Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nomest Buratino
Sāku drusku tramīgi raudzīties apkārt. Sieviešu nedaudz vairāk kā vīriešu. Visi sastājušies pusaplī, priekšā iznāk dejas vadītāja Kristīna no Tallinas – sieviete ap piecdesmit gadiem, tērpusies ērtā apģērbā. Visu acis piekaltas viņai. Sajūtu, ka man ieslēdzas iekšējās sirēnas: man te tā vienkārši būs jāsāk ekstāzē dejot?! Bet es esmu nopietns cilvēks, man vairs nav divdesmit! Arī trīsdesmit – ne. Pie velna, ko es te vispār daru? Kā šī Kristīna vispār domā to panākt? Kā tas viss izskatīsies? Kā es izskatīšos? Un vai tas vispār ir normāli?
Iekšējais dialogs pieņemas spēkā, un es jūtos kā tāds koka Buratino – pat neatceros, kad pēdējo reizi kārtīgi izdejojos. Pirms trim, četriem gadiem?
«Sāksim mūsu ceļojumu. Lūdzu vairs nerunāt, aizveriet acis,» mierīgi saka Kristīna un pagriež skaļāk ritmisku mūziku. «Ak, vismaz acis varēs turēt ciet,» nodomāju – jau vieglāk. Un tā tas sākās. Iesākumā mēs… kratāmies. Kājas stabilas, ceļi nedaudz ieliekti, rokas gaisā, un – aiziet! Turklāt jāelpo it kā dziļi vēderā, skaļi, strauji un mūzikas ritmā. Interesanti, bet kas tālāk? Prāts pat nedomā atslēgties un analizē visu notiekošo, pat ar acīm ciet. Ahā, kratīšanās esot nepieciešama iesildīšanās fāzei – lai noņemtu saspringumu, sagatavotu ķermeni. Tas tiešām palīdz, ka ir skaidrs, kas un kāpēc jādara.
Kratāmies ilgi. Mana elpa kļūst skaļāka un skaļāka, sāku svīst, un koka Buratino… sāk izgaist. Mūzika, kas iesākumā bija salīdzinoši lēna, kāpina tempu. Fonā ik pa brīdim dzirdama Kristīnas balss – viņa runāja par mūsu ķermeni kā mūsu templi, par nepieciešamību pieņemt sevi, sajust sevi, atbrīvot sevi, elpot dziļi. Balss aicina apklusināt prātu, ļauties un sajust savu ķermeni: «Tu esi piedzimis šajā dzīvē tieši šajā ķermenī, visa tava būtība izpaužas caur šo ķermeni, tev ir jārūpējas par to un jāmīl tas!» Ik pa brīdim dejas vadītāja saka vēl kaut ko, bet es vairs tik ļoti neieklausos. Jūtu, ka sāku uzsilt kā tāds pīrādziņš – asinis sāk riņķot, un viss notiekošais man vairs nešķiet tik dīvains.
Un tad mūzika mainās – tā kļūst maiga un liega, un izdzirdu Kristīnu sakām: dejojam! Uz mirkli atkal iestājās apmulsums, acis joprojām ir ciet.
«Iedomājies to sava ķermeņa daļu, ko tev ir grūti pieņemt, kas tev visvairāk nepatīk, un – dejo ar to! Esi brīvs – dejo!» dzirdu balsi. Aha, ko vēl ne? Prāts atkal sāk garumgaro analīzi par to, cik šāds ieteikums šādos apstākļos vispār ir saprātīgs – kā gan es varētu dejot ar savu ķermeņa daļu, turklāt vēl ar to, kas man nepatīk? Bet – lai notiek!
Tāpēc jau te esmu – lai uzzinātu par sevi ko jaunu! Nav skaidrs, vai acis tagad jāatver vai ne. Drošības labad paturu tās aizvērtas un sāku dejot – iesākumā tiešām ar to sevis daļu, kas man sagādā raizes (visticamāk, pilnīgi iedomātas). Sāku bikli. Iekšējais dialogs joprojām ir skaļš, taču brīnumainā kārtā tas sāk pieklust, līdz izzūd pavisam. Ļaujos nekontrolētām kustībām un ieklausos, ko no manis vēlas mans ķermenis. Sajūtu pieskaramies kādu garām dejojošu stāvu. Tātad arī citi joprojām ir šeit, un mēs dejojam…
Mūzika mainās – ir gan šamaniski ritmi, gan kaut kas pārpasaulīgs, tad skaļa elektroniskā mūzika, spēcīgi bīti, vēlāk arī populāru dziesmu fragmenti.
Mūzika piepilda telpu un mani, mans dejas perimetrs palielinās. Sāk gribēties plašumu, amplitūdu, tālumus, augstumus… Atveru acis un paraugos visapkārt – cik liela dažādība!
Daži, pilnībā iegājuši sevī, liegi kustas mūzikas viļņos, citi griežas kā vilciņi, kāds virpuļo pa visu telpu, bet daži dejo guļus. Kādi dejo pārī, un visa komunikācija viņiem notiek bez vārdiem, vien ar pieskārienu un kustību. Mūzika sasniedz kāpinājumu un kulmināciju – nu jau visiem acis ir vaļā, jo aktīvā daļa ir patiešām eksplozīva. Tobrīd jau vairs nepazīstu pati sevi, es dejoju tā, it kā man būtu jāapgādā ar elektrību vismaz Daugavas kreisais krasts!
Šķiet, manī kaut kas ir sakrājies un vēlas gluži vai izsprāgt ārā, es gribu lidot, sagraujot visus gravitācijas likumus! Visas raizes un šaubas, visas domas ir pilnībā izdzēstas. Nekādu domu par darbiem, pienākumiem, problēmām, par to, kā izskatos no malas. Visas sociālās lomas, maskas bija kritušas. Tīrs prieks, kustību bauda, brīvība un atbrīvotība!
Raksta turpinājums:
