Eleganta un veiksmīga, bet mīl iedzert… Kādēļ Latvijā arvien vairāk sieviešu kļūst par alkoholiķēm?

Konsultēja: narkoloģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Dr. Ilze Maksima

Nav konkrētas statistikas, kas ļauj apjaust reālo no alkohola atkarīgo cilvēku skaitu Latvijā. Taču ir veiktas aptaujas, kurās iegūtie dati ir gana satraucoši: katrs desmitais vīrietis ir atzinis, ka viņam ir problēmas ar alkohola lietošanu. Kā novērojuši speciālisti, sieviešu alkoholisms sastopams trīs četras reizes retāk, tomēr precīzs skaitlis nav zināms, jo sievietes notiekošo ilgāk slēpj – problēmas parasti atklājas galējās situācijās, kad jau ir nopietni veselības traucējumi.

Arī sabiedrības kopējo attieksmi pret alkoholisko dzērienu lietošanu raksturo problēmas noliegums. Droši vien esi dzirdējusi argumentu, ka Spānijā vai Itālijā cilvēki regulāri pie pusdienām dzer vīnu un par alkoholiķiem nekļūst, tāpēc nevajagot pārspīlēt. Tomēr ir svarīgi nevis skatīties uz citu valstu pieredzi, bet paanalizēt pašu un mūsu priekšteču attiecības ar apreibinošajām vielām. «Atšķirībā no Vidusjūras reģiona mūsu klimatiskie apstākļi ne tik labi atbalsta cilvēka psihisko veselību – saule, gaisma un siltums, kas uzlabo cilvēka pašsajūtu, mūsu platuma grādos baudāms vien īsu laiku, attiecīgi mums ir jāiegulda daudz vairāk izdomas, lai parūpētos par savu labbūtību. Otrs –

mēs jau piedzimstam ar lielāku noslieci būt nelaimīgiem.

Tas saistīts ar ģenētisko atmiņu, kas nāk no iepriekšējo paaudžu pieredzes, dzīvojot kara un okupācijas apstākļos. Trešais – mēs esam raduši savus pārdzīvojumus paturēt sevī, nevis kā itāļi tos temperamentīgi izreaģēt. Grūtas izjūtas mūs ārda no iekšpuses un nereti liek meklēt tādus ārējus glābējus kā alkohols. Ceturtais – uzaugot mēs mācāmies no piemēra, tostarp – kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Diemžēl Latvijā nav daudz ģimeņu, kas var teikt: manā dzimtā atkarīgo nav. Bet, ja bērns aug ģimenē, kurā kādam no vecākiem ir atkarība, viņam trūkst pieaugušā, kas ir viņa drošais balsts. Ne atkarīgais, ne līdzatkarīgais vecāks nespēj atpazīt un vadīt savas emocijas un nespēj to iemācīt arī bērnam. Kā arī – viens vecāks, grimdams atkarībā, bet otrs, viņu glābdams, nemaz nevar pievērsties bērnam un pamanīt viņa vajadzības. Tas savukārt sekmē to, ka uzaug cilvēks ar ievainotu pašvērtību, kurš vēlāk seko vecāku piemēram un sāpes remdē atkarībās. Visu minēto apstākļu kopums rada augsni tam, lai mūsu platuma grādos dzimušiem cilvēkiem jau sākotnēji būtu lielāks potenciāls nodzerties,» situāciju iezīmē narkoloģe Ilze Maksima.

Vēl jāņem vērā, ka ģenētiskā nosliece uz ātru atkarības veidošanos sakņojas arī faktā, ka mūsu organisms jau piedzimstot bieži vien zina, kā apstrādāt šo indi – alkoholu. Kā tas izpaužas? Tu vari ātri kāpināt dzeršanas apmērus, un tev nekļūst slikti, nav jāvemj. Tā ir slikta ziņa, jo tavs organisms toksīnu pazīst, tāpēc ieslēdz vairākas sistēmas, lai to neitralizētu, šādi iztērējot milzu resursus. Piemēram, nieres un aknas strādā avārijas režīmā. «Fakts, ka cilvēks var patērēt lielus alkohola apjomus, liecina, ka dažādu apstākļu dēļ arī iepriekšējās paaudzes nav mācējušas gūt labsajūtu bez alkohola,» uzsver Ilze Maksima.

Pieķer sevi!

Ar apreibinošajām vielām ir šādi: pirmo reizi nofiksējot, ka, piemēram, glāze vīna palīdz atslābt un nedomāt par grūto, cilvēks to nekad neaizmirsīs. Tā izpaužas mūsu smadzeņu spožums un posts. Tas var mūs iznīcināt, novedot ilgstošā paškaitējumā, bet var arī palīdzēt, ja vien notiekošo sākam analizēt un meklējam jaunus prieka avotus.

