DISKUSIJA: Tēvu ambīciju izaudzināti. Hokejistu tēvi atklāj sporta aizkulises

 Diskusijā piedalās:

Artis Ābols, trīs bērnu tēvs. Dēls Rodrigo – Latvijas hokeja izlases uzbrucējs.

Jānis Sārts, piecu bērnu tēvs. Dēls Krišjānis – U-18 izlases aizsargs.

Citi lasa

Santa.lv

Sāļās uzkodas

Pildītas olas ar ķilavām un citi aktiera Egila Melbārža bērnības mīļākie ēdieni: «Jo vienkāršāk, jo labāk!»

Marta Kalniņa

Bizness

Uzņēmēja un dziedātājas Tīnas Šipkēvicas mamma Kristīne Līpiņa pieņēmusi smagu lēmumu

Daiga Liepiņa

Attiecības

Mans dīvainais brūtgāns. Latviešu meitenes rūgtais «Tinder» iepazīšanās stāsts

Ingus Mūrnieks, četru bērnu tēvs. Dēls Olivers (15) – visu laiku jaunākais Latvijas hokejists, kurš guvis vārtus U-18 pasaules čempionāta elitē.

Kā jūsu dēli sāka trenēties hokejā?

Artis Ābols: Rodrigo trīs, četru gadu ­vecumā uzliku uz slidām, bet spēlēt hokeju netika uzspiests. Protams, viņš to visu bija redzējis – bērnība pagāja hokeja hallē un ģērbtuvēs, pašam bija interese, tāpēc šķita likumsakarīgi, ka vismaz jāpamēģina.

Kad Rodrigo bija 10–12 gadi un mēs dzīvojām Ķekavā, vismaz divas reizes mēģināju viņu atrunāt – teicu, ka varbūt pietiek spēlēt hokeju un jākoncentrējas mācībām. Ķekavā bija laba florbola komanda, tas ir kas līdzīgs – kam tev hokejs vajadzīgs!

Tolaik Rodrigo teica – labi, vienu gadu nespēlēšu, bet tad atkal spēlēšu. Sacīju, ka tā gan nevar – vai nu spēlē, vai ne. Jebkuram darbam ir garoza, bet hokejam tā ir gana bieza. Rampu gaisma, protams, vilina, Rodrigo hokejā ir vairāk nekā 20 gadu, bet ar medaļu pie Brīvības pieminekļa ­stāvējis tikai vienreiz.

Jānis Sārts: Hokejs, tāpat kā vairums citu sporta veidu, protams, ir vecāku izvēle. Man gan ir alibi: no pieciem bērniem Krišjānis ir ceturtais, un viņš ir pirmais un vienīgais, kurš gājis hokejā. Mēģināju ­skatīties, kas puiku interesē, – viņam tad bija pieci gadi. Vienmēr esmu izjutis atbildību, lai šīs sākotnēji manas izvēles dēļ dēla dzīve neaizietu sliktā virzienā.

Atšķirībā no citiem sporta veidiem, hokejs jāsāk ļoti agri, kas ir viens no iemesliem, kāpēc tas vecākus tik ļoti ievelk. Mani bērni nodarbojušies arī ar citiem sporta veidiem, bet hokejs iesaista visvairāk – piecgadniekam jāsien slidas, jāpalīdz saģērbties. Jo jaunāki bērni spēlē, jo ­spilgtāka vecāku emociju gamma, kas ļoti ilgu laiku iet līdzi.

Liela daļa piedzīvo mirkli, kad sāk gribēties ko citu, jo režīms ir ļoti intensīvs, rodas jaunas intereses. Pusaudža vecumā pašam jālemj par sevi un dzīves va­riantiem, vecāki var tikai palīdzēt, iedot orientierus un stimulus. Arī Krišjānim bijuši šaubu brīži. Vienmēr esmu teicis: ja negribi, tad labāk to nedarīt, bet vienlaikus – uz šaubu ­pamata pamest arī nav jēgas. Krišjānis pats tam tika pāri un joprojām spēlē.

Ingus Mūrnieks: Mums hokejs ir vairāk nejaušība, pats savulaik spēlēju basketbolu. Sieva strādāja vienā darbavietā kopā ar bērnu hokeja treneri Gintu Bisenieku. Viņš pierunāja hokejam mūsu vecāko dēlu Danielu, vēlāk hokeju izvēlējās arī Olivers.

Hokeju neuzspiedām un neuzspiežam – mūsu trešais puika par hokeju vispār neinteresējas. Tas ir smags sporta veids – agri jāceļas, treniņi, arī vecākiem daudz jādara. Danielam, atceros, savulaik bija krīze – tā kā negribas, skola, draugi, gribas izklaidēties, bet Olivers ir pilnībā sportā, ļoti ­mierīgs, neesam jutuši nekādas krīzes.

Jānis S.: Jo intensīvāks un aktīvāks sports, jo mazāk jūtamas klasiskās pusaudžu problēmas. Sports savā ziņā palīdz šo grūto posmu pārvarēt.

Ingus M.: Piekrītu. Esmu dzirdējis, kādas problēmas ir citiem vecākiem. Puikas, kas paši grib būt sportā, ir ļoti aizņemti, viņiem nav laika skatīties apkārt.

Ko sakāt puikām, kad hokejā galīgi ­neiet?

Ingus M: Pasaku tieši, bet ar gadiem esmu iemācījies neteikt skarbi. Ja spēle nav izdevusies un vēl pasaki ko skarbu, tas nav labākais. Tagad braucu mašīnā un klusēju. Dēls paēd vakariņas, paiet stunda, un tad jau pats sāk runāt.

Jānis S.: Arī mēs visdrīzāk braucam klusējot. Pielāgojos, mēģinu saprast, kāds ir labākais veids, lai tiktu galā. Esmu pieņēmis, ka mana sapratne par to, kas notiek laukumā, ir sliktāka.

Mēģinu to respektēt un neļarkstēt lieki. Ne vienmēr sanāk.

Ingus M: Tikai pēdējos trijos četros gados sāku reāli visu izprast. Man ir vieglāk – kad viens puika spēlē, otrs komentē. Kad ar sievu skatāmies, tad domājam – kāpēc viņš tā darīja? Kāpēc neatrodas pie vārtiem? Bet otrs dēls izskaidro – nē, viņš darīja pareizi! Sāc pētīt un saproti – jā, tā ir. Tad arī pats vairāk sāc savaldīties, izprast.

Kāda loma dēla hokejista ceļā ir ­mammai?

Artis Ā.: Atbalstam vienmēr ir liela nozīme. Ja mammai hokejs ir vienaldzīgs, to izjutīs arī bērns. Hokeja loģistika ir tik sarežģīta, ka tēvs viens nemaz nevarētu tikt galā, – jāiesaistās abiem vecākiem. Kad divus gadus dzīvojām Ķekavā, bija ļoti saspringti – kā vāveres ritenī! Lai kā man patika dzīvot ārpus Rīgas, atgriezāmies pilsētā, citādi bija par traku divas, pat trīs ­reizes dienā izbraukāt no Ķekavas uz Rīgu.

Jānis S.: Bez intensīvas mātes līdzdarbošanās hokejs nav iespējams. Nepieciešams vesels plānošanas process, jo īpaši tad, ja ģimenē ir vēl arī citi bērni, – katram sava skola un pulciņi.

Ja skatāmies bērnu hokeja spēles, dažādus pigorus mēdz taisīt arī tēvi, tomēr mātes visu uztver daudz emocionālāk.

Artis Ā.: Viņas pārdzīvo, lai būtu pozitīvs rezultāts, turklāt – kā jau kontakta sporta veids, hokejs ir traumatisks, un mātes katru kontaktu uztver daudz emocionālāk.

Ingus M.: Man patīk, ka no mammas vislielākais emocionālais un psiholoģiskais atbalsts ir mājās. Pēc neveiksmīgas spēles mamma pieies un pateiks, ka bērns tik un tā ir malacis, un tieši tas viņam ir ļoti vajadzīgs.

Tēvs skatās un analizē vairāk kā treneris, bet mamma parunājas, pagriež situāciju pozitīvā virzienā, un puika no istabas iznāk pavisam cits cilvēks.

Pērn KLUBA diskusijā hokejists Kaspars Saulietis atstāstīja epizodi – kāda māte teikusi trenerim: «Jau divus gadus esmu hokejā – es visu zinu!»

Ingus M.: Gan jau mēs visi tā domājam – ka visu zinām.

Jānis S.: Sākot kaut ko mācīties, pēc pirmajiem diviem mēnešiem sāk šķist, ka esi sasniedzis eksperta līmeni, bet tad ir lielais kritums, no kura tikai pēc sešiem septiņiem gadiem sāc celties ārā un kaut ko saprast. Droši vien līdzīgi ir arī hokejā – pēc pirmā gada visi ir lielie eksperti, bet, ja izdodas noturēties ilgāk, ne visiem seko piezemēšanās, un vēlāk varbūt arī parādās kaut kāda sapratne.

Kā jums veidojušās attiecības ar ­treneriem?

Artis Ā.: Puiku vecumā treneriem ir grūti izveidot kvalitatīvu treniņu, jo labākie jau sāk spēlēt hokeju, bet astes gals vēl domā par slidošanu. Pret treneriem vienmēr esmu izturējies ar pietāti un neesmu iejaucies. Esmu priecīgs, ka treneri ieklausījās vienīgajā, ko esmu viņiem lūdzis, – likt un mācīt Rodrigo spēlēt centrā. Mums izlasē savulaik bija tikai divi centri – Jānis Sprukts un Andris Džeriņš. Atbrauca Teds Nolans un brīnījās – zināja, ka Latvijai ir maz centra spēlētāju, bet nedomāja, ka tik maz. Mūsdienās spēlētāju sadalījums laukumā vairs nav tik strikts, bet Rodrigo spēlē centrā, un tam ir liela loma. Centrus, tāpat kā labroci aizsargu, vajag visiem.

Jānis S.: Nu re, ar ko hokejā atšķiras pieredzējis tēvs no tāda, kas neko daudz īsti nesaprot. Hokejs ir tirgus, un tā izpratnes sajūta man radās tikai tad, kad Krišjānis bija notrenējies kādus piecus gadus. No treneriem neko neesmu prasījis – kur lika, tur bija un gāja uz priekšu. Uzskatu, ka trenera darbā nevajag jaukties. Īpaši agrīnā periodā treneris ir svarīga figūra – kopā ar viņu bērni pavada ļoti daudz laika: treniņi, turnīri, braukšanas. Trenerim ir svarīga loma gan bērna audzināšanā, gan rakstura norūdīšanā – viņam jābūt labam kontaktam ar bērniem, bet ar distanci no vecākiem. Latvijā ar to daudz grēko – vecāki mēģina ietekmēt notiekošo. Jāļauj trenerim darīt savu darbu, bet, ja kaut kas neapmierina, – var iet pie cita.

Atskatoties saprotu – ja būtu jādara otrreiz, daudz ko darītu citādi. Piemēram, liktu lielāku uzsvaru slidošanai, jo ­sākumā to nespēj saprast.

Ingus M.: Var gadīties, ka tiešām atnāk drauga bērns trenēties, tomēr nekad neesmu atbalstījis to, ka treneris un vecāki ir labākie draugi. Vienlaikus trenerim jābūt tādam, lai vecāki pie viņa var pieiet un parunāties, bet jaukties – to gan ne.

Atzīšos – vienreiz tomēr iejaucos. Tolaik mums Mogo bija sācies bardaks – bērnus trenēja spēlējošie treneri, bet patiesībā viņu nebija, vietā nāca studenti. Rezultāti gāja uz leju, bērni un vecāki bija neapmierināti. Es biju tas, kas visu atklāti pateica treneriem un vadībai, kas mūs, vecākus, sadzirdēja. Tagad varu teikt – labi, ka es to izdarīju, jo mērs tiešām bija pilns.

Finansiālā puse jums kādreiz ir likusi šaubīties, vai bērnam turpināt hokeju?

Ingus M.: Hokeja izmaksas ir neadekvāti augstas pat tad, ja nepērc jaunākā modeļa slidas un nūjas, kuras lūst. Bet bērns aug, un labs ekipējums arī ir svarīgs.

Jānis S.: Hokejs ir dārgs sporta veids, bet ir arī vēl dārgāki.

Latvijā hokejā bērnus var sūtīt ģimenes, kas ir virs vidusmēra.

Izaicinājums ir brīdī, kad jāpieņem lēmums – palikt Latvijā vai doties kur citur. Var jau teikt, ka Zviedrijā un citur ir lētāk, bet, ja visu saskaita, arī dzīvošanu, tad tas ir liels jautājums. Ir vecāki, kas jau ļoti agri gatavi hokejā ieguldīt lielus līdzekļus un iet ārzemju ceļu.

Kā Rodrigo sāka spēlēt ārzemēs?

Artis Ā.: Pats būdams hokejists, par Amerikas junioru līgām neko nesapratu. Laikā, kad biju Dinamo galvenais treneris, reiz pie manis ciemos bija Rodrigo Laviņš, tieši tobrīd viņam zvanīja kāds kolēģis no Ziemeļamerikas un prasīja, vai pazīstot Rodrigo Ābolu – Portlendas Winterhawks par viņu interesējoties. Laviņš tur bija spēlējis, saprata, kas ir kas. Rodrigo tad bija 19 gadu, prasīju – tu gribi braukt? Jā, gribot. Tā viņš nonāca Ziemeļamerikā, nospēlēja tur divas sezonas un, kad jau bija izaudzis no juniora vecuma, pateicoties aģentiem, nonāca Zviedrijas augstākajā ­hokeja līgā.

