020. gadā Latvija bija pirmajā vietā ar vislielāko alkohola patēriņu uz cilvēku starp Eiropas valstīm!

    • PVO Eiropas reģions iekļauj 53 valstis, un šajā reģionā ir augstākais alkohola patēriņš pasaulē – 2020. gadā vidēji viens cilvēks (vecumā no 15 gadiem) izdzēra 9,5 litrus alkohola. Tie ir aptuveni 190 litri alus, 80 litri vīna vai 24 litri smagā alkohola. Latvijā – 12,1 litru. Esam apsteiguši pat Krieviju! 

    Dati: Euronews un OECD.

    Personīgi stāsti

    Marika, 60 gadi:

    «Es biju līdzatkarīgā 30 gadus. Mans vīrs ļoti dzēra! Un tad viņš nomira. No aknu cirozes. Vēl jauns cilvēks, knapi pāri 50! Man būtu vajadzējis justies atvieglotai, beidzot nebija jāstāsta visādi meli, kad vīrs dzērumā bija izdarījis kaut ko apkaunojošu. Bet pēc bērēm jutos kā no laivas izmesta, jo nevienam vairs nebiju vajadzīga! Divus gadus braucu pie viņa kapa, izrunāju visu, kas uz sirds, bija arī pārmetumi, bet vispār pēc nāves vīrs man bija kļuvis par nesaprastu varoni. Daudz netrūka, ka no bēdām pati sāktu dzert. Tā vietā es sāku jaunas attiecības – ar viņa draugu. Viņš pēc bērēm bija pasācis nākt pie manis pasēdēt, un es atkal jutos vajadzīga! Viņš pārcēlās pie manis, es atkal gatavoju un rūpējos. Un tad kādu mēnesi pēc pārvākšanās viņš iedzēris pret mani pacēla roku! Manā mājā, pie manis vārītas kāpostu zupas, ar manis mazgātām biksēm kājās. Laikam jau kaut kas to divu gadu laikā bija mainījies. Otrā rītā, kamēr jaunais draugs darbā, aizpūderēju zilumu, pasaucu namu pārvaldes meistaru nomainīt atslēgas un izliku kāpņutelpā viņa nedaudzās mantas. Un nobloķēju telefona numuru, jo pati sev vēl īsti neuzticējos, būtu vēl iekritusi uz viņa žēlīgo atvainošanos. Tagad esmu viena, man ir kaķis, rūpējos un jūtos noderīga.»

     

    Lāsma, 50 gadi:

     «No vienaudzēm esmu dzirdējusi, ka tēvu dzeršana viņām atstājusi milzīgu traumu. Es tā nejūtos. Arī mans tētis dzēra, tomēr nekad neesmu sevi izjutusi kā alkoholiķa meitu – cietēju. Arī klasesbiedrēm tēti dzēra, tāpēc tas tika uztverts pašsaprotami. Aiziet ciemos un redzēt, ka arī te tētis ir piedzēries, – nekas īpašs.

    Iespējams, tomēr biju labākā situācijā nekā draudzenes, jo mans tētis bija audzis pilsētā, bet laukos ieprecējās, tāpēc viņš daudz vairāk lasīja, smējās un par bērniem rūpējās daudz sirsnīgāk un atklātāk. Uz tēta dzeršanu skatos bez pārmetumiem, jo pāri visam ir sajūta, ka viņš mani ļoti mīlēja. Gan dzērumā, gan skaidrā prātā tētis ar mums bērniem atklāti lepojās un slavēja. Tas man palicis prātā vairāk nekā atmiņas, ka tēta atkal nav mājās, jo viņš dzer.

    Diemžēl dzeršanas normalizācija mani ietekmēja ļoti klasiski – es apprecējos ar dzērāju. Tētim mans vīrs ļoti patika, jo viņi varēja kopā draudzīgi piedzerties. Tieši tas man lika alkoholismu ieraudzīt citām acīm: divi piedzērušies vīrieši izskatās daudz skaudrāk nekā viens. Turklāt no sava vīra nedabūju to, ko no tēta, – ne tik atklātu mīlestību, ne uzslavas, tāpēc pēc četriem gadiem izšķīrāmies, un nākamajās attiecībās uz šā grābekļa nekāpu.»

     

     

    Grāmatas, kas var palīdzēt
    Iesaka Benita Griškeviča.

    Pārtraukt līdzatkarību. Melodija Bītija.

    Kāpēc viņš tā dara? Landijs Bankrofts.

    Dzīvesspēks. Kristina Berndta.

    Pļauka dvēselei. Berbela Vardecka.

     

     

    Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
    Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.

    Satura mārketings

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē