Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vai Latvijā eksistē tā sauktie stikla griesti – par to spriežam ar trim savas jomas profesionālēm, kas karjerā guvušas ievērojamus panākumus.
Diskusiju vada
žurnāliste Ilze Anna Vītola
Līga Meņģelsone, Sarkanā Krusta Latvijas pārstāvniecības prezidente, bijusī veselības ministre, bijusī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore
Ieva Tetere,
SEB bankas valdes priekšsēdētāja, Latvijas Finanšu nozares asociācijas padomes locekle
Eva Berlaus,
zvērināta advokāte, starptautiskā advokātu biroja Sorainen vadošā partnere Baltijā
Vispirms gribu jautāt – vai karjeras veidošana jums bijusi apzināta izvēle vai arī tā bijusi likumsakarību un nejaušību virkne?
Eva: Studiju noslēgumā apzināti izlēmu veidot karjeru. Esmu augusi sešu bērnu ģimenē, tētis skolotājs, mamma strādāja valsts iestādē – nebija citu iespēju, nācās kļūt patstāvīgai.
Ieva: Nekad neesmu sapņojusi kļūt par bankas vadītāju, tomēr iekšējais nemiera gars mani ir aizvedis līdz pozīcijai, kurā esmu šodien. Amatam tiku uzrunāta trīsreiz, un ikreiz no piedāvājuma atteicos. Bet tad bija brīdis, kad izlēmu – ja mani uzrunā un atbalsta, kāpēc lai neteiktu jā?
Līga: Kāpēc tu pirmoreiz neteici jā?
Ieva: Bija sajūta, ka neesmu gatava, – tipiski Latvijas sievietei… Šķita, ka finanšu pasaule ir ļoti vīrišķīga, piemēram, tolaik Finanšu nozares asociācijas vadībā sieviešu klātbūtne bija nulle.
Līga: Doma, ka neesmu gana laba un profesionāla, ir raksturīga – vēl jāpamācās, vēl jāpastrādā, un tad varēšu. Man nav bijis izteiktas vēlmes pēc karjeras, taču spēja uzņemties iniciatīvu un līdera lomu manī ir no ģimenes. Mani vecāki bija vadītāji, un vienmēr šķitis – kādam ir jābūt tam, kurš uzņemas līdera lomu un smagāko mugursomu. Pirmoreiz kļūt par ministri man piedāvāja pirms sešiem vai septiņiem gadiem, bet atteicos, un arī ar tādu pašu sajūtu – vēl neesmu gatava.
No kurienes mūsos šāda sakāpināta paškritika?
Ieva: Domāju, tā nav tikai Latvijā. Atceros, Šerila Sandberga (bijusī uzņēmuma «Meta», agrāk «Facebook», operatīvā vadītāja – red.) grāmatā Lean in rakstīja to pašu – sievietei vajag vairāk iedrošinājuma nekā vīrietim. Ja darba sludinājuma prasībām sieviete atbildīs par 60 procentiem, viņa nepieteiksies, toties vīrietis pieteiksies pat tad, ja atbildīs par tikai 30 procentiem. Acīmredzot sievietē daba ielikusi vairāk atbildības – tu dod dzīvību bērnam, atbildi par viņu, un atbildība psiholoģiski ir mūsu gēnos. Bet manī ļoti rezonēja Evas teiktais par sešiem bērniem – arī es esmu vecākais bērns no pieciem. Laikam jau atbildība, ko uzliek vecākā bērna loma, iedod varēšanu paņemt līdera mugursomu.
Eva: Man ir teorija par pasakām: puišiem parasti pietiek ar to, ka ir zobens un zirgs, – tad viņi ir prinči, un viņiem pieder pasaule. Bet meitenēm pasakās jāsēž stūrī, jāpārlasa zirņi, jāiet nomazgāt vecīti, turklāt jānomazgā viņš labi.
Līga: Arī es esmu vecākā māsa, un varbūt atbildības uzņemšanās dažbrīd bijis par daudz. Protams, literatūra, kultūra, stāsti mūs ietekmē, tomēr pieaugot svarīgi spēt to visu sadalīt reizinātājos un saprast: kuru no stāstiem es atražoju?
Vai jums pašām ir nācies piedzīvot to, ka sevi jāpierāda vairāk?