Pašlaik ārzemēs ir gana daudz Latvijas hokejistu pusaudža vecumā.

Jānis S.: Ne katra braukšana uz ārzemēm ir tā vērta. Manā izpratnē, mācības ir galvenais. Jāvērtē, kāda ir to kvalitāte. Protams, ņemot vērā Latvijas hokeja specifiku, šāds jautājums kādā brīdī rodas, jo ir divi ceļi –­­ vai nu hokejs kā hobijs, vai arī mēģini sisties pa otru ceļu, kas manā izpratnē ir ASV augstskolas.

Artis Ā.: Ja man būtu šis ceļš jāiet vēlreiz, tas būtu vienīgais, uz ko es stumtu, – Amerika, juniori. Ja šobrīd 17 gadu vecu Latvijas hokejistu ārzemju junioru līgu skauti vēl nav pamanījuši, jābrauc pašam atrādīties. Bet, galu galā, nav jau viss jāliek uz TOP līmeņa hokeju, ir arī pietiekami labas otrā un trešā līmeņa augstskolas, kas ļauj gan piepildīt hokeja sapni, gan ­mācīties.

Jānis S.: Tieši tāds ir mans redzējums – augstskolas hokejs ir tas, uz ko jātiecas. Esmu mēģinājis pārliecināt Krišjāni, ka tas tiešām ir labs mērķis – kvalitāte, vide.

Hokejs kā tirgus nav futbols vai basketbols, otrkārt, tas ir ļoti traumatisks, tāpēc jāspēj ne tikai uzturēt hokeju kā sapni, bet arī attīstīties.

Ingus M.: Ja ir finansiālas iespējas, var braukt uz labām privātskolām.

Artis Ā.: Cik tās maksā? 20–30 tūkstošus gadā?

Ingus M.: Nē, nē, cenas ir ļoti augušas. Mums Oliveram tikko atnāca divu skolu piedāvājums – ar atlaidi 40 000 gadā. Arī vecākais puika gribēja iet Amerikas ceļu, mācīties koledžā, bet nesanāca. Zinu, ka pa taisno var tikt koledžās Somijā un Zviedrijā.

Artis Ā.: Kā tēvs un treneris varu teikt – U-18 izlases vecums ir pēdējais, kad izlemt, vai gribi likt uz hokeju un braukt vai turpināt spēlēt prieka pēc un koncentrēties mācībām. Līdz šim vecumam konkurētspējīgus čaļus Latvija vēl var sagādāt, pēc tam vari trenēties, kā gribi, bet vajadzīga konkurence, ar ko spēlēt.

Tātad visas kārtis likt tikai uz hokeju nav pareizi.

Artis Ā.: Viss ir laicīgs, bet hokejs ir vēl laicīgāks. Visiem puikām to saku: redziet, es esmu labs piemērs – 35 gados salauzu roku,­­ un viss. Mācībām jānāk līdzi hokejam.

Ingus M.: Nevienam to nenovēlu, bet ­hokejā var notikt jebkas. 

Jānis S.: Tāds hokejs, kāds tas ir tagad, noteikti prasa upurus mācību jomā. Krišjāņa vecuma puikas, kas spēlē hokeju, mēnesi bijuši prom no skolas, bet ir gada beigas, parādi un milzīgi caurumi. Hokejs ir ļoti grūti savienojams ar mācībām. Foršā veidā pasaulē tas notiek tikai Amerikā, visur citur viens vai otrs jāizvēlas ļoti agri. Hokejs nav tā izcilākā nākotnes perspektīva, ko vari ­savam bērnam piedāvāt.

Ko jūs puikām sakāt, ja sekmes ­pasliktinās?

Ingus M.: Uzspiežam, ka jāmācās – jāiet un jākārto parādi. Vismaz labi, ka viņam ir apziņa – cenšas, skolotāji ir pretimnākoši.

Puikām jau liekas – viņi, sportisti, visu var, viss izdodas, bet hokejs – vienu dienu ir, otru nav, tāpēc nevar mācības atstāt pašplūsmā. Skola jāpabeidz, un ne tikai ķeksīša dēļ.

Jānis S.: Ja gribas uz augstskolu, ar ķeksīti gluži nepietiks.

Kā klājas jūsu dēlu vecuma puikām, kas jau kādu laiku ir ārzemēs?

Jānis S.: Daudzi 2006.–2007. gadā dzimušie puikas aizbrauca kovidlaikā, kad nebija treniņu. Lielākā daļa uz Zviedriju, ir arī Amerikā. Aizbraukšana šajā vecumā automātiski nenozīmē, ka uzreiz būsi labāks par tiem, kas palika. Ir tādi, kam tas nācis par labu, un tādi, kam nav. Līdz 17 gadiem Latvijā vēl ir, kur augt, bet pēc tam – vai nu stāvi uz vietas, vai mēģini sevi izaicināt ārzemēs.

Ingus M.: Olivera vecumā aizbraukuši maz. Veiksmīgāki ir tie, kas tikuši ASV privātskolās ar labu hokeja līmeni. Ir arī tādi, kas atgriezušies, jo netiek uz augšu, – jābūt labākam nekā vietējie.

Jānis S.: Manuprāt, nav pareizi vērtēt tik vienkārši – braukt vai palikt. Ir jāiegulda darbs, izpētot, kur un kāda kvalitāte. Braukt kaut kur nav jēgas, jābrauc tikai tur, kur ir labāk, zinot mērķus.

Artis Ā.: Būtu dīvaini braukt tikai tādēļ, lai citiem parādītu, ka vari aizbraukt. Mums čupām puikas spēlē kaut kur Zviedrijā reģionālajā līmenī, tas nav nopietni.

Jaunie Latvijas hokejisti savā starpā konkurē. Vai šo konkurenci savstarpēji izjūt arī tēvi?

Ingus M.: Tēvi tomēr jūtas kā komanda.

Jānis S.: Sākumā, bērnu gados, ir pretinieku komandas un emocijas, bet ar laiku konkurences faktora vairs nav. Latvija ir maza, ar gadiem jau katru pazīsti sejā vai sveicinies. Turklāt – par ko mēs te varam baigi cīnīties?

Te nav nevienas ļoti sulīgas un lielus ienākumus dodošas vietas – tāpat visiem jāiet kaut kur pasaulē kā Sprīdītim laimi meklēt.

Jums kā tēviem noteikti ir savi sapņi un ambīcijas. Vai esat gatavi brīdim, ja puikām karjerā tomēr kas nesanāks, – nebūs tā, ko esat iedomājušies?

Jānis S.: Es ar sevi esmu ļoti strādājis, lai man pēkšņi nerastos idejas par to, kas būtu vajadzīgs manam puikam. Esmu uzņēmies atbildību, ir jāpalīdz dēlam realizēt sapņus, cik iespējams, bet vienmēr jāsaglabā opcija, ka jāatstāj arī kas cits. Ir simt un viena lieta, kas cilvēku dzīvē dara laimīgu.

Un mana ambīcija ir – lai bērns ir laimīgs! Nevaru pateikt, ka hokejs ir ceļš, kas novedīs pie laimes. 

Ingus M.: Pats neesmu bijis hokejists, līdz ar to man nav vecāku nepiepildīto sapņu. Ģimenē cenšamies ar kājām stāvēt uz zemes, saprotot, ka hokejs ir laba lieta – jā, tas padodas, bet jādomā arī par izglītību, jo pēc hokeja būs jāturpina dzīvot. Jebkura lieta, ko dēli izvēlēsies, būs pareizā, viņu lieta! Neatkarīgi, vai mēs to gribam vai ne.  

Artis Ā.: Nezinu, tās ir manas ambīcijas, vēlmes vai cerības, bet ar to, ko Rodrigo sasniedzis, varu tikai lepoties. Es nesasniedzu līmeni, ko sasniedza Rodrigo! Viņš spēlē vienā no spēcīgākajām Eiropas līgām, ir viens no labākajiem centriem. To nesaku es, tā vērtē paši zviedri. Viņš ir arī viens no Latvijas izlases līderiem. Protams, tas būtu sapnis, ja izdotos tikt NHL.

Reiz kolēģe, satiekot kādu bijušo Latvijas izlases spēlētāju, viņam teica: «Kā es priecājos par taviem panākumiem!» Hokejists smaidīja, bet viņa tēvs, kas bija turpat līdzās, iedzēla: «Nav jau NHL…»

Ingus M.: Cik NHL ir spēlētāju? 200?

Artis Ā.: Tēvam, kurš uzskata – ja tu nespēlē NHL, tu neesi nekas, būtu jāpajautā: «Vai esi pie pilna prāta?»

Jānis S.: Artim puika ir profesionāls hokejists, savukārt par mūsējiem vēl nevar teikt, ka viņi ar hokeju nodarbosies profesionāli. Tam jābūt puiku mērķim. Bet tavi mērķi nedrīkst būt tie, kuri nosaka dēla dienas kārtību.

Ingus M: Es gribu dot iespēju, loģistiku, varu palīdzēt braukt uz ārzemēm, pārējais ir dēlu rokās. Un tad viņi to izmanto, ja sanāk.

Bet, ja redzat, ka dēls laukumā halturē, ko sakāt?

Artis Ā.: Rodrigo vienmēr esmu teicis – ja spēlē, tad kārtīgi! Ja negribi spēlēt, braucam mājās!

Ingus M.: Es arī puikām esmu teicis – ja ejat uz treniņu, tad trenējaties. Ja negribat, labāk nebraucam un netērējam manu laiku. Man patīk, kā ir Amerikā. Bērns var daudz kļūdīties, bet treneris tik un tā slavē. Tomēr nedrīkst liekuļot.

Jānis S.: Bet Amerikā to dara. Man, protams, reizēm ir viedoklis, bet sevi neuzskatu par pietiekami profesionālu, lai pieņemtu lēmumus. Reizēm kāds komentārs izlaužas, bet mēģinu respektēt, ka dēls labāk par mani saprot, kas notiek laukumā.

Artis Ā.: Es tomēr esmu hokejā un citādi skatos. Noteikti esmu Rodrigo par maz slavējis. Atceros epizodi Piņķos, kad viņam bija 12–13 gadi. Dēls dzina muļķi, biju dusmīgs, paraustīju aiz krekla – vai nu sāc spēlēt, vai braucam mājās! Ar to nelepojos, bet labi, ka mājās ir mamma, kura atrod vārdus, lai pateiktu, ka ne jau ļauni domāju. Ne viena vien epizode bijusi, kad mamma ieiet pie dēla un aprunājas.

Ir redzēts, ka spēļu starplaikā puika pienāk pie apmales un tēvs viņu pamāca… Kas notiek ar spēlētāju, kuram ir divi skolotāji?

Artis Ā.: Man ir laimējies, neesmu bijis bērnu hokejā. Esmu tik daudz no malas redzējis, kā iet bērnu vecuma treneriem… Tagad kā U-20 izlases treneris esmu teicis menedžerim – nedod Dievs, ja man kāds vecāks zvanīs un kaut ko sāks stāstīt!

Jānis S.: Tas ir saistīts ar emocionalitāti, kas sākumā ir ļoti izteikta, bet ar gadiem lēnām norimstas. Protams, ir vecāki, kuri īpaši nemainās.

Artis Ā.:

Esmu bijis tribīnēs, kad vecāki ņemas. Saku – kāda ir tava profesija? Grāmatvedis! Bet puika tev nemāca naudu skaitīt. Nemāci viņam, kā hokeju spēlēt!

Jānis S.: Man vienmēr atmiņā – Krišjāņa komandā spēlēja Masaļska vecākais dēls. Visiem citiem vecākiem bija, ko teikt, bet Masaļskis – vismierīgākais, vismazāk kaut ko komentēja.

Ir jāciena trenera darbs, kas Latvijā ir ārkārtīgi grūts, jo bērnu hokejam ir ļoti ­izteikta atkarība no vecāku finansējuma. Tas reizēm rada neveselīgas attiecības. Padsmit gados ar puiku aizbraucām uz turnīru Čikāgā. Parunājos ar vienu no treneriem, kurš teica, ka viņiem ir ļoti vienkārši – trīs maiņas. Ja kāds bērns ko ne tā, viss – brīvs. Konkurence liela, un nav ­nekādas ietekmes.

Vai jūs caur bērniem esat iemīlējuši hokeju?

Jānis S.: Ja jau nemīlētu, diez vai to visu izturētu!

Ingus M: Kad puika sāka trenēties, sākām apmeklēt Dinamo spēles. Atceros laikus, kad vēl Irbe spēlēja. Pašam hokejs tik ļoti nepatika, saku godīgi. Skatīties – jā, bet pašam darīt…

Jānis S.: Bērnībā dzīvoju blakus Sporta pilij. Visa 80. gadu epopeja – tas bija sports, kas atstāja ietekmi.

Artis Ā.: Hokejs Latvijā visdrīzāk ir populārākais sporta veids. Pasaules čempionāta laikā labu vai sliktu, bet runā gandrīz visi.

Jānis S.: Tas tāpēc, ka uzvara sabiedrībā rada kopības sajūtu, kas ir ārkārtīgi reta. Parasti tā nejūtamies, bet, kad to saķeram, tas nav tik daudz stāsts par sporta veidu, bet par sajūtu. Latvietis pēc dabas ir viensētnieks, bet pēc labas spēles visi ir lielākie draugi – apkampjas, bučojas. Hokejs dod emociju gammu, kuras citā veidā pietrūkst.

Artis Ā.: Nesaku, ka Dziesmusvētkos piedalās tikai latvieši, bet pārsvarā tā ir. Savulaik hokejs un futbols bija stipri krievvalodīgs sporta veids, basketbols – latvisks. Pagājušā gada bronza bija tik vienojoša, ka arī citās valodās runājošie jutās piederīgi šim notikumam.

Jānis S.: No lielajiem komandu sporta veidiem hokejs visprecīzāk ataino demo­grāfiju.

Tagad jaunajiem hokejistiem un viņu vecākiem jārēķinās ar jaunu faktoru – valsts aizsardzības dienestu. Kā uz to raugāties?

Ingus M.: Tas ir pienākums, tas padara tevi vīrišķīgāku – tagadējā situācijā katram ir jāiet tam cauri… Var izvēlēties vairākus dienesta veidus. Nezinu, ko izvēlēsies Renarts Bērziņš no Mogo! Loterija iekrita viņam.

Artis Ā.: Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā nav citu variantu. Protams, ceram, ka nenonāks līdz ieroču izmantošanai, tomēr robežas otrā pusē jāredz, ka te par to domā un dara, nevis tikai runā. Paskatāmies uz somu piemēru! Tur NBA spēlētājs, kurš saņem miljonus, nevar atkratīties vai atpirkties no dienēšanas. Viņam tas jāizdara.

Jānis S.: Izejot apmācību, jaunieši jūtas omulīgāk un drošāk. Viņi zina ne tikai to, kā šaut, bet arī – kā karot, ja nepieciešams.

Bet loterijai būtu jāattiecas uz visiem, kas fiziski spējīgi to darīt. Būtisks ir godīguma princips.

Manuprāt, svarīgi, ka ir varianti – lai jaunieši, kuri dzīvē cer uz ko lielāku, var joprojām turpināt iet uz saviem sapņiem. Lai dienests ir kā Somijā – vari apvienot un koriģēt laikus.

Ne tikai hokejā, bet daudzos sporta veidos 18–20 gadu vecums var būt noteicošs. Līdz ar to ir svarīgi elastīgi dienestu pielāgot, lai cilvēks ­nepazaudē iespēju realizēt sapni.

Jāni, vai jums pieder ideja par sporta rotu?

Jānis S.: Par to jārunā ar Aizsardzības ministriju. Savulaik bija ASK hokeja komanda. Uztaisiet un sūtiet spēlēt uz Somijas Mestis līgu. Lietas ir jāsavieto, lai saglabātos ­nākotnes perspektīva.

Ingus M.: Piekrītu – lai necieš bērnu ­mērķu realizēšana.

Citēšu Rodrigo Ābola tekstu no intervijas KLUBĀ – par tiem, kuri aizbrauca spēlēt uz Krieviju: «Viņu izvēle man nav saprotama. Man var maksāt, cik grib, es šobrīd uz to valsti spēlēt nebrauktu. Vecaistēvs, lai viņam vieglas smiltis, kapā apgrieztos, ja es parakstītu līgumu Krievijā. Viņš bija izsūtīts, tad ­atgriezies…»

Artis Ā.: Laikam jau mēs to esam ieaudzinājuši. Runa ir par sievastēvu, kurš aizgāja pirms diviem gadiem. Viņš bija desmit gadus izsūtīts. Pirms kara krievi zvanīja man un piedāvāja Rodrigo spēlēt Krievijā. Viņš atteicās. Tagad jautājums vispār nav apspriežams. Varu parakstīties zem katra Rodrigo vārda. Es darītu to pašu, pat ja maksātu lielu naudu. Tajā pusē arī visu lasa un tulko. Man parādīja rakstu krievu presē par Rodrigo izteikumiem. Arī es tiku ­pieminēts…

Ingus M.: Te pat nav, ko piebilst.

Jānis S.: Pasaule mainās un mainīsies. Laiks, kādu pasauli redzējām pēdējos 30 gados, ir pagājis. Patīk vai ne, bet tas atainojas arī sportā. Labākie nosacījumi vairs nebūs vienīgais kritērijs, lai veidotu karjeru. Būs daudz citu faktoru. Sportistiem izvēlēs būs jādomā arvien sarežģītāk.

Šāgada pasaules čempionāta spēlē 13 NATO valstis. Sanāksmēs bieži runājat par hokeju?

Jānis S.: Kanāda ir vadošā hokeja valsts, hokejs vienmēr bijis apakšmotīvs, par kuru tiek runāts. Vienu brīdi pat bija doma, ka kanādieši varētu spēlēt mūsu Virslīgā, bet – vai nu tu esi profesionāls karavīrs, vai hokejists… Jā, hokejs ir tēma, kas mūsu reģionu vieno. Arī ar somiem tas ir spēcīgs vienojošs faktors. Latvijā, Kanādā un Somijā ­hokejs ir populārākais sporta veids.

