Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es turos!
«65 gadi. Jau pensijā… Strādāju, rosos, iznīcināts vēl neesmu, kā varbūt kāds gribētu,» neilgi pirms gaidāmās dzimšanas dienas PDz saka Dzintars Jaundžeikars. Ir lietas, par kurām viņš uzreiz atsakās runāt – vainošanu piena naudas nemaksāšanā, par ko rit tiesāšanās. Arī par KNAB pirms 10 gadiem veikto apcietināšanu, kad Jaundžeikars vairāk nekā mēnesi bija spiests pavadīt ieslodzījumā, līdz tika aizvests uz sirds operāciju… Tāpat par 2007. gada procesu, kur viņa dēlu Pēteri it kā esot aizturējuši, vadot auto narkotiku reibumā.
«Ja godīgi, mani vēl nav beiguši vajāt, tāpēc par šīm lietām nerunāšu. Es pat domāt par tām negribu. Tur ir tik daudz melu… Vienkārši jau nav, bet arī sabradāt sevi neļaušu. Tikai laiks visu saliks savās vietās. Tagad tur balts pataisīts par melnu, bet gan jau baltais atkal būs balts, un arī melnais atgūs savu krāsu. Tā diemžēl pie mums Latvijā notiek. Es turos! Invaliditātes grupa gan ir, gadi arī nekur nepazūd, bet kustēties varu un kustos. Varētu jau nomest lieko svaru, tad pašam būtu vieglāk, bet vai tad tagad pandēmijas laikā to izdarīsi,» nosmej Dzintars.
Nāks peoniju laiks, par kaitēm aizmirsīs
Jaundžeikars uzsver – šogad jubilejas svinības atkrīt Covid-19 dēļ. «It kā jau varētu braukt svinēt uz ārzemēm, kur nav tādu ierobežojumu. Bet es nebraukšu. Tā būtu ākstīšanās. Vispār jau arī pēc lielas publikas man nav vēlēšanās. Varētu mājās atzīmēt, bet tagad arī to nedrīkst.
Nedrīkstu pārāk riskēt, jo nezinu, vai kādam neniezēs nagi pazvanīt policijai, ka Jaundžeikars lepni un ar vērienu svin 65. jubileju,» spriež Dzintars.
Viņš teic, ka dzīves ritms laukos ir pavisam citādāks nekā Rīgā, un tas bijušajam ministram ir daudz tīkamāks. «Atbrauciet pie manis vasarā, tad redzēsiet, kas ir īstā dzīve, īsts skaistums. Mana sieva Silvija ņemas ar peonijām. Viņai ir peoniju audzētāju klubiņš, kur ir sievas draudzenes, pāris manas radinieces, vedekla.Silvijai ir 350 peoniju šķirņu, vasarā mums ap māju viss ir vienās puķēs. Apbrīnojami, kā viņa tur ņemas! Un, kad es paklausos, kādas cenas griežas par tām peonijām, man mati stāvus ceļas. Tagad veselība sievai ir tāda švakāka, bet nāks pavasaris, un jau atkal viss būs vienos ziedos. Kad sāksies peoniju laiks, tā par visām krikām Silvija aizmirsīs,» atklāj Dzintars.
Dzimtā Dzintari jau trīs paaudzēs
Bijušais ministrs atzīstas – oficiāli viņš vairs nav saistīts ar piena savākšanas biznesu, ar kuru nodarbojās pēc aiziešanas no politikas. Nu jau kādu laiku saimniekošanu un piena savākšanas mašīnu komandēšanu pārņēmuši dēli Pēteris un Dzintars. «Pats gan nekur tālu no tā aizgājis neesmu. Tāpat savu reizi kāds padoms jāiedod par piena mašīnām un loģistiku, jo pieredze man ir diezgan liela,» teic Dzintars.
«Dēli man ir patrioti, nav aizbraukuši no Latvijas, strādā tepat un vēl mazbērnus sarūpējuši. Šobrīd ir trīs, uz pavasari gaidām ceturto. Pēterim ir dēls Tomass un meita Paula, Dzintaram – mazais Dzintariņš. Sanāk, ka trīs paaudzēs ir pa vienam Dzintaram Jaundžeikaram. Es dažkārt piesakos padarboties par aukli, aizvest mazdēlus uz kādu treniņu. Mazmeitai nupat palika četri gadi, arī savu audzināšanu prasa,» par jaunajiem pienākumiem stāsta eksministrs.
Galu krīzei nemana
Lai arī nodevies lauku dzīvei, Dzintars atzīst – interesi par valstī un pasaulē notiekošo nav zaudējis. «Fons ar Covid-19 visu padara bēdīgu. Ir diezgan smagi. Labi, mūsu jomā, kurā ar dēliem darbojos, sūdzēties nevar, jo govis pienu dod, Latvijas piens pieņem, un it kā viss ir kārtībā. Pārtikas nozare un lauksaimniecība vēl turas. Ir šādi tādi ierobežojumi, bet nevar salīdzināt ar pārējām nozarēm, kur viss aizklapēts, sākot ar kafejnīcām un frizētavām.
Daudzi nonākuši pilnīgā bezizejā un galu šai krīzei nemana. Visa ekonomika sagrauta. Uz kā tā balstījās? Uz ostām, dzelzceļa, tranzīta… Tagad to tik vien dzird, ka tranzīta nav, no dzelzceļa visus atlaiž. Briesmīgi! Izklausās kā bankrots. Nesaprotu, no kā vispār valsts dzīvo, uz kā turas. Tagad aizņemamies, bet cik ilgi?»
Viņš uzskata, ka liela daļa ierobežojumu ir aplami. «Citur pasaulē tie ir kā rekomendācijas, ne pavēles ar bargiem sodiem. Mans brālēns Ālandu salās trenē volejbola komandu. Viņš stāsta – tur notiek gan treniņi, gan sacensības. Bērni iet skolā, apkalpojošā joma strādā, kafejnīcas, restorāni darbojas. Viņš man zvana un prasa, vai mēs ar visa slēgšanu neesam galīgi sajukuši prātā. Savukārt vienas piena mašīnas šoferim meita strādā Zviedrijā, tūrisma apkalpošanā. Tur arī viss notiek.
Protams, slimība nav nekas labs, bet man šķiet – mums tik skalo smadzenes, un visam Covid-19 pievelk klāt, lai izklausītos īpaši baisi,» spriež bijušais politiķis.
Dzintars gan atzīst – arī Vidrižos krietns pulciņš ar to esot slimojis. «Pats par kovidu nezinu. Var jau būt, ka esmu izslimojis, to nezinot. Pārbaudījies neesmu, un neuzskatu, ka man tagad vajadzētu skriet un taisīt test. To gan varu pateikt, ka vīruss manu dzīvi medicīniskā jomā ir ietekmējis. Bija jāiziet pārbaudes saistībā ar invaliditātes grupu, bet tagad pie ārstiem tikt galīgi nav vienkārši…»