Bet kādas ir sākotnējās pazīmes nosliecei uz alkoholismu? Tā ir nespēja noņemt stresu un atslābināties bez mākslīgiem kairinātājiem. Pirmā parādās tieksme, kas izpaužas iedzeršanu plānošanā. Piemēram,

tu jau nedēļas sākumā sāc domāt par to, kādu alkoholu pirksi piektdienas vakaram.

Tu organizē tikšanos ar draudzenēm, bet vienlaikus zini – jūsu kopīgajā pasākumā alkohols būs klātesošs. Brīvdienās tu iegriezies kafejnīcā, lai pie kafijas ne tikai apēstu kūciņu, bet arī izdzertu glāzi šampanieša. Respektīvi, tu veic mērķtiecīgas izvēles. Apmeklējot pasākumus, tu zaudē spēju atteikties no piedāvātajiem alkoholiskajiem dzērieniem. Argumentu – es vēlos, lai nākamajā rītā man ir laba pašsajūta un svaiga sejas krāsa, – nomaina atruna: vai pēc grūtas darbadienas es neesmu nopelnījusi dzērienu?

Atkarībā no cilvēka organisma īpatnībām noteiktu laiku darbojas kompensācijas mehānismi – tu turpini strādāt un tev šķiet, ka tiec ar visu galā, ka nekādas atkarības nav. Taču tieksme un piesaiste attīstās, un arvien biežāk prātā ienāk doma, ka arī šodien jāiegādājas alkohols, bet izpaliek izsvēršanas fāze, vai man to vajag. Līdztekus nostrādā psiholoģiskais noliegums – ja ģimene, kas pirmā pamana pārmaiņas, kaut ko pārmet, seko neiecietīgs:

«Novērtējiet, ka es protu darīt savu lietu un nopelnīt naudu! Tam, kurš smagi strādā, ir arī jāatpūšas.»

«Uz etanolu ir svarīgi paskatīties kā uz organisma šūnu šķīdinātāju, no kura tostarp cieš arī smadzeņu šūnu apvalki. Tas ietekmē informācijas analīzi. Atkarīga cilvēka domāšanu var salīdzināt ar šizofrēniķa prātu: tikai daļa spriedumu ir adekvāti. Atkarīgais teikumu var sākt ar problēmas atzīšanu, bet noslēgt ar vārdiem: patiesībā nav tik traki, tikšu galā, spēšu to kontrolēt,» stāsta Ilze Maksima.

Ja cilvēks ilgāku laiku, regulāri lietojot alkoholu, tiek galā ar darba un citiem pienākumiem, tas liecina, ka viņam kā personībai ir lielisks potenciāls. Taču nevienam resursi nav neierobežoti, katram ir noteikts slieksnis, kad atkarību dēļ spējas sabruks. Ilūzija ir domāt, ka mums ir dots daudz laika un resursu.

Rītdienas nozagšana

Alkoholisko dzērienu patēriņu sekmē arī dažādi mīti, ko nereti izplata arī paši ārsti, piemēram, «sarkanvīna regulāra lietošana nāk par labu asinsvadu veselībai». Ilze Maksima iebilst: «Starptautiskā vēža pētniecības aģentūra ir apstiprinājusi, ka jebkura alkohola deva ietekmē šūnas, radot iekaisuma reakcijas un ietekmējot ģenētisko informāciju, tādējādi veicinot vēža rašanos.»

Kā tas notiek? Pirmkārt, etanols organismā pārvēršas par acetaldehīdu – ķīmisku vielu, kas bojā šūnas un ir atzīta par kancerogēnu. Otrkārt, alkohols kaitē aknu šūnām, veicinot cirozes attīstību, un cilvēkiem ar cirozi ievērojami pieaug risks saslimt ar aknu vēzi. Treškārt, alkohols var paaugstināt noteiktu hormonu, piemēram, estrogēna, līmeni, un augsts estrogēna daudzums organismā palielina krūts vēža risku.

Tāpat alkohola lietošana ir sajaukta ar mārketinga politiku. Mums tiek pārdota šķietamība un rituāls, uz tā visbiežāk uzķeras cilvēki, kam ir kāds psiholoģisks iztrūkums. «Modernais alkoholiķis ārēji neizskatās tik slikti kā pirms 70 gadiem, tomēr iekšējais izmisums ir tieši tāds pats. Sieviešu alkoholisma pamatā ir vientulības, pamestības izjūta, viņas jūtas nenovērtētas, ir milzu pārslodze, kas nereti saistīta ar izjūtu, ka neesmu gana laba, tāpēc jācenšas vairāk,» novērojumos dalās narkoloģe.

Sabiedrības turīgajā slānī alkohols nereti tiek lietots kopā ar kokaīnu.

Alkohols šķietami viegli nomierina (lai gan ilgtermiņā darbojas kā depresants), savukārt kokaīns sniedz enerģiju. Šī kombinācija vēl ātrāk iztukšo mūsu organisma resursus. «Jebkura apreibinoša viela izjauc cilvēka dabisko spēju gūt baudu ikdienas procesos, jo ietekmē centrālās nervu sistēmas darbību. Tā ir kā podziņa, kura uz to mirkli atbrīvo milzu devu laimes hormona, kas tiek pārtērēts un pēc laika liek iegrimt vēl dziļākā bedrē – ne tikai ir jāmeklē nākamā deva, bet tā arī jākāpina. Šādi cilvēks sev nozog rītdienu – jebkura atkarība galarezultātā mums atņem visu, kas bijis svarīgs un dārgs,» uzsver Ilze Maksima.

Kā rīkoties gudri?

Lai spētu atteikties no apreibinošajām vielām, narkoloģe iesaka atgriezties bērnības atmiņās un paraudzīties, kas toreiz palīdzēja ķert kaifu no dzīves. Kuras nodarbes iepriecināja dabiski, bez dažādu vielu klātbūtnes?

Tagad mēs daudzas skrienam kā vāveres ritenī, bet, lai izvērtētu ikdienu, ir jāspēj atkāpties un paraudzīties uz savu dzīvi no attāluma: kurp es dodos? Kādi ir mani ieguvumi īstermiņā un ilgtermiņā?

Ja dzīvojam sava optimālā stresa robežās, varam daudz sasniegt un nejusties nelaimīgas. Bet, ja esam hroniski pārgurušas, nereti tas ved pie dažādu vielu lietošanas. Tāpēc ik pa laikam ir jāapstājas un jāsajūt pašai sevi – nav labāka orientiera par pašsajūtu. Tāpat der uzdot jautājumu: vai es cienu sevi kā cilvēku, kuru nedrīkst saindēt, par kuru ir vērts parūpēties un kuram ir atļauts būt drosmīgam, nosakot robežas apkārtējiem?

Ja apreibinošas vielas lieto regulāri, no tām ir jāatsakās gudri. Biežāk pieļautā kļūda: nogriezt kā ar nazi, neko neliekot vietā. Taču, ja sev tikai atņem (tātad sodi) – tas ir laika jautājums, kad atkarības atgriezīsies. Ir jārīkojas citādi: lai justos stiprāka un veselāka, padomā par iepriecinošiem hobijiem, sportošanu, kas atraisa endorfīnus un adrenalīnu, meditācijām, kas vairo serotonīnu! Tā kā apreibinošo vielu lietošana saistās ar bezbēdīgām izjūtām, ikdienā jāiekļauj arī kas prātīgi neprātīgs – spontanitāte un uzdrīkstēšanās. Ir jāmācās, jo jaunas zināšanas uzlabo pašvērtējumu un atjauno neiromediatorus, kas ir būtiski labsajūtas piedzīvošanai.

Ja vajag palīdzību…

Ja atkarības grūtības ir nepārvaramas, jāmeklē palīdzība pie speciālista. Var anonīmi sazināties ar konsultantu pa tālruni 67037333. Noderīgas var izrādīties arī citu cilvēku anonīmas pieredzes, ko var meklēt aa.org.lv.

Etiķete pieprasa

Padomāt par visiem

Komunikāciju aģentūras OLSEN+Partners līdzīpašniece Olga Kazaka

«Mūsdienu etiķete, rīkojot dažādu veidu pasākumus, aicina padomāt par dažādām izvēles iespējām viesiem: gan mūsu aģentūras, gan vairāku citu uzņēmumu rīkotajās sanākšanās bezalkoholisko kokteiļu piedāvājums ir tikpat liels kā alkoholiskajiem dzērieniem, un esmu novērojusi, ka pieprasījums pēc pirmajiem arvien pieaug.

Ir svarīgi, ka tie, kas alkoholu nelieto, pasākumā nejūtas apdalīti vai pretnostatīti pārējiem.

Rituālā daļa, kad no skaistas glāzes malkojam kādu garšīgu dzērienu, ir būtiska, jo sniedz izjūtu, ka esam daļa no vienotas kopienas,

ka pasākuma rīkotāji ir vēlējušies parūpēties par katru no mums un visi esam gaidīti. Ikdienā pārvietojos ar auto, attiecīgi alkoholu nelietoju. Mana mīļākā alternatīva ir Pierre Zēro Signature dzirkstošais bezalkoholiskais vīns – iekļauju to pašas rīkotajos svētkos un izvēlos arī citu organizētajos pasākumos.

Ja atgriežamies pie etiķetes – pieklājīgā, mūsdienīgā sabiedrībā cits citam neuzdod jautājumu: kāpēc tu nelieto alkoholu? Par laimi, sabiedrība mainās, to raksturo lielāka pietāte un rēķināšanās ar apkārtējo izvēlēm, nekā bija agrāk. To redzam, arī pavērtējot labu restorānu ēdienkartes: līdztekus tradicionālai maltītei apmeklētāji var pasūtīt arī vegāniskos ēdienus un tādus, kas nesatur laktozi vai cukuru, un tas pats attiecas uz dzērieniem – piedāvājumā būs iekļauts arī gana plašs bezalkoholisko versiju piedāvājums.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.