Ekonomists Edvards Kušners: «Savām acīm esmu redzējis atkāpušos ledājus un izdegušu stepi.»

Latvijas Bankā esat ilgtspējas virziena vadītājs. Ko tas nozīmē?

Gan vairākas filozofijas teorijas, gan reliģijas kā cilvēka dzīves jēgu akcentē laimes meklējumus. Un viens no veidiem, kā laime tiek definēta, ir iekšējais un ārējais līdzsvars – kad esam mierā gan ar sevi, gan pasauli un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Taču savu laimes meklējumu ceļā mēs esam nojaukuši līdzsvaru ar planētu, uz kuras dzīvojam. Zinātnieki nu jau vairāku desmitu gadu garumā ir pierādījuši, ka esam būtiski ietekmējuši klimata sistēmu un iznīcinām dabas daudzveidību.

Daba ir pamats sadarbības modelim starp cilvēku un planētu, kurš ne vienmēr mums ir saprotams.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Dodamies ciemos

FOTO: Elīna Maligina parāda savu skaisto lauku īpašumu Gaujas krastā

Marta Kalniņa

FOTO: Lāčiem rūgts! Dziedātāja Vineta Elksne apprec komponista Kārļa Lāča brāli

Marta Kalniņa

Bērni

Reinis un Maija Sējāni savai pirmdzimtajai meitiņai devuši skaistu vārdu

Tas izpaužas pat tādā ikdienišķā procesā kā pārtikas iegūšana, kas sakņojas dabas normālā funkcionēšanā. Lietojot finanšu pasaules terminoloģiju, jāsaka, ka mūsdienās ir uzkrājušies riski. Esam nojaukuši līdzsvaru, un mums, lai būtu laimīgi ne tikai vienā konkrētā mirklī, bet kā cilvēce kopumā un ilgstoši, ir jāatgriežas pie līdzsvara.

Ilgtspējas praktiskā puse ir: darboties tā, lai novērstu kaitējumu klimata sistēmai, samazināt izmešus, atjaunot dabas daudzveidību un likvidēt vēl vienu negatīvo blakni – nevienlīdzību sabiedrībā. Klimata pārmaiņu novēršana, dabas daudzveidības saglabāšana un nevienlīdzības mazināšana ir problēmu trijotne, kas ir pamatā ilgtspējības mācībai.

Līdzsvara nobīdi ir izraisījusi mūsu nemācēšana salāgot ekonomisko attīstību un finansiālo labklājību ar citiem labklājības veidiem. ANO ilgtspējīgas attīstības jēdziens tika ieviests 1985. gadā, un jau tolaik tika nodefinētas tādas globālas problēmas kā vides piesārņojums un tika izteiktas zinātniskos pētījumos pamatotas bažas, ka ar klimatu «nav labi». Nu ir pagājuši vairāki desmiti gadu, un šobrīd cilvēce ir spiesta vienlaikus gan cīnīties ar jau esošajām sekām, gan arī novērst jaunu seku iestāšanos, un tas kļūst arvien dārgāk. Redzot, cik daudz ir jāizdara, pieaug arī stress sabiedrībā.

Kā Latvijas Banka iesaistās dabas, ekonomikas un sociālā līdzsvara atjaunošanā?

Ilgtspēja ir iesakņota Latvijas Bankas stratēģijā. Praksē Latvijas Bankas darbībai zaļajos jautājumos ir trīs virzieni, un viens no tiem ir pētīt dažādas norises Latvijā un pasaulē, lai saprastu, kādas ir problēmas un kā tās risināt. Runājam arī ar valdību, ar politiķiem, piedāvājot savu redzējumu. Protams, mēs nevaram izrakstīt receptes visai zaļajai politikai, mums nav tādas jaudas un ietekmes. Taču viena no mūsu misijām ir veicināt sabiedrībā diskusiju par ilgtspēju.

Otrs svarīgs Latvijas Bankas darbības aspekts ir maksimāli censties, lai mūsu rīcība pati par sevi būtu zaļāka, – sākot ar to, kāda ir ēka, kurā dzīvojam, kādu elektrību mēs pērkam, ko darām ar atkritumiem, ar kādām automašīnām braucam – sevis zaļināšana un savas politikas zaļināšana. Lūk, piemērs – mūsu rīcībā ir iespaidīgi finanšu aktīvi, kurus mēs ieguldām dažādos vērtspapīros, tajā skaitā akcijās. Tiesa, caur šo gan vairāk ietekmējam pasaules ekonomiku, jo tie nav Latvijas uzņēmumu vērtspapīri. Mūsu politika ir ne tikai nopirkt zaļas akcijas, bet mums ir arī ietekmēšanas politika, un mēs norādām mūsu vērtspapīru portfeļa pārvaldniekiem, ka vēlamies, lai tie iesaistās arī uzņēmumu politikā, jo esam īpašnieki ar tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā un pieprasīt no uzņēmumiem ilgtspēju.

Latvijas Banka ir arī banku uzraugs, un šajā jomā ir daudz darāmā, jo

Eiropas Savienība ir izvēlējusies stingru ceļu, kā finanšu sistēmu padarīt zaļāku, piemēram, ir prasība bankām rūpīgi ziņot, cik zaļas ir to darbības.

Cik veiksmīga, jūsuprāt, ir dažādu zaļākas saimniekošanas elementu ieviešana Latvijā?

Diemžēl redzu milzīgu neizlēmību un mulsumu Latvijas politikā par ilgtspējas jautājumiem. Klimata jomā līdz ar Klimata un enerģētikas ministrijas izveidi ir sākusies pozitīva kustība, bet dabas aizsardzībā esam nodzīvojušies līdz ļoti kritiskai situācijai.
Kuluāros daudzi politiķi atzīst, ka ilgtspējas jautājumi ir sasāpējuši, taču izvairās par tiem runāt skaļi, baidoties, ka sabiedrība viņus nesapratīs un nebalsos par viņiem. Taču Latvijas Bankas rīkotās sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka cilvēkiem ir svarīga gan dabas aizsardzība, gan ilgtspējīga saimniekošana. Tieši sabiedrība var iedrošināt politiķus rīkoties un pieņemt ilgtspējīgākus lēmumus.

Tā ir klišeja, ka dabas aizsardzība nozīmē – izdzīt cilvēku no dabas un kaut ko atņemt. Un nebūt nav tā, ka vienīgā iespēja pelnīt ir Latvijas dabas postīšana. Gan mežu, gan pļavu, gan lauksaimniecības zemi apsaimniekot var tā, lai neciestu ne dabas ekosistēmas, ne ekonomiskie rādītāji. Dabisku dabu baudīt ir daļa no laimīgas dzīves.

Joprojām arī Latvijā liela daļa sabiedrības tikai ar grūtībām nodrošina savas pamatvajadzības. Cīnoties ar sadzīviskām problēmām, cilvēkiem zaļā ekonomika nav gluži pirmā doma, pamostoties no rīta.

Kā jau minēju, arī sociālā vienlīdzība ir viens no ilgtspējas aspektiem. Mēs kā sabiedrība meklējam ekonomikā izaugsmi, dzenamies pēc produktivitātes un cilvēkus, kuri kaut kādu sociālu apstākļu dēļ izkrīt no šā vilciena, mēs vienkārši pametam un skrienam tālāk pelnīt vairāk. Tādēļ aizvien pieaug plaisa starp bagāto un nabadzīgo sabiedrības daļu. Politiskajiem lēmumiem vajadzētu būt tādiem, kas šo plaisu mazina, tai skaitā attiecībā uz videi saudzīgāka dzīvesveida ieviešanu.

Zaļā transformācija pasaules ekonomikā, protams, prasa izdevumus, ne tikai dod peļņu. Var nākties pirkt citādus produktus, kuri mēdz būt dārgāki nekā līdzšinējie. Latvijā kaut kas ir sanācis ačgārni, un valdība ļoti dāsni subsidē bagātākās sabiedrības daļas zaļo transformāciju.

Turīgs piepilsētas privātmājas īpašnieks var uzstādīt saules paneļus, nopirkt elektroauto, kuru lādē no tās pašas saules dotās elektrības.

Viņš ierīko siltumsūkni savai mājai, kura ir nosiltināta vai uzreiz uzbūvēta ļoti silta, un tiek pie teju bezmaksas siltuma. Un atšķirībā, piemēram, no kāda mikrorajona daudzstāvu ēkas iedzīvotāja viņam nav jāuztraucas, cik maksā apkure un elektrība, kāda ir degvielas cena. Elektroauto pat stāvvietas pilsētas centrā ir bez maksas. Protams, sākotnēji tam visam bijusi iespaidīga investīcija, taču valsts ir subsidējusi šo komplektu apmēram ar 15–20 tūkstošu eiro lielu atbalstu. It kā jau šīs subsīdijas ir pieejamas visiem, tikai tās naudas, kas jāpieliek no savas puses, gan visiem nav, tāpēc to ir izmantojusi tikai sabiedrības turīgākā daļa. Taču nevajadzētu būt tā, ka zaļāka politika nevienlīdzību audzē, gluži otrādi! 

