Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vasaras sākumā, klīstot pa grāmatnīcu un pētot gan jaunumus, gan klasiku, angļu valodas nodaļā uzkavējos ilgāk. Parasti grāmatas angļu valodā pasūtu internetā (www.bookdepository.com), un divu nedēļu laikā tās pienāk, bet kopš pandēmijas sākuma un kopš brīža, kad debesīs tika atceltas lidmašīnas, grāmatu piegāde pa gaisu ir uz nezināmu laiku atcelta. Pētot grāmatas plauktā, es gan sev atgādināju, ka jau tā lasu vairākas grāmatas vienlaikus, ka varbūt vairāk pagaidām nevajag, bet manu uzmanību gluži vai hipnotiski piesaistīja kāda ceļojumu grāmata par vējiem. Nick Hunt. Where the wild winds are. Tajā autors dodas ceļojumā no Pennines kalniem līdz pat Provansai, lai notvertu nenotveramo – Eiropas mežonīgākos vējus. Mani pat ne tik ļoti pārsteidza un piesaistīja autora mērķis notvert vējus, bet gan tas, kā viņš iedomājās vējus pierakstīt? Tā kā mans mērķis vasarā bija turpināt pašizolēties un aptvert jauno pasaules kārtību, tad doties ceļojumā, lai satiktu vējus, bija vislabākā doma, un laikā, kad ceļojumus ir prātīgāk atcelt, grāmatas ir laba alternatīva visiem atceltajiem ceļojumiem.
Tikmēr vīrusa ceļojums nav atcelts. Mēs esam tikai nomainījuši kartes. Atcelto ceļojumu vietā mūsu telefonos ir vīrusa karte – aplikācija apturicovid. Mēs izmantojam kartes, lai kaut ko atrastu, bet vīrusa karti atveram ar cerību neatrast, piemēram, inficēto personu. Tāpat kā vēji, vīruss ir neizsekojams.
Un, tāpat kā vīrusiem, arī vējiem cilvēki devuši vārdus, it kā nosaukšana vārdā dotu iespēju tos nepazaudēt.
Mūsu kultūras jau kopš seniem laikiem ir saglabājušas mītus un leģendas par vējiem, tāpat kā ir saglabājušās skumjas liecības par vīrusiem, kas no pasaules kartēm izsvītrojuši miljoniem cilvēku. Toties atšķirībā no vīrusiem vējiem nav tendence mainīties un rasties no jauna, un Eiropas mežonīgāko vēju ietekme ne vien atstāj paliekošas (katastrofālas) sekas, bet kopš pasaules sākumiem vēji ir ietekmējuši cilvēku domāšanu un pasaules uztveri. Mīti esot mūsu kultūras atbilde vējiem. «Vējš un dzīve: tie abi ir saistīti visdziļākajā valodas līmenī. Vārdiem vējš, elpa un gars ir vienāda nozīme daudzās valodās, gan ebreju ruach, gan arābu ruh. Grieķu vārds vējam anemos ir no latīņu valodas anima jeb dvēsele un spēks, kas rada dzīvību kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem. Mūsdienās laika ziņas tiek attēlotas ar satelīta uzņēmumiem un neiedomājami sarežģītiem datora radītiem modeļiem, bet secinājums ir viens: neredzamā vēja paraugi var kļūt par nākotnes interpretāciju. Tie ir kā alfabēts, tāpat kā vējš ir sava veida valoda.»
Reizē ar autoru sekoju četriem spēcīgākajiem Eiropas vējiem: «Helms mani aizvedīs uz Anglijas ziemeļiem, pāri augstākajam Pennines kalnu punktam valsts mugurkaulā. Bora mani aizvedīs no Itālijas dienvidrietumiem uz Adrijas jūras krastiem. Fēns mani aizvedīs ceļojumā cauri Šveicei, pāri Lihtenšteinai līdz pašai Alpu sirdij, un mistrāls ievedīs mani Francijas dienvidos, pie Vidusjūras, pie paša vēju sākuma.» Tā raksta Hants un piebilst: «Bija skaidrs, ka sekot vējiem nozīmēja sekot neziņai, ļauties nezināmajam un iztēlotajam. Notvert nezināmo ir dīvains izaicinājums, bet tas piederēja manai romantiskajai būtībai. Es biju aero-romantiķis. Gaisa ķērājs.»
