Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Trusītis no Makrona cilindra
Pat fon der Leienas izvirzīšana bija pārsteigums. Komisijas prezidenta meklējumi bija nonākuši strupceļā – nespēja vienoties ne par vācieša Manfrēda Vēbera, ne nīderlandieša Fransa Timermansa kandidatūru. Valstu vadītāji bija jau sēdējuši un sprieduši no svētdienas pēcpusdienas līdz pirmdienas dienas vidum. Visi bija noguruši, turklāt divi no viņiem – Angela Merkele un Emanuels Makrons – vairāk noguruši par citiem, jo tikko atgriezušies no G20 galotņu tikšanās Japānā. Un tad tieši Makrons (nevis Angela Merkele!) kā burvju mākslinieks trusīti no cilindra izcēla Vācijas aizsardzības ministri Urzulu fon der Leienu: kāpēc gan viņa nevarētu vadīt Eiropas Komisiju?
Savā ziņā par šo ideju jāpateicas nejaušībai – pirms pāris nedēļām viņi bija tikušies pasaulē lielākajā aviācijas gadatirgū, kas katru otro gadu notiek Buržas lidlaukā Francijā. Francijas prezidentu iespaidoja tas, ka šarmantā dāma ne tikai kompetenti sprieda par Vācijas un Francijas kopīgajiem projektiem militārās aviācijas jomā un NATO problēmām, bet darīja to raitā franču valodā – kā jau cilvēks, kurš bērnību pavadījis Briselē.
Atviegloti vismaz par to, ka kandidāts atrasts, valstu vadītāji varēja gulēt mierīgi. Izņemot, protams, Merkeli. Pat Vācijā atbalsts fon der Leienai nebija vienbalsīgs, sevišķi iebilda zaļie un sociāldemokrāti. Par prezidentu balso Eiropas Parlamenta deputāti. Lai amatā apstiprinātu, par jānobalso vismaz 374 no 746 deputātiem. Par fon der Leienu nobalsoja 383. Nav daudz, bet, kā savulaik esot teicis viens no Eiropas Savienības dibinātājiem Vācijas kanclers Konrāds Adenauers, vairākums ir un paliek vairākums. Pēc ievēlēšanas 2019. gada 16. jūlijā viņa tviterī ierakstīja: «Paldies!» daudzās Eiropas valodās, arī latviešu.
Citi lasa
Makrons bija izspēlējis izcilu šaha gājienu. Eiropas Centrālās bankas prezidente jau bija francūziete Kristīne Lagarda. Un tagad par Eiropas Komisijas prezidenti kļuva viņa izvirzītā Urzula fon der Leiena. Divas sievietes Eiropas augstākajos amatos! Tas jau pats par sevi bija kaut kas neredzēts.
Briseles rozā mazulis
Urzula fon der Leiena ir augusi vācu diplomāta ģimenē un jau bērnībā uz visu mūžu ieguvusi to, ko vēlāk pati nosauca par «dziļu iekšēju Eiropas fenomena mīlestību». Viņas tēvs Ernsts Albrehts, kas vēlāk kļuva par Lejassaksijas ministru prezidentu, karjeru sāka Briselē, Eiropas Ogļu un tērauda kopienā, kas kopš 1950. gada sāka ekonomiski un politiski apvienot Eiropas valstis, lai nodrošinātu ilglaicīgu mieru. 1957. gadā ar Romas līgumu tika nodibināta Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK) jeb kopējais tirgus. Urzulas tēvs bija viens no tiem, kas palīdzēja rakstīt Adenauera runu Romā, un vēlāk kļuva par EEK ģenerāldirektoru. Abas šīs organizācijas ir Eiropas Savienības priekšteces.
Urzula Ģertrūde piedzima 1958. gada 8. oktobrī kā trešais bērns ģimenē, kurā jau bija divus un četrus gadus veci puikas. Mazo māsiņu brāļi iesauca par Rozīti, un, taisnību sakot, tā viņu dēvēja vēl ilgi un ne tikai ģimenē. Pat tad, kad jau bija izstudējusi, apprecējusies un laidusi pasaulē dēlu, viņai labāk patika, ka tiek saukta par Rozīti, nevis Urzulu Ģertrūdi.
Rozītei laimējās piedzimt laikā un vietā, kas patiesi ļāva pasauli skatīt rožainā gaismā. 1958. gada 1. janvārī bija stājies spēkā EEK dibināšanas jeb tā dēvētais Romas līgums. Briselē norisinājās pirmā Pasaules izstāde Expo pēc Otrā pasaules kara. Izstādes simbols Atomiums – 165 miljardus reižu palielināts dzelzs atoma kristāliskā režģa modelis. Lifts, kurš Atomiuma iekšienē pārvietojās ar ātrumu pieci metri sekundē, toreiz bija ātrākais pasaulē. Vārdu sakot, dzīve beidzot gāja uz augšu, turklāt lielā ātrumā.
Ģimene dzīvoja Briseles piepilsētā, savrupmājā ar dārzu, ko ieskāva mūris. Krēsliņi, ko Urzulas māte pie krāmu tirgotāja pirka saviem bērniem, nebija vis no modernās, krāsainas plastmasas, bet gan no kārtīga kokam – Luija XIV, Vindzoru un angļu lauku stilā.
Māte Heidija Adele dienasgrāmatā rakstīja, ka Urzula ir sensacionāls mazulis, kas jau divas nedēļas pēc dzimšanas, paēdis un smaidīgs, rāmi noguļ līdz pat rītam.
Vēlāk ģimenē piedzimst vēl trīs dēli un meita.
1967. gadā, 37 gadu vecumā, Ernsts Albrehts ir EEK ģenerāldirektors ar algu 8000 marku mēnesī, un viņam pieder zemes gabals netālu no Briseles, kur gatavojas celt ģimenei trīsstāvu māju. Bet jau pēc trim gadiem Ernsts ir gatavs teikt Briselei ardievas. «Nespēju iztēloties, ka līdz pat pensijai būšu EEK ģenerāldirektors Briselē». Jo tālāk vairs īsti nav kur kāpt.
Ernsts atgriežas Vācijā un nolemj piedalīties Lejassaksijas federālās zemes landtāga vēlēšanās. Taču tiešais kontakts ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņā viņam īsti nepadodas – ne viņš smēķē, ne dzer un arī īstajā brīdī draudzīgi uz pleca uzsist neprot… Landtāgā Albrehts gan iekļūst, bet par ministru nekļūst, un nu ģimenei, kas pieradusi pie Briseles labi apmaksātās dzīves, nākas iztikt ar 20 000 marku gadā.
Nākamajās landtāga vēlēšanās 1976. gadā veicas daudz labāk. Ernsts Albrehts kļūst par Lejassaksijas ministru prezidentu un saglabā šo amatu līdz pat 1990. gadam. Taču durvis žurnālistiem, kas ieradušies iepazīstināt ar jauno «pirmo ģimeni» atver «princese Urzula», jo tēvs un māte vēl kavējas pēcpusdienas nomiedzī.
Heidija par šo dzīves periodu savā dienasgrāmatā raksta: «Citi romānus lasa, bet mēs tajā dzīvojam.» Nedēļas nogalēs Ernsts medī fazānus, ģimenes svētkos tiek dejota kadriļa un katru reizi uzvesta īpaši rakstīta ludziņa, kuras autore ir pati Heidija. Galu galā viņa Heidelbergā ir studējusi ģermānistiku un mākslas vēsturi, ar rakstīšanu pat pelnījusi naudu un varējusi kļūt par dramaturģi vai kultūras žurnālisti. Bet viss izvērties citādi, un viņa organizēja savas ģimenes dzīvi kā teātra izrādi un aprakstīja to kā romānā.
Briselē un Luksemburgā viņi dzīvoja izmeklētā sabiedrībā, Hannoverē – tā teikt, vienkāršās tautas vidū, tomēr īsti par savējiem nekļūst. Lai gan ministru prezidents pats dodas iepirkties ar sievas sagatavotu pirkumu sarakstu un reizēm ķeras pat pie putekļu sūcēja.
Mājās uz galda viņiem stāv nevis svaigi spiesta apelsīnu sula vai kāds cits snobisks dzēriens, bet vienkāršs krāna ūdens, taču – ieliets brīnišķīgās kristāla karafēs.
Pie sienām – senlaicīgi senču portreti un grāmatu plaukti līdz pat griestiem, lielajā istabā – bīdermeijera stila mēbeles un vēlāk arī flīģelis. Un visās malās – daudz rotaļlietu.
Arī tēva darbagalds atrodas dzīvojamā istabā – starp mātes rokdarbu galdu un bērnu spēļu galdu. Tēvs arī šādos apstākļos prot koncentrēties darbam un radina pie disciplīnas arī bērnus, un kaimiņi pat mēļo, ka Albrehtu bērni arī rotaļājas pēc stingra grafika. Tikai viens no dēliem 18 gadu vecumā atļaujas lēkt pār ilksi un staigā ar panka grebeni. «Labāk jau lai mati stāv gaisā, nevis karājas pinkas,» dienasgrāmatā ieraksta māte. Kurš līdz divdesmit pirmajai dzimšanas dienai nesāk smēķēt, tas saņem 2000 marku – arī šāda tradīcija bija vecāku ģimenē.
Tēva meita
Tēvs Ernsts Karls Juliuss Albrehts ir dzimis 1930. gadā ārsta ģimenē. 19. gadsimtā Krievijas cars Ernsta vecvectēvam piešķīris barona titulu. Sākumā studējis teoloģiju un filozofiju, ko nomainīja uz tiesību zinātnēm un tautsaimniecību. Studiju laiks bijis grūtākais viņa dzīvē. Lai iztiktu ar tēva sniegto finansiālo atbalstu, nācās izvēlēties starp iespēju vai nu izdzert glāzi vīna, vai aiziet uz kino. Ernsts izvēlējās kino. Pēc tam sākās karjera Briselē, un dzīve strauji gāja uz augšu.
Lai gan Albrehts tika uzskatīts drīzāk par vēsu un distancētu, nevis sirds cilvēku, ar vienīgo meitu viņam bija īpašas attiecības. Kad Rozīte bija maza, viņa pēcpusdienās sēdēja uz kāpnēm mājas priekšā un gaidīja tēvu atgriežamies. Sarunās ar draugiem un paziņām tēvs Rozīti pieminēja biežāk nekā visus piecus savus dēlus kopā. Svarīgu sarunu laikā dēlus sūtīja laukā no istabas, bet Rozīte drīkstēja tupēt zem tēva galda. Un, kā viņa pati ir teikusi, arī sēdēt pie viena galda ar politikas un kultūras smagsvariem, kas bieži ciemojās ģimenes mājās.
Palaikam tēvs izvilka no plaukta vairākas grāmatas un nolika Urzulas priekšā: tās tev derēs. Tā – pēc tēva ieteikuma – viņa iepazina krievu literatūras klasiku: Tolstoja Karu un mieru, Pasternaka Doktoru Živago, Dostojevska Brāļus Karamazovus.
Kāds ģimenes draugs saka, ka Rozīte no abiem vecākiem mantojusi viņu labākās īpašības. No mātes – mūzu pieskārienu, no tēva – rakstura stingrību. Tēvam un meitai ir vēl viena kopīga īpašība – viņu platais, starojošais, žilbinošais smaids. Aizsargtērps, bruņas, aiz kurām labi var paslēpt mulsumu, neveiklību, apjukumu, nedrošību… Vēl viena kopīga iezīme: grūti saprast, vai viņu perfekcijas un teicamnieka tēla dēļ cilvēki viņus mīl un viņiem uzticas, vai arī gluži otrādi – nevar ciest.
Mūža nogalē tēvu piemeklēja demence, un ģimenei nācās ar to sadzīvot vienpadsmit garus gadus. Brāļi bija «izkaisīti pa visu pasauli», un Urzulas ģimene pieņēma tēvu savā paspārnē. Pa dienu nāca arī aprūpētāji, taču vakari un naktis bija viņas un vīra ziņā. Turklāt fon der Leiena, kas tolaik jau bija ministre Angelas Merkeles vadībā, nebaidījās par šo savas dzīves daļu stāstīt arī televīzijā. Un pat pajokot: «Tā kā tēvs vairs nespēj nevienu cilvēku atcerēties, viņš draudzīgi izturas pret itin visiem.»
Laimīgas laulības iedzimst
«Mans vectēvs vienmēr teica, ka laimīgas laulības iedzimst,» mēdza teikt Ernsts Albrehts. Kopā ar Heidiju Adeli Štromeijeri viņš nodzīvoja līdz pat sievas nāvei 2002. gadā. Ernsts iepazinās ar Heidiju 1938. gadā, kad abi vēl bija bērni un Ernsta tēvs ārstēja tuberkulozi Heidijas māsai. Vēl pēc dažiem gadiem četrpadsmitgadīgais Ernsts jau bija pārliecināts, ka trīs gadus vecākā Heidija ir «meitene, kuru es kādreiz apprecēšu», un to viņš arī izdarīja. Kopā viņi izaudzināja sešus bērnus. Septītā – meita Benita Eva – vienpadsmit gadu vecumā nomira no vēža.
Arī Urzula atzinusies, ka līdz brīdim, kad iepazinās ar savu nākamo vīru, bieži jutusies vientuļa, un šo sajūtu nav aizmirsusi nekad. Ar Heiko fon der Leienu viņa iepazinās universitātes korī. Heiko, tāpat kā viņa, mācījās par ārstu, bija sociālistiskās partijas biedrs un braukāja apkārt mašīnā, kas aplipināta ar protesta uzlīmēm pret atomenerģiju. 1986. gadā viņi apprecējās, pēc vienpadsmit mēnešiem nāca pasaulē Dāvids, vēl pēc diviem gadiem Sofija.
Kad vīrs ieguva stipendiju studijām prestižajā Stenfordas Universitātē Amerikas Savienotajās Valstīs, sieva devās viņam līdzi – jau ar trim bērniem un pieciem čemodāniem. Amerikā piedzima dvīnes Johanna un Viktorija, kura savu vārdu dabūjusi tāpēc, ka piedzima pirmā. Atgriežoties no Amerikas, ģimene netālu no Hannoveres noīrēja vecu ķieģeļu māju ar septiņām istabām un lielu dārzu, kurā auga augļu koki un atradās stallis ponijam, kazām un vistām. Piedzima vēl divi bērni – Egmonts un Gracia. Lielā ģimene neesot bijusi plānota, tā vienkārši notikusi. Viena no dvīnēm gan reiz, žurnālistiem dzirdot, teikusi, ka tētis gribot trīspadsmit bērnu.
Lai aizbrauktu ciemos pie vecvecākiem, viņiem vajadzēja divas automašīnas – vieglo un minibusu –, un kaimiņiem, kas noskatījās, kā fon der Leienu banda izbirst Albrehtu pagalmā, atkal bija, par ko parunāt.
Kad sieva pievērsās politikai, Heiko pameta profesūru augstskolā un kļuva par privāta uzņēmuma vadītāju ar brīvāku darba režīmu, lai vairāk varētu strādāt mājās.
Cirka jātniece
Sešu gadu vecumā Urzula gribēja kļūt par cirka jātnieci. Viņa bija 13 gadu, kad nomira jaunākā māsa Benita, un tad Urzula rūpējās par jaunākajiem brāļiem «kā mamma». Izraudāt bēdas skrēja uz stalli pie sava ponija. Zirga mugurā viņa pavadīja visu brīvo laiku. Pat būdama sestajā grūtniecības mēnesī ar septīto bērnu, viņa sēdēja seglos un demonstrēja jājamzirgus izsolē, kā bija darījusi kopš vidusskolas gadiem. 17 gadu vecumā sapņoja saimniekot muižā, jo «tā būtu brīnišķīga iespēja apvienot darbu un ģimeni». Tomēr 1976. gadā sāka studēt arheoloģiju Getingenē, bet drīz vien mainīja studiju virzienu un pievērsās tautsaimniecībai, tāpat kā tēvs. 1978. gadā pēc tam, kad Vācijā aktivizējās un vairākas politiskas slepkavības veica kreiso teroristu organizācija RAF (Rote Armee Fraktion – Sarkanās armijas frakcija), Urzulas tēvs uzskatīja, ka palikt Vācijā viņai nav droši, un ar citu vārdu un uzvārdu aizsūtīja uz prestižo Londonas Ekonomikas skolu. Dzīvojot Lielbritānijā, viņu beidzot sauca mīļajā Rozes vārdā – Rose Ladson. Pēc sešiem semestriem Urzula atgriezās Vācijā un vēlreiz mainīja studiju virzienu, šoreiz pievēršoties medicīnai. Kopumā dažādās augstskolās viņa mācījās ilgi – divdesmit semestrus, un gala eksāmenu nokārtoja tikai 1987. gadā, gandrīz 30 gadu vecumā, kad jau bija precējusies un laidusi pasaulē dēlu.
1991. gadā Urzula uzraksta doktora darbu, kurā 64 lappuses veltītas siltas vannas pozitīvajai ietekmei uz dzemdību norisi.
Arī viņa pati to ir izmēģinājusi. Līdz trešā bērna – meitas Donatas – piedzimšanai 1992. gadā strādā Hannoveres medicīnas augstskolas klīnikas sieviešu veselības aprūpes nodaļā par ārsti asistenti. Tiesību patstāvīgi strādāt par ginekoloģi viņai vēl nav, un galu galā viņa tās arī neiegūs, jo pievērsīsies politikai. Taču vēlāk savā grāmatā Sievietes un vara viņa atceras, ka par grūtniecību nācies uzklausīt arī šādus virsārsta komentārus: «Fon der Leienas kundze, atkal grūtniecība? Vai jūs esat par slinku, lai strādātu?» Atceras arī to, ka jutās slikti, jo pēcpusdienās vienmēr steidzās uz mājām, kur gaidīja bērni. Un vienmēr baidījās steigā kaut ko izdarīt nepareizi. Kopumā septiņus dzīves gadus viņa pavadīja mājās bērnu dēļ. Taču 1997. gadā atkal sāka mācīties, un 43 gadu vecumā, būdama septiņu bērnu māte, ieguva maģistra grādu sabiedrības veselībā.
Sava tēva partijā, Vācijas Kristīgo demokrātu apvienībā (CDU), viņa iestājas diezgan vēlu. Bet pa īstam pievērsties politikai Urzulu rosināja Kristians Vulfs, CDU vadītājs Lejassaksijā tūkstošgades mijā. Vēlāk viņš kļuva par Lejassaksijas ministru prezidentu, tāpat kā savulaik Urzulas tēvs, un arī par Vācijas prezidentu (2010–2012). Vācijā gan, kā mēs zinām, daudz nozīmīgāks ir kanclera jeb ministru prezidenta amats. Tomēr, šā vai tā, Vulfs, vērodams Urzulu zirga mugurā jau pieminētajā izsolē, secināja, ka šī sieviete ar lielisko izcelsmi, kuplo ģimeni un valdzinošo smaidu taču ir īsts politiskais kapitāls! Un uzaicināja par savu padomnieci.
Drīz vien arī Urzula pati bija gatava startēt vietējās vēlēšanās. Jāpiebilst, ka pēc teritorijas Lejassaksija ir otra lielākā no Vācijas federālajām zemēm ar gandrīz astoņiem miljoniem iedzīvotāju.
«Kāpēc jūs gribat iet politikā?» Leienai vaicāja televīzijas sarunu šovā. «Savu bērnu dēļ,» viņa atbildēja. «Lai vairāk varētu ietekmēt to, kā viņi dzīvos.»
Kad jautāja, ko Vulfs viņā atradis, Leiena atbildēja: to, ka viņai ir bērni un ka viņa, lai arī nepilnu laiku, ir strādājusi par ārsti. Viņai nav jāiztēlojas, kā tas ir – apvienot ģimenes dzīvi ar darbu.
Jau pirmajā Urzulas fon der Leienas kampaņā tika iesaistīti visi – vīrs, bērni, kazas, aitas un ponijs. Televīzija rādīja ģimenes brokastis pie ovālā galda, un Heiko lēja visiem pienu no emaljētas krūzes, bet Urzula turēja jaunākā mazuļa rociņu. Kopā ar dvīnēm no pudelītēm baroja jērus, lielveikalā pirka četrus kilogramus ābolu un fotografējās ar vīru un meitām, kas saģērbtas kleitās ar baltām, stērķelētām apkaklītēm.
Protams, tas kaitināja konkurentus, kuriem tik spēcīgu argumentu nebija. Lejassaksijas landtāgā (parlamentā) fon der Leienu ievēlēja 2003. gadā, un tūdaļ pat viņa kļuva par sociālo lietu, sieviešu, ģimenes un veselības ministri. Bijušie kolēģi atceras, ka viņas runās un uzskatos varēja just pasaules elpu, to, ka viņa dzīvojusi Briselē un Amerikā. Tikai ģērbās viņa vienkārši un pat provinciāli, nepievēršot apģērbam lielu uzmanību. Trīs nedēļas no vietas varēja nostaigāt vienā un tajā pašā bikškostīmā, tikai nomainot T kreklus – no rozā līdz debeszilam un citronu dzeltenam.
Pusgaros matus, kā bija paradusi, ar divām raga sprādzēm atsprauda uz aizmuguri. Vārdu sakot, izskatījās kā audzinātāja meiteņu internātā.
Būdama ministre, viņa, cik vien iespējams, strādāja mājās. Dokumentus reizēm lasīja istabā, kur spēlējās bērni: «Man nāk par labu jau tas vien, ka es šeit esmu.» Reizēm ar bērniem uz stundu izgāja laukā pie zirgiem, un tad atkal bija atpakaļ darbā. Vēlākās stundās ieplānoja ne vairāk par vienu darba tikšanos nedēļā, pārējos vakarus un nedēļas nogales atstājot ģimenei. Atmosfēra arī viņas ministrijā līdzinājās ģimenei. «Labs noskaņojums motivē cilvēkus darbam. Es esmu par harmoniju,» uzskatīja ministre. Taču jāstrādā bija daudz un lielā ātrumā. Desmitos rītā uz kabineta sēdēm viņa ieradās tikpat smaidīga kā vienmēr, un nevarēja pat nojaust, ka viņa jau ir pamodinājusi un pavadījusi uz skolu septiņus bērnus. Braucot vilcienā no darīšanām Bonnā, pa telefonu precīzi spēja atbildēt meitai, kas gatavojās cept pankūkas, kurā virtuves plauktā un kādas krāsas trauciņā atrodams kanēlis.
Televīzija un prese vienmēr laipni tika uzņemti ministres mājās, un viņa pati katru nedēļu sestdienas avīzei rakstīja sleju Kas man uz sirds, stāstot par savas ģimenes ikdienu, lieliski apzinoties, ka viņas privātajai dzīvei ir «politiska simbola vērtība». Konkurenti, protams, viņu par to kritizēja. Ka daudz bērnu, tas, protams, ir labi, bet pārvērst viņus par politisko kapitālu – slikti.
Bet fon der Leiena paziņoja, ka negrasās nevienam atvainoties par to, ka viņai ir bērni.
Ja reiz viņa ir kļuvusi par politiķi, tad būs tāda – ar visiem saviem bērniem. To pamanīja un novērtēja arī valsts līmenī, un 2005. gadā Angela Merkele viņu uzaicināja iesaistīties savā komandā, un Urzula kļuva par Vācijas ģimenes un jaunatnes lietu ministri, pēc tam – par darba un sociālo lietu ministri un galu galā par pirmo sievieti Vācijas vēsturē, kura vadīja Aizsardzības ministriju. Stājoties Eiropas Komisijas prezidentes amatā, viņa bija ministre, kas visilgāk strādājusi Angelas Merkeles kabinetā, un Vācijā pat tika dēvēta par rezerves kancleri.
Nu, un tad nāca Eiropas Komisija. Un kovids. Lai noturētos zirgā, Rozītei laikam gan jābūt vismaz tikpat veiklai kā cirka jātniecei.
Izmantota Ulrīkes Demmeres un Daniela Gofarta grāmata Urzula fon der Leiena. Biogrāfija.
Raksts publicēts 2021. gadā žurnālā IEVAS Stāsti nr. 7