Ar kaut ko ir jāsāk, un kādam ir jāparāda piemērs, bet te rodas jautājums – vai ir plāns, ko darīt tālāk? Tagad situācija ir tāda, ka būsim radījuši nelielu elitāru sabiedrības daļu, kura būs atpirkusies no vairuma zaļo problēmu. Bet tas nav pareizākais veids ceļā uz ilgtspēju.

Runājot par auto, elektroauto, protams, ir labi, bet tas ir ļoti dārgs risinājums – vajadzētu būt tā, ka privātas automašīnas tiek izmantotas tikai garākiem pārbraucieniem, varbūt arī kā koplietošanas auto, bet ikdienā, pārvietojoties pa pilsētu, nepieciešams pavisam cita līmeņa sabiedriskais transports, nekā tas ir tagad.

Vai jūs pats ikdienā izmantojat sabiedrisko transportu?
Diemžēl reti, jo tur, kur es dzīvoju, diezgan tālu jāiet līdz autobusa pieturai – esmu izvēlējies dzīvot sev komfortablā vidē, gandrīz mežā. Bet es būtu priecīgs, ja varētu piebraukt tuvāk pilsētai ar savu auto un pārsēsties uz ērtu, regulāri kursējošu, civilizētu sabiedrisko transportu, jo man nekādu prieku nesagādā ar privāto auto nīkt Rīgas sastrēgumos. Tajā laikā es labāk lasītu grāmatu vai strādātu datorā, sēžot sabiedriskajā transportā.

Lai vai kā, Latvijā tomēr ir samērā neskarta daba mums visnotaļ sasniedzamos attālumos.

Latvijā uz savas ādas klimata pārmaiņu ietekmi vēl pārāk neizjūtam, un tas var radīt maldīgu priekšstatu. Lai gan ar daudz ko esam neapmierināti, tomēr jāapzinās – mums ir paveicies, ka dzīvojam tādā Dievzemītē! Esmu apceļojis pasauli un redzējis, ka ļoti daudzās vietās cilvēki jau šobrīd cieš no klimata pārmaiņu sekām un pat maksā ar savu dzīvību.

Esmu redzējis savām acīm gan desmitiem kilometrus atkāpušos Grenlandes ledājus, gan saulē izdegušu stepi Mongolijā, kurai bija jābūt koši zaļai, gan tropu lietusmežu, kurā divus mēnešus nav lijis lietus.

Klimata nobīde no normalitātes ir milzīga, nemaz nerunājot par plastmasas pludmalēm okeānu krastos un mikroplastmasu, ko zinātnieki atrod teju visās cilvēka ķermeņa daļās. Turklāt ar savu rīcību šeit, Latvijā, piedalāmies arī globālo procesu ietekmēšanā.

Tomēr netrūkst arī skeptiķu, kuri teic, ka klimata pārmaiņas – tas ir dabiski un notiek visu laiku.

ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPPC) regulārā ziņojuma Klimata pārmaiņas. Fizikālo zinātņu bāze tapšanā piedalās ap 750 klimata zinātnieku no visas pasaules, un viņu atzinums par cilvēces tiešo un izšķirošo ietekmi ir pārliecinošs.

Jā, protams, ir bijuši laiki, kad planētas klimats ir bijis radikāli atšķirīgs no tā, kāds tas ir tagad, turklāt abos virzienos, un zinātniekiem ir ticamas teorijas par šo pārmaiņu cēloņiem.

Bija arī lielās izmiršanas, kad gāja bojā līdz 95 procentiem dzīvo radību uz pasaules, un bija laiks, kad ekvatoriālo ūdeņu temperatūra bija + 40 un gaiss sakarsa līdz +70 grādiem. Izdzīvoja neliela daļa būtņu, no kurām sākās dzīvība no jauna, – tie, kas bija īpaši piemēroti skarbajiem apstākļiem. Kas tagad dzīvo tuksnešos? Tie ir dažādi rāpuļi un kukaiņi, un tie noteikti paliks.

Zinātnieki ir sarēķinājuši, ka cilvēka ekoloģiskā niša beidzas pie vidējās gaisa temperatūras +29,5 grādi. Ja neko nemainīsim, tad prognozes teic: jau šajā gadsimtā – 2070. gadā – būs ļoti plaša ekvatoriālā zona, kur šī vidējā temperatūra būs virs +29 grādiem, bet tas nozīmē, ka šajā reģionā cilvēki dzīvos briesmīgos vai absolūti mākslīgos apstākļos, vai mēģinās migrēt, kas ir paredzamākā rīcība. Šie apstākļi skars trīs miljardus iedzīvotāju! Klimata pārmaiņas var izraisīt plašu tautu staigāšanu, kas būtībā iznīcinās nacionālas valstis. Vai Latvijas Republika, kas mūsu Satversmē noteikta kā vieta, kur latviešu tauta veido savu pēctecību, kultūru un labklājību, turpināsies, ja klimata pārmaiņu scenārijs būs negatīvās? Tas ir pārdomu vērts jautājums!