Pirmo vēju (helmu) autoram neizdodas noķert, tomēr kopā ar viņu mēs no cilvēku nostāstiem to vismaz iztēlojamies, toties par boru Stendāls ir teicis, ka tas pūš bez apstājas piecas dienas un ka tādā vējā var salauzt roku. Nonācis Triestē, autors satiek kādu vēju kolekcionāru, kuram pieder oficiāli neeksistējošs muzejs, kurā viņš glabā vējus. Izstaigājis vētru tūri, muzeja vadītājs secina: «Vējš ir nekārtība. Šajās telpās es mēģinu ieviest kārtību. Esmu priecīgs, ka man tas nekad nav izdevies.»
Daudzi mākslinieki savos darbos ir iedvesmojušies no vēja.
Piemēram, dzejnieks Reiners Marija Rilke 1912. gadā, vērojot nevaldāmu vētru jūrā, bora vēju pārtulkoja dzejas valodā: Kurš starp visiem eņģeļiem mani uzklausītu/ ja es tagad kliegtu/ visi eņģeļi ir ļauni! Vēja spēku ir novērtējuši un vēsturē ierakstījuši ne tikai dzejnieki, bet arī mākslinieki. Romantisma periodam piederošais gleznotājs Džozefs Melords Viljams Tērners saviem darbiem iedvesmojās no dabas un vēju spēka. Klīst leģenda, ka slavenais mākslinieks 67 gadu vecumā lika sevi Hārvikā piesiet pie balsta uz kuģa klāja, lai varētu novērot pilnu vētras ekspozīciju. Vētra ilga četras stundas, uzgleznota gleznā tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.
«Kāds visu mūžu var dzīvot kalnos un studēt filozofiju vai pasaules vēsturi, un domāt par Dievu, tomēr, sajūtot fēna tuvošanos, krūtīs nodreb sirds un visas domas pievēršas nāvei,» sacījis Hermanis Hese. Vēja pazinēju nostāstos minēts, ka pirms šī vēja tuvošanās sāpot galva un ka gaisā jūtams milzīgs spiediens. «Kad pūš šis vējš, ainavu it kā pārņem panika,» turpina Hese.
Izmantojot vējus kā metaforu mentālām ainavām mākslas darbos, to ir iemūžinājuši daudzi mākslinieki. Vinsents van Gogs mākslas darbos ir iemūžinājis savu vēja mistrāla dienasgrāmatu: «Es mēdzu strādāt zibensātrumā. Vai tā ir mana vaina? Es nespēju apstāties. Esmu gleznojis milzīgu audeklu vienā piegājienā. Vai man apstāties un to iznīcināt? Nē! Redzi, es izgāju laukā, kad plosījās mistrāls, un gleznoju. Vai tad mēs netiecamies pēc domas intensitātes, nevis nomierinoša pieskāriena?» Vinsenta van Goga audeklos nav nekā, kas nebūtu dzīvs. Gaismas pārplūdinātajā audeklā nav neviena punkta, kurš nebūtu dinamisks, pulsējošs. Ainava elpo. Vērojot viņa gleznas, vienmēr pārņem sajūta, ka mūs diriģē mūžība.
Kādreiz bērnībā mani fascinēja filmas, kurās cilvēki ķēra tornado jeb virpuļviesuļus. Bērnībā es domāju, ka mērķis ir tikt vētrai pašā iekšpusē, pašā sirdī, jo vētras epicentrā ir pilnīgs miers.
Pandēmijas laikā, kad mums visiem jāpierod ne tikai mainīt savus paradumus, bet arī saprast vīrusa karti, vissvarīgāk tomēr šķiet atrast savu iekšējo miera punktu. Vietu, kur ir miers. Man šajos laikos tās ir grāmatas, kurās pazust un ļauties ceļojumiem, kuros es nekādos citādos apstākļos nekad nenonāktu. Sarakstīt katram savu vēja dienasgrāmatu, jo katra cilvēka dzīve ir loģisks ceļojums, kaut arī visbiežāk tas ir neizprotams, un varbūt mērķis nav tik svarīgs kā ceļš uz to. Vai kā Niks Hants, nonācis pēc astoņu mēnešu ceļojuma savā galamērķī Stambulā, sacījis: «Kad es nonācu galamērķī, pretēji triumfam es izjutu neizsakāmas skumjas.»