Līga: Protams, īpaši 2000. gadu otrās desmitgades sākumā, kad elkoņi bija jātur stingri. Jau redzi to attieksmi: hm, meitenītes… Taču pierādi sevi vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un pēc tam tā vairs nav problēma. No mazotnes esmu audzināta tā, ka vaicāts mans viedoklis, un domāju, ka jau mazām meitenēm, īpaši no tēva puses, svarīgi šādu attieksmi saņemt. Arī tas pieder pie līderības prasmju stiprināšanas.
Ieva: Tas nav vienkārši, bijis daudz situāciju, kur esmu mazākumā. Divus gadus strādāju auditorkompānijas PWC Londonas birojā, revidēju bankas un finanšu sektoru, un palicis spilgti atmiņā, kā aizeju ar gada pārskatu uz vienu no bankām… Iedomājieties, Londona, seno ēku smagums, ozolkoka galds, priekšā divdesmit kungi sirmām galvām un es – atnākusi ar savu gada pārskatu. Tādos brīžos ievelc elpu un saproti – te tagad būs jāpastrādā.
Bieži vien ir tā, ka vīrieši savu viedokli pasaka daudz ātrāk vai arī aktīvi piebalso, pat ja viņu viedoklis ir tāds pats, kā trīs iepriekš pateiktie. Sieviete nodomās: ko tad piebildīšu, tāpat skaidrs, ka viņiem piekrītu. Bet tā kultūra ir tāda – ja tu neko neteiksi, tevi nepamanīs. Bijis daudz situāciju, kur apzināti esmu sev teikusi: nujā, Ieva, šajā brīdī tev jāpieslēdzas tā, lai tevi sadzirdētu.
Līga: Kā tev beidzās toreiz Londonā?
Ieva: Ļoti labi! Protams, pirmais šoka moments bija.
Eva: Tad mums abām ir Londonas trauma. Man bija trīsdesmit trīs gadi, kad kļuvu par Sorainen vadošo partneri Latvijā. Aizbraucu uz firmas pirmo Eiropas vadošo partneru pasākumu, mazliet nokavējos, veru durvis, un tur – ap simts kungiem sirmām galvām, un es kā vienīgā dāma. Man šķiet, lielākā daļa domāja, ka esmu sekretāre.
Tādā situācijā saproti – lai tevi ņemtu par pilnu, jāpapūlas vairāk nekā jebkuram kungam.
Es strādāju ar darījumiem: uzņēmumu pirkšana, pārdošana. Pirms divdesmit gadiem, kad sāku to darīt, otrā pusē bija vieni vienīgi vīrieši, lielākoties gadus divdesmit vecāki par mani. Pirmās sapulces pagāja, viņiem mani skenējot, un pēc tam nevienam nekas vairs nebija jāpierāda, bet tas nozīmē, ka neatļauj sev nevienu kļūdu. Citādi pateiks: to meitenīti varbūt nākamreiz nesūtiet.
Vai jebkad esat nosauktas par meitenīti? Vai varbūt jums lūgts pagatavot kafiju vai vēl kas cits, ko vīrietim nelūgtu?
Eva: Kafiju man nav lūgts gatavot, bet par meitenīti karjeras sākumā esmu nosaukta. Tas gan pāriet. Droši vien spilgtākais piemērs: vienā no pirmajām darba pieredzēm kungs, kam tolaik varēja būt ap piecdesmit gadiem, publiski man pateica:
nu, meitenīt, ja jūs savā dzīvē kaut ko sasniegsiet, tad droši vien tikai caur gultu.
Tieši tādiem vārdiem. Ar šīsdienas prātu reaģētu citādi, bet toreiz nedarīju neko – jo esi jauns, gribi sevi pierādīt, norij krupi un ej tālāk.
Ieva: Vecums līdz trīsdesmit pieciem gadiem ir pats grūtākais posms karjeras veidošanā, vēl neesi tik rūdīta, lai noturētu savu mugurkaulu, atbildētu pretī kādam kritiskam vārdam. Kolēģēm iesaku: reaģējiet tādās situācijās! Ja nosauc par Ieviņu, nu pagriezies un saki: «Mani sauc Ieva. Vai tiešām tu gribētu, ja es tevi saucu par Jānīti?» Bet jaunībā nav kapacitātes par to runāt.
Eva: Mums piemīt arī sevis vainošanas aspekts: varbūt ko ne tā izdarīju, varbūt kaut kā esmu nopelnījusi to, ka pret mani var aizskaroši izturēties? Mēs vēl simt reižu izanalizēsim un mēģināsim saprast, kā es pati to situāciju izraisīju.
Kas jums katrai bijusi lielākā motivācija, veidojot karjeru?
Eva: Jo augstāk kādā amatā esi, vismaz mūsu organizācijā, jo vairāk spēj ietekmēt to, kā tā attīstās, uzbūvēt ko jaunu un nebijušu, radīt.
Ieva: Brīvība pieņemt lēmumus – neesi vienkārši maza skrūvīte, kas no rīta līdz vakaram dara vienu un to pašu, bet esi tas, kurš ietekmē lēmumus. Augsti novērtēju to, ka esmu daļa no lēmuma pieņemšanas un varu pati izdomāt, kāds būs lēmums. Un vēl, lai cik tas būtu naivi, ir sajūta, ka varu radīt labāku vidi bērniem, kas nāks pēc manis. Skan ideālistiski, bet lēmumus pieņemu ar ilgtermiņa skatu – kā būtu labāk Latvijai, ekonomikai vai kādam no uzņēmumiem, kas pēc tam dos atgriezenisko saiti Latvijai.
Rozā brilles vēl neesmu aizmetusi un gribu, lai Latvija ir labāka vieta mūsu bērniem.
Līga: Arī man piemīt šis it kā naivums. Ko es pēc gadiem atbildēšu saviem bērniem, kuri teiks: tev bija iespēja mainīt lietas, bet tu nobijies? Domāju, tāds ir daudzu sieviešu dabiskais GPS – strādāt nākamajai paaudzei, nevis šim gadam vai politiskajam ciklam.
Ieva: Lai ko teiktu, sieviete un vīrietis ir atšķirīgi, tāpēc svarīgi, lai uzņēmumu vadības līmeņos ir abas puses. Neviena nav ne labāka, ne sliktāka. Hārvarda Universitāte 2022. gadā veikusi pētījumu, ar datiem pierādot, ka uzņēmumi, kuru vadībā – valdē un valdes priekšsēdētājas amatā – ir sievietes, maina savas stratēģijas uz to, ka uzņēmumi aug dabiski. Varbūt uzņemas mazāku risku, bet to attīstība ir harmoniskāka un rezultātā ar lielāku pelnītspēju. Balansam ir ļoti liela nozīme.
Vai jums jebkad bijis jāizvēlas starp ģimeni un karjeru? Varbūt netieši ticis norādīts, ka bērni ir traucējoši?
Ieva: Domāju, ka esmu izdarījusi izvēli starp ģimeni un karjeru. Divus gadus dzīvojām Londonā, un mums ir bijusi iespēja manā karjeras izaugsmē doties dzīvot ārvalstīs vēlreiz, bet mans vīrs teica: nē. Jo tā ir mana karjera un vienreiz jau esmu atbalstīta. Toreiz atbildēju: labi, paliekam Latvijā un nekur viena neskriešu. Jāizvēlas, kas ir svarīgāks: ģimene vai karjera un amats. Un viens neesi cīnītājs – ja ģimene neatbalstīs, šaubos, vai kaut ko var sasniegt.
Eva: Jāpieliek ļoti apzinātas pūles, lai salāgotu darbu un ģimeni, un, ja kāds apgalvo, ka sieviete neko neupurē, – īsti neticu. Manā gadījumā tas bijis personīgais laiks un intereses. Vecākais dēls nupat pabeidza 12. klasi un dosies studēt uz ārzemēm, un man pirmoreiz atbrīvosies laiks lietām, ko esmu gribējusi darīt.
Bet profesionāli nekad neesmu sev devusi nevienu atlaidi tāpēc, ka man ir bērni.
Ieva: Man ir līdzīgi – neatkarīgi no tā, kas notiek mājās, neesmu devusi sev atlaides pret darba sniegumu un vajadzībām. Bet vienmēr esmu lūgusi palīdzību, man ir bijušas auklītes abiem maniem dēliem, bez tā nevarētu iztikt.
Līga: Kā vadītāja novērtēju to, ka sievietei ir bērni. Zinu, ka viņa izgājusi cauri tādam laika menedžmentam un ego nolikšanai stūrī, kam citas augstskolas nestāv klāt. Noņemu cepuri visu strādājošu mazu bērnu mammu priekšā!
Kad jautāju par motivāciju, nosaucāt cēlus mērķus. Tomēr arī atalgojumam ir nozīme. Dati liecina, ka stundas likme starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu mēdz atšķirties. Vai jums nācies saskarties ar situāciju, kad sievietei piedāvāts mazāks atalgojums nekā vīrietim?
Ieva: Mana pirmā darba pieredze bija skolā, esmu beigusi LU Pedagoģijas fakultāti kā angļu valodas un literatūras skolotāja. Finansiālu apsvērumu dēļ apzināti mainīju karjeru, jo ar savu skolotājas algu nevarēju iztikt. Sāku strādāt kā tulce un nokļuvu PWC auditorkompānijā. Sākums bija ļoti grūts, un arī auditorkompānijā atalgojums bija tāds, ka mēneša pēdējās dienās liku latu pie lata. Tā bija motivācija mācīties vairāk. Sākumā nebūt nebija ideālistiski mērķi par labāku Latviju.
Bet par atalgojuma atšķirību nevaru pateikt, jo par savu algu ne ar vienu neesmu runājusi un neesmu arī jautājusi, cik saņem kolēģis, kas dara līdzvērtīgu darbu. Pieņemu, ka esmu novērtēta. Bet ir cita lieta. Sievietei ir tā sauktais neapmaksātais darbs mājās, un
dažkārt viņa apzināti meklē amatus, kur var būt elastīgāka darba laika ziņā, vai arī neapzināti izvēlas mazāk apmaksātus amatus, kas toties ir savienojami ar mājas pienākumiem.
Eva: Neesmu saskārusies ar atalgojuma atšķirību. Bet man bijis iekšēji jācīnās ar sevi, lai pateiktu sev, ka tas, ka man ir aukle, dārznieks, šoferis, ka kāds tīra manu māju, ir pilnīgi normāli. Ka ir ok, ja pati to nedaru. Droši vien neesmu vienīgā, kas cīnās ar vainas izjūtu.
Ieaudzinātā vainas izjūta – kā tad es tā, pati nevaru savu māju iztīrīt?
Eva: Jā, un pati uztaisīt trīspadsmit ēdienus Ziemassvētkos…
Pirms diviem gadiem Eiropas Parlaments pieņēma direktīvu, kas noteica tuvāko četru gadu laikā ES dalībvalstīm palielināt sieviešu īpatsvaru lielo uzņēmumu valdēs. Kāds ir jūsu viedoklis par šo regulējumu?
Eva: Divējādas sajūtas. Nesen biju aicināta piedalīties paneļdiskusijā, kur pārējie runātāji bija vīrieši un mani uzaicināja ar vārdiem: «Mums vajag kādu dāmu!» Tad iedomājos, ka līdzīgi mani uzaicinātu kādā valdē vai padomē – jo vajag dāmu. Tikai pēc dzimuma vien, ja sieviete nav īstā profesionāle amatam, – nevajag to darīt!
Līga: Esmu pret šo direktīvu, jo tā ir aizvainojoša – sievieti izvēlas tāpēc, ka ir noteikts dzimums. Tā ir tipiska vīriešu pieeja: mums vajag datus, ko ierakstīt atskaites ziņojumā.
Vai esat savā dzīvē sajutušas tos bieži minētos stikla griestus, kas neļauj doties uz priekšu, liekot apstāties karjeras izaugsmē?
Eva: Ar stikla griestiem saprotu to, ka profesionāli nevaram sasniegt kādu amatu tāpēc, ka esam sievietes. Taču karjeras izaugsme var arī nebūt saistīta ar stikla griestiem. Bijuši mirkļi, kad pārņem sajūta – pieprasu sev vietu, kas dāmām nepienākas. Tā bija brīdī, kad kļuvu par uzņēmuma vadošo partneri Latvijā. Jauna, ar mazu bērnu, plānoju vēl otru bērnu, un vienīgā sieviete šajā pasaules daļā, vadot tik lielu advokātu biroju. Sajūta, ka laužos uz priekšu. Daudz bijis atkarīgs no manas pašpārliecinātības, kā sevi uztveru un novērtēju. Kad iemācies sevi novērtēt un nodot šo pārliecību citiem, tad arī kļūst vieglāk.
Līga: Stikla griestu kontekstā prātā nāk citu sieviešu palīdzība, solidaritāte un atbalsts. Tikko globālā Sarkanā Krusta ģenerālajā asamblejā bija jāievēl jauns vadītājs, uz amatu pretendēja ļoti populārs Kenijas kandidāts. Pārtraukumā uzņēmos iniciatīvu, lai mainītu notikumu gaitu, un rezultātā par prezidenti tika ievēlēta sieviete no ASV.
Ieva: Bieži vien pašas neesam tās, kas pamudina pārējās sievietes doties uz priekšu, vīriešiem brotherhood (brālība) ir daudz stiprāka nekā sievietēm sisterhood (māsība). Iespējams, tas tā veidojies vēsturiski, varbūt saistīts ar sāncensību, bet mēs tiešām nepalīdzam cita citai. Kā mātes, kurām aug dēli, nedrīkstam aizmirst, ka pašas audzinām vīriešus – viņi ir nākamie, kas pieņems lēmumus, un mūsu uzdevums ir iemācīt, ka viņu dzimums nav pievienotā vērtība.
Jau skolā tiek mācīts, ka puiši būs spēcīgāki fiziskā un matemātikā, bet meitenes – literatūrā.
Un kas notiek universitātēs? Uz tehniskajām disciplīnām piesakās puiši, uz humanitārajām – meitenes.
Kas, jūsuprāt, ir trīs būtiskākie aspekti, laužoties cauri stikla griestiem?
Eva: Sabiedrība joprojām ir stereotipiska savās gaidās pret sievieti – ja ģimenē ir bērns, kurš būs atbildīgs par to, vai zaķīša kostīms ir uzšūts? No sievietes tiek sagaidīta gan karjera, gan mājas rūpes. Savukārt vīrietis uzvelk uzvalku, paņem telefonu un iziet pa durvīm – no viņa neko īsti negaida, jo «viņš jau strādā». Jautājums, vai mēs kā sabiedrība varam vienoties par to, ka ģimene ir kopīga atbildība un neviens zaķīšu kostīms nav tikai sievietes problēma.
Otrs – paskatieties, kas notiek ar sievietēm, kuras tiek ievēlētas publiskajos amatos, kā viņas tiek noknābātas! Protams, jebkura nākamā sieviete, kam tiks piedāvāts publisks amats, stipri padomās, vai viņa to grib. Vai mēs kā sabiedrība varam iemācīties būt laipnāki un priecāties, ja kāds uzņemas darīt?
Par vīriešiem nerunājam – vai viņam frizūra bija veiksmīga vai ne. Sievieti apspriež vienmēr. Izskatās piekususi – slikti, izskatās atpūtusies – atkal slikti, tātad maz strādā.
Vienlaikus gribu uzsvērt, ka ir sliktākas valstis, kur veidot karjeru, daudz konservatīvākas. Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam maza valsts.
Ieva: Nedrīkst novērtēt par zemu lielo uzņēmumu vadītāju ietekmi uz sabiedrību. Ja skatāmies Eiropas kontekstā, iedzīvotāji arvien mazāk tic valstij, bet tic uzņēmumu vadītājiem. Ja lielo uzņēmumu vadītāji spētu vairāk domāt, kā padarīt mikrovidi uzticamāku, drošāku, cilvēka karjerai saprotamāku, tas dotu milzīgu atspērienu sabiedrībai Latvijā. Vai varam nosaukt lielus darba devējus, kur valdes priekšsēdētāja ir sieviete? Es meklēju, un – tikpat kā nav. Jā, sievietes ir valdēs, valdības komandās, bet pirmajā pozīcijā nav.
Līga: Esmu sapratusi, ka stikla griesti katrā jomā ir ar savu augstumu. Un nav citu robežu, kā tikai savas spējas, bailes un drosme. Ja no bērnības iemācīts – ej un dari, tu nevari sevi apstādināt, kaut vai darbosies kā brīvprātīgā. Bet sabiedrībai jāsaprot, ka savienot vīriešu un sieviešu superspējas ir mūsu visu interesēs. Un, ja piere ir stingra, tad stikla griestus var sašķaidīt!
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnāls Santa.
