Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
35
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
1
-
Kad apprecējās pēdējais brīvais Britu karaļnama vecpuisis, princis Harijs, droši vien saskuma pāris duču viņa bijušo draudzeņu, bet pati karaliene Elizabete II noteikti atviegloti nopūtās. Beidzot būs pie vietas tas trakulīgais puika, no kura piedzīvojumiem vecmāmiņas jau tā platīnbaltie mati grasījās nosirmot pa otram lāgam. Un, iespējams, klusībā pie sevis nodomāja – ka tik mazdēlā nav atdzimuši Harija vectantes, Elizabetes māsas princeses Mārgaritas nevaldāmie gēni…
Jā, par Anglijas karalienes jaunāko māsu Mārgaritu ir, ko pastāstīt.
Tēta prieks
Patiesībā mazajai meitenei Mārgaritai Rozai, kas piedzima 1930. gada 21. augustā, par karalienes māsu nemaz nepienācās kļūt. Jā, viņa piedzimst karaliskajā ģimenē, ir karaļa Džordža V mazmeita, taču meitenes tēvs uz troni nepretendē, tātad arī viņa meitas ne. Troni, kā jau pieņemts, manto tēva vecākais brālis, karalis Edvards VIII. Taču, tikai gadu valdījis, Edvards sagādā skandalozu pārsteigumu ne vien ģimenei, bet visai Britu impērijai.
Viņš ir tas Britu monarhs, par kuru pēc tam rakstīs mīlas leģendas un uzņems romantiskas filmas, jo viņš atsakās no troņa, lai tikai būtu kopā ar savu mīļoto!
Ar sievieti, kurai ne tikai nav karalisko asiņu, bet viņa ir amerikāniete, turklāt šķīrusies, un pat divreiz! Viņas vārds ir Volisa Simpsone, viņa ir brīvu uzskatu sieviete un, patiesību sakot, no otrā vīra viņa vēl pat nav izšķīrusies. Skaidrs, ka Britu monarhijai tādas laulības ir vienkārši neiedomājamas, un Edvardam nākas izlemt – vai nu atteikties no Volisas, vai arī no troņa. Kā mēs zinām, šajā izvēlē uzvar Volisa.
Diemžēl šis lēmums ir liktenīgs ne tikai pašam Edvardam – ar to viņš kardināli maina dzīvi vairākiem saviem tuviniekiem. Iznāk, ka tronī jākāpj viņa jaunākajām brālim Albertam, bet ir grūti atrast cilvēku, kas būtu tam vēl mazāk piemērots. Alberts ir labs cilvēks, labs vīrs un labs tēvs abām meitiņām, bet viņš nav karalis! Savu jaunības biklumu, kura dēļ savulaik gandrīz neapprecējies, viņš ar gadiem ir pārvarējis, tomēr joprojām vislabāk jūtas citu karalisko radinieku ēnā. Turklāt viņš… stostās. Jā, jā, Alberts ir tas pats karalis Džordžs VI, par kuru uzņemta lieliskā filma Karaļa runa un kurā viņu spēlē Kolins Fērts.
Bet likums ir likums, un, ja viens brālis jau noniecinājis savu pienākumu, tad otrs to vairs nevar atļauties. Tā nu Džordžs VI 1937. gadā kļūst par karali. Nevarētu teikt, ka sākumā tas abu māsu dzīvi kaut kā ļoti iespaido.
Tiesa, aizvien vairāk sāk iezīmēties raksturu atšķirība – Elizabete ir prātīga un apdomīga, Mārgarita – jautrāka un dzirkstošāka.
Varbūt tāpēc karalis tētis mīl teikt, ka vecākā meita ir viņa lepnums, bet jaunākā – viņa prieks. Varbūt tas ir labi domāts, tomēr ar laiku visi sāk uzskatīt, ka tieši mazākā, Mārgarita, ir tēva mīļākā meitiņa. Ar tādu skaļi neizteiktu, tomēr gaisā lidinošos domu aug abas māsas.
Roze uzplaukusi
Kad beidzas Otrais pasaules karš, atviegloti uzelpo visa Eiropa. Anglijai nav viegli atkopties, Londona pamatīgi bombardēta, tomēr dzīve palēnām atgriežas miera ritmā. Karaliskā ģimene visu kara laiku bijusi kopā ar savu tautu, arī kritiskākajos brīžos. Kad viņiem – vai vismaz meitenēm – piedāvā drošības dēļ pārcelties uz britu karalistes pārvaldījumā esošo Kanādu, Džordža VI sieva Elizabete atbild: «Meitenes nebrauks bez manis. Es nebraukšu bez sava vīra. Bet karalis nekad nepametīs Angliju. Mēs paliekam.»
Taču nu tauta pamana, ka abas Vindzoru meitas ir paaugušās un kļuvušas par pievilcīgām jaunām lēdijām. Jā, abas, tomēr… Lai gan vecākā Elizabete jau ir uzplaucis zieds, bet Mārgarita patiesībā vēl tikai pumpurs, ir redzams, ka skaistule žilbinātāja no abām būs tieši jaunākā. Tā arī notiek. Arī Mārgaritai ir tipiskais Vindzoru pamatīgais deguns un palielā mute, tomēr vaibsti ir maigāki un sievišķīgāki. Bet galvenais – acis! Lielas, mirdzošas un vijolīšu zilas! Tēva mīlestības sildīta, viņa patīk pati sev un prot iepatikties arī vīriešiem, nebaidoties ne no viegla flirta, ne no vēlām ballītēm.
Viņai ļoti patīk skaistas kleitas, koķetas cepures, eleganti cigarešu turētāji un, protams, komplimenti.
Viņa var būt šerpa un dažbrīd vīzdegunīga, taču nenoliedzami šarmanta. Vēl mazliet un viņa iedraudzēsies ar lielajiem modes grandiem, kuri būs laimīgi viņai šūdināt tērpus, jo zinās – viņa tos pratīs nest kā reti kura (neraugoties uz savu mazo augumu – tikai metrs piecdesmit pieci). Ārzemju prese Mārgaritu ātri vien nodēvēs… nu, protams, par angļu rozi.
.jpg)
Vecākā māsa Elizabete pa to laiku apprecas ar princi Filipu, viņiem viens pēc otra piedzimst divi bērni – dēls Čārlzs (nu jau arī sirmais, par mūžīgo princi ironiski dēvētais princis Čārlzs, kurš acīmredzot tā arī nekļūs par karali) un meita Anna. Pie valsts pārvaldes grožiem tolaik ir leģendārais Vinstons Čērčils – tikpat ekscentrisks un tikpat politiski gudrs kā tajos gados, kad saprata, kā uzvarēt karā.
Dzīve rit savu gaitu. Un tikai karaļa personiskais ārsts zina patiesību. Tā stunda nav tālu. Plaušu vēzis jau ir operēts, taču šoreiz vairs nav cerību.
1952. gada februārī karalis Džordžs VI mirst. Viņam ir tikai 56 gadi. Skaļi par to nerunā, taču ģimene uzskata, ka pie vainas ir nemitīgais stress, ko karalis piedzīvojis, pildot savus pienākumus. Tas ir mēms pārmetums vecākajam brālim, kura personiskās laimes dēļ jaunākajam bija jāuzņemas nepiemēroti smagā nasta… Un nu šī nasta jāuzņemas Džordža vecākajai meitai Elizabetei.
Nevarētu teikt, ka Elizabete nekad par to nav iedomājusies, taču noteikti nav to gaidījusi tik ātri. Galu galā viņai ir tikai 26 gadi! Vēsts par tēva nāvi vecāko meitu pārsteidz Kenijā. Atpakaļ Londonā atgriežas nu jau karaliene Elizabete II, visus pārsteidzot ar savaldību un pašcieņu. Lai gan oficiālā kronēšana notiek tikai pēc gada, reāli viņa jau pilda karalienes lomu. Un Mārgarita kļūst par karalienes māsu. Tas ietekmēs viņas privāto dzīvi vairāk, nekā viņa pati tobrīd iedomājas.
Pīters
Ballīšu karaliene, dejotāja un uzdzīvotāja, modes noteicēja un stila zvaigzne, Mārgarita flirtē ar daudziem, taču patiesībā mīl tikai vienu.
Viņa vārds ir Pīters Taunzends. Viņš ir galmam tuvs cilvēks, aviācijas virsnieks, tomēr viņa asinīs nav ne pilītes zilo asiņu. Turklāt sešpadsmit gadus vecāks, joprojām šķiršanās procesā, un viņam ir divi bērni. Vārdu sakot, nepiemērotāku kandidātu karalienes māsasvīra pozīcijai būtu grūti atrast. Vienīgais, kas spodrina viņa reputāciju – Taunzends ir kara varonis.
Biogrāfi joprojām strīdas par to, kad Pīters un Mārgarita īsti satuvinājušies. Daži apgalvo, ka teju vai kopš princeses piecpadsmit gadu vecuma, kad viņš viņai mācījis jāt. Lai vai kā, kopš mirkļa, kad Mārgarita zaudē tēvu, Pīters viņai kļūst par vistuvāko cilvēku – viņa tik ļoti pārdzīvo tēva nāvi, ka ir spiesta dzert nomierinošus līdzekļus, lai vispār spētu pagulēt. Un viņš arī ir mazliet tēva vietā – drošs, gudrs, uzticams. Viņš ir viņas aizvējš. Taču ne jau tikai. Galu galā Taunzends ir slaids, vīrišķīgs, tiešām pievilcīgs vīrietis ar aristokrātiskiem vaibstiem, kuram nav pat vēl četrdesmit.
Kaisle uzvirmo kā uguns sausos zaros.
Ilgu laiku par viņu sakaru zina tikai tuvākie galma cilvēki – un tolaik kalpotāji acīmredzot prata klusēt, taču tad abi mīlnieki neviļus nodod sevi paši. Un nekur citur kā pašā Elizabetes karaliskās inaugurācijas ballē, kur fotogrāfu un vienkārši ziņkārīgu acu ka biezs. Kādā mirklī Mārgarita pienāk pie sava mīļotā un ar cimdoto plaukstu viegli notrauš no viņa pleca pūciņu. Šobrīd tas varētu likties nieks, taču tobrīd šī mirklīgā kustība no karaliskās personas puses ir kaut kas neiedomājami intīms! Tas ir tikpat kā publiski noskūpstīt! Visiem ir skaidrs – tur kaut kas ir. Avīžnieki metas skaidrot, cik nopietni tas varētu būt. Angliju pārklāj baumu un minējumu migla.
Par laimi, Taunzends beidzot tiek pie savas laulības šķiršanas un var bildināt Mārgaritu. Viņa dodas pie savas karaliskās māsas, lai oficiāli saņemtu atļauju laulībām.
Un te stāsta romantiskā nodaļa diemžēl pārvēršas dramatiskajā.
Nenotikušās laulības
Elizabete no sirds priecājas par Mārgaritas mīlestību. Kā māsa. Taču kā karaliene viņa saprot, ka viss nav tik vienkārši. Patiesībā viss nu nepavisam nav vienkārši. Taunzendam nav karalisko asiņu, bet tā vēl būtu pusbēda. Viņš ir šķīries! Un Anglijas baznīca tobrīd nepieļauj karaliskās personas laulību ar šķirtu personu. Savā ziņā atkārtojas stāsts par karali Edvardu, kurš savas Volisas dēļ bija spiests atkāpties no troņa un to kaut mazliet, tomēr aptraipīt. Elizabete saprot, ka vēl vienu šādu skandālu karaļnams var arī nepārdzīvot. Viņa lūdz Mārgaritai pagaidīt dažus gadus – tad māsai paliks 25 un skaitīsies, ka viņai vairs nav vajadzīga oficiāla karalienes atļauja laulībām. Sak, pagaidi un precies tad uz savu galvu. Mārgaritai tas ir smags trieciens – jāgaida vairāki gadi. Vēl jo smagāks tāpēc, ka parlaments (kuram arī šo skandālu nevajag) nosūta Taunzendu ilgstošā darba komandējumā uz Briseli.
Mīlnieki sirsnīgi nosolās viens otru gaidīt – līdz liktenīgajai Mārgaritas 25. dzimšanas dienai. Pīters kā jau karavīrs likteņa pārbaudījumu panes stoiciskāk, bet palutinātajai princesei tas liekas pasaules gals. Viņa mētājas no vienas galējības otrā – vai nu drūmi pavadītas dienas, smēķējot, dzerot viskiju un skatoties pa logu, vai arī – trakulīga naktsdzīve līdz rīta gaismai. Bez Pītera klātbūtnes Mārgarita jūtas pazaudējusies un vientuļa. Tomēr dienas rit uz priekšu, tās sastājas gados, un kādā brīdī pienāk ilgi gaidītā 25. dzimšanas diena. Bet… nāk vēl viens trieciens. Kad Elizabete konsultējas ar baznīcu un parlamentu par laulības atļauju, atskan kategorisks nē. Ja Mārgarita tomēr grib precēt Taunzendu, tad lūdzu, bet bez baznīcas ceremonijas, bez privilēģijām un bez ierastā karaliskā finansējuma turpmākajai dzīvei. Tā teikt, kleitas turpmāk lai pērk kapteinis Taunzends, ja varēs atļauties. Avīzes aktīvi apspriež pāra attiecību nākotnes izredzes, veic lasītāju aptaujas, kuras, starp citu, ir apbrīnojami atbalstošas – lielais vairums britu uzskata, ka šīs laulības ir jāatļauj un princesei jābūt kopā ar savu varonīgo lidotāju.
Tautai gribas, lai šai pasakai ir laimīgas beigas. Taunzends cerīgi atgriežas Londonā…
Kas šajās dienās darās Mārgaritas galvā, īsti nezina un vairs arī neuzzinās neviens. Iespējams, viņa vienkārši ir nogurusi. No visa – no gaidīšanas, no veltām cerībām, no atšķirtības ar mīļoto… Iespējams, jūtas tomēr ir atdzisušas un tās vairs nav stiprākas par vēlmi saglabāt karaliskās ligzdas drošību, lai cik tā reizēm ir kaitinoša. Lai kāds būtu iemesls, viņa nāk klajā ar oficiālu radio paziņojumu britu nācijai, ka atsakās no domas precēties ar kapteini Pīteru Taunzendu. Šī pasaka nebeidzas vis ar kāzām.
Pēc pāris gadiem Taunzends Beļģijā apprecas ar citu sievieti. Viņai ir deviņpadsmit gadu, un tikai aklais var neredzēt viņas ārējo līdzību ar princesi Mārgaritu.
Savukārt 2005. gadā, jau pēc Mārgaritas nāves, Nacionālajā arhīvā tiek atrasts dokuments, kas apliecina, ka karaliene un parlaments atļauj princeses un Taunzenda laulības, turklāt saglabājot viņai un viņu bērniem visas karaliskās privilēģijas. Šis dokuments it kā parakstīts 1955. gada 28. oktobrī, bet Mārgarita nāk klajā ar savu oficiālo paziņojumu 31. oktobrī. Ja šis dokuments ir īsts, tad kāpēc gan tas trīs dienu laikā tomēr tā arī nenonāca karalienes māsas rokās? Izklausās pēc laba detektīvsižeta, vai ne?
Notikušās laulības
Mārgarita apprecas trīs gadus vēlāk. Viņš ir fotogrāfs Entonijs Ārmstrongs-Džonss. Satikts bohēmas pilnajos gados, kas seko Mārgaritas dzīvē pēc šķiršanās no mūža mīlestības. Zīmīgi, ka viņa pieņem Entonija bildinājumu dienu pēc tam, kad top zināms par Taunzenda laulībām… Arī Entonijs nav gluži princis, tomēr ir senas, lai arī paputējušas, dzimtas atvase. Jāsaka, viņš ir tiešām labs fotogrāfs, savā ziņā pat veicis revolūciju fotomākslā, atsakoties no mākslīgā apgaismojuma un dodot priekšroku dabīgajām gaismēnām.
Viņu kāzas ir krāšņas, un tās ir pirmās karaliskās kāzas vēsturē, kas tiek translētas TV tiešraidē. Lēš, ka tās noskatījušies ap 300 miljoniem cilvēku. Mārgarita, protams, izskatās burvīgi, tomēr līgavas kleita ir viņai netipiski konservatīva – acīmredzot tādēļ, lai visiem būtu skaidrs: tās ir karaliskas, taču ne karalienes kāzas. Viņiem piedzimst dēls un meita.
Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka šī laulība tikusi dibināta aiz atriebības vai klaja aprēķina, tā īsti nav. Ir arī kaisle, taču, atšķirībā no Taunzenda, kurš bija gatavs būt mīļotajai par drošu aizvēju un viņu pieņēma ar vīrišķīgu maigumu, Entonijs ir radošs bohēmists.
Šajā savienībā satiekas divi kaprīzi ego, un abi grib saņemt vairāk, nekā gatavi dot.