Mēdz teikt, ka zaļāk jādzīvo, lai glābtu planētu. Bet tas ir aplami. Planēta nav jāglābj, tā pastāvēs arī bez cilvēkiem. Tie, kas jāglābj, ir mūsu bērni, bērnu bērni – nākamās paaudzes.

Pēc izglītības esat biologs, arī jurists un starptautisko ekonomisko attiecību speciālists. Kaut arī dabas zinātņu jomā nestrādājat, dabas tēma jums tomēr ir ļoti tuva. Kā veidojās jūsu karjeras ceļš?

Biologa izglītība, protams, palīdz saprast daudzus procesus, kas notiek pasaulē. Esmu strādājis par juristu, bet lielu daļu dzīves esmu bijis vadītājs – tā ir ceturtā joma, kuru esmu apguvis praksē. Taču tagad, strādājot Latvijas Bankā, pirmo reizi esmu amatā, kurā varu izmantot visu savu akadēmisko zināšanu bāzi.

Izvēle studēt bioloģiju bija mans bērnības sapnis, tas notika padomju laikā, un tā bija padomju zinātne. 90. gadu sākumā zinātne Latvijā tika sagrauta, un tēma, kas mani interesēja – biofizikālie pētījumi –, bija cieši saistīta ar militāro industriju un no Latvijas pazuda. Kad 1991. gadā sāku studēt, aizrāvos ar speleobioloģiju – pētīju alu iemītniekus, bet tad aizgāju no zinātnes.

Man bija vēl otrs bērnības sapnis, kuru arī mēģināju īstenot, – kļūt par advokātu, taču, studējot jurisprudenci, sapratu, ka tomēr nevēlos būt advokāts. Darbs valsts pārvaldē un valststiesību jomā man šķita ētiski pievilcīgāki, līdz ar to nerealizēju ne vienu, ne otru sapni, bet nejūtos bēdīgs par to, kā dzīve ir vadījusi mani pa aizraujošiem karjeras līkločiem.

Taču tieši bērnu piedzimšana bija brīdis, kad pastiprināti pievērsos ilgtspējas jautājumiem, tas man bija lielais grūdiens, lai sāktu citādi redzēt pasauli.

Kādus zaļā dzīvesveida principus jūs īstenojat savā ikdienā? Un kas rada lielākos izaicinājumus?

Tā kā dzīvoju visai savrupā vietā, lielākais izaicinājums videi saudzīgam dzīvesveidam ir pārvietošanās. Kaut arī viens no mūsu ģimenes transporta līdzekļiem ir hibrīdauto, nepieciešamība pārvietoties ir tik liela, ka noteikti atstāj vērā ņemamu ietekmi uz vidi. Izaicinājums ir arī iegādāties augstvērtīgu bioloģisko pārtiku, tās piedāvājums Latvijā ir ārkārtīgi mazs. It kā jau Latvijā zemnieki audzē dažnedažādus produktus, un it kā viss ir, bet tomēr nav iespējas vienkārši ieiet veikalā un salikt groziņā tādu pārtiku, kādu es gribu, kaut arī maksātspēja nav problēma.

Dzīvojot ārpus Rīgas, atkritumu šķirošana ir viegla un komposta kaudze pie mājas dabiska prakse, paši mēģinām arī pārtiku audzēt, cik vien varam. Mums ir arī saules paneļi. Esmu darījis daudz, lai to dabas teritoriju, kas ir manā īpašumā, maksimāli uzturētu un veidotu skaistu, dabisku, pēc iespējas mazāk iejaucoties un vienlaikus palīdzot tai atjaunoties. Manā īpašumā ir gan mežs, gan pļava un upes mala. Cenšos dabai ļaut ieņemt savu līdzsvara stāvokli.

Ekoloģisko pēdu savam dzīvesveidam neesmu rēķinājis, bet esmu rēķinājis oglekļa pēdu – to diezgan precīzi aprēķināt, jo dažādi rīki ir viegli pieejami internetā. Rezultāti mēdz nebūt iepriecinoši, ja darba dēļ kaut kur bijis jālido. Man patīk ceļot pa Latviju. Sāp sirds, ka skaistu un interesantu vietu dabā kļūst arvien mazāk, tādas pie mums vēl ir saglabājušās galvenokārt aizsargājamās dabas teritorijās. Piemēram, Ragakāpas dabas parks ar trīssimt gadu veciem kokiem ir fantastiska vieta!

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu.