Elīna Didrihsone atzīst, ka joprojām cīnās ar labās un kreisās puses atšķiršanu, un ka šī problēma viņu pavadījusi jau kopš skolas laikiem. «Kura ir kreisā puse? Ja godīgi, es nezinu, kā es nokārtoju tiesības. Kad liku eksāmenu, es biju piespraudusi sev lentītes ap roku, lai es atšķirtu labo un kreiso pusi. Vājprāts!
Es atceros, ka skolā bija mājasdarbi, kur mācīja labo un kreiso pusi atšķirt. Tās stundas es laikam nogulēju vai nobastoju, iespējams, mājās kārtīgi nemācījos. No tās reizes man ar grūtībām ir jāpiedomā, kura ir labā un kreisā puse. Es tādos brīžos domāju – ar kuru roku es rakstu, kas palīdz saprast, ka tā ir kreisā roka.
Man nav bijušas šaizes ar braukšanu, jo es nemēroju tik lielus gabalus. Es braukāju tikai pa pilsētu un man nepatīk arī ātri braukt. Parasti, kad nokļūstu uz ātrā ceļa, es velkos uz 80 km/h. Man vispār nepatīk braukt pie stūres, es nevaru ciest. Braucot es iztērēju savu laiku lieki un nevajadzīgi, jo viss, ko tu dari, ir stūrē un koncentrējies uz ceļa. Paralēli es varētu darīt savas darba lietas,» atklāj Elīna Didrihsone.