Nepaiet ne desmit gadi, un katrs jau faktiski dzīvo savu dzīvi, sevišķi pat neslēpjot ārlaulības sakarus. Kronis visam ir Mārgaritas romāns ar septiņpadsmit gadus jaunāku mīļāko – abus peldkostīmos princeses privātajā īpašumā Karību salās nobildē paparaci. Diemžēl tas neizskatās šarmanti grēcīgi, bet drīzāk raisa līdzjūtību. No Mārgaritas kādreiz žilbinošā skaistuma nekas daudz vairs pāri nav palicis – viņa ir pavītusi sieviete ar acīm redzamām pārmērīgas uzdzīves pēdām sejā. Lai gan joprojām cenšas ģērbties stilīgi un pat diktēt modi, tas viņai vairs neizdodas – izaicinošie centieni valkāt drosmīgu mini raisa tikai vieglu vīpsnāšanu.
Diemžēl līdz ar izskatu bojājas arī Mārgaritas raksturs. Protams, viņa nekad nav bijusi smalkjūtīgākā būtne galmā, taču jaunībā viņas dzēlīgās replikas tika piedotas kā princeses vaļība, bet ar gadiem tās kļūst aizvien aizskarošākas. Sarunās viņa mēdz būt nepatīkama, pat rupja. Ir leģendārs stāsts par to, kā Mārgarita reiz pajautājusi tolaik slavenajai modelei Tvigijai, kā šo sauc. Tā pateikusi savu pilno vārdu un piebildusi, ka vispār viņu parasti dēvē par Tvigiju, uz ko karalienes māsa nicīgi izmetusi: Ak tā? Nabadzīte…
Pēc septiņpadsmit laulības gadiem Mārgarita oficiāli izšķiras no sava vīra. Tā ir pirmā laulības šķiršana karaliskajā ģimenē kopš princeses Viktorijas ārkārtējā šķiršanās gadījuma 1901. gadā. Iespējams, karaliene Elizabete II atkal gribētu ko iebilst, taču ir pagurusi no baumām un preses skandāliem, kuros ik pa brīdim iekuļas māsa, un vienkārši ļauj visam notikt. Un varbūt tur ir arī mazliet vainas apziņas par savu lomu māsas privātajā dzīvē, kas tika upurēta monarhijas labā…
Viskija diēta
Mārgaritu var viegli iedomāties bez karaliskās diadēmas, taču grūti – bez cigaretes. Viņa sāk smēķēt ļoti agri un smēķē nežēlīgi daudz, dažbrīd pat sešdesmit cigaretes dienā – kas faktiski nozīmē, ka bez cigaretes viņa ir tikai miegā. 1985. gadā, 55 gadu vecumā, viņai izoperē daļu plaušas, taču tā jau nebūs dumpiniece Mārgarita, kas tāpēc vien atmetīs smēķēšanu! Viņa to izdara tikai vēl pēc sešiem gadiem, paliekot uz plikas viskija diētas.
Deviņdesmito beigās veselības problēmas Mārgaritu ir tā nomocījušas, ka viņa spēj pārvietoties tikai ratiņkrēslā.
Viņa ir vraks, it īpaši, ja salīdzina ar vecāko māsu, kura visās iziešanās velk mugurā aizvien košākus kostīmiņus, naski tipina un smaidīga māj pavalstniekiem. Visu dzīvi kopš jaunības smagi nesusi varas nastu, beidzot viņa to tur viegli kā rokassomiņu…
Pēdējo reizi Mārgarita publiski parādās savas karaliskās mātes 101. dzimšanas dienā – ir 2001. gada augusts. Nākamā gada februārī viņa kārtējo reizi nokļūst klīnikā un mirst. Izvadīšana notiek klusā ceremonijā ģimenes lokā. Viņai pašai ir 71, taču interesanti, ka izvadīšanas dienā aprit tieši 50 gadi kopš tēva, karaļa Džordža VI, bērēm. Skumja, simboliska sakritība. Tēva mīļā meitiņa atkal ir pie viņa.
*
Tāds ir Britu karalienes skaistās, dumpīgās māsas dzīvesstāsts. To var papildināt vēl tikai ar kādu pavisam sīku epizodi. Kad Mārgarita Roza piedzimusi, viņa baznīcas grāmatā piereģistrēta ne uzreiz – tas tāpēc, lai viņas ierakstam nebūtu nejaukais trīspadsmitais numurs. (Izrādās, arī karaļi nav pasargāti no māņticības.) Trīspadsmitais tiek kādam citam, un tikai tad ieraksta arī augstdzimušo meitenīti.
Taču laikam jau mānies un grozies, kā gribi, – likteni tik un tā nepiemānīsi.