Bet, kad NATO sanāk visi vēstnieki, protams, visi runā par futbolu. Tas ņem ­virsroku.

Mūsu izlase bronzu dabūja nu jau bez KHL. Izrādās, tas, ka mūsējie spēlē vadošās pozīcijās Eiropas līgās, ir spēcīgāks faktors.

Artis Ā.: KHL – labs līmenis, laba līga, bet tas ir pagājis. Vienmēr teicu, ka no izlases viedokļa nav nemaz tik labi, ka spēlētāji visu laiku ir kopā, ir izlutināti ar publikas mīlestību. Cita lieta, kad tu spēlē citur – gribas atbraukt un nospēlēt kaut pārbaudes spēli arēnā pie saviem ­līdzjutējiem.

Latvijas hokejam daudz svarīgāk būtu, ja komanda spēlētu Mestis līgā. To pierāda arī šis pavasaris. Ērikam Vītolam karjera būtu apstājusies, viņš nevienam nebūtu vajadzīgs, ja nespēlētu Mestis līgā. Tāpat Tumānovam un Andžānam, kuri parakstīja līgumus ar Somijas augstāko līgu klubiem. Ne visi aizbrauks uz Ameriku vai Šveici, jo tas ir dārgi. Mums komanda Somijā ­vajadzīga kā gaiss.

Ir cerība, ka mūsu klubs varētu ­atgriezties?

Artis Ā.: Cerība ir, bet somiem pašiem hokejā ir visādas izmaiņas. Durvis nav aizvērtas, bet nākamajā sezonā tas visdrīzāk nebūs. Es Aivaru Zeltiņu («HK Zemgale/LLU» vadītājs – red.) katru dienu bakstu…

Jānis S.: Drīz Rīgā būs somu premjers. Ja sanāks, kā plānots, droši vien to pateikšu!

Mums jādomā tirgus kategorijās. Ko mēs Mestis varam piedāvāt? Kādas ir papildopcijas? Kāda ir izaugsme no tirgus perspektīvas? Un tikai sekundāri – ko tas dos spēles ziņā… Sākot ar NHL un beidzot ar Mestis – tās ir uz tirgus principiem balstītas līgas. KHL noteikti tāda nebija. Piedāvājumam jābūt sapakotam tā, lai tas rada tirgus interesi.

Artis Ā.: Katrai somu komandai līdzi brauc 50–100 līdzjutēju. Viņi labprāt dzer alu…

Ingus M.: KHL man kā skatītājam bija ieguvums. Bet nez vai jaunieši caur KHL būtu izauguši un tiktu līdz līgumam ar Somijas līgas klubiem.

Artis Ā.: Bija Dinamo, un bija jaunatnes līga. Starp šīm līgām vajag vēl kaut ko. Tas solis ir tik liels… Lai to pārlēktu, jābūt ļoti talantīgam. Tas pats Indrašis vēl spēlēja baltkrievu līgā. Uvis Balinskis aizbrauca uz Vāciju. Maz tādu, kuri pa ­tiešo būtu tikuši līdz Dinamo.

Jūs cenšaties redzēt visas spēles, ­kurās spēlē dēli?

Artis Ā.: Ja nepārklājas ar manējām, esmu visas redzējis.

Ingus M: Pēc iespējas – jā. Bijām aizbraukuši arī uz Somiju, bija patīkami, emocijas…

Jānis S.: Mēģinu, bet komandai šogad sanāca apmēram 70 spēles, vēl arī Somijā.

Puikas novērtē tēvu ieguldījumu?

Jānis S.: Cerība jau ir, ka darbs tiek novērtēts. Noteikti ir arī komentāri par to, ka viss ir nepareizi. Reizēm pasaka pa tiešo, bet gan jau reizēm tikai nodomā. Domāju, ka pa īstam to var novērtēt tad, kad pašam ir ģimene un bērni.

Ko dēlu hokejs jums ir iemācījis?

Jānis S.: Kontrolēt savas emocijas!

Ingus M.: Bet tikai pēc gadiem!

Jānis S.: Man bērni ar zināmiem panākumiem gājuši cauri dažādiem sporta veidiem – airēšanai, peldēšanai, basketbolam. Emociju kontrolēšana un sevis piezemēšana hokejā ir specifiska. Esmu ­iemācījies spēju novērtēt savas nezināšanas līmeni – padevies un izpratis savu ­vietu ģimenē šajā sporta spēlē.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